Daudzi pat nezina, ka tieši viņas stāsts ir leģendārās latviešu filmas Limuzīns Jāņu nakts krāsā pamatā, ka tieši viņa ir autore daudziem teicieniem, kas jau sen folklorizējušies. «Man nekad nav bijis pietiekami daudz godkārības. Dažreiz ir vajadzīga arī bezkaunība, lai kādu pagrūstu ar elkoni. Man patīk, kad mani novērtē pēc tam, kad es kaut ko esmu padarījusi, bet man nav svarīgi darīt kaut ko tādēļ, lai mani slavētu. Darīšana ir dzīve, un dzīvošana man ir svarīgāka par kaut kā sasniegšanu,» saka rakstniece Māra Svīre. Šonedēļ viņai aprit, bet viņa nesvin savu 80. dzimšanas dienu.
- Kāpēc savā dzimšanas dienā nolēmāt būt Portugālē?
- Jau labu laiku iepriekš, šķiet, pirms gada, es izdomāju un nolēmu - Dievs ar manu 80. jubileju, es negribu taisīt viesības vai balli, jo - viena daļa manu draugu ir apmiruši jeb, smalkāk sakot, ir tai saulē, un arī mana Vladimira [rakstnieces dzīvebiedra, rakstnieka Vladimira Kaijaka] vairs nav. Man arī nav nekāda prieka taisīt svinības, tāpēc es gribēju prom. Protams, ir mana ģimene - dēls, mazbērni un mazmazbērni, bet vienalga...
Kad mana mazmeita Maija, kurai šobrīd ir 31 gads, bija pusaudzes vecumā, viņa man apsolīja aizvest uz Meksiku. Jo es ļoti jūsmoju par Meksiku, mēs abas daudz runājām par indiāņiem un inkiem. Baiba toreiz teica: «Mātama, kad es pati pelnīšu, tad aizvedīšu uz Meksiku.»
- Kā viņa jūs sauca?
- Mātama. Tā mani sauc arī pārējie mazbērni, mazmazbērni. Pirmais mazbērns piedzima, kad man vēl nebija 50 gadu, un es negribēju, lai mani sauc par vecmammu, tāpēc vedekla mācīja «tētmamma», bet šis vārds viņai kaut kā nepatika, un viņa, tikko sāka runāt, mani sauca par «mātamu».
Kad tuvojās mana 80. dzimšanas diena, Baiba teica, ka nu ir laiks braukt uz Meksiku, bet es vairs negribu lidot pāri okeānam.
2003. gadā kopā ar Vladimiru bijām Brazīlijā, mācījām latviešu valodu un arī iepazināmies ar valsti. Cik atceros, 11 stundas lidmašīnā tomēr ir nogurdinošas... Gribēju kaut kur tuvāk, Eiropā daudz kur esmu bijusi, bet Portugālē neesmu. Mani patiešām valdzina Cabo de Roca zemesrags - vistālākais punkts Eiropas rietumos. Iedomājos, ka savā 80. dzimšanas dienā es varētu stāvēt šajā zemesragā, pamest ar roku Meksikai un Amerikai, jo tur jau vairs nekā nav, tikai nieka okeāns, ne velti saka - dīķis...
Ziniet, bet ne no kā es nemūku, izņemot no radu un draugu balles.
- Īsā laikā iznākušas vairākas jūsu grāmatas, tad jau laikam ir padarīta darba sajūta.
- Ir gan. Esmu pateicīga izdevniecībai Zvaigzne ABC par labvēlību - pirms mēneša izdotas trīs manas grāmatas, kopumā šogad klajā nākuši pieci mani darbi. Savu pirmo grāmatiņu es gaidīju četrus ar pusi gadus, un tagad tāds birums viena gada laikā. Man tikai žēl, ka Vladimirs nevar par to papriecāties, viņš tik ļoti priecājās par manām grāmatām. Protams, šobrīd bērni arī priecājas, bet tas ir citādāk...
- Neesat vēl tikusi pāri dzīvesbiedra aiziešanai?
