SARUNA ar rakstnieci Daci Vīganti. Drosme lauzt rutīnu

Dace Vīgante šoruden ienāca literatūrā ar stāstu krājumu Ledus apelsīns, piesaistot uzmanību ar spēcīgu izjūtu gammu tekstos, kas vēsta par padomju pagātni. Klātesamība un izpratne ir divi vārdi, kas labi raksturo šā krājuma autores nostāju. Arī viņas debija literatūrā ir stāsts pats par sevi un spēju izlauzties no ierastās ikdienas rutīnas.

- Kas tevi piespieda ķerties pie rakstīšanas? Dzīvojam laikā, kad cilvēkam vēl nav astoņpadsmit, bet jau ir divi romāni. Savukārt tev dzīvē viss izskatās pietiekami stabili, ir jurista izglītība, varētu taču arī nenodarboties ar kaut ko tik nesaprotamu kā rakstīšana.

- Tas nāk no bērnības. Ļoti banāli. Pirmajā klasē paziņoju visiem, ka būšu rakstniece. Man patika lasīt, sacerēt pasakas un stāstus, izdomāt baletu libretus, biju tāds introverts bērns. Tā man patika līdz vidusskolai, kad materiālu apstākļu dēļ bija jāiet mācīties tur, kur maksā stipendiju. Tas bija vieglās rūpniecības tehnikums. Tur es iemācījos gan šūt, gan modelēt un sevi visādā ziņā nodrošināju. Tā sākās mana trakā dzīve, kur bija gan fabrika, gan modeļu nams. Man nebija drosmes savus pirmos darbus kaut kur sūtīt, nevienu literātu nepazinu. Es tā arī nesaņēmos atrast kādu, kurš pateiktu, kas tas ir? Tā tas viss arī aizgāja. Ļoti patika Gundegas Repšes pirmās grāmatas! Septiņi stāsti par mīlu, Šolaiku bestiārijs u.c. Es domāju - kā viņa raksta! Es tā nevarētu. Sapratu, ka nav vērts rakstīt vispār.

Tad sākās bizness, 90. gadi. Nokļuvu vienā no privātkompānijām. Tā bija traki interesanta dzīve, bija tik daudz ko darīt, mācījāmies turpat uz vietas. Neviens jau neko nesaprata - tad nāca visas tās krišas un uzbraucieni.

- Tagad tu saki traki interesanti, bet toreiz, kad uzbrauca, droši vien tā nemaz nešķita.

- Nē, kaut kas romantisks un aizraujošs tajā visā bija. (Smejas.) Mēs tādi jauni, neko nesaprotoši, nebija jau nekādas pieredzes, tikai tā konkrētā situācija, kurā jādzīvo, jāgrozās. Tā es vairāk nekā desmit gadu nostrādāju un paralēli mācījos par juristu, toreiz gan iepīkstējos, ka gribētu studēt filoloģiju, bet tur bija tikai klātiene. Aizgāju uz juristiem, kaut uzreiz arī sapratu, tas nebūs mans sirdsdarbs. Ilgi nostrādāju par personāldaļas vadītāju, bet rakstīšana principā visu laiku bija klātesoša. Kolēģi pamanīja, ka man patīk rakstīt, un, ja bija jāsacer kāds lielāks palags, kas citiem radīja mocības, tad deva šos darbus man. Un tad vienā brīdī iestājās lielais melnais caurums, kad sapratu, kaut kas manā dzīvē nenotiek tā, kā vajag. Domāju, ka ir jau arī par vēlu kaut ko mainīt, man taču tūlīt jau četrdesmit!

- Šausmas!

- Nu, kā, es taču arī sapratu, ka tagad visi sāk jauni, ir Aicinājums, kopīgas mācības! Viņi savā vidē plūst, izglītojas un veidojas. Tomēr man bija sajūta, ja es to tagad nedarīšu, tas viss aizies un vairs nekad neatnāks. Un es sapūšu. Tad es sāku rakstīt. Sākumā sev. Likās, ka viss, ko radu, ir banāls, neelpo. Tad iestājos Literārajā akadēmijā pie Ievas Melgalves un Ronalda Brieža, tur man atnāca vaļā. Te bija tas, kā man pietrūka. Visa tā metodika, teorētiskās nianses, viss par rakstīšanu kā tādu. Ieva ar savu skarbo attieksmi par mums tiešām slimoja. Ja viņa pamanīja to, ka kādam izdodas, viņa ņēma aiz ausīm un purināja, lai turpina. Ieva pēc kāda brīža man prasīja - Dace, vai zini, ka māki rakstīt? Nu, nezināju jau īsti! Literārajā akadēmijā ir ļoti labi šie anonīmie konkursi, tad tiku uz Prozas lasījumiem, un tad Satori nopublicēja manu pirmo stāstu, par ko biju diezgan pārsteigta. Manos stāstos jau nav tādu intelektuālu pasāžu vai dziļas filosofijas. Viss sāka lēnu garu notikt.

