Janis Rozentāls. Ģēnijs no nabaga zemnieka smēdes
 
SKAISTS PĀRIS. Ap 1905. gadu tapušajā Ernsta fon Hiršhelta fotogrāfijā redzams mākslinieks un viņa sieva Alberta ielas dzīvoklī, ko daudzo viesu un apmeklētāju dēļ tolaik dēvēja arī par mazo Rīgas Latviešu biedrību. Somiete Ellija latviskumam piešķīra arī ziemeļu dimensiju. Uz Rīgu skatīties dziesmu svētkus brauca slavenā somu rakstniece Maila Talvio un viņas vīrs valodnieks profesors Mikkola ©Attēls no izdevuma Latvijas mākslas vēsture VI. LMA Mākslas vēstures institūta izdevums 2014

1866. gada 18. martā (pēc jaunā stila) pulksten trijos no rīta kalēja Miķeļa Rozentāla un viņa sievas Lavīzes ģimenē piedzima dēliņš. Baznīcā kristībās par viņa krusttēviem kļūst Johans Sadopskis un Miķelis Polikops, bet par krustmāti sulaiņa meita Anna Kilevica. Nez vai kādam, Saldus mācītāja palīgu Fedoru Šmidtu ieskaitot, kristot necilo zemniekdēlu, ienāk prātā, ka viņu priekšā ir mazulis, kas kļūs par vienu no ievērojamākajiem latviešu gleznotājiem, kuru mūsdienās godina kā klasiķi un kura vārdā ir nosaukta pat mākslas skola.

Ar zariņu smiltīs

To, ka puika varētu kļūt par gleznotāju, nenojauš neviens. Latviešu valodā tobrīd nemaz nav tāda vārda gleznotājs, arī iespējas latviešu zemniekam redzēt īstas gleznas tolaik pielīdzināmas iespējai redzēt debesīs NLO. Jaņa Rozentāla bērnība ir tipiska nabadzīga zemnieku puikas bērnība. Tā atšķiras varbūt vien ar to, ka viņa tētis no iegātņa ir kļuvis par kalēju. Apstrādājamās zemes ģimenei ir maz, bet dēls augas dienas pavada smēdē, apbrīnojot, kā ēze un āmurs līdz nepazīšanai pārvērš sarūsējušu dzelzs gabalu. Leģenda vēsta, ka mazais Janis allaž gribējis zīmēt. Kādas tur krāsas vai papīrs? Labi, ja pie rokas ir zariņš un smiltis, ogle un malkas pagale.

Pirmais Rozentāla biogrāfs Kārlis Dziļleja, kurš grāmatas Janis Rozentāls pirmizdevumā (1936) parakstās kā K. Lejnieks, attēlo epizodi, kad pie Miķeļa apkalt jaunos tamborratus ierodas saimnieks Putra – liels vīrs ar skaļu balsi, kuru pēc tam Janis gleznos vairākārt. Putra stāsta, ka pēc apkalšanas un dubultatsperu pielikšanas vedīšot ratus uz Saldu nomālēt smalkās krāsās pie vietējā daiļkrāsotāja. Rati būšot tādi, ka vietējais barons no skaudības plīsīšot. Kamēr tētis guļ diendusu, mazais Janis ņem ogli rokā un ķeras pie ratu apzīmēšanas. Viņš zīmē visu, ko vien var izdomāt: tēti, sevi, resno un apmierināto Putru, no skaudības plīstošo baronu. Nevarētu teikt, ka Miķelis pamodies priecājas par šo gleznojumu. Trakākais, ka tieši tobrīd Putra atbrauc pēc ratiem. Pēriens tomēr izpaliek. Lielais vīrs Putra paņem mazo Jani uz rokām, un puika stāsta viņam, ko uzzīmējis, bet ratu īpašnieks skaļi smejas par savu un no skaudības plīstošā barona portretu. Prom braucot Putra iesaka kalējam – sūti puiku skoloties par mālderi.

Puika ir apdāvināts, tētis saprot, ka dēlam jādod izglītība. Mazajai Saldus skoliņai trim ziemām naudas pietiek, bet skola Kuldīgā drīz vien jāpamet. Mācības nav iespējams apmaksāt. Skolas laiks Janim ir ievērojams ar to, ka viņš beidzot tiek pie krāsu zīmuļiem – sarkana un zila – un kļūst par pārējo puiku apbrīnotu klasesbiedru, jo vienīgais prot uzzīmēt krievu un turku karadarbības ainas.

