Voldemārs Šoriņš. Sirds diktē pareizi, bet tas nav vieglākais ceļš
«Nav jau sirds nemaz tāda muļķe. Tā ir daudzkārt gudrāka par mums. Zina, kad jāatkāpjas, pat ja sāp. Zina, kad jācīnās līdz galam – par otru sirdi, patiesību, cieņu. Sirds vienmēr saka priekšā, kā ir pareizi. Tā saved kopā īstos un izšķir nesaderīgos,» saka Latvijas Nacionālā teātra aktieris, režisors un Muzikālā teātra 7 šīs vasaras latviski jautrās brīvdabas dziesmu spēles Muļķe sirds libreta autors un režisors Voldemārs Šoriņš.
Rakstot libretus un režisējot vasaras brīvdabas izrādes, Voldemārs Šoriņš ar Muzikālo teātri 7 sadarbojas jau vienpadsmito gadu, un skatītājiem daudzviet Latvijā šie romantiskie, nenopietni humorīgie un viegli izklaidējošie uzvedumi jau kļuvuši par neatņemamu vasaras tradīciju.
- Kur rodas iedvesma radīt atkal jaunus un jaunus stāstus? Un kā tas notiek - vienkārši piesēdies un dažās dienās uzraksti?
- Gribētos jau tā - dažās dienās. Bet vispirms jānoskaņojas. Tad jānoformulē, par ko un kā. Tad jāgaida iedvesma utt. Varbūt tas ir štamps, bet manos stāstos darbība pārsvarā notiek laukos - jo, lai arī kā visi grib dzīvot pilsētā, vismaz Jāņos un atvaļinājumā metas uz laukiem. Tas ir kaut kāds mistisks vilinājums, un tā nav tikai vides pārmaiņa. Man liekas, tā ir arī domāšanas, uztveres un savstarpējo attiecību pārmaiņa, jo laukos viss notiek tiešāk, īstāk, nepastarpinātāk. Kļūst lieka pilsētā iegūtā neīstuma garoziņa. Lauku vidē ir vieglāk pasmaidīt, savukārt lauku pozitīvisms uzlādē. Lauki ir pateicīga vide fantāzijai. Pilsētas cilvēku dzīves formula vairāk vai mazāk ir skaidra. Laukos priekšplānā nostājas cilvēka būtība, nevis pilsētas uzspiestā sociālā čaula.
- Esi teicis, ka šajos ārpusteātra projektos mazsvarīgs nav finansiālais aspekts. Bet ir taču arī gandarījums, ka skatītājiem patīk?
- Protams. Šo darbu nevar darīt tikai naudas dēļ. Varbūt nauda arī ir kā ēzelim banāns, bet šis ceļš ir jānoiet godīgi un atbildīgi. Redzu, ka mani kolēģi, ar ko veidojam šo projektu, tā arī pret to attiecas. Katrā ziņā, ir aicināti kopā mākslinieki, kuri sevi ir pierādījuši ar darbu, ar to, ka viņi grib, var un prot strādāt.
- Šīs vasaras izrādei esi devis nosaukumu Muļķe sirds. Sirds ir muļķe?
- Nē, sirds nav muļķe. Es ar to saprotu nesamaitāta, šķīsta, nevainīgu sirdi. Citiem vārdiem - tā pati sirdsapziņa. Sirds jau visu laiku uz mums runā, un muļķīgi noliegt, ka mēs to nejūtam. Var jau būt, ka kāds arī nejūt, varbūt. Svarīgi, cik daudz mēs tajā ieklausāmies? Vispār tas ir dīvaini - lielu satricinājumu, prieka un pārdzīvojumu brīžos cilvēks ar roku ķer pie sirds, nevis pie kājas vai dibena. Tas laikam nozīmē, ka kaut kur šajā rajonā mīt mūsu cilvēciskā būtība. Un sirds, manuprāt, diktē pareizi, bet tas nenozīmē, ka tas būs vieglākais ceļš. Sirdī neieklausoties, var gūt kādu labumu, apmierinājumu, drošību, varu. Ja dzīvo, nedomādams par savu cilvēcisko gala punktu, tad, protams, ar to pietiek. Un, iespējams, ka tā ir pareizi. Netaisos nevienu kritizēt. Man gan liekas, ka sirdī, sirdsapziņā ir vērts ieklausīties. Jo tie ir trolejbusa vadi, pie kā jāturas. Ja tos atlaiž, cilvēks zaudē to, kas viņu atšķir no zvēra.
