Jānis Paukštello. Labāk nekā būs jau nebūs
 
AIZKUSTINOŠI UN MULSINOŠI. «Nevar gribēt, lai tevi mīl visa pasaule, bet – tas ir ļoti aizkustinoši un bišķiņ pat mulsinoši, ka to cilvēku, kuri mani mīl, ir tik daudz. Līdz asarām aizkustinoši – tā, ka pat bišķiņ kauns,» pārdzīvojis nopietnas emocionālas un ar veselību saistītas problēmas, atzīst Jānis Paukštello ©F64

«Varbūt man ar to kāju tā notika tāpēc, lai es bišķiņ apstātos, padomātu un novērtētu to, kas man ir. Jo – nekas traģisks jau man nav noticis, varēja būt trakāk. Man atkal viss ir labi un būs ļoti labi!» saka tautā mīlētais Dailes teātra aktieris Jānis Paukštello. Klusajā sestdienā pārkāpis savas dzīves 65 gadu slieksni, viņš to tagad, aprīlī, atzīmēs ar četriem koncertiem – Priekuļu kultūras namā (22. aprīlī), Jūrmalas kultūras centrā (23. aprīlī), Ogres kultūras centrā (29. aprīlī) un Valmieras kultūras centrā (30. aprīlī).

Nepiespiesti jautri

Koncertu ideja pieder Neatkarīgās mūzikas producentu grupas pārstāvim Mārtiņam Martam Matisonam, ar ko aktieris pazīstams jau sen. Jubilāram pašam nebija domas, ka pusapaļais gadu skaitlis jāatzīmē ar koncertiem, tāpēc teicis, ka viens pats uz skatuves nekāps. Bet producentam bija variants – koncertprogramma kopā ar draugu un kolēģi Vari Vētru, ar ko abi savulaik jau sadziedājušies Mūžīgajā unisonā. «Varim ir savas dziesmas, kas ir ļoti interesantas, un četras piecas pat ir dikti labas. Viņš jau pats smej, ka būs man iesildītājs, jo dziedās pirmajā daļā, bet es – otrajā. Dziedāšu komponista Gaita Lazdāna dziesmas no programmas Vidū pašai dzīvībai ar Jāņa Petera mīlas dzeju. Bez Raimonda Paula jau arī neiztikt. Komponistes Lailas Ilzes Purmalietes Baltās dziesmas šoreiz nedziedāšu, jo ar šo programmu ziemā jau izbraukājām pa Latviju. Viņai ir ļoti smukas dziesmas, cilvēkiem patīk, tāpēc tagad mums būs jauna programma – Man jābūt! ar Māras Zālītes vārdiem,» stāsta Jānis Paukštello. Turpinot par savas jubilejas koncertiem, aktieris piebilst: «Cilvēkiem patīk tās jestrās dziesmas, ko dziedājām, kad bijām jauni. Un, tā kā Varim ir ģitāra, tad tā arī padziedāsim – lai visiem kopā ir nepiespiesti jautri,» jubilārs apsola.

Paglābās no amputācijas

Jāņa Paukštello radošās daiļrades sekotāji un talanta cienītāji noteikti pamanīja, ka pēdējos pāris gadus aktieri vajāja ar veselību saistītas problēmas, kas kādu brīdi liedza viņam būt uz skatuves. Grūts brīdis māksliniekam bija, pārdzīvojot šķiršanos no sava ilggadējā skatuves partnera un laba drauga Harija Spanovska. «Kad viņš aizgāja [16.11.2013.], es biju bedrē... Es jau to arī neslēpu, tāpēc esmu pateicīgs teātra vadībai un kolēģiem par sapratni, kuri teica, ka man ir jāatpūšas. Viņu attieksme bija vienkārši fantastiska! Līdz asarām aizkustinoši, tā, ka pat bišķiņ kauns...» aktieris atzīstas.

Bet – liktenis Jānim Paukštello piespēlēja jaunus pārbaudījumus, un pēdējie divi gadi aktierim, kā viņš pats saka, pagāja visādos satraukumos. Dažādos medijos tas tika aprakstīts gari un plaši – kā viņš vannasistabā paslīdēja, nokrita un izmežģīja savulaik lauzto potīti. Pie ārstiem vērsās novēloti, tāpēc teju vai pēdējā brīdī paglābās no kājas amputācijas. Divus mēnešus nogulēja slimnīcā, ilgi nēsāja ortopēdisko zābaku un lietoja pretsāpju zāles.

