Ivars Kalniņš: Kalpot mākslai? Savu esmu jau nokalpojis

Pirms neilga laika Jūrmalas festivāls, kas nākamajā pirmdienā sāksies Dzintaru koncertzālē, papildināja savu programmu ar vēl vienu piedāvājumu – Latvijas kultūras dzīvē ļoti reta dalībnieka aktiera Ivara Kalniņa koncertprogrammu KinoTeātris.

Kā var nojaust no nosaukuma, skatītājiem tiks piedāvātas dziesmas no kinofilmām un teātra izrādēm, bet būs arī no soloprogrammām. Organizatori sola, ka dziesmas skanēs gan latviešu, gan krievu valodā.

- Kāpēc jūs piekritāt šim koncertam?

- Gribas uzstāties vēsturiskajā Dzintaru koncertzālē, mani fascinē, kā tā ir rekonstruēta. Pirms vairākiem gadiem es kopā ar Arturu Maskatu piedalījos Cēsu mākslas festivālā, Guntars Ķirsis bija to redzējis, un šoreiz mūs paaicināja.

Ar Maskatu mums ir sava pieredze, ilga un ražīga.

- Arī leģendāra. Domāju ciklu Si minors ar Ojāra Vācieša dzeju.

- Dziesmas no tā skanēs arī šajā koncertā. Tas bija laiks, kad Arturs Maskats kā jaunais komponists, kas tikko absolvējis Konservatoriju, tika atsūtīts uz Dailes teātri par muzikālās daļas vadītāju. Mēs sadraudzējāmies, radās ideja kaut ko uztaisīt kopā. Es biju ļoti noslogots teātrī, daudz spēlēju visos iespējamos žanros dažāda lieluma lomās un biju arī mazliet noguris no tā. Atklāti sakot - gribējās pārbaudīt sevi, nostāties vienā mizanscēnā pie mikrofona un tikai ar intonāciju, skopiem žestiem publikas uzmanību noturēt kādas divas stundas.

Man šķiet, ka izlasījām gandrīz visu latviešu dzeju, bet mūsu uzmanība koncentrējās uz Ojāru Vācieti. Kad viss bija gatavs, piedāvāju teātra vadībai šo ciklu parādīt Mazajā zālē, bet toreizējais teātra vadītājs Arnolds Liniņš noteica, ka mēs to rādīsim teātra Lielajā zālē.

- Esot bijusi arī tikšanās ar dzejnieku Ojāru Vācieti.

- Piezvanījām Vācietim, viņš mums noteica audienci, bet pēkšņi to pārcēla; vēlāk izrādījās, ka viņš bija atsaucis meistaru, lai skaņotu pianīnu. Tā mēs sniedzām mazu koncertu Vācietim un viņa dzīvesbiedrei Ludmilai Azarovai.

Starp citu, Si minora nonākšanai uz lielās skatuves bija arī materiālistisks aspekts. Tolaik gandrīz viss teātris aizbrauca viesizrādēs, mūs ar Arturu nolika uz Lielās skatuves, lai nebūtu pauze repertuārā.

- Nezinu, vai izrādes ieraksts eksistē, bet pirms dažiem gadiem šīs izrādes muzikālais materiāls iznāca CD.

- Šis ieraksts ir nejaušības rezultāts. Padomju laikos nevarēja ierakstīt dziesmas uz katra stūra, kā tas ir tagad. Tolaik tikai divās vietās Latvijā varēja veikt profesionālu ierakstu - Latvijas Radio un studijā Melodija. Arturam kā jaunajam komponistam deva iespēju izpausties - uz vienu vakaru iedeva studiju Latvijas Radio. Neskatoties uz to, ka biju mazliet aizsmacis, ieskaņojām visu ciklu. Tieši šo, vienā vakarā un naktī veikto, ierakstu pirms dažiem gadiem izdeva diskā. Protams, no šīsdienas viedokļa raugoties, šo materiālu vajadzētu tehniski apstrādāt, bet - tāds bija tas laiks, arī tehniski, tam klāt - naivisms, šajā ierakstā ir vārdos nenoformulējama burvība..

- Iespējams, to sauc par jaunību.

- Dažas dziesmas es vairs nemaz nevaru nodziedāt, balss ir nosēdusies. (Smejas.) Protams, ka dažas dziesmas no šā cikla būs arī koncertā Jūrmalā. Protams, būs arī dziesmas no Čaka cikla. Arī no kino un teātra izrādēm.

