Inga Kalna: Esmu nopietna meitene, man nepatīk ķiņķēziņi

«Esmu pārliecināta, ka it visam jārod rezonanse cilvēka dvēselē. Ja mūzika mani uzrunā, tas nozīmē, ka ar to varu uzrunāt arī skatītāju, citādi ir tikai tehniska nošu atdziedāšana. Man pašai patīk viss liels un pamatīgs, tāda ir arī jaunā kamermūzikas programma,» saka izcilā latviešu operdziedātāja Inga Kalna, kas jau teju 15 gadu dzīvo Hamburgā. Pēc vairākiem darba gadiem šīs pilsētas opernamā šobrīd viņa ir brīvmāksliniece un aktīvi darbojas iecienītajā klasicisma un baroka laika operu žanrā, dziedot Vācijas, Francijas, Kanādas un Itālijas operteātros.

Šonedēļ, Rudens kamermūzikas festivāla ietvaros, Inga Kalna uzstājas Latvijā, piedāvājot jaunu programmu, ko veidojusi kopā ar bērnības draudzeni, savu uzticamo kamermūzikas partneri, Londonā dzīvojošo latviešu pianisti Diānu Ketleri. Šoreiz programmā, kas 8. oktobrī izskanēs Dzintaru koncertzālē, izvēlēti trīs izcilu kamermūziķu vokālie dārgumi, Riharda Štrausa solominiatūrām blakus liktas latviešu klasiķu - Alfrēda Kalniņa un Jāņa Mediņa - kamermūzikas pērles.

- Jūsu iepriekšējā solo programma izskanēja ne tik sen - pirms teju diviem gadiem sniedzāt bel canto āriju koncertu, kas vēlāk saņēma profesionāļu atzinību, Lielo mūzikas balvu. Šoreiz pievēršaties kamermūzikai, bet šis koncerts «nācis» ļoti ilgi, kāpēc tā?

- Kamermūzikas programma vienmēr prasa ļoti lielu laika ieguldījumu, jo daudz laika jāvelta materiāla izvērtēšanai un izvēlei. Kamēr atrodi to, kas patīk, ir jāizrokas cauri milzīgiem kvantumiem.

Man ļoti ilgi gribējās dziedāt latviešu programmu, bet ar Diānu ilgi nevarējām vienoties, ar ko lai to kompilējam, bet, kad nonācām pie lēmuma, ka koncerta otrajā daļā skanēs Štrauss, tad arī pirmā daļa salikās kopā - radās ideja par to, ka tas varētu būt jūgendstils mūzikā ar šim stilam ļoti tipiskiem un atpazīstamiem tēlainās pasaules simboliem, tātad - Alfrēda Kalniņa un Jāņa Mediņa vokālā mūzika.

Problēma ir tā, ka internetā es varu atrast jebkādas notis, bet ne latviešu mūzikas notis. Laikam jau mūsu muzikālais mantojums nav digitalizēts, bet, ja arī ir, realitāte ir tāda, ka tas nav plaši pieejams. Sēdēšana bibliotēkā Rīgā prasa laiku, turklāt esmu arī no tiem mūziķiem, kam notis jāpaosta un jāizspēlē, man vajag mūziku ar pirkstiem pačamdīt. Gribu pateikties Baibai Kurpniecei (kamerorķestra Sinfonnieta Riga mākslinieciskajai producentei - red.), kas vispirms mani ilgi mudināja veidot šādu kamermūzikas koncertu, pēc tam sagādāja notis, atnesa kādus desmit kilogramus nošu materiāla.

- Par ko jums šobrīd gribas dziedāt, kam tērēt savu un citu laiku?

- Protams, man gribas dziedāt par mīlestību visos tās aspektos - no miesiskas līdz garīgai, līdz dievišķai. Jo tas man šķiet vissvarīgākais - apzināties, kur esi un kāpēc esi, uztvert un dzirdēt to, kas apkārt, un būt pateicīgam par to, kas tev ir, kas tev nāk pretī, ko tavs mūžs tev māca.

Pirms dažām dienām, lidojot uz Rīgu, šķirstīju notis un domāju, ka šādu programmu pirms gadiem desmit es nebūtu spējīga pacelt, es būtu salūzusi jau pirmās daļas beigās.

- Varētu arī vieglāku programmu izvēlēties.

- Priekš kam? Man nav pašmērķa pārbaudīt savu varēšanu, man vienkārši patīk lielas lietas, esmu nopietna meitene, man nepatīk ķiņķēziņi. Es arī pati tāda esmu - es neesmu nekāds ķiņķēziņš, manis ir.