Rīgas Žanno

Četrpadsmit gadu vecumā, jau atkal ne bez Putras padoma, Janis nonāk Rīgā. Tieši Putra ir tas, kurš iesaka sūtīt dēlu uz pilsētu, lai puika izsistos cilvēkos. Doma šķiet riskanta, bet palikšanas smēdē nav. Dzirnavu ielā «Iebraucamajā vietā pie Lauvas» mitinās kāda Rozentālu radiniece. Biogrāfu domas atšķiras – daži apgalvo, ka tā esot attāla radiniece, citi – ka Miķeļa māsa, kura smalki iekārtojusies, jo kļuvusi par sētnieka sievu. Dzirnavu ielas iebraucamā vieta nudien nav nekas smalks. Tā kalpo par bāzes apmetni Kurzemes govju tirgotājiem. Pagalmā ir lielas kūtis, netrūkst arī kūtsmēslu kaudžu.

Te, kā var pieņemt, Janis pirmoreiz iemīlas. Viņa jūtu objekts ir gadus septiņus vecākā šuvēja Lūcija Kalnbērziņa no jumtistabiņas. Kārlis Dziļleja raksta, kā Rozentāls apbrīno viņas baltās smalkās rokas – kaut ko tādu Janis redz pirmoreiz. Arī Lūcijai tīri labi patīk no laukiem iebraukušais tumsnējais puika – šķiet, viņa pirmā pamana to, ko vēlāk redzēs citi – pievilcīgu vīrieti, kas kā magnēts pievelk apkārtējos.

Lūcija jaunajam zemniekdēlam dod padomu piemelot par savām prasmēm un uzdoties par Žanno, jo visādu Jaņu ir pilna Rīga. Viņa iesaka jauncepto Žanno apģērbu veikalā John Reimer par izsūtāmo zēnu. Dāmu paradīzē Žanno ilgi nenoturas, jo, nesot saini ar smalkām veļām, aizsapņojas un attopas peļķē kopā ar visu nesamo.

Nākamais darbs – bufetes zēns Ķeizardārza vasaras koncertdārzā – nozīmē trauku un pudeļu mazgāšanu smirdīgā izlietnē. Vakaros Žanno ļauj piestrādāt par oficiantu. Tas labi nebeidzas. Pie kāda galdiņa vienvakar kompānijā sēž daiļā Lūcija Kalnbērziņa. Žanno nes torti, kāja aizķeras. Oficiants krīt un trāpa ar seju tortē.

No trešā nopietnākā darba veikalā Rozentālu patriec, kad saimnieks pamana, ka brīžos, kad nav klientu, Rozentāls aiz letes zīmē. Īpašnieks esot ģēniju izlamājis, un tobrīd Rozentāla galvā viss beidzot saslēdzies. Viņš tiešām kļūs par mālderi un beigs ākstīties pa veikaliem. Rozentāls piesakās par mācekli pie krāsotājmeistara Jūliusa Celēviča. Tas nozīmē četrus gadus strādāt par vēdera tiesu un mitināties vienā istabiņā kopā ar citiem mācekļiem. Tāda tolaik ir kārtība.

Lai gan vēlāk Rozentāls tiek raksturots kā magnēts, kas pievelk apkārtējos, saskaņa ar mācekļiem Janim nav laba. Varbūt atšķiras mērķi? Rozentāls pilnībā izbauda mācekļa grūto dzīvi, vēlāk stāstot, ka nezinot, kas bijis riebīgāk, rīvēt grīdai tepi vai kasīt no māju sienām veco krāsu. Celēvičs pamana Rozentāla centību un ķērienu. Problēma vien tā, ka krāsotājmeistara amatā galvenais ir precīzi šabloni, mālderim arī perspektīvas jēdziens ir pasvešs, bet Rozentāls jūt, ka vēlas kļūt par kaut ko vairāk.

