Pasaulē vislabāk zināmā latviešu komponista Pētera Vaska 70. jubileja ar koncertiem tiek atzīmēta daudzviet pasaulē. Latvijā viņa jubilejas koncerti skanēs gan 16. aprīlī un 22. aprīlī Rīgas Domā, gan 17. aprīlī viņa dzimtajā Aizputē, kur pagājusi viņa bērnība un tēvs – baptistu mācītājs – kalpojis vietējā draudzē, gan 24. aprīlī Latgales koncertzālē Gors. Komponists atradis laiku arī daudzajām intervijām, jo, kā viņš smaidot saka: «Ja jau esmu tik ilgi nodzīvojis, neērti teikt, ka esmu aizņemts. Ir jāpārdzīvo šis laiks.» Neatkarīgā ar komponistu tiekas viņa mājās Pārdaugavā.
– Iesim iekšā, gribat tēju, kafiju, šņabi, konjaku?
– Ir taču agrs rīts!
– Nu, mans pienākums ir piedāvāt (smaida).
– Man jau šķiet, ka jūs alkoholu nelietojat.
– Tā gluži nav. Jums šķiet, ka es esmu mūks?
– Ne gluži. Reizēm šķiet, ka jūs dzīvi vairāk vērojat nekā baudāt.
– Dievs mums ir devis spējas arī baudīt dzīvi, tad kāpēc lai mēs to nebaudītu, tikai vērotu. Tas nebūtu dzīvot pa īstam.
– Kad pats noticējāt sev kā komponistam?
– Samērā vēlu. Vecāki agri mani aizveda uz mūzikas skolu, es agri iemācījos notis, un sāku pats kaut ko rakstīt, bet ļoti ilgi tas bija svarīgi tikai man pašam. Varētu teikt tā – rakstīju skanošu dienasgrāmatu, bet es nedomāju, ka tas varētu interesēt kādu citu, līdz ar to komponēšana bija mans intīmais noslēpums. Ilgi. Komponēšana man vienmēr bijusi būtiska, bet es īsti nezināju, vai savu mūziku varu piedāvāt klausīties citiem.
Kad biju absolvējis vienu augstskolu Lietuvā, kur studēju kontrabasa spēli, iestājos konservatorijā Latvijā studēt kompozīciju, tad savus skaņdarbus devu spēlēt studiju biedriem – tiem, kurus tas interesēja. Jo ir tādi, kas mācās mūziku un to uztver tikai kā profesiju, ar ko pelnīt naudu, un spēlē to, kas ir jāspēlē, bet ir mūziķi, kurus interesē kaut kas vairāk. Ar tiem arī draudzējos, viņiem rakstīju, un tā viss sākās... Sapratu, ka nedrīkstu izniekot savu dzīvi.
– Ikvienā profesijā sākums ir grūts. Jums jau bija ģimene, bērni, tātad – elementāra eksistence jānodrošina, tas prasa laiku.
– Sākums bija grūts. Ja ikdiena ņem virsroku, tad esi pazudis. Man ikdienas dzīve bija apmēram tāda pati kā visiem citiem, bet man bija arī radošā dzīve, un tā bija mana brīvības, neatkarības sala, jo es sapratu – bez tās es vienkārši iešu postā, līdz ar to es dzīvoju divas dzīves. Es iejūdzos visā – studēju, spēlēju orķestrī, komponēju, nenoliedzami tas bija traki. Un tad izdarīju nākamo soli – aizgāju prom no orķestra, naudu ģimenei pelnīju, vadot kapelu tautas deju ansamblim Ačkups, taisīju tam nepieciešamos aranžējumus, tā pelnīju naudu dienišķai maizītei. Iespējams, ka tik principiālu izvēli vajadzēja darīt agrāk, bet tad, kad to izdarīju, es sajutu, ka tā ir īstā dzīve.
– Ir jābūt atbildībai pret Dieva doto talantu?