- Kāpēc Ledus apelsīnā atgriezies pie padomju laikiem? Kas tas ir - bērnības trauma vai nostalģija par laimīgo bērnību?

- Man uzreiz bija skaidrs, ka rakstīšu par tiem laikiem, par padomju laika sievietēm. Kāpēc par to? Tāpēc, ka es pati tur esmu pietiekami ilgi dzīvojusi.

- Nu nemaz tik ilgi jau nav!

- Divdesmit gadu! Mani vecāki un vecvecāki dzīvoja tajā laikā. Veidojas pēctecība. Man ir ļoti interesanti no distances retrospekcijā paskatīties atpakaļ uz laiku, jo tā lietas iegūst savu īsto svaru. Manī šis laiks ir nosēdies, man liekas, es to labi saprotu. Man ir vieglāk par to rakstīt. Vismaz šo stāstu kontekstā. Padomju laiks grāmatā pats par sevi ir nozīmīgs tēls. Cilvēku attiecību problēmas, iekšējās drāmas, vecāku šķiršanās, smagi un nozīmīgi lēmumi; visi šie jautājumi arī tagad ir aktuāli. Es gribētu šo grāmatu salīdzināt ar labi norūgušu putainu sulu. Tas ir tas, kas manī krājies; glāzē putu ir daudz, tās ir jānoņem nost, lai tiktu tālāk. Pēc tam būs kaut kas pavisam cits, es domāju.

- Man šķiet, par padomju laikiem tagad izveidojies daudz stereotipu, kas toreiz nemaz pašiem tik būtiski nešķita, piemēram, milzīga rinda pie dzērienu veikala ārā uz ielas. Vai tukši gastronoma plaukti.

- Tas jau vairāk ir tāds laikmeta kolorīts. Jaunajai paaudzei tie šķiet kā vecmāmiņu murgi. Es necentos ieslīgt pašmērķīgā detaļu aprakstā, drīzāk gribēju sniegt ilustratīvu situācijas raksturojumu - cilvēka sajūtas un rīcību tajā brīdī, kad viņš eksistē konkrētā laika telpā un sistēmā. Es vairāk koncentrējos uz attiecībām, uz iekšējām sajūtām.

- Zini, tīri subjektīvi es tev noticēju pirmajā stāstā, bet izslavētajai Sofi Oksanenai es neticu nevienā acī. Man nešķiet, ka viņa īsti saprot, par ko raksta, kaut ko spiež laukā par aktuālu tēmu. Bet tu zini. Vai tev pašai dzimtā ir kaut kas tāds bijis?

- Jā, grāmatas pirmā stāsta (Ledus okeāns) impulss nāk no manas dzimtas stāsta. Tā ir tāda prototipiska situācija. Māte vardarbīgi tiek izsūtīta uz Sibīriju, šķirta no bērniem. Viņa atgriežas pēc daudziem gadiem. Būtībā satiekas pieauguši cilvēki ar dažādām vērtībām. Garīgā sastapšanās starp māti un meitu nenotiek vai notiek tikai trešajā paaudzē. Man bija personīgi svarīgi saprast, izanalizēt, kāpēc tā notiek. Bet, protams, tā ir literatūra. Runāju ar daudziem cilvēkiem, kuri bijuši līdzīgās situācijās. Man bija svarīga subjektīvā vēsturiskā atmiņa. Kā cilvēki ar dažādām kultūrtelpām pēc atšķirtības ir jutušies. Māte ir izglītota, var teikt, ar noslieci uz aristokrātismu, inteliģenta. Meita, kura izaugusi padomju sistēmā, tajā kolektīvs ir galvenais. Viņām faktiski nav saskarsmes punktu. Tad vēl abām ir smagi raksturi, alkas pēc mīlestības un nespēja to sniegt. Man nebija mērķa uzrakstīt vēl vienu stāstu par Sibīriju, tas jau ir pietiekami daudz un talantīgi aprakstīts. Es koncentrējos uz cilvēku attiecībām, mēģinot panākt autentiskas sajūtas, kā tajā brīdī cilvēki varētu justies. Visiem tēliem ir sava pagātne, rakstot mēģinu uztaustīt šo dzīslu. Atceros pāris reizes, kad sēdēju pie datora ar šo stāstu, es raudāju. Nevis tāpēc, ka man būtu šausmīgi bēdīgi vai skumji, bet gan tāpēc, ka likās, esmu trāpījusi tajās sajūtās.