Pēc četriem gadiem Mazajā ģildē notiek zeļļa eksāmens. Uzdevums – uzgleznot ģīmetni pēc fotogrāfijas. Rozentāls palūdz atļauju gleznot meistaru Celēviču, bet ar brīvu roku. Celēvičs piekrīt, pēc tam ierāmē savu portretu zelta rāmī un ved uz ģildi. Eksāmens tiek nokārtots. Rozentāls joprojām turpina strādāt pie meistara, bet jau par algu un īrējot savu istabu. Viņa dzīvei ir divi attīstības scenāriji. Var tusēt ar citiem zeļļiem pa ballītēm un krodziņiem, jo parādījusies pirmā nauda. Tomēr Janis Rozentāls iemaldās Rīgas Latviešu biedrības teātrī un piesakās koristos. Te, protams, dzied arī Lūcija Kalnbērziņa, bet apgrozās tādi paši nabaga zemnieku dēli, tikai krietni inteliģentāki par zeļļu publiku. Šeit viņš iedraudzējas ar Augustu (klasiķis Deglavs), un tas viņu savukārt iepazīstina ar Jaņa uzvārda brāli Jēkabu Rozentālu-Krūmiņu, kurš kādulaik studējis Pēterburgas mākslas akadēmijā. Nejaušā tikšanās paver Janim jaunu mērķi. Rozentāla-Krūmiņa skubināts, viņš sāk mācīties zīmēšanu pie arhitekta Felsko Amatniecības skolā. Izlaižot šajā stāstā vairākus gadus, jāpiebilst, ka tieši Felsko 1888. gadā nosūta audzēkņu darbus uz izstādi Pēterburgā un Rozentāls dabū sudraba medaļu. Šis fakts iedrošina Jani iestāties Pēterburgas mākslas akadēmijā. Iespējams, šajā laikā mākslinieks pirmoreiz strādā ar savu modeli un uzzīmē pusaktu. Ja stāsts nav Dziļlejas izdomāts, pozēt kā Venera piekrīt daiļā Lūcija Kalnbērziņa.

Pēterburga un Rūķis

Pēterburgā Janis Rozentāls kļūst par to Jani Rozentālu, kura gleznas mēs apbrīnojam. Pēterburgas posms ilgst vairāk nekā desmit gadus. Te viņš pabeidz akadēmiju, turklāt, ne bez pasniedzēju palīdzības apejot pastāvošo kārtību, iegūst pilnvērtīgu diplomu, kaut studē kā brīvklausītājs. Pēterburgā deviņdesmitajos izveidojas Rūķis – latviešu intelektuāļu biedrība, kurā iesaistās Pēterburgā studējošie mākslinieki, komponisti, rakstnieki. Kad trijotne Johans Valters, Jēkabs Alksnis un Janis Rozentāls Dārzu ielā noīrē fotostudiju, kompānijai ir vieta, kur pulcēties. Klasiķi memuāros vēlāk taisnojas, ka nekāda žūpošana Rūķī neesot bijusi, valdījusi bohēmiski radoša gaisotne. Tā arī varētu būt, jo tieši Rūķis ieliek pamatu latviešu nacionālajai vizuālajai mākslai. Te nāca Jānis Lībergs, Rihards Zariņš, Jūlijs Madernieks, Gustavs Šķilters, Teodors Zaļkalns, Jāzeps Vītols, Jurjānu Pāvuls, Pēteris Pauls Jozuus, Emīls Dārziņš. Rūķa intelektuālo pienesumu latviešu kultūrai dažās rindkopās neuzskaitīt, tomēr noteikti jāpiemin tas, ka Rūķa ideoloģijas stūrakmens bija – māksliniekam jākalpo savai tautai un jādzīvo savas tautas vidē. Gleznotājiem praksē īstenot šo teoriju izrādījās diezgan sāpīgi. Interesants fakts – bagātie saimniekdēli Pliekšāns, Stučka, kuri Pēterburgā braši uzdzīvo un pat iekausta policistu, kļūst par sociālistiem, savukārt nabaga saimniekdēli – par nacionālās kultūras pīlāriem.

Pēterburga Rozentālam dod plašumu un izpratni par mākslu. Viņš apmeklē izstādes, apceļo Eiropu. Te krievu peredvižņiku gaisotnē top monumentālais diplomdarbs Pie baznīcas, kurā iekomponēti Rozentālam tuvie Saldus puses cilvēki. Protams, gleznas radīšanai Rozentāls dodas uz Latviju. Svētdienās viņš garas stundas stāv pie baznīcas un fotografē nācējus, vācot materiālu. Leģenda vēsta, ka Rozentālam nav paticis vietējo zelteņu stils uzcirsties uz dievkalpojumu pēc vācu preileņu modes. Viņš gleznojis sievas un meitas tautiskos brunčos, saņemot par to vietējo jaunkundžu pārmetumus.