«Tagad man viss ir kārtībā! Labāk nekā varēja būt!» viņš optimistiski nosaka, piebilstot, ka ortopēdisko zābaku uzvelk vien tad, kad iziet garākās pastaigās. Lai pašam drošāk. «Kad dakteris teica, ka paies pusotrs gads, kamēr kāja iestaigāsies, es nespēju tam noticēt. Bet, jā, tā ir! Ziemā kopā ar Lailu Ilzi Purmalieti nospēlējām piecpadsmit koncertus, un, ja sākumā man vēl vajadzēja statīvu, pie kā pieturēties, tad pēdējā koncertā viņa bija lieciniece tam, ka es jau forši staigāju pa skatuvi. Man tiešām paliek arvien labāk!» priecīgs ir skatītāju iemīļotais aktieris.

Oi, johaidī, vēl viena diena

Lai arī ir zināms satraukums, kā būs atgriezties uz skatuves pēc divu gadu pārtraukuma, Jānis Paukštello no sirds priecājas, ka režisors Mihails Gruzdovs viņam uzticējis lomu Aleksandra Kuprina melodrāmā Granātu krāsas aproce, kuras pirmizrāde plānota 18. maijā. «Tas ir stāsts par mīlestību, kas ir vairāk platoniska nekā miesiska. Darbs ir sarežģīts, bet ļoti interesants, un mums visiem tur ir smukas lomas,» stāsta ģenerāļa Jakova Mihailoviča Anosova lomas atveidotājs. Viņš dublējas ar kolēģi Juri Bartkeviču, par ko arī ir priecīgs, jo tā esot drošāk. «Tomēr divus gadus neko neesmu darījis. Sajūta dīvaina, atkal kā pirmo reizi. Ir baigais prieks, bet tajā pašā laikā dikti dīvaini. Arī trīs vispārējās narkozes, iespējams, atstāj iespaidu. Dakteris gan saka, ka tas ir psiholoģiski – jo es atceros sāpes. Bet – ir labi! Viss ir dikti labi!» aktieris ir optimisma pilns.

«Man ir 65 gadi, man ir bijusi veiksmīga profesionālā dzīve, galīgi nav par ko pārdzīvot. Ja vēl kāda nopietna loma gadīsies, viss kārtībā! Nu, patiesībā šī jau ir nopietna,» aktieris secina un tad aizdomājas, vai tas ir daudz – 65 gadi. «Sešdesmit pieci gadi ir sešdesmit pieci gadi. Nu, kā ir, tā ir. Man liekas, ka ir smuki. Nesen runāju ar Jāni Skani [Nacionālā teātra aktieri, kurš savus 65 nosvinēja 12. janvārī], un viņš teica, ka šie gadi ir tāds laiks, kad tu no rīta piecelies un skaties: oi, johaidī, vēl viena diena pienākusi! Bet tas ir bez pesimisma, gluži otrādi – baigi forši, ka viss notiek! Protams, man ir savi kreņķi, visam ir citāda pieskaņa, bet gremdēšanās pagātnē nav. Nav arī tā, ka man kaut ko šausmīgi gribētos nākotnē. Es vienkārši loloju katru dienu kā mazu bērnu.»

Lai apstātos un novērtētu

Jānis Paukštello uzskata, ka viņam būtu grēks sūdzēties, ka dzīvē kaut kā nebūtu bijis. Ir ģimene, ir bērni, ir sirdij tīkams darbs. Turklāt ir bijusi iespēja satikties ar ļoti spēcīgām personībām, kas ne katram ir dots. Un arī šī piespiedu pauze divu gadu garumā aktierim esot nākusi par labu. «Es beidzot redzēju savus bērnus. Varēju būt klāt Jānim svarīgos notikumos – redzēt, kā viņš koncertā spēlē klavieres, kā dzied korī. Pirms tam viņš man vienmēr tik noteica: «Es jau zinu – tu atkal nebūsi...» Tagad vismaz redzēju, kā bērni aug. Jancis bija mazliet apaļš, bet nu manā acu priekšā ir izstiepies kā sērkociņš. Kā Māra Zālīte saka: tagad ir tāds pats, kāds es biju Murjāņu Sporta ģimnāzijas laikā. Nu jā, slodze viņam ir liela. Viņš mācās Rīgas Doma kora skolā – super skola!» aktieris paslavē.