– Jā, tas ir jāizmanto. Dievs man devis zināmas dāvanas, tās ir jākopj, tās nedrīkst noniecināt. Komponēšana jau nav tikai mana iekšējā pašizpausme, katrā skaņdarbā ielieku garīgu vēstījumu, ko dodu tālāk. Vēstījumā ir būtiska un svarīga tā ideja, ko es gribu klausītājam pateikt. Protams, tajā laikā tā bija iekšēja pretestība pret to absurdu, kurā mēs bijām – mums bija atņemta valsts, mūs nežēlīgi pārkrievoja... Ko tādā situācijā darīt komponistam? Vai kopējā depresijā laisties lejā kopā ar citiem vai arī teikt, ka mēs nedrīkstam padoties, ka mums jāsaglabā savs spēks un ticība. Tajā laikā, kad kontrolēja jebkuru rakstītu vārdu, es pārsvarā rakstīju instrumentālu mūziku un varēju būt brīvs.
– Instrumentālā mūzika bija pragmatisks lēmums?
– To neizdomāju, es sevi sajutu instrumentālajā mūzikā. Ir daudz piemēru, ka totalitārajās sistēmās tiem, kas raksta instrumentālu mūziku, neko īpaši piesiet nevar.
– Zināms arī, ka totalitāra režīma laikā varēja aizliegt arī instrumentālu mūziku. Kaut vai piemērs ar Šostakoviču...
– Taisnība. Paldies Dievam, nedzīvoju padomju Krievijā, bet okupētajā Latvijā. Grūtāk gāja PSRS lielajās pilsētās dzīvojošiem komponistiem. Mēs bijām izolēti no pasaules, bet neviens īpaši nelikās zinis par mūsu komponistu radošo izpausmi. Izolētības labākā puse – iespējas izveidot savu muzikālo stilu, valodu, izpausmi. Kas mūsu garīgo domāšanu atšķīra no pārējās Eiropas? Viņi bija laiskāki, mūza bieži vien bija garīga intelektuāla izklaide, bet mums tas bija eksistenciāli – būt vai nebūt?
– Un tagad?
– Tāpat. Tur, kur ir daudz komponistu, var gan tā, gan šitā, bet manī vienmēr bijusi rūpe un sāpe par savu zemi un tautu. Neko padarīt – tas manī no vecākiem. Tāpēc es savā mūzikā nekad neesmu aizgājis tik tālu, ka rakstītu mākslu mākslai, kas arī varētu būt interesanti, bet man jau šķiet, ka caur mūziku ir jādot vēstījums par to, ka nedrīkst zaudēt ticību, savu esību, jādod garīga enerģija un spēks tiem, kas zaudējuši mērķus. Jebkurš mākslas darbs – kompozīcija, dzeja, romāns – ir milzīga garīga spēka koncentrāts, un, ja to klausies, skaties, lasi, tad sevi ieliec garīgos rāmjos. Ja nebūtu garīgo rāmju, mēs sen jau būtu cits citu... Es nezinu...
– Ko būtu?
– Nožmieguši. Es tā domāju. Kultūras slānis cilvēkā jau tā nav pārāk liels, un kas paliek pāri, ja to atņem? Instinkti. Atņemt kādam pēdējo maizes kumosu, viņa zemi, jo dzīvo bagātāk...
– Tas taču notiek arī šobrīd.
– Notiek. Tomēr – ja alternatīvas, ko piedāvā garīgums caur mūziku, nebūtu, viss būtu daudz traģiskāk un bezcerīgāk.
– Tad Eiropa ir pārāk kulturāla tam, kas šobrīd ar to notiek, jo tā turas savos garīgajos rāmjos, nevis atņem, bet atdod maizes kumosu?