- Nē. Visiem tiem, kuri vēl ir divatā, es gribētu sacīt - novērtējiet to, kāda laime ir, ja blakus ir cilvēks, kuru tu patiesi interesē, kurš redz visu, kas ar tevi notiek un kuram tas ir arī svarīgi. Kuram ir svarīgi tas, ka es esmu, ka es dzīvoju. Un brīdis, kad tas viss zūd... Lai vai cik mīļa ir ģimene, un es nevaru žēloties ne par dēlu, ne mazbērniem un mazmazbērniem, bet viņiem ir sava dzīve, un viņi nedzīvo manu dzīvi. Kad bijām divatā ar Vladimiru, mēs dzīvojām vienu, mūsu kopīgo dzīvi, un tas ir pavisam citādi. Jaunībā ir citādi, tad ir tīri fizioloģiskas prasības pēc otra dzimuma, bijušais vieglāk aiziet, bet vecumā, zaudējot vienīgo tuvo cilvēku, tam nemaz nav iespējams tikt pāri. Nekad. Tāpēc saku - tie, kas ir kopā jau lielos gados, novērtējiet to, arī paceļoties pāri ikdienišķiem dzīves grubuļiem un, ja vajag, aizmirstot kaut ko no jaunības pārdzīvojumiem. Ir divi uzskati - viens ir tas, ka diviem mīlošiem cilvēkiem vajag izrunāt visu, atraut vaļā sirdi līdz pat mielēm, bet otrs uzskats ir -nevajag stāstīt neko tādu, kas otru varētu sāpināt vai ko otrs varētu izmantot, lai tevi sāpinātu. Kad mēs ar Vladimiru pat vēl nebijām apprecējušies, norunājām, ka tagad sākas mūsu ēra, ka līdz tam bija cita ēra un par to nerunāsim ne vārda. Kopā nodzīvojām 43 gadus, un patiešām, izņemot absolūti nepieciešamus informatīvus gadījumus, mēs nerunājām par bijušo. Viņam bija bijusi sava dzīve, man - sava, un tad sākās mūsu kopīgā dzīve, kurā nevilkām iekšā abu bijušās dzīves. Savukārt, ja pašiem rodas nesaskaņas, mans uzskats ir - jo mazāk par to runās, jo labāk būs. Negribu teikt, ka mēs nekad nestrīdējāmies, mēs sastrīdējāmies un visvairāk par sīkumiem, bet pēc tam vēl atgriezties pie tā un analizēt, nozīmē jaunu strīdu, viss aiziet dziļumā.
- No kurienes jums tāds viedums, tas jūtams arī jūsu darbos?
- Nezinu. Nevaru teikt, ka dzīve man sagādājusi daudz pārdzīvojumu. Vladimirs bija noslēgts cilvēks, viņam nepatika, ka viņa intīmajā telpā kāds dzīvotos. Bija reizes, kad viņš vienkārši gāja prom no mājām, un, lai gan zināju, ka viņam nepatīk izprašņāšana, es reizēm tomēr pavaicāju, kurp dodas. Tad viņš atbildēja: «Runcīgās padarīšanās.» Es tiešām nezināju, kur viņš gāja. Piemēram, reiz viņš man paziņoja, ka sestdien nebūs mājās, un tā pagāja kādas trīs vai četras sestdienas, pēc tam viņš parādīja man diplomu, kas apliecināja reiki sākuma pakāpes iegūšanu. Vladimiram patika turēt neziņā un patika pārsteigt ar rezultātu.
- Vai jūsu dzīves intīmo telpu viņš arī respektēja?
- Ne tik ļoti. Es nedrīkstēju iet prom, nesakot, kurp es eju (smejas). Mana māsa sacīja: «Un tu to vari paciest?» Protams, jo tas taču ir tik jauki.
- Tas nozīmē, ka jums bija pārliecība par galveno attiecībās.
- Tieši tā - galvenais bija tas, ka viņam varēja uzticēties, viņš bija ļoti godīgs, un man nevajadzēja mocīties ne vismazākajās aizdomās. Cilvēkam ir dots prāts un sirds, un, ja abus saliek kopā, tad domāju, ka nekādas muļķības nevajadzētu strādāt. Visu mūsu kopdzīves laiku man bija sajūta, ka es stāvu pie siltas un drošas sienas, pret kuru varu atspiesties un kas mani sargā. Tā ir ļoti laba sajūta, bet šobrīd man tādas vairs nav, jo nu esmu viena pati visos vējos. Protams, to sakot, esmu netaisna, jo man ļoti palīdz dēls, arī mazbērni, bet tik un tā - es jūtos viena pati visos vējos. Lai arī fiziski neesmu viena - pēc Vladimira aiziešanas pie manis dzīvo mazmeita ar ģimeni, bet es runāju par ko citu... Es jūtos vientuļa.
- Sarunājaties ar viņu?
- Jā. Īpaši tad, kad esmu vasaras mājās. Ja kāds izsekotu manām gaitām Staburagā, varētu domāt, ka esmu jukusi, jo es sarunājos ar Vladimiru, puķēm, kokiem, arī ar sevi. Kad kaut ko izdaru aplam vai man kas nepatīk, es saku - ak, tu vecā muļķe. Bet es nekad necietīšu, ja kāds cits mani mēģinās nosaukt par veco muļķi, un, protams, Vladimirs nekad tā neteica.