Viņš stāsta, ka savulaik, atnācis mājās nostrādājies, gribējis, lai viss ir perfektā kārtībā. Un, ja tā nebija, pārmeta mājiniekiem. «Kad esi skrējienā, tu prasi no līdzcilvēkiem vairāk, nekā to vajadzētu. Tagad saprotu, ka mājās ne vienmēr visam jābūt kārtībā. Ir tā, kā ir. Par to nav jāuztraucas. Tagad mums viss notiek citā ritmā, mierīgāk. Un es esmu sapratis: tas ir bīstami, ka tu esi tikai darbā un nepamani savu ģimeni. Un vēl pieprasi disciplīnu. Tikai tāpēc, ka, redziet – es strādāju! Jā, varbūt man ar to kāju tā notika tāpēc, lai es bišķiņ apstātos, padomātu un novērtētu to, kas man ir... Jo – nekas traģisks jau man nav noticis, varēja būt trakāk. Un tagad ir labi, un būs ļoti labi! Man patīk, kā saka mans draugs Artis Gāga [saksofonists]: labāk nekā būs jau nebūs.»

Par ko tu, Jāni, sūdzies?

Bet cerība, ka jaunākajam dēlam būs labāk, Jānim un Elīnai arvien ir. Raimonds Dāvids ir īpašs bērns, un aktieris domā: laikam viņiem tā bija paredzēts. «Viss ir normāli. Citiem ir trakāk. Protams, sākumā ir grūti aptvert, ka tā ir, ka nepalīdz nekādas zāles. Bet – tad tu ieraugi citus tādus pašus bērniņus un saproti, ka arī tādi cilvēkbērniņi ir šajā pasaulē. Protams, mēs nekad viņu nepametīsim. Kāds ir tā gribējis, lai mums tā būtu, un, iespējams, mums no tā kaut kas ir jāiemācās,» domā divu dēlu tētis. Viņam ir sajūta, it kā būtu izdzīvojis trīs dzīves: «Es zinu, kā ir, kad nav bērnu. Es zinu, kā ir, kad viņi ir. Un es zinu, kā ir, kad ir tāds bērns. Tas ir diezgan grūti. Bet – spēks man ir, un mums ar Elīnu viss ir kārtībā. Mums ir savs dzīvoklis, mums nav kredītu, un valstij neko neesam parādā. Mums ir savi lauki, kur aizbraukt. Tur ir tik kluss, ka cielava no mums nebaidās, un stārķis nolaižas trīs metru attālumā un arī nebaidās. Kurmjus mēs nenīdējam ārā, tikai rakumus nolīdzinām, lai var zāli nopļaut. Un, ja man nebūs ko darīt, es uztaisīšu siltumnīcu un tur izaudzēšu mums tomātus un gurķus...»

Aktieris atzīst: ir sarežģīti, bet normāli. «Šī pauze man daudz ko mācījusi. Arī to, cik aplami ir tā domāt, ka tev ir šausmīgi grūti, bet citiem viss ir labi. Katram savs. Kad divus mēnešus slimnīcā gulēju gultā un man neļāva aiziet pat uz tualeti, tas bija neiedomājams pārdzīvojums. Bet, kad pa slimnīcas logu redzēju, kā no slimnīcas mājās aizgāja apmēram divdesmitgadīga meitene ar vienu kāju (!), es sapratu: kāda man depresija?! Par ko tu, Jāni, vispār sūdzies?! Dakteris noriskēja, un man ir nevis protēze, bet pēda savā vietā! Man ir jau sešdesmit pieci gadi, man ir ģimene, man ir bērni. Nu jā, mazajam ir tā, kā ir, bet nu johaidī – citādi apstākļi un viss!»

Jānis PAUKŠTELLO

• Dailes teātra aktieris (kopš 1972. gada)

• Dzimis 1951. gada 26. martā Jaunpiebalgā

• Izglītība: Murjāņu Sporta ģimnāzija, Latvijas Valsts Konservatorijas Teātra fakultātes Dailes teātra studija (1974); vienu gadu mācījies LU Ekonomikas fakultātē

• Kino debitējis 1973. gadā Rīgas Kinostudijas filmā Pilsētas atslēgas, bet popularitāti ieguvis ar galveno lomu 1975. gada filmā Mans draugs – nenopietns cilvēks

• 1987. gadā kļuvis par Latvijas PSR Nopelniem bagāto skatuves mākslinieku

• Filmējies 54 mākslas filmās un uz skatuves nospēlējis vairāk nekā 150 lomu

• Pēc divu gadu pārtraukuma šosezon atgriezīsies uz skatuves izrādē Granātu krāsas aproce (pirmizrāde 18. maijā)

• Precējies. Divi dēli – Jānis Jēkabs un Raimonds Dāvids