Elija Forsele

Mākslinieka atgriešanās Latvijā nav rozēm kaisīta. Vietējai publikai tā īsti nevajag ne mākslu, ne māksliniekus. Savus portretus pie sienas kārt, protams, ir turīgo modes lieta, bet dāmas un kungi vēlas sevi tajos redzēt iespējami smukākus. Neveiksmi cieš Rozentāla mēģinājums apmesties Saldū, pārbūvēt māju ar torni, lai tajā gleznotu. Provincē mākslinieks nevar izdzīvot. Depresīvā noskaņojumā viņš pārceļas uz Pārdaugavu. Leģendārs ir stāsts par to, kā, realitātes nomākts, Rozentāls aizraida jauno Jāni Jaunsudrabiņu, kurš atnesis parādīt savas pirmās bildes. Kāda jēga gleznot, ja nevienam to nevajag, neviens par to nemaksā, bet vietējie kolekcionāri iepērk darbus ārzemēs, jo vietējie mākslinieki glezno pārāk drūmi?

Grāmatu noformējumi, pasūtījumu portreti ir nožēlojama un kaitinoša ikdiena. Un tad Rozentāla kungs koncertā ierauga eņģeli. Tā ir somu dziedātāja Ellija Forsele. Mīla ir abpusēja un kāzas drīzas. «Esmu iemīlējis Elliju no pirmā acu uzmetiena tā, ka nebūtu ticējis, ka tā kāds cer mīlēt,» apgalvo mākslinieks vēstulē savam topošajam sievastēvam. 1904. gadā abi pārceļas uz arhitekta Pēkšēna projektēto jūgendstila pērli, dzīvokli Alberta ielā – dzīvokli, kurš īstenots pēc Rozentāla ieceres un kurā atrodas Rozentāla un Blaumaņa memoriālais muzejs. Blakus mājai tolaik aug krūmi, tālāk pļavās ganās govis, bet no Blaumaņa istabas (rakstnieks ir Rozentāla apakšīrnieks un ģimenes draugs) var redzēt kuģu mastus Daugavā.

Latvija – Somija

Konspektīvā Rozentāla dzīves apskata pēdējā posma virsraksts, protams, varētu būt arī cits, piemēram, Modernisma meklējumi, tomēr ceļošana no Rīgas uz Helsinkiem kļūst par būtisku mākslinieka daļu. Ziemeļu dimensija, kas jau agrāk bijusi nozīmīga, iegūst spožu turpinājumu, jo Ellijas ģimene ieved latviešu mākslinieku somu intelektuāļu vidē. Tā ir vairāk attīstījusies un pārāka par latviešu kultūras vidi. Pasaules karš pārtrauc ierasto dzīves ritmu. Vēl gan ir plaša latviešu mākslinieku izstāde Pēterburgā ar Rozentāla līdzdalību, tad izstāde Lemersjē galerijā Maskavā 1916. gadā. Tās dēļ mākslinieks smagi saaukstējas un gandrīz nomirst ar plaušu karsoni. Ģimene pārceļas uz Brendes salu, kur Rozentāls it kā atlabst, bet pēc vecā stila 1916. gada 13. decembrī mirst ar sirdstrieku.

Gadskaitļu haoss

Tas, ar ko vajadzētu tikt galā Rozentāla jubilejas gadā, – sakārtot haosu ar Rozentāla nāves datumu. Dziļleja apgalvo, ka Rozentāls miris 29. decembra vakarā, neminot pēc vecā vai jaunā stila. Pēc teksta varētu arī saprast, ka tas tiešām ir noticis pēc Ziemassvētkiem. Uga Skulme un Arturs Lapiņš monogrāfijā Janis Rozentāls min 26. decembri pēc vecā stila un 1917. gada 8. janvāri pēc jaunā stila. Interneta enciklopēdijās ir minēts gan 8. janvāris, gan 26. decembris. Šajā jautājumā varētu iztikt arī bez referenduma rīkošanas, jo Rakstniecības un mūzikas muzejā glabājas arī tāda lieliska lieta kā Jaņa Rozentāla un Ellijas Forseles arhīvs (ap 4000 vienību). Tur atrodas arī 1916. gada 30. decembrī izsniegta Jaņa Rozentāla miršanas apliecība. Tajā skaidri norādīts miršanas datums 13. decembris pēc vecā stila jeb 26. decembris pēc tagadējā kalendāra. Varbūt kāds, kam ir pieeja, beidzot varētu izlabot kļūmīgo informāciju vikipēdijā?