– Es teiktu Eiropa ir pārāk gļēva, tā pazaudējusi orientierus un vērtību sistēmu. Kāpēc Daesh kaujinieki te danco pa galdu? Jo viņi redz, ka Eiropa lielā mērā ir izkurtējusi, ka tai nav nekādas vērtību sistēmas, ka tai svarīga tikai materiālā puse. Cilvēkiem vajag arvien vairāk naudas, lai var dzīvi baudīt. Es saprotu, ka pasaule uzbūvēta citādāk – cilvēkam ir smagi jāstrādā, savs darbs jāpaveic maksimāli labi, tikai tad var atpūsties. Šobrīd Eiropā dominē uzskats, ka cilvēks nācis pasaulē, lai baudītu, un aizmirst par strādāšanu un to, ka cilvēkam savā dzīvē kaut kas jāsasniedz. Labi, ko par Eiropu! Arī mēs, latvieši, esam aizmirsuši elementāru ābeces patiesību – Latvija ir tāda, kādu mēs to uzcelsim, un darām to katrs ar savu pienesumu. Taču mēs nemaz nedomājam tādās kategorijās. Palūkojieties mūsu televīziju programmās, tur taču dominē tikai tas, kā cilvēks var atpūsties un izklaidēties, mēs praktiski nerunājam par to, ko esi darījis sev, savas ģimenes, savas tautas, savas valsts labā. Ja tas viss ir saļodzījies, tad vitāls spēks brauc iekšā, svešas kultūras pārstāvji, kuriem dzimst bērni, kuri diemžēl prasa, lai dod viņiem, un arī paši negrib radīt. Un tā ir problēma. Ja esi atbraucis šeit, tad pieņem šejienes vērtības, nedrīkst atbraukt un teikt – mēs te taisīsim savu kalifātu. Prātam neaptverami, ka Zviedrijā politkorektums var aiziet tik tālu, ka kādā vietējā komūnā nolemts, ka baznīcas nedrīkst zvanīt zvanus, jo tas, raugi, aizvaino citas ticības pārstavjus. Bet tas, ka šāds lēmums var aizvainot vietējos ticīgos? Prātam neaptverams absurds. Eiropa pārāk grib pielāgoties. Esam pārāk labi izglītoti, pārāk pieklājīgi, pārāk iejūtīgi, pārāk politkorekti.
Mēs esam cilvēku padarījuši tikai pa pusei cilvēku. Jebkurā cilvēkā ir materiālā daļa jeb reālā dzīve, un ir garīgā dzīve. Ja par garīgo pusi vispār negribam runāt, tad cilvēks ir tikai pa pusei cilvēks – viņam ir tikai materiālā dzīve un izklaides. Bet cilvēkam ir taču jābūt arī garīgai dzīvei. Ja tagad atsakāmies no baznīcas, no tā, kas savā struktūrā ielikusi likumus, kas cilvēku satur kopā kā garīgu būtni, sākot ar desmit baušļiem, kas tad cilvēku saturēs kopā, kas būs mūsu garīgās vērtības?
– Kā Eiropa pazaudējusi savu vitalitāti?
– Pamazām... Vai tiešām vajag karu, kas sagrauj tīri fiziski, lai cilvēkam rodas jaunas potences, lai viņš visu uzceļ no jauna, jo, kad viss no jauna uzcelts, viņš apstājas... Bieži braucu uz Vāciju, kurā tik daudzas pilsētas tika iznīcinātas Otrā pasaules kara laikā, bet tās ir uzceltas atkal no jauna. Tagad Vācija aicina no visām malām viesstrādniekus, kurus, izrādās, nespēj integrēt... Ir tik milzīga pretruna – dzīves materiālā puse, dažādas tehnoloģijas attīstījušās prātam neaptveramā ātrumā, bet kā attīstījusies cilvēka iekšējā esība, viņa dvēsele? Tā ir aizaugusi, džungļu pilna, tā ir pat aizslēgta, un es uzskatu, mūzikas ideja ir atmodināt jeb atvērt dvēseles, lai tās neaizaug, lai neaizsērē – tas ir mūzikas uzdevums. Tāpēc man arvien vairāk patīk, ka mana mūzika skan baznīcās. Jā, kāda būtu Eiropa, ja mēs kaut kad nebūtu pieņēmuši kristīgās vērtības, ja nebūtu baznīcas, kas būtu? Vai būvētu tikai kazarmas un bruņotos? Kāda būtu mūzikas kultūra, ja nebūtu radīti skaņdarbi garīgai lietošanai? Kāda būtu mūsu glezniecība, ja nebūtu tās, kas izgājusi cauri garīgās pasaules mēģinājumiem attēlot pasauli? Mēs būtu tik nabagi. Mirstīgā miesa un nemirstīgais gars veido cilvēku. Nespēju īsti aptvert, ka man tik liels gadu skaitlis, bet manī nav šausmas par to, cik gadu man vēl atlicis dzīvot un kas būs pēc tam. Es ticu, ka šajā ķermenī es vairs nebūšu, bet gars jau nepazudīs.