Kopā ar mani un Arturu šajā koncertā būs mana kolēģe no Dailes teātra Ērika Eglija, arī Andris Ābelīte, jo šobrīd mēs abi divatā uzstājamies koncertos.

- Pusaudža gados jūs esat spēlējis arī dažādās grupās... No kurienes jums mūziķa gēni?

- Mana mamma nāk no astoņu bērnu ģimenes, mani vecāki bieži rīkoja radu un draugu ballītes, turklāt arī mēs bijām kupla ģimene - esmu otrais bērns četru bērnu ģimenē. Tagad tādas «galda dziedāšanas» notiek reti, varbūt tikai Jāņos pie ugunskura dzied, lai gan - diez vai. Manam tēvam ļoti patika dziedāt, un tad visi dziedāja līdzi, arī mēs, bērni, rāvām līdzi tās dumās galda dziesmas. Šobrīd mums ar Andri Ābelīti dzimst vēl viens projekts, kuru nosauksim par Virtuves dziesmām vai tamlīdzīgi. Atceros, mana māte vienmēr dziedāja, pat pankūkas cepot, dažādas, pat dumas, dziesmiņas, piemēram, par visādiem Daugavmalas džoņiem, Man patīk Āfrikā, kur cilvēki nav balti, un mums, bērniem, tas ļoti patika. Mamma bija mežsarga meita, viņas ģimene dzīvoja mežā kaut kur pie Popes, to māju gan vairs nav, saglabājusies tikai liela ābele. Mammas ģimenē pat esot bijis savs orķestrītis, visi mani onkuļi un tantes muzicēja, un reizēm sapņos redzu, ka es ar viņiem uzstājos.

Mammai skaistākais sapnis bija, ka viņas trīs dēli, kad būs sasnieguši 18 gadu, baltos uzvalkos ģērbti, izies pa Doma laukumu. (Smaida.) Mammai gribējās, lai mēs muzicējam. Dzīvojām pie Grīziņkalna, Zvaigžņu ielā, pretī mūsu mājai bija klubiņš Pirtiņa, tajā darbojās arī bērnu ansamblis. Man bija trīs gadiņi, kad sāku tur muzicēt kopā ar vecāko brāli, man iedeva mandolīnu, jo tā vislabāk pasēja manam augumam. Cik nu es tad varēju nostrinkšķināt, jo pirkstiņi sāpēja... Uzstājāmies skolās, ap jauno gadu mums deva paciņas ar konfektēm un mandarīniem, un tieši mandarīni, ko nevarēja nopirkt tā, kā šodien tas iespējams, mani noturēja ansamblī, arī uz skatuves.

- Par mūziķa karjeru nedomājāt?

- Ar to man būtu par maz, jo dramatiskā aktiera iespējas ir plašākas.

- Jūsu karjerai, ko var uzskatīt par ļoti veiksmīgu padomju laikos, nekad nav traucējis tas, ka mammas brālis bija izsūtījumā Sibīrijā?

- Nē. Izsūtījumā bija mammas brālis, ne jau mans tēvs.

- Pionieris arī nebijāt.

- Mamma pateica, ka mēs pa māju nestaigāsim ar sarkaniem pionieru kaklautiem, kamēr viņas brālis ir Vorkutā. Viņš tā arī nesaprata, par ko viņu izsūtīja. Viņš bija mežsargs, tā sauktā troika piesēja kaut kādu lietu... Man bija arī radi, kas tika izsūtīti 1941. gada 14. jūnijā, viņi bija Krasnojarskas apgabalā.

- Tēva radi?

- Pirmās sievas. Pirms dažiem gadiem biju viesizrādēs Intā un Vorkutā, man nāca klāt vietējais gubernators, lēni deva roku sveicienam, ilgi manī skatījās... Nezinu, ko tieši viņš man ar to gribēja teikt, bet pauze bija ilga. Beigās viņš man teica: «Cik labi, ka jūs atbraucāt!» Pēc tam Vorkutā, viesnīcā, pielaidu vannu ar ūdeni, nomazgājos, jo mans onkulis, tur būdams, 11 gadu nebija normāli mazgājies. Tur politiskie izsūtītie tika likti kopā ar zekiem, 35 grādu salā visi stāvēja rindā, lai varētu nomazgāties. Laimīgs bija tas, kurš rindā bija pēdējais - tam gan bija netīrākais ūdens, tomēr visi tie, kas mazgājās pirmie, ātri mira ar plaušu karsoni...

- Ģimenes vēsture jums nekad nav bijis pietiekams arguments, lai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas atteiktos no darba iespējām Krievijā?

