30.jūnija jubilārs: komponists, pedagogs, ērģelnieks un diriģents Pauls Dambis
«Astoņdesmit ir divas reizes pa četrdesmit. Es nejūtos kā vecītis. Atklāti sakot, jūtos kā četrdesmit ar plusa zīmīti – tas iezīmējas manā domāšanā un rīcībā,» saka Pauls Dambis. Tieši šodien, 30. jūnijā, komponists, pedagogs, ērģelnieks un diriģents atzīmē lielu jubileju – 80 gadus.
«Apaļās jubilejas svinības nebūšot lielas, jo pašam nepatīkot ne publicitāte, ne lielas balles, tāpēc svinēšana notiks ļoti šaurā ģimenes lokā ārpus Rīgas ģimenes vasaras mājā. Ciemos būs vienīgā meita Māra ar ģimeni, arī tuvākie radi, kas vienlaikus ir arī meitas krustvecāki. «Vairāk neviens netiek aicināts,» nosaka Pauls Dambis. Svinību gatavošana ir meitas un sievas Zaigas Vīnertes rokās. «Protams, es arī piedalīšos, kā gan savādāk. Galvenais, ko gribētos, lai būtu labs laiks, bez pārlieka karstuma un bez lietus.»
Ikdiena komponistam paejot samērā rāmi - rakstot mūziku un arī pa kādai publikācijai Kanādas presei latviešu valodā. «Pasūtījumi ir, bet komponēju arī sava prieka pēc, jo mūzika ir jāraksta regulāri - tas ir mans darbs, tas ir mans aicinājums. Tāpat kā pianistam katru dienu jāspēlē gammas, arī komponistam katru dienu ir jāstrādā, jāspicē fantāzija.» Visbiežāk pasūtījumi nāk no mūsu pašu koriem, bet kādreiz gadoties arī no ārpuses. «Nav tā, ka viss šajā pasaulē jau uzrakstīts, tā nav un nekad arī nebūs, jo tādas domas var uzjundīt tikai pesimismu. Ideju man ir pietiekami,» atzīst komponists.
Gandrīz gadsimta ceturksni viņš bija pasniedzējs Latvijas Kultūras akadēmijā, bet nu arī šim darbam licis punktu. «Pietiek taču, man taču jau astoņdesmit! Citādi studenti sāktu uz mani skatīties ar smīnu, un tas gan nebūtu patīkami. Laikus aiztinos, pietiek. Lai arī ikdiena man šobrīd daudz rāmāka, man nav sajūtas, ka esmu aizmirsts un nevienam nevajadzīgs. Galu galā - 23 gadus nostrādāju Mūzikas akadēmijā, tur biju profesors un arī katedras vadītājs, esmu vadījis Latvijas Komponistu savienību, ilgus gadus pasniedzis kompozīciju dārziņskolā un Doma kora skolā, bet, kad tika dibināta Latvijas Kultūras akadēmija, mani uzaicināja lasīt lekcijas. Vai tad nav strādāts pietiekami daudz?» vaicā komponists.
Paula Dambja ikdienas ritmā iederas arī pašmāju muzikālās dzīves baudīšana, tiesa gan, vairs ne tik aktīva kā kādreiz. «Pēdējais emocionālais pārdzīvojums bija ziemā, kora Latvija pirmais koncerts ciklā Latvijas komponisti Latvijas simtgadei, tajā atskaņoja arī vienu manu jaundarbu, līdztekus citu kolēģu jaundarbiem. Diezgan daudz arī skatos kanālu Mezzo, tajā ir lieliskas operu un koncertu tiešraides no visas pasaules,» stāsta Pauls Dambis. Viņu interesējot itin viss, kas notiek pašmāju sabiedrībā, arī pasaulē. Arī viņam nav pagājis secen referendums Lielbritānijā. «Domāju, ka viņi paši sev izraka riebīgu bedri, jo tik bezapdomīgi rīkoties... Nu, nezinu. Man šī tauta vienmēr ir bijusi simpātiska, bet šī rīcība ir neizprotama, bet tādi jau ir angļi - neizprotami. Viņi subjektīvi domā, katrs pilnīgi savādāk, un paldies dievam, ka viņi tādi ir, jo tas padara pasauli krāsainu.» Komponists uzskata, ka britu balsojums par izstāšanos no Eiropas Savienības patiesībā uzjunda jautājumus, par ko Eiropā jau sen vajadzēja domāt. «Man liekas, ka esam aizgājuši pa pārāk lielas birokrātijas ceļu, tas var beigties ne tikai slikti, bet pat katastrofāli mums visiem. Labi, ka briti sapurināja Eiropu. Iespējams, ka vislielākais ieguvums būs nevis viņiem, bet Eiropas Savienībai.»
Šai vasarai īpašu plānu viņam neesot. Savā mūžā esot pietiekami daudz braukājis pa pasauli, bet šobrīd vairāk gribot redzēt to, kas notiek Latvijā. «Mani interesē viss, kas notiek ar mūsu cilvēkiem, kā viņi dzīvo, ko domā... Braucam, kur acis rāda, un runājamies ar tiem, ko satiekam.» .