- Vladimirs Kaijaks bijis ne tikai jūsu vīrišķais balsts, bet arī profesionālais atbalstītājs.
- Kad iepazināmies, es strādāju žurnālā Padomju Latvijas Sieviete, veidoju raidījumus Latvijas Radio. Lai gan Vladimirs nekad nevienam nestāstīja par to, ko viņš raksta un ko plāno rakstīt, es viņam mēģināju piedāvāt sižetus stāstiem. Un viņš teica, jā, no konkrētā sižeta varētu sanākt stāsts, bet - tas nav viņa stāsts, lai es pati rakstot. Es aizbildinājos, ka man katru dienu jāiet uz darbu, ir pienākumi mājās un vēl kaut kas, līdz reiz Vladimirs man teica, ka es vienkārši muldu, ka neko nevaru uzrakstīt. Zinu, ka viņš to teica tīšuprāt, lai mani aizvainotu, jo viņš zina, ka esmu malēniete, un, ja kāds sacīs, ka es kaut ko nevaru, tad es uzreiz pierādīšu, ka varu gan. Protams, uzreiz sāku rakstīt, uzrakstīju divus stāstus, iesniedzu laikrakstā Literatūra un Māksla un nolēmu - ja mani tur nedrukās, netērēšu laiku ar stāstu rakstīšanu. Vladimirs izdomāja arī pseidonīmu - Svīre, jo tas ir ātrākais putns Latvijā. Tolaik man bija pāri 30, un Vladimirs teica, ka esmu jau pietiekami veca literatūrai, ka man vajag ātri kustēties, ja vien es gribu kaut ko uzrakstīt. (Smaida.)
- Kāpēc jums agrāk nebija drosmes pievērsties literatūrai?
- Drosmes man nekad nav trūcis, trīs gadu vecumā rudenī es esot par kaut ko tā apvainojusies, ka saģērbusies un paziņojusi, ka eju uz Rīgu pie savas krustmātes. Vecāki domāja, ka raudādama skriešu atpakaļ, līdz ko vienai pašai būs jāiet ārā tumsā, bet es ne tikai neskrēju atpakaļ, bet esot nogājusi labu gabalu no mājām, tētis skrēja man pakaļ. Mana māsa, Lija Brīdaka, kas vecāka par mani četrus gadus, dzejoja, kā es saku, jau kopš dzimšanas, viņa bija centīga un labi mācījās, skolu beidza ar sudraba medaļu, un mamma un tētis vienmēr teica, lai esmu kā Lijiņa, bet es, protams, negribēju būt kā viņa.
- Tas nozīmē, ja jūs nebūtu satikusi Kaijaku...
...es būtu palikusi žurnālistikā.
- Un jurisprudence?
- Tas bija pārpratums manā dzīvē. Jau jurisprudences studiju laikā es sāku rakstīt rakstiņus, lai piepelnītos, iesniedzu avīzēs Rīgas Balss un Padomju Jaunatne, vēlāk arī radio. Kad beidzu juristus, notika tā sauktā sadale, es jau biju apprecējusies ar savu kursabiedru, viņš strādāja milicijā par izmeklētāju, un mani arī turpat norīkoja, lai gan tolaik milicija nemaz negribēja sievietes. Un es arī negribēju, man bija ļoti bail no līķiem, ne velti diplomdarbu rakstīju nevis krimināltiesībās, bet civiltiesībās - par kinoscenāriju līgumiem.
- Jūs varētu būt laba izmeklētāja, jūs tik labi izprotat cilvēku psiholoģiju.
- Nē, man ir bail no līķiem! Es varētu būt laba tiesnese, un pat būtu gribējusi par to strādāt, bet, visticamāk, mani spriedumi man pašai traucētu naktīs gulēt. Ir tomēr briesmīgi cilvēkam piespriest gadus ieslodzījumā vai pat nāvessodu... Par juristu neesmu strādājusi nevienu dienu, bet jurista zināšanas man noderējušas visu mūžu.
Īsi sakot - man nebija dzīves sapņa kļūt par dzejnieci vai rakstnieci. Beidzot skolu, man bija sapnis, ka pēc jurisprudences studijām es varētu kļūt par kādas pilsētas vai rajona izpildkomitejas priekšsēdētāju, tad es rūpētos, lai manā pakļautībā esošajā teritorijā viss būtu taisnīgi, pareizi un labi, lai cilvēkiem būtu laba dzīve. Protams, naivs sapnis, jo, skolā ejot, es nezināju, ka tolaik tas notika tikai caur partiju, lai gan - tieši tāpat ir arī tagad, ne jau censonis no Juridiskās fakultātes.
- Kāpēc dzīve tā iegrozījusies, ka jums nekad nav bijusi iespēja būt, ja tā var teikt, pirmajai vijolei?