- Tie jau nebija krievi, bet padomju vara, ko taisīja arī latvieši. Lielie kārto savas lietas uz trešās teritorijas, mēs nevienu karu neesam iesākuši, bet visos esam ierauti, piedalījušies.

Krievijā es šobrīd ļoti maz uzturos, vairāk esmu Ukrainā. Tur tiešām ir problēmas, no Austrumu bloka cilvēki brauc uz Rietumu bloku pēc pārtikas, no Doņeckas uz Kijevu. Uz Ukrainu šobrīd brauc ļoti maz krievu mākslinieku... Dažus nelaiž iekšā, daži paši negrib.

- Jo?

- Saprot, ka ukraiņi viņus nesapratīs. Mūs gaida tas pats sliktā nozīmē. Žirinovska intervijā, ko demonstrēja LTV, vajag ieklausīties, nevajag domāt, ka viņa teiktais ir joki. Demagoģijai ir iztērēta milzīga nauda, ir vajadzīgs pienesums atpakaļ. Kas atbildēs par nošautiem cilvēkiem? Kas atbildēs par notriekto Malaizijas lidmašīnu? Kas apmaksā bēgļu braucienus pāri Vidusjūrai? Kas viņus baros, kas mācīs neizglītotos cilvēkus? Nupat biju Parīzē, jo gribēju bērniem parādīt Disnejlendu, ilgi vairs nebraukšu uz Parīzi.

- Jūsu jaunākās meitas vēl mazas, domājat par to, kas te būs pēc gadiem desmit, divdesmit?

- Ceru, ka saprāts nāks ne tikai mums. Visi uzraujas uz tiem pašiem grābekļiem. Valda drausmīgs naudas kults, visi grib nopelnīt. Kas tie ir par mēsliem, ko var skatīties televīzijās? Kaut kādas Netīrās dejas. Ieklausieties, ko tās meitenes runā šajās pārraidēs.

- Jums kādreiz dzīvē ir bijusi sajūta, ka esat, kā mēdz teikt, no laivas izmests?

- Nekad. Vienmēr olas esmu licis vairākos perēkļos (smej), man arī bijušas dažādas iespējas izpausties. Man nav vajadzīgs konkrēts teātris vai režisors, kam vajag, tas mani atrod. Es arī daudz ko atsaku, jo - visam nepietiek laika, es negribu darīt visu. Mani kolēģi saka, ka šī ir atkarīga profesija, bet es saku - dariet neatkarīgi un nedariet to, kas sagādā ciešanas. Visi ir atkarīgi no visiem. Turklāt, teiksim, kino daudz kas ir atkarīgs no citiem, mana izvēle ir - piedalīties vai ne. Ja eju tur, iemesli var būt dažādi, arī prozaiski, teiksim, nav cita piedāvājuma, vai arī piekrītu naudas dēļ.

- Pieminējāt zemiskā tiražēšanu televīzijās, jūs pats arī tajā piedalāties.

- Tagad ir garīga krīze visā pasaulē. It visās jomās pārdod finiera gabalus.

Es piedalos dažādu iemeslu pēc, labprāt jau nepiedalītos.

- Taču varat nepiedalīties.

- Varu. Bet, ja esmu iekritis, piekrītot, jo esmu lasījis vien tikai trīs sērijas no visa seriāla un nezinu, kā viss attīstīsies... Mēs visi zinām, ka televīziju maize ir ziņas, sports un seriāli, kas būtībā ir izdzīvošanas lieta, jo tajos visvairāk rāda reklāmas.

- Jums taču ir visas iespējas izkāpt ārā no tā vāveres riteņa.

- Es arī izkāpu, jau teicu - pusi no piedāvājumiem atsaku. Šad un tas es filmējos, lai pasaule zinātu, ka esmu dzīvs, turklāt ne jau visi seriāli ir mēsli.

- Neesat noilgojies pēc sava teātra?

- Kura?

- Tā, kurā ir savējie.

- To esmu izdzīvojis. Šobrīd teātri spēlēju vēl vairāk nekā jaunībā. Trīsdesmit gadu nostrādāju Dailes teātrī, zinu to vidi, un mūsdienās sarunas ir apmēram tādas pašas - bufetē runā par lielo mākslu, man tas nav nepieciešams. Ja būs interesants piedāvājums, es to izskatīšu. Es pats izdomāju to, ko es gribu. Saprotiet, teiksim, Dailes teātrī viss ir mainījies, puse ir apmiruši, daudzi vispār nodarbojas ar kaut ko citu. Kalpot mākslai? Es savu jau esmu nokalpojis, un šobrīd es kalpoju citā veidā. Man ir kādi pieci projekti, ar kuriem braukāju pa visu pasauli. Turklāt mans laiks saplānots gadu uz priekšu, es nevaru piekrist projektiem, kas ar to nerēķinās.

