«Ir bijuši periodi, kad esmu domājusi par to, vai gleznošana ir labākais, ko savā dzīvē varēju izvēlēties, bet pēdējos gadus īpaši sajūtu – Dievs man deva šo darbu, esmu ļoti laimīga. Ir tik skaisti apzināties, ka savas idejas, jūtas un sajūtas vari attēlot uz plaknes. Tās vienkārši izlaužas ārā, un reizēm man pat liekas, ka darbam, ko pati esmu gleznojusi, neesmu pat pieskārusies,» saka gleznotāja Ilze Avotiņa. Šobrīd galerijā Daugava skatāma mākslinieces pēdējos divos gados tapušo darbu izstāde Pūķa dvēsele.
- Man bija iespēja iepazīties ar filozofijas doktores Evijas VolfasVestergārdes doktora darbu, kura pētījusi latviešu mitoloģiskās teikas. Protams, pūķis ir tikai viens no simboliem tajās, bet tieši pūķis latviešu mitoloģiskajās teikās un pasakās simbolizē materiālo un garīgo bagātību un labklājību. Evija ir izpētījusi, ka latviešu mitoloģiskajās teikās jebkurā dzīvniekā var iemājot pūķis. Mēs jau visi domājam par garīgo un materiālo bagātību, jo tās abas ir nešķiramas lietas, jo gars bez miesas nevar pastāvēt. Galvenais ir mēra izjūta, to pūķi vajag pieturēt un ar to vajag mācēt sadzīvot, un dot uzdevumu palīdzēt.
- Ko vēl atklājāt par latviešiem, lasot šo darbu?
- Man šis darbs palīdzēja ar mudinājumu uz pārdomām. Pie jebkura darba ir pārdomas, bet divus gadus strādājot pie šiem darbiem, manā personiskajā dzīvē bija lieli notikumi - jaunāko meitu izdevu pie vīra, tad gaidīju savu pirmo mazbērnu, kuram nu jau ir septiņi mēneši. Neslēpšu - tas man bija liels pārdzīvojums, ieiet vecāsmātes statusā nav nemaz tik vienkārši, jo tā ir ļoti liela atbildība. Kad es kļuvu par māti, vēl nesapratu, ko nozīmē audzināt bērnu. Lasot teikas un pasakas un gaidot savu mazbērnu, manī ienāca kaut kas grāmatās nelasīts. Caur savu ķermeni es sajutu, kas ar mani notiek, pati sāku sajusties kā teiku varone un joprojām tā jūtos, jo es jau esmu sena, diezgan sena. Agrāk savu vecumu neapzinājos, to sāku apzināties tikai ap gadiem 40, bet tā laikam ir, ka ap to vecumu sievietei rodas līdzsvars. Lasot teikas, man bija ļoti interesantas sajūtas. Kad gaidīju meitas, es vairāk sajutu savu māti, bet tagad es sajutu savas vecmāmiņas, pilnīgi it kā ar rokām sadotos ar viņām. Viņas dod man enerģiju un spēku, to, ko deva, savulaik mani audzinot. Tā ir skaista sajūta. Un to arī mēģināju atspoguļot savās gleznās.
Es jau trešo reizi sastopos ar teikām, ar pasakām. Pirmo reizi - pati bērnībā, otro reizi - kad atnāca pašas bērni, un šī ir trešā reize. Visiem zināms, ka teikās un pasakās gudrību un viedumu var smelties ikvienā vecumā, tās ir kā pašanalīze. Lasi un analizē savu dzīvi, notiekošo. Interesantākais ir tas, ka teikās it kā viss ir pateikts, bet ne līdz galam, tāpēc pašam lasītājam ir jāanalizē, turklāt teikās, atšķirībā no pasakām, viss labi nebeidzas, tajās problēma paliek atvērta, lasītājam pašam ir jādomā. Tas jau ir tas pūķis, ar kuru jāsaprotas. Tā, lai sadzīvotu, tā, lai pūķis nevēršas pret tevi, bet ir ar tevi.
- Lasīt teikas ir kā apmeklēt psihoterapeitu?
- Jā, tāda pašanalīze. Un, ja kaut ko nesaproti, lasi vēlreiz un vēlreiz, un vēlreiz. Uzlādējoties no senajiem cilvēku stāstiem, pats bagātinies.
Jā, es meklēju atkal un atkal, lai savu dzīvi mobilizētu, darītu harmoniskāku. Tā vienkārši man ir nepieciešamība. Visu laižu caur sevi, ielieku darbos, nododu tālāk cilvēkiem, vismaz, es domāju, tas palīdz man, tas var palīdzēt citiem.
- Izstādes titulglezna ir Veltījums mazmeitai. Ko jūsos mainījusi mazmeitas piedzimšana?