- Skolā darbojos gandrīz vai visos iespējamajos pulciņos, un visās darba vietās, kur esmu strādājusi, skaitījos sabiedriski aktīva, bet man nekad nav bijis pietiekami daudz godkārības. Dažreiz ir vajadzīga arī bezkaunība, lai kādu pagrūstu ar elkoni un pats nostātos līdera vietā. Man patīk, kad mani novērtē pēc tam, kad es kaut ko esmu padarījusi, bet man nav svarīgi darīt kaut ko tādēļ, lai mani slavētu, lai izvirzītu vai lai mans vārds plaši izskanēti. Jo darīšana ir dzīve, un dzīvošana man ir svarīgāka par kaut kā sasniegšanu. Ja runājam pavisam ciniski - visos laikos un vienmēr ir vajadzējis būt tā - vai nu patiešām ģēnijs, ko neviens nevar apšaubīt, un visi to pamana, vai nu otrs variants cilvēku izvirzīšanai - prast draudzēties ar īstajiem cilvēkiem, pīt attiecību pinumus, un no tā visos laikos daudz kas bijis atkarīgs. Visos laikos - tajos laikos, šajos laikos, vēl senākos un vēl nākotnē tā būs. Mēs ar Vladimiru ar to nenodarbojāmies, mums nebija neviena noderīga drauga, mēs nevienam neesam ar savu draudzību maksājuši meslus, ne no viena drauga mums nav atlecis nekāds labums. Uzskatu, ka Vladimirs palicis absolūti nenovērtēts, jo izņemot Veidenbauma prēmiju, viņam nav itin neviena oficiāla pagodinājuma. Pat par Likteņa līdumniekiem - ne par tetraloģiju, ne par filmu - viņš nav saņēmis nevienu oficiālu atzinību. Viņš ir saņēmis tikai Veidenbauma prēmiju, bet sen - 1990. gadā - par stāstu Cilda. Ne viņš, ne es neesam saņēmuši mūža stipendiju.
- Tas aizvaino?
- Ļoti. Jo tā jau nav tikai nauda, tā ir atzinība, novērtējums. Kad sāka piešķirt mūža stipendijas, tad figurēja teiciens - tā jau nav pensija, tas ir stimuls radošam darbam. Lai gan tieši tolaik mēs rakstījām, veidojām filmu, bet tad atkal mums teica - tie, kas paši strādā, naudu nopelna, tiem nemaz nevajag stipendiju... Arī par Likteņa līdumniekiem Vladimiram nekas nav piešķirts, nekas.
- Un rūgtumu tas viņam nevairoja?
- Nemaz. Viņš bija par lepnu, lai par sevi, teiksim tā, atgādinātu, tas būtu vispieklājīgākais formulējums. Kad viņam nepiešķīra mūža stipendiju, bet piešķīra daudz jaunākiem rakstniekiem, Vladimirs pat man par to faktu neizteica nevienu piezīmi, es pat nevarēju saskatīt, ka viņš to būtu ņēmis ļaunā, bet es apvainojos viņa vietā un izstājos no Rakstnieku savienības.
- Vai domājat par to, kas jūsu darbus lasīs pēc gadiem 50, varbūt 100?
- Neviens nelasīs. Pēc 100 gadiem vispār neviens neko nelasīs latviešu valodā. Jau pēc gadiem 50 grāmatas vispār vairs nelasīs. Izskatās jau smuki, ka grāmatu ir daudz, bet patiesībā tirāžas ir niecīgas, jo - maz pērk, līdz ar to tās ir dārgas, un grāmatu pašizmaksa kļūst arvien lielāka, un pērk vēl mazāk... Tāds apburtais loks. Ja es būtu jauns cilvēks, droši vien nemēģinātu kļūt par rakstnieci.
Turklāt - šobrīd pasaule jaucas un sajaucas, integrējas, un kāpēc lai Latvija, šī mazā kniepadatas galviņa uz zemeslodes, paliktu sterila un neietekmējama? Tomēr es esmu pārliecināta, ka stiprie latviešu gēni un dzīvesveids pastāvēs vēl gadu simteņiem, un arī tad, ja tiks sakrustoti ar citām nācijām. Mēs jau varam raudāt un žēloties par to, kas šobrīd notiek pasaulē, varam uzpumpēt tādu lokālpatritosmu, bet uz dzīvi jāskatās reāli.
- Jūs vēl rakstāt?
- Jā.
Pagājušajā ziemā pabeidzu Vladimira iesākto romānu - pierakstīju klāt apmēram pusi, pēc jaunā gada tas nāks klajā. Ceru, ka uzrakstīju Kaijaka garā...