- Pirms pāris gadiem atskatījāties uz saviem 20 gadiem uz skatuves. Kā raksturotu to periodu, kurā tagad esat?

- Esmu zenītā. Nopietni - esmu zenītā. Protams, tas nenāk tāpat, viss rodas no ļoti lielām prasībām, ko es uzstādu pati pret sevi, nepārtraukti pie sevis strādāju. Man vispār patīk labi izdarīts darbs vienalga kādā sfērā. Teiksim, kad es pērku kādu mantu, apskatos, lai tā ir glīti un rūpīgi nostrādāta. Vecāmamma mani tā audzināja - dari to, ko vari izdarīt labi un vislabāk, pārējo atstāj citiem. Ja es kaut ko daru, tad pēc iespējas labāk.

- Šis ir tāds laiks, kad vajag ātri, pēc iespējas vienkāršāk, gandrīz vai pa roku galam.

- Man ir prasības pret sevi. Protams, tas nenozīmē, ka koncerta laikā es ne reizi nekļūdīšos, kaut kur nepaspruks nepareizais vārds, kaut kur neizdarīšu ritmisku kļūdu, es pieļauju, ka tas var notikt, jo 19 dziesmu vienā programmā ir daudz, bet tas nenotiks katrā dziesmā, un, kad nākamreiz dziedāšu, tajā pašā vietā es tādu pašu kļūdu nepieļaušu. Es neesmu kareivīga, es neiešu karot par savu taisnību. Es daru tā, kā saka mana sirdsapziņa, es cenšos darīt pēc iespējas labāk un vēl drusciņ, un pārējo atstāju likteņa ziņā.

- Vai tagad, atskatoties, varat teikt, ka savulaik pieņemtais lēmums aizbraukt no Latvijas, lai studētu Londonā, bija pareizākais?

- Labākais. Ja nebūtu nonākusi savas skolotājas Džojas Momenas rokās, es nezinu, kāds būtu veidojies mans mākslinieciskais liktenis. Jo viņa man ir ļoti daudz iemācījusi.

- Ko tieši?

- Viņa mani atbrīvoja. Esmu padomju laikā audzis un skolojies produkts, turklāt vēl Dārziņskolā, kur dominēja uzskats - vai nu esi pirmais, vai nu tevis nav vispār. Manas paaudzes māksliniekiem ir grūts mūžs, jo mēs esam ļoti prasīgi pret sevi, un tas nozīmē - mūsu darbs ir ļoti kvalitatīvs, bet - jebkura kvalitāte maksā.

- Kā jums izdevās tur iedzīvoties? Tirgus ir pilns, nevienu jau negaida ar atplestām rokām.

- Protams, ka tirgus ir pilns, tolaik Latvija vēl nebija iestājusies Eiropas Savienībā un mani neņēma darbā. Un tie, kas bija gatavi ņemt, ieteica pusgada laikā apprecēt angli vai atrast iespējas dabūt citas valsts pilsonību.

- Un talants?

- Tam nebija nozīmes. Tas bija 1998. gads, tagad laiki ir mainījušies un pēc Brexit mainīsies vēl. Katrā valstī ir savi likumi, kā viss notiek. Lielbritānijas īpatnība ir tā, ka tur ir pieņemts - sākt zemu, kāpt augstu.

- Cita ceļa nav?

- Operas mākslā nemēdz būt. Citās valstīs ir citi likumi. Kas ir dzīve? Liela spēle. Katrā vietā likumi var būt citādi, bet vienalga tā ir spēle. Man ir visai vesela psihe, es labi apzinos, ka ar 36 kārtīm var spēlēt ļoti daudzas spēles. Es pamēģināju Anglijā, pēc tam aizbraucu uz Vāciju, jo ar tām pašām kārtīm varēju spēlēt pavisam citu spēli, jo pēkšņi man rokās bija trumpis - es tur varēju dabūt darbu, nevienu neprecot un arī nemainot pilsonību. Aizbraucu uz Hamburgu, mani noklausījās, es viņiem patiku, varēju piedāvāt ļoti kvalitatīvu produktu, iederējos teātra politikā, un tā es paliku.

- Tas iemācīja cīnīties par sevi?

- Tik vai tā - savu taisnību nevienam nevar pierādīt. Kautiņos un diskusijās mēs zaudējam ļoti daudz spēka, arī laiks tiek tērēts nevajadzīgām lietām - mēģinot pierādīt, ka neesi vai esi. Tā vai tā - katrs paliek pie sava. Vienīgais, ko cilvēks var darīt - attīstīt sevi. Man ir ļoti laba draudzene, ļoti gudra dāma, viņai ir viens kritērijs, kuram es absolūti piekrītu, un tas ir - vai konkrētā darbā attīstos vai arī sevi atražoju. Viņa saka - ja visu laiku sevi atražoju, tad darbam nav nekādas jēgas, jo es neattīstos, un, ja neattīstos, es nekļūstu labāka. Es arī to sapratu, kad paliku gudra, un gudra es paliku ap gadiem 30.