Es domāju, ka šī grāmata ir tāds kā pirmā posma noslēgums manā rakstnieka izglītošanās ceļā. Tie ir psiholoģiski pamatoti stāsti - bez moralizēšanas un didaktikas. Neesmu šos stāstus kaut kā īpaši vai apzināti konstruējusi. Tajos visi tēli ir savu iekšējo maigumu un siltumu slēpjoši, neizrādoši, nepasakoši, tādi kā ar ledus kārtiņu apkārt. Tādi ledus apelsīni.

- Vai tagad, pēc grāmatas izdošanas, pati esi līdz galam noticējusi, ka esi rakstniece?

- Es jau arī esmu tāds padomju cilvēks, kam visu laiku mācīts, ka sevi cildināt un pārāk sadomāties ir netikumīgi. To ir ļoti grūti sevī lauzt. Un ja tev visi saka, ka ir baigi labi, pie sevis domā, ka cilvēki vienkārši mēģina tev ko labu pateikt. Nu, drusciņ ir tāda sajūta. Nu jau pamazām sāku pierast, aicina uz intervijām, uzrunā par rakstnieci, parādās recenzijas. Jā! Es domāju, ka turpināšu rakstīt. Man beidzot ir tā sajūta, ka daru kaut ko tādu, no kā esmu laimīga.

- Laba sajūta, vai ne? Sevišķi, ja padomā, ka varēji to jau divdesmit gadu mierīgi darīt.

- Īstajam laikam tomēr ir jāpienāk. Ja nebūtu pa vidu bijis viss tas, kas bija, es nezinu, vai tā būtu noticis. Šobrīd turpinu rakstīt īsos stāstus. Man patīk lakoniskā forma, tas, kā tur var dabūt slāņus un reljefu iekšā. Gatavojos arī jaunam darbam. Iespējams, vēlreiz ceļošu laikā, bet jau pavisam citā kontekstā.

- Man tavā notikšanā par rakstnieci patīk pats stāsts. Tas, ka tu to izdarīji. Padomā, ir taču tik daudz cilvēku, kas sapņo kaut ko mainīt dzīvē, kļūt par kaut ko citu. Ne jau obligāti visi grib būt rakstnieki. Bet reti kurš savu sapni īsteno.

- Patiesībā tā bija liela drosme no manas puses. Sajūta bija tizla. Vai nu tu eksistē, dari to, ko esi pieradis darīt, bet neizjūti gandarījumu, vai arī meties nezināmajā, bez cerībām, ka sanāks, ka varēsi radīt kaut ko paliekošu, ko lasīs citi, ka tas vispār tiks tik tālu, ka būs grāmata. Sākums jau bija smieklīgs. Kad bija kaut kas uzrakstīts, tad nāca ieteikumi, ka vajag kādam aizsūtīt. Domāju, kuriem sieviešu žurnāliem stāstus sūtīt? (Smejas.) Aizsūtīju kaut kādām Ievām un vēl kaut kur, bet man ne reizes pat neatbildēja. Pat ne - paldies, mums neder. Es domāju, nu tā - ja jau pat sieviešu žurnāli neņem pretim, kur tad lai iet? Bet tad stāstu paņēma Satori! (Smejas.) Sākums bija tāds trauksmains, kur iet, ko darīt. Visapkārt rakstnieki, talantīgi, kas to dara gadiem, kur tu lien? Bet ielīdu! Drosmi tas man prasīja gan. Tādu lielu saņemšanos. Nebija, ja nesanāks, tad nesanāks, iešu darīt kaut ko citu. Te bija tieši otrādi - jāiet, jādara. Bija iekšējā vajadzība, nepieciešamība.

- Ko tev ģimenē teica, kad sāki rakstīt?

- Mamma uzreiz pateica - die’s pasarg! Ģimenes attieksme sākumā bija tāda - mamma rotaļājas, spēlē rakstniekos. Drīzāk tā! (Smejas.) Kad teicu, ka man vajag aizvērt durvis, jo vajag koncentrēties, tad nevarēja saprast - kā tas var būt. Tagad ir sākuši pieņemt, respektēt.