- Vai pašam dzīvē bieži bijušas situācijas, kad prāts teicis: ak, tu, mulķe sirds....
- Protams. Es jau esmu emocionālais tips. Mani vada emocijas, ar mani iespējams manipulēt, es to apzinos. Esmu līdzjūtīgs. Esmu profesionālo ubagu iemīļots mērķis, jo ticu viņu stāstiem, par mirstošo māti pēc operācijas. Raudu romantiskajās filmās, kopā ar sieviešiem. Iespējams, iepriekšējā dzīvē esmu bijusi sieviete... Ir bijušas situācijas, kad esmu apzinājies, ka daru nepareizi. Tad atliek vienīgi izdomāt sev attaisnojumu vai ticēt, ka man taps piedots. Personīgi nezinu nevienu ideālu cilvēku, bet esmu pārliecināts, ka tādi ir, tikai man ar viņiem nav nācies sastapties. Ja nu vienīgi viedo grāmatās. Pasaule rauj iekšā ar pilnu kārdinājumu paketi. Griež kā karuselī... Jābūt varen stipram, lai turētos pie sirdsapziņas un sekotu tai. Sirds saka priekšā, kā ir pareizi, bet - kā to realizēt? Receptes nav. Tas ceļš katram pašam ejams, un katram par to jāatbild.
- Kādreiz ir nācies nožēlot, ka esi klausījis sirdsapziņai un rīkojies tā, kā sirds liek?
- Jā. Nenoliedzami. Tas ir tāpat, kā dzīvot pēc desmit baušļiem, kas manā uztverē ir sirdsapziņas atspulgs. Nu, pamēģiniet tā, un paskatīsimies, cik viegli jums ies. Katrai pozitīvajai gribai šī pasaule dod pretī. Un dažkārt tā, ka maz neliekas. Tad nu pieķer sevi pie domas: vai es kāds muļķis, vai nevaru kā citi?... Bet citu pieredze neder. Pašam vien jākārpās, pašam sevī jāklausās, pašam jālemj un dzīve jādzīvo. Tā man šķiet. Katrā ziņā sirdsbalss vieglu dzīvi nepiedāvā, bet...
- ...neviens jau nav solījis, ka būs viegli.
- Jā, arī tas. Un varbūt, ka tāds liktenis ir lemts. Varbūt caur to piedzīvosi jaunas atklāsmes. Varbūt arī ne. Grūti pateikt. Nezinu...
- Kādā intervijā esi teicis, ka ne katrs var spēlēt komēdiju un ne katrs to var taisīt, ka tas ir talants redzēt dzīvē komisko. Tev šis talants ir dzīves laikā izkopts un attīstīts vai tāds esi bijis vienmēr?
- Tas ir iedzimts, varbūt no mammas - viņa bija tāda humorīga, vienmēr izmeta pa kādam jokam. Domāju, ka humoru, līdzīgi kā citus talantus, var censties izkopt, bet... Arī apgūstot klavieres, viens kļūst pasaulslavens pianists, bet otrs pavada deju kolektīvu. Es nenoniecinu otro variantu. Runa ir tikai par amplitūdu. Un ar humoru ir līdzīgi - ir cilvēki, kuri uz to ir disponēti un ik situācijā spēj to saskatīt, citi ne. Es nepiederu pie tiem, kuri var ļoti asprātīgi sprēgāt. Skatos krievu Comedy Club un Comedy Woman, jā, man nepatīk viņu vaļīgais stils, bet tas, kā viņi sacer humoristiskos kalamburus, tas ir talants. Domāju, humora izjūta vairāk vai mazāk ir dabas dota gandrīz katram, lai gan - esmu saticis cilvēkus arī bez tās. Šādiem cilvēkiem, manuprāt, dzīvē ir grūti. Laimīgāki ir tie, kuri spēj jokot, un tie, kuri spēj to saprast.