Man ir vienkāršs mērķis - es gribu labi darīt savu darbu un to, kas man patīk, un dzīvot ar tīru sirdsapziņu. Un vēl... Pateikšu ar vienkāršu piemēru. Man nesanāk šokolādes kūkas, lai vai pēc kādas receptes es to gatavotu. Un atbilde ir vienkārša - tā man nesanāk tāpēc, ka man tā negaršo, un, lai vai kā es centīšos, man tā nesanāks. Tas nozīmē - lai šokolādes kūkas cep tie, kam tās garšo.

- Jums ir bijusi sajūta, ka dzīve buksē, neiet uz priekšu?

- Esmu liela meitene, protams, ka man tā ir bijis. Tas nozīmē - kaut ko dari nepareizi. Dzīve jau ir iekārtota tā, ka no punkta A līdz B ir jānonāk visīsākajā laikā, bet, ja tā nenotiek, tas nozīmē, ka kaut ko dari nepareizi. Vai nu brauc nepareizā ātrumā, vai nu pa tādu ceļu, kas varbūt ir glītāks, sniedz daudzus vizuālus stimulējošus un iedvesmojošus momentus, bet distances ziņā ir krietni tālāks.

- Jums nekad nav gribējies būt uz glancēto žurnālu vākiem, būt klasiskās mūzikas popzvaigznei?

- Nekad. Droši vien mana tieksme pēc ekshibicionisma ir mazāka, lai gan visiem mūziķiem tā piemīt. Manis, piemēram, nav feisbukā. Mana tieksme pēc privātuma ir ļoti liela, es principā savu dzīvi precīzi dalu divās jomās - profesionālajā un privātajā. Redz, es vēl arī ļoti maz par sevi stāstu, arī saviem panākumiem. Jo kāpēc runāt par to, kas bijis, jo tas jau ir bijis. Man arī nekad nav bijusi tieksme medijos analizēt vai afišēt savas jūtas pret savu vīru, jo tā ir mana privātā lieta, bet žurnālu vāki...

Mani vispār ļoti uztrauc mūzikas komercializācija. Es ļoti ātri sāku apzināties, ka popularitātei un kvalitātei nav nekā kopēja, būšana uz žurnālu vākiem nenozīmē, ka esi viskvalitatīvākais. Uz žurnālu vākiem ir tie, kuriem ir spicāks mārketings, jo, lai tur nokļūtu, apkārt nepieciešama milzīga mašinērija. Uz vākiem nenonāc tāpat vien, mūsdienās vislielākās varas sviras ir skaņu ierakstu studijām. Katrs izvēlas to, kas viņam šķiet pareizi, katrs dara tā, kā viņam šķiet ir vislabāk. Un mēs visi esam dažādi. Manā dabā nav komercialitātes, es ļoti ironiski pret to visu attiecos.

- Tad jums ir pārliecība - ko lemts, to nodziedāsiet, uz kurām skatuvēm lemts būt, uz tām būsiet?

- Nedaudz citādāk - man kaut kur ir vai nav jānonāk. Ja būs lemts, tad to, ko varbūt būtu gribējies, bet nesanāca, es izdarīšu nākamajā dzīvē.

- Daudzi mākslinieki par karjeru maksā ar ģimeni, bet jūs, kad piedzima meita, atteicāties no darba piedāvājumiem ārpus Eiropas tieši tāpēc, lai nebūtu pārāk ilgstoši prom no ģimenes.

- Joprojām neuzstājos ārpus Eiropas, tiesa gan, ar ļoti retiem izņēmumiem. Katrs izvēlas sev pareizāko. Ģimenes dzīve mani harmonizē, ar ikdienišķām rūpēm un būšanām neļauj zaudēt kontaktu ar realitāti, tas manu psihi uztur funkcionējošā kārtībā, neļauj man nošļūkt kādā ilūzijā, tā mani balansē. To saku no egoistiskā viedokļa - ko tas labu dara man. Domāju, vienā jaukā brīdī sapratu vienu svarīgu lietu - ko tad es atcerēšos savā mūžā? Dziedāšanu uz tās vai citas prestižas skatuves tajā vai citā teātrī kopā ar to vai citu solistu vai diriģentu, bet ko vēl? Kad manai meitai Lidijai šķīlās pirmais zobiņš, manis nebija mājās, un tādu momentu ir daudz, toties es biju klāt, kad viņa spēra pirmo soli un vēl daudzos īpašos momentos.