- Uzzinot par viņu, mēs visi ģimenē kļuvām labāki. Tas mobilizēja uz dvēseles tīrību, iecietību citam pret citu. Mazmeita Lizelote Anna ir mūsu gaismas lādiņš. Vismaz man pašai šķiet, ka es kļūstu labāka pret citiem. Mazs bērniņš ir tāds prieks! Kad man pašai meitas bija mazas, nebija tik daudz laika iedziļināties un vērot, kā bērns attīstās, kā uzņem sevī pasauli, cik ļoti ir ietekmējams. Tāpēc mums arī svarīgi mobilizēties ģimenē, lai šo mazuli izaudzinātu tādu, lai viņam nebūtu grūti pašam ar sevi un arī ar sabiedrību. Lai viņš varētu saprast, kas viņš ir, ko viņš grib.
- Un jūsu vecākā meita jau ilgu laiku dzīvo ārzemēs.
- Apmēram reizi gadā viņa atbrauc, bet mans vīrs pie viņiem brauc daudz regulārāk. Meita prom ir 16 gadus, aizbrauca tieši 2000. gadā.
Es par to nedomāju, jo tā man ir vieglāk. Sākumā man bija ļoti grūti, bet tagad es sevi pieķēru pie tā, ka, lai mēs varētu dzīvot šķirti, tad labāk par to nedomāt katru dienu. Ir jāpieņem. Par šo situāciju, kas notiek ar mūsu latviešu tautu, kas masveidā izbrauc no Latvijas, lasu jau gadiem ilgi, un arī mana ģimene tur ir iesaistīta. Protams, par to man ir ļoti skumji. Tā jau ar mums nav noticis pirmo reizi. No mūsu ģimenes 1940. gadā aizbrauca mana vīratēva māsa, tagad tas notiek ar manu meitu. Tikai tagad bija sagatavoti visi apstākļi, ka cilvēki paši var aizbraukt. Patiesībā meita ar vīru devās kāzu ceļojumā, viņi nebēga prom no Latvijas, bet apstākļi tā izveidojās... Tomēr es lepojos ar savu meitu - uz Īriju viņa aizbrauca ar vidusskolas līmeņa zināšanām angļu valodā, Mākslas akadēmijas diplomu kabatā un mazu ceļojumu somiņu. Viņi abi iemācījās nopelnīt iztiku, iemācījušies valodu, tagad dzīvo Anglijā. Man jau šķiet, ka cilvēks, kas ir izmācījies mākslu, jebkurā vietā jūtas labi, jo viņam ir citas - garīgas - vērtības. Meita ar vīru nesaprot, ka pat Anglijā ir dažu tautību pārstāvji, kas tur dzīvo tikpat ilgi kā mana meita ar vīru, bet joprojām nav iemācījušies angļu valodu. Ar tādiem cilvēkiem grūti sadzīvot. Meita turpina gleznot, un par to es lepojos ar viņu. Nupat viņa ilustrēja divas grāmatiņas, to mums glabāja kā pārsteigumu, nevienam neteica, un pēkšņi - divas grāmatas.
- Jums ir svarīgi saturēt kopā dzimtu?
- Ļoti svarīgi. Ne tikai trīs paaudžu dēļ, kas te esam, bet arī to paaudžu dēļ, kas pirms manis bijušas. Mana vecāmāte no tēva puses ir tīra igauniete, tāpēc manā krāsu izjūtā rozā harmoniski saskan ar zaļo, dzelteno. To tikai pirms desmit gadiem sapratu. Tēva māsīca man uzdāvināja spilventiņu, kas darināts no manas vecvecmāmiņas austās segas, kurā bija ieausta luminiscējoši rozā krāsa ar brūni pelēku. Un tad man kļuva viegli, jo es nebiju pētījusi igauņu krāsu izjūtu, zināju tik to, ka viņiem ir koša un atšķirīga no latviešiem. Pēc tam es dabūju grāmatu par igauņu rokdarbiem, tur viss ir rozā, zaļā, dzeltenā, zilā un melnā... Nu man viss nostājies savās vietās. Pirms kāda laika, kad to nezināju, brīžam šķita, ka nesaprotu pati sevi, un tas nav viegli - tevī ir pūķis, bet tu pats viņu nesaproti, bet tagad viss kārtībā - es saprotu savu pūķi. Pie manis uz izstādi bija atnācis Valdis Celms, un viņš teica, ka mana krāsu sajūta ir tieši īstā, kas latviešu mītisko pasauli var atspoguļot.
- Domājat par to, kāda būs tā pasaule, kurā dzīvos jūsu mazmeita?
- Droši vien tā būs sarežģītāka nekā ir tagad. Mums saviem bērniem nekas nav jāsagādā, bērni ir jāizaudzina tā, lai viņi paši ir spējīgi strādāt un lemt, un saprast pasauli. Lai to pūķi, kas mūsos katrā ir, saglabātu kā labo pūķi. Vispār tas ir ļoti sarežģīti un vienkārši reizē - bērnam jādzīvo ģimenē ar abiem vecākiem un vecvecākiem, bērnam ir jādzied, jālasa, jādejo, jāiemācās spēlēt kādu mūzikas instrumentu, viņš ir jāsagatavo garīgi bagāts. Un vēl jau ir liktenis. Un bišķi jau ticu tam, bet pats jau arī ļoti var ietekmēt.