– Ticat tam?
– Protams, es ticu gara nemirstīgumam. Kas ir Dievs? Dzīvība. Tātad katrā no mums ir daļa no Dieva. Mana tēva baznīcā bija uzraksts – Dievs ir mīlestība. Kas ir vislielākais spēks pasaulē? Mīlestība. Un tā ir absolūti visur, mīlestība miljoniem izpausmes veidu pasauli satur līdzsvarā.
– Ko jūs darāt, lai jums neaizaugtu dvēsele?
– To, ko visvairāk mīlu – saceru mūziku, tas ir mans dzīves pamats. Mūzika nav mana ego apliecinājums. Mani maz interesē, kas ar manu mūziku būs nākotnē, man nepatīk teicieni, ka kādu mūziku šī paaudze nesaprot, bet nākotnē... Es rakstu mūziku šodien, šodienas cilvēkiem, lai viņiem dotu savu vēstījumu. Jo ne velti esmu piedzimis šajā laikā, un dzīvoju savā zemē, kas man ir visskaistākā, ko es visvairāk mīlu. Un jau 26 gadus tā ir mūsu valsts, un tā mums jāveido pašiem. Jo mazāk būs tie, kas stāvēs malā, jo Latvija būs labāka.
– Saka – mums nav vīzijas par to, kas mēs esam, kurp ejam. Vai cilvēkam šo jautājumu vispirms nevajag uzdot pašam sev?
– Esmu to uzdevis sev. Laikā, kas man atvēlēts šajā skaistajā zemē, gribu maksimāli uzrakstīt tos skaņdarbus, kas manī ir. Daudz esmu domājis par to, ka mums nav vīzijas, ka mums pietrūkst vizionāru. Mūsu drošībai bija vajadzīga iekļūšana ES un NATO, tā bija vīzija, bet tālāk? Tagad visi saņemas valsts simtgadei par godu, ir atvēlēti miljoni, lai uzbužinātu sev spalvas. Ja paši neko nespējam izdomāt, tad vismaz valsts simtgade... Bet vīzijas mums pietrūkst.
– Kā tai rasties?
– Kāpēc mums nevar būt vīzijas – neizmirt?
Kam tad negribas, lai politikā būtu spēcīgi, pozitīvi vizionāri? Vaira VīķeFreiberga savulaik tautai stāstīja, ka mūsu hroniskā kaite ir zemā pašapziņa – nekas jau mēs neesam, maza tautiņa, mēs neko nevaram... Būtu labi, ja kāds politisks spēks nāktu ar jaunu un foršu ideju, bet katram atsevišķi ir kaut kas jādara, vispirms – ar sevi.
– Vai tad pats neesat piedzīvojis dzīves nogurumu, apātiju?
– Man ir ļoti labas zāles – mežs. Aizeju uz mežu, aizbraucu pastaigāties gar jūru... No savas darbistabas skatos, kā nokrīt lapas, kā putni aizlido, kā krīt sniegs, kā atkal lapas sāk plaukt un putni lido atpakaļ... Dabas aprites brīnums. Es vienmēr saku, ka esam priviliģēti ar to, ka dzīvojam zemē, kur ir četri gadalaiki. Ja jūties iztukšots, vari atgūties, ja vien pašam ir gaišs un mīlestības pilns skats uz dzīvi. Ja tevī nav mīlestības, tad grūti uzrakstīt ko tādu, kas dod spēku citiem.