Savu vīru Vero es satiku salīdzinoši vēlu, mums abiem karjeras jau bija pilnā apritē, mēs abi bijām gatavi jeb pabeigti «produkti», un mūsu dilemma bija - vai nu visu to pieņemt, vai nē. No paša sākuma mums abiem bija skaidrs, ka no kaut kā mums būs jāatsakās un mums nebūs tā, kā normāliem cilvēkiem, kas strādā no deviņiem līdz pieciem, bet sestdiena un svētdiena ir brīva. Protams, vīram, pēc profesijas advokātam, ir regulārāks darbs. Ģimenes dzīve arī ir spēle - vai nu spēlē pēc konkrētiem likumiem, vai nu izstājies no šīs spēles. Problēmas rodas tad, ja notiek spēles noteikumu sadursme vai arī tie tiek pārprasti, kad sāk strīdēties par to, kas ir trumpis un kuram ir lielākais trumpis. Cilvēki ārkārtīgi nopietni attiecas pret sevi. Varbūt man ir pārāk attīstīta pašironija, bet nevajag pārāk nopietni attiekties pret sevi.

- Jūs vispār domājat par to, ko darīsiet pēc solistes karjeras beigām, par to, kādas būs jūsu vecumdienas?

- To es nemāku teikt. Es ļoti ceru, ka skološu jauno paaudzi, vismaz tas ir viens no laukiem, kas mani priecē, kas manā dvēselē veido rezonansi, turklāt, cik es varu novērot, spēju palīdzēt cilvēkiem pašiem tikt galā ar savām problēmām, proti, problēmas pārvērst, ka tās vairs nav problēmas un nevarēšana.

- Diez vai atgriezīsieties Latvijā, vai varat sevi iedomāties, dzīvojot vienkāršu vācu pensionāra dzīvi?

- Savai profesijai esmu diezgan mietpilsoniska, mežģīņu salvetītes mani harmonizē, mani noliek ar kājām pie zemes, neļauj man pazust ilūzijās. Man patīk adīt, gatavot ēst, uzņemt ciemiņus un glīti klāti galdi, arī mana vīramāte saka - latvieši to māk. Esmu cienīta namamāte, pie mums nāk daudz ciemiņu un viesu, domāju, ka man apkārt būs cilvēki.

Tas skan smieklīgi, bet ar sev piemītošo pašironiju varu teikt - man esmu es, man ar sevi nekad nav garlaicīgi, man vienmēr ir pieticis pašai ar sevi. Līdz ar to - man ir iespējas veidot harmoniskas attiecības ar citiem cilvēkiem. Ja cilvēks nejūtas harmoniski, tad viņš nevar veidot harmoniskas attiecības ar citiem. Pēc kompensācijas principa - cilvēks mēģina trūkstošo kompensēt ar cita cilvēka klātbūtni, ietekmi, muzikāliem ieskatiem un tā tālāk.

- Ko darāt tad, kad viena pati, bez vīra un meitas, esat Latvijā?

- Daudz laika pavadu kopā ar mammu un tēti, runājam par dzīvi. Eju uz tirgu, vasarā pērku zaļumus gurķu konservēšanai, jo Vācijā tādu nav, vedu tos uz mājām Hamburgā, konservēju savus gurķus. Oi, man sanāk tādi gurķi, ne tikai garšīgi, bet arī glīti. Un vēl nekad neviena burka nav uzgājusi gaisā! Ja kaut ko daru, tad daru kārtīgi. Vasarā pat sasaldēju sēnes, trīs kilogramus baravikas aizvedu uz Vāciju. Vēl es tiekos ar saviem seniem draugiem no skolas laikiem un noteikti baudu dabu.

- Vai izvirziet sev apņemšanās - no jaunā gada, uzreiz pēc dzimšanas dienas es darīšu vai nedarīšu...

- Nē, jo tas ir muļķīgi. Ja esmu nonākusi pie secinājuma, ka kaut ko vajadzētu, tad es daru no šodienas, nevis no rītdienas vai nākamās nedēļas. No šodienas. Un tas ir visgrūtākais, jo pieprasa nenormālu pašdisciplīnu. Protams, vieglāk ir sākt no rītdienas, jo katrai dienai ir rītdiena. Ja kāds secinājums vai apņēmība tevī rezonē, ja saproti, ka tas ir labi, ka tas tevi harmonizēs, tad jāsāk ar šodienu.