- Vai tev nebija sajūtas, kur tu, Dace, lien, arī tajā ziņā, ka par latviešu literatūru taču ķēzās katrs, kam nav slinkums, - pati zini tos komentārus: raksta drūmi, vistīrākie liekēži.

- Pirms es pati kaut ko uzrakstīju un redzēju, cik daudz tas prasa: nervus, iekšēju plosīšanos, arī varbūt varēju teikt - nu kas tad tur ko grāmatiņu neuzrakstīt. Bet tas ir ļoti smags darbs. Patīkams, bet ļoti smags. Par tiem, kas ķēzās… Nezinu… Ir jau arī cilvēki, kas uzskata, ka labi nodzīvojuši dienu, ja izlasījuši labu grāmatu. Arī latviešu autoru. Ka drūmi? Nu, labi! Lai ir drūmāk, nevis kad jūti, ka autors mēģinājis rakstīt priecīgi un smieklīgi, bet nav sanācis. Mēs, latvieši, esam tādi dziļie, un to jau arī mūsu literatūrā var nolasīt. Tie, kam tas nepatīk, lasa citu prozu, tulkojumus, tie ir pieejami pietiekami. Man pašai patīk lasīt ne vien darbus, bet arī rakstnieku biogrāfijas. Man ir interesanti saprast, kāpēc autors rakstījis tieši tā, kas viņā pašā psiholoģiski notiek.

- Kāds varētu būt tavs psiholoģiskais portrets?

- Esmu padomju laiku produkts. Zinu, ko jūt bērns, kad vecāki šķiras. Zinu, ko nozīmē bērnu cietsirdība skolā un vispār apkārtnē. Zinu, kā ir dzīvot ar vecākiem, kuru vecāki tikuši izsūtīti. Domāju, esmu tāds introverta un pozitīvi lādēta ekspresionista mikslis.

- Tagad daudzi mūsu vecumā ir vīlušies valstī, runā, ka jābrauc prom, vai ir jau sen aizbraukuši. Kā tu skaties uz šo mūsu dzīves pusi? Pati neesi nekad gribējusi aizbraukt?

- Nē, nekad! Kad esmu ārzemēs, vairākkārt esmu piefiksējusi, ka ir skaisti, labi, bet, ja mēģinu iedomāties, kā būtu, ja tur dzīvotu, tad saprotu, ka šis sākotnējais skaistums tāpat kā iemīlēšanās pazudīs, paliks ikdiena. Kas būs tas pamats? Skaidrs, ka ir visi šie globalizācijas procesi, dzīvojam paradigmu maiņās, bet vienalga es nevaru sevi iedomāties citur. Ja kaut kur aizbraucu, es ļoti ātri prasos atpakaļ, kļūstu nepacietīga. Te ir pamats. Man nepatīk vārds «saknes», bet, patīk tas vai nepatīk, visi mani priekšteči te ir veidojušies, un tas manī ir dziļi iekšā. Es te labi jūtos. Te ir tuvuma sajūta, te ir sava istaba, ārzemēs tā nebūs. Var izlikties, mēģināt sadzīvot, bet nebūs.

Par valsts ierēdņu brīnumainajiem lēmumiem runājot, nezinu, vai cerība, ka citur ir labāk un gudrāk, var pilnībā attaisnoties. Piemēram, puse milzīgās Amerikas pilsoņu gatavojas balsot par harismātisku, bagātu un visādās izpausmēs bīstamu pajoliņu kā savu prezidentu. Sanāk, ka mēs vēl neesam novesti tik tālu un mūsu pārstāvju institūcijas darbojas vēl daudzmaz saprātīgas gaumes robežās, lai gan reizēm liekas, ka tomēr ne.

***

Dace Vīgante (1970)

• Bijusi Rīgas Modeļu nama trikotāžas izstrādājumu modelētāja/šuvēja

• Beigusi Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti, bijusi juriste finanšu konsultāciju birojā, personāldaļas vadītāja, reklāmas tekstu autore dažādos uzņēmumos

• Līdzautore Havjera Garsijas grāmatai Gatavots a la Mexicana

• Mācījusies Latvijas Rakstnieku savienības Literārajā akadēmijā

• Kopš 2014. gada piedalās Prozas lasījumos, 2015. gadā ieguvusi žūrijas speciālbalvu

• Stāstu krājuma Ledus apelsīns autore