– Komponistus Arvo Pērtu un Giju Kančelli saucat par saviem brāļiem mūzikā, bet viņi abi savulaik ir emigrējuši no PSRS, nav arī atgriezušies savā dzimtenē.
– Kļūda – Pērts nu jau ir atgriezies Igaunijā, bet taisnība – Kančelli nedzīvo Gruzijā.
– Jums nekad negribējās emigrēt?
– Nē.
– Varbūt nebija izdevības?
– Nē, man tiešām tādas domas pat nebija.
Mans tēvs, mācītājs, pietiekami daudz bija redzējis jau 1940. gadā, tā sauktajā baigajā gadā. Kara laikā tēvs bija Kurzemes katlā, viņam arī bija iespēja braukt prom uz Vāciju, bet neaizbrauca. Tēvs teica tā: «Es nevaru bez savas tautas, bez savas zemes, un grūtajā laikā es nevarēju atstāt savu draudzi.» Mūsu ģimenei Sibīrijas izsūtījuma biķeris gāja secen, bet mums mājās bija katram pauniņa sagatavota – ja nāks pakaļ, lai nav jāķer un jāgrābj kaut kas, viss vajadzīgais bija salikts... Konservatorijā man profesors Utkins, kas bija etnisks krievs no senas Baltijā dzīvojošas ļoti turīgas dzimtas, bija studējis Sorbonā, iekšēji garīgi brīvs cilvēks, reiz stāstīja par komponistu Jēkabu Graubiņu, kas vācu laikā bija rakstījis komunistu režīmam netīkamas lietas, un tāpēc viņam bija pamats baidīties. Graubiņš esot teicis: «Komponisti savu tautu nepamet.» Šobrīd es ar milzīgu prieku ceļoju pa pasauli uz savu skaņdarbu atskaņojumu, jo tik ilgus gadus man bija liegts izbraukt. Pirmo reizi es Rietumos biju tikai apmēram 45 gadu vecumā, tāpēc joprojām man ir interesanti ceļot, bet man vienmēr gribas atpakaļ. Kad izkāpju Rīgas lidostā, ieelpoju Latvijas gaisu, man pat ir gribējies nokrist uz ceļiem: «Ak, Dievs, es esmu mājās!» Jā, es mīlu savu zemi, tieši te esmu uzrakstījis visus savus skaņdarbus un rakstīšu arī tos, ko man vēl lemts uzrakstīt.
– Ejat baznīcā?
– Es regulāri eju uz koncertiem baznīcā, bet uz dievkalpojumiem retāk. Es esmu kā panteists, daba ir mana visdižākā katedrāle. Tomēr jebkurā valstī aizeju uz baznīcu.
– Par ko jūs lūdzat Dievam?
– Katru rītu un vakaru skaitu tēvreizi. Mans lūgums Dievam – sargi mani, manus tuvākos, manu zemi, manu tautu. Nepamet mūs. Un ved mūs pie prāta.
– Dievs pamest var?
– Domāju, ka var. Tomēr gribu arī domāt, Dieva plānos nav tas, ka mēs visu salaidīsim grīstē... Tas būtu pretdabiski... Es līdz galam neticu tam, ka cilvēkam, ienākot šajā pasaulē, viss jau noteikts, ka atliek tikai izpildīt. Man šķiet, ka Dievs dod mums iespējas darīt gan labu, gan ļaunu. Kam gan cilvēkam ir dots tik milzīgs smadzeņu potenciāls? Lai liktu to lietā. Atceros, ka bērnībā baznīcā redzēju kristiešus, kas lūdzās, lai Dievs viņus ātrāk ņem pie sevis. Kas par muļķībām! Dievs ir devis miesu un garu un nolicis šajā zemē, tad arī dzīvo šeit pilnvērtīgu dzīvi. Dzīve ir jānodzīvo tā, lai mierīgi vari teikt – paldies, ka devi šo dzīvi, vien atvaino, ja nebiju tik labs, bet – es centos.