- Kā pašai šķiet - esat ietekmējusi likteni vai liktenis vairāk ietekmējis jūs?
- Kas man ir svarīgs? Ģimene, noturēt attiecības ar savu partneri, un tajā esmu ietekmējusi savu likteni, ja reiz mēs kopā esam tik ilgus gadus. Vēl man svarīgi ir bērni, viņus mīlēt tā, lai viņi mani mīl. Un mēs mīlam viena otru, vienam manam bērnam ir 41 gads, otram - 33. Vēl man svarīgs mans darbs, un es varēju no tā atteikties. Cik daudzi pabeidz akadēmiju, bet nepaliek pie savas izvēles. Es paliku, bet arī tas nav tik vienkārši, jo to varu tāpēc, ka ģimene mani atbalsta. Man paldies jāsaka vispirms tēvam un mātei, kas mani izskoloja, un Jānim, ko satiku vēl pirms studiju gadiem. Patiesībā es jau meklēju tādu cilvēku, kurš mani atbalstītu, lai es varētu nodarboties ar glezniecību. Protams, man bijuši laiki, kad domāju - vai man jāglezno, bet laikam jau tas ir mans liktenis - zīmēt, gleznot un ar savu darbu darīt cilvēkus priecīgus.
- Kā saglabāt attiecības 40 gadus?
- Galvenais ir saskatīt un novērtēt cilvēkā tikai to labo, ko viņš var dot. Mēs neviens neesam ideāls, slikto vienkārši nevajag redzēt, bet, ja redz, tad neievērot. Un ir jāslavē par to labo, ko dara. Protams, vēl joprojām mums abiem ir diskusijas un domstarpības, bet galvenais ir redzēt labo. Tomēr es uzskatu, ka tas ir ne tikai partnerattiecībās. Iedomājieties - jūs ejat ciemos, bet mazliet nokavējaties, un cilvēks, pie kā ejat, nevis priecājas par to, ka vispār esat atnācis, bet sāk pārmest par kavējumu. Kurš tad grib nokavēt? Ja negribētu, tad vispār nenāktu, un cilvēks jau pats jūtas slikti, ka nokavējies... Līdzīgus piemērus es varu teikt par daudz ko citu.
- Tā vienmēr esat skatījusies uz dzīvi? Tagad tik izplatīts ir - redzēt negatīvo, koncentrēties uz to, tiražēt to.
- Jaunības maksimālismā arī varēju pateikt: «Kāpēc tu nokavēji?» Tāpēc jau es saku, ka mazbērns... Zinot, cik skarbos apstākļos viņš ienāk šajā pasaulē, zinot, cik cilvēce šobrīd ir nežēlīga, ir svarīgi iedot viņam šo kodu - jāuztver viss labais, par slikto nav jābēdājas. Protams, ir situācijas, kurās jāreaģē, bet ja runā tā filozofiski...
- Ja jūs tā filozofiski paskatāties uz to, kas notiek mums tuvākajā pasaulē, bēgļus un terorismu ieskaitot, tad kā uz visu skatīties no labākās puses?
- Es saprotu, ka ir tādi spēki, kurus es nespēju saprast. Tie, kas valda pasaulē, un tie, kas šo visu ir sagrozījuši, jo šī situācija nav vienas dienas produkts un nekādā ziņā nav arī nejaušība, ka tagad mums nākas saskarties ar rezultātu. Katrs jau domā par sevi. Un es šajā situācijā neko nevaru mainīt. Mēs varam tikai stiprus bērnus audzināt, pagaidām neko citu nevaram darīt. Ir lietas, kuras var apjaust tikai tad, kad tās pienāk ļoti tuvu klāt, un tikai tad var saprast, ko darīt. Mēs vēl neesam frontes līnijā, vien apzināmies tās tuvumu. Es tiešām domāju par šo situāciju, bet pati sev atbildu, ka nevaru rast atbildi šai situācijai. Darbs, ko es daru - gleznoju - mani padara stiprāku. Domāju, mēs varam daudz ko izturēt, jo kas gan te nav gājis pāri, bet mēs joprojām esam. Es nenoliedzu, ka kaut kas ļauns var būt, bet pareģotāja neesmu.
- Šajā svētdienā sākas Adventes. Kas jums ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks?
- Saules atgriešanās, gaismas atgriešanās. Atkal būs saule, un saule ir dzīvība. Dievs man ir gaisma, jo bez gaismas mēs nedzīvosim, bez gaismas nebūs nekā. Tāpēc cilvēkam jādzīvo līdzi saulei. Saulgriežu laiks atkal atgriezīs mūs pie zemes, mēs varēsim sajust tos asnus, kas nāk, un pie mājas iestādīt, audzēt un priecāties. Un bērnus audzināt.