- Vai tad galvenie nav jautājumi - ko, ar ko, kāpēc? Vai viss sākas ar - par cik, kad, kur?

- Jā, vispirms - cik, cikos, ko, piedāvājumu vajag sākt ar patīkamo. Reizēm internetā redzu reklāmas, kurās tiek solīts projekts ar manu piedalīšanos, lai gan man neviens nav pat piezvanījis. Par to esmu pārsteigts, jo es taču nevienam parādā neesmu, pasaulei vispār parādā neesmu. Tas ir ģeķisms, tādi cilvēki nevis neciena mani, bet paši sevi. Visu padomju laiku teātrī strādāju pusparbrīvu, alga jau nemainījās no tā, vai aktieris mēnesī spēlē divas, vai 42 izrādes, kā bija man. Alga bija kā stipendija, lai noturētu aktiera uzmanību «karaliskajā teātrī». Labākajā gadījumā aizbrauc uz Cēsīm vai Liepāju, vai Valmieru, ja uzaicina... Kāpēc Porziņģis nespēlē savā Liepājā? Tieši tāpat ir aktieriem. Vai nu sēdi savā miestā, vai braukā apkārt.

- Esat piedzimis nepareizā laikā un vietā.

- Par to var filozofēt. Man nebūs jāpiedzīvo trūkums, esmu visu izdarījis, lai tā nebūtu. Vēl šobrīd draudzējos ar igauņu aktieri Lembitu Ulfsaku, ar ko esmu kopā filmējies, un padomju laikos runājām par to, ka dzelzs priekškaru vajadzētu nojaukt, tad mēs visu tur, aiz tā priekškara, iekarotu. Bez lielummānijas nevar, tad nav dzinuļa, nav tās nagliņas pakaļā, kas dzen uz priekšu.

- Kad jūs rīkojat savas dzimtas saietus?

- Reti. Māsa dzīvo Austrālijā, ar brāļiem reti sazvanos. Nav laika, visi nodarbojas ar izdzīvošanu.

- Un savus piecus bērnus?

- Lielie paši tiek galā vai parādās tad, ja kaut ko vajag. Saprotiet, mēs dzīvojam dažādās ģimenēs.

- Kas jums nepieciešams, lai justos labi?

- Veselība. Lai vecums netraucē domāt.

- Vai pēc diviem gadiem, kad jums apritēs 70, taisīsiet ko īpašu?

- Varbūt uz 69? Tas labāks cipars. Nezinu. Kaut ko izdomāšu. Visdrīzāk tas būs koncerts.

- Ko jūs vairs nedarāt pat par naudu?

- Nelišķēju nevienam. To gan nekad neesmu darījis. Nekad nevienai varai neesmu bijis galma mākslinieks. Ja nu vienīgi vadīju Ulmaņa kunga inaugurāciju otrajā piegājienā, jo mani palūdza. Dzīvoju bez meliem, bez izlikšanās. Taisu savu mākslu, meklēju patiesību šajā pasaulē, mēģinu to izdaiļot ar talantu, kādu Dievs man devis. Man arī ne no viena neko nevajag, saprotat? Tā ir laba brīvības sajūta. Esmu materiāli neatkarīgs. Politiski...

- ...vairs nesaistīts.

- ...brīvdomājošs. Tas* man bija tikai ekskurss, tagad zinu, kas notiek gaiteņos. Tas nav domāts man - pelnīt naudu, sēžot sapulcēs, un iedomāties, ka tā kaut ko nosaku pasaulē. Mana vieta ir arēnā.

- Kad jūs apjautāt, ka laiks skrien strauji?

- Ar gadiem tas lēnāk skrien. Kad paskatos uz saviem jaunākajiem bērniem, saprotu, ka laiks skrien. Visjaunāko meitu vēl varu paņemt klēpī, bet otra jau tā izaugusi, ka vairs gandrīz nevaru. (Smejas.) Arī spogulī var ieraudzīt, ka laiks tomēr rit. Zārki un lāpstas man nerādās sapņos. Laikam tad, kad iestāsies garīga impotence, tā būs zīme, ka klāt vecumdienas.

* Ivars Kalniņš bija 6. Saeimas deputāts (no 13.06.1996. līdz 25.11.1996.), ievēlēts no saraksta Demokrātiskā partija Saimnieks