Kino scenārists Alvis Lapiņš. Sviedri, kas sirsniņu baro

KĀ ČIGĀNA DZIESMA. Alvis Lapiņš: «Labs scenārijs filmai ir kā čigāna dziesma, kur ir gan melodija, gan diezgan izteikts ritms vai dzenulis, kas nes uz priekšu, bet pamatā – emocijas» © F64

«Visas trīs manas balvas Lielais Kristaps ir noliktas drošā vietā. Kopš pirmais no tiem, uzkrītot manai meitai uz kājas, nošķēla viņai nagu, esmu tos nolicis tālāk. Tie tiešām ir tik pamatīgi, ka tos var arī izmantot kā aukstos ieročus, pavisam noteikti – valriekstus dauzīt,» smejot saka kino scenārists Alvis Lapiņš. Viņa radošajā kontā ir četri augstākie apbalvojumi pašmāju kino nozarē, pēc viņa scenārijiem veidotās filmas ir ierakstītas latviešu kino zelta fondā, un šonedēļ meistars atzīmē savu 70. dzimšanas dienu.

– Šonedēļ izskanēja ziņa, ka sākti sagatavošanās darbi jaunas ģimenes spēlfilmas Vectēvs, kas bīstamāks par datoru, kura iekļauta Nacionālā kino centra programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei, un galvenajai lomai tiek meklēti septiņus vai astoņus gadus veci zēni. Laikam jau tā ir lielākā dāvana – beidzot atkal tiks uzņemta filma pēc jūsu scenārija?

– Cerams, ka būs. Ir lielas cerības, ka šajā vasarā jau sāksies filmēšana, bet simtprocentīgas pārliecības par to nav.

– Kopš iepriekšējās filmas