- Vai ik katrā situācijā vari atrast, par ko pasmieties, vai tomēr ir situācijas, kas tevi izsit no līdzsvara, un tu saproti, ka par to smiekli nenāk nu nemaz?
- Domāju, humora izjūta var pamest brīdī, ja saskaries ar kaut ko emocionāli satriecošu. Teiksim, tuva cilvēka bojāeju... Lai gan arī tad, ja spēj uz to paskatīties no malas, bez emocijām, atrastos, par ko pasmaidīt. Dzīve pilna humora. Kaut vai mūsu politiķu runas, pretējo nometņu kašķi. Deputātu paziņojumi, solījumi, meli... Arī valstu attiecībās ar Krieviju un bēgļu problēmās ir daudz kā jokaina. Protams, traģiski, ka pasaulē karo, ka cilvēki iet bojā, bet humors slēpjas tai maziskajā domāšanā - daži desmiti, simti, varbūt daži tūkstoši iedomājušies, ka uz pasaules ir Dieva vietā. Varas apziņa cilvēku apskurbina. Rodas sajūta - varu lemt likteņus... Un var jau arī, var iznīcināt cilvēkus, tautas, valstis... Un tas ir tas smieklīgākais... Ne jau karošana vai iznīcināšana, bet tā bezgalīgā iedomība... Kaut visi saprastu, ka esam sīkacīši Visuma priekšā, un būtu pateicīgi par iespēju - atrasties šajā pasaulē. No tā iegūtu visi. Problēmas sākas, ja kāds sevi uzskata par mesiju un nemācās no vēstures. Tad tas tiešām ir smieklīgi. Bet - tā nu tas ir.
- Četrus gadus kopā ar Zigurdu Neimani Latvijas Televīzijā veidojāt seriālu Dzīvoklis, tad daudzus gadus strādājāt pie vasaras muzikāli izklaidējošā koncerta Pūznis. Jau vienpadsmito vasaru veido izrādi Muzikālajam teātrim 7. Vispār zini, ko nozīmē atvaļinājums?
- Nē, man tāds nekad nav bijis, un es arī nekad pēc tā neesmu tiecies. Arī padomju laikā ar Zigurdu Neimani taisījām vasaras programmas, koncertējām estrādēs. Paralēli šāgada vasaras projektam es vakaros filmējos komēdijseriālā Bitīt, matos! Bet, zini, šoruden varētu izveidoties negaidīta situācija - pēc daudziem gadiem man beidzot teātrī nebūs jāsāk mēģināt no sezonas pirmās darbadienas, līdz ar to man ir iegadījies brīvs augusts un puse septembra. Tad nu domāju: a ko darīt? Es gan zinu - dārza būdai jumts būtu jānomaina, zāli jāturpina pļaut... Nezinu, varbūt tas ir darbaholisms, varbūt vienkārši pieradums vai dzīvesveids. Bet kā būs, kad man pilnīgi nekas nebūs jādara? Kādreiz jau tas brīdis pienāks. Tad tu man varēsi pajautāt: kāda, Šoriņ, ir sajūta, kad nekas nav jādara? Šodien uz to vēl nevaru atbildēt.
- Un tomēr - ja iegadās divas trīs pilnīgi brīvas dienas, ko tad dari?
- Tad arī neko nedaru. Tā kā vēlu eju gulēt, tad līdz divpadsmitiem, vieniem guļu. Tad kādu stundu vingroju, jo ir problēmas ar muguru. Varbūt uzkāpju uz velosipēda un izbraucu kādu riņki ap dzīvojamo kvartālu. Un tad jau diena ir pāri pusei. Pasēžu pie kompja, paspēlēju kādu spēlīti, paskatos televizoru, un vakars klāt. Teorētiski iedomājos, ka varētu kaut kur laisties, kaut ko apskatīt, bet - ko es kur neesmu redzējis? Visu pasauli tāpat neapbrauksi. Vismaz es ne... Es pats par sevi smejos, ka vairs nav tā: ejam, braucam, darām! Šoziem man piedāvāja atkal braukt slēpot uz Zviedriju, es nevarēju muguras dēļ. Bet arī tā īpaši nepārdzīvoju, jo iedomājos: ai, atkal tā braukšana septiņsimt kilometru, atkal jācīnās pa to kalnu, vai es to gribu, vai man to vajag... Tas par kaut ko liecina. Protams, negribētos uzreiz tā sačupināties un palikt onkiņam, bet prioritātes mainās. Ja agrāk nespēju sevi iedomāties bez teātra, tad tagad priecājos, ka man ir brīvi rīti, ka nav katru dienu jāiet uz darbu. Man patīk spēlēt, bet vairs negribu tik daudz... Patiesībā, teātrī esmu pietiekami noslogots. No vienas puses - jāpateicas liktenim, ka mani teātrim vēl vajag, bet - no otras - reizēm gribētos drusku mazāk...
- Teici, ka šobrīd notiek aktīva seriāla Bitīt, matos! jaunās sezonas filmēšana. Ar ko tev interesanta ir Ojāra Zaķīša loma?
- Es tur dauzos. Man patīk, ja ar partneriem ir jautri. Dažbrīd filmējam, smieklus valdīdami. Es labprāt ņemu dalību humora lietās. Mani absolūti neinteresē ne trilleri, ne šausmenes. Nervu sistēma vairs nepieņem negatīvas emocijas. Tad labāk skatos Pilčeres romānu ekranizējumus. Gribu saņemt to teļa prieku, iepriekš zinot, ka viss beigsies labi. Piemēram, filma Garais gads. Tur galvenā varone, uzzinājusi par īru tradīciju, kas ļauj sievietēm bildināt mīļoto 29. februārī, no Amerikas dodas uz Dublinu pie sava drauga, taču apstākļi ievieš savas korekcijas - ceļā viņa sastop pievilcīgu jaunekli, un jau tajā brīdī skaidrs, ar ko tas viss beigsies. Bet tā Īrijas daba un aktierspēle - es kaifoju no tā, man tādas lietas patīk. Varbūt ar laiku palieku bērnišķīgāks.
- Cik daudz sanāk spēlēt vectēva lomu?
- Reizēm sanāk. Man ir četri mazbērni: divi ir Rīgā - Līvai ir deviņi, viņas brālim Tomam būs trīs gadi [meitas Ildzes bērni], un divas mazmeitas ir Liepājā - Annai ir pieci, bet māsiņai Elzai ir divi gadi [dēla Kristapa bērni]. Rīgas mazbērni šad tad pie mums tiek atstāti vai arī ejam viņus pieskatīt, Liepājas mazmeitas redzu retāk. Mazie mani pazīst arī kā Ojāru Zaķīti. Kristapa sieva Inta bija atsūtījusi bildi, kur visi četri mazbērni sēž pie televizora, saucot: opis, mūsu opis!, skatās Bitīt, matos! Lai arī viņi mani redz diezgan reti, attiecības mums labas, īpaši ar vecākajiem mazbērniem. Ar mazākajiem sākumā uz «jūs», bet, kad ilgāk esam kopā, tad jau satuvināmies. Es jau smejos: es viņus visus ļoti mīlu, bet no viņiem ātri gurstu. Ja mazie jāuzrauga, pēc divām trim stundām domāju: kaut vecāki nāktu jau atpakaļ. Mazi bērni ir milzīgi enerģiski un pieprasa nepārtrauktu uzmanību un līdzdalību. Līva mums ir vadītāja: tagad darām tā, tagad dejojam, tu arī dejo! Un es saku: es labāk būšu stabs, bet tu dejo ap mani... Nu, tā kaut kā...
- Nākamgad būs 20 gadu, kopš ar Zigurdu Neimani ievācāties savā Dzīvoklī. Varbūt ir vērts paskatīties, kas tur notiek šodien, pēc 20 gadiem?
- Nu, diez vai. Domāju, visam savs laiks. Es nezinu, vai to vairs gribētu un vai Zigis to vairs grib. Patiesībā, tā «dzīvokļa» vairs jau nav - māja nojaukta, tās vietā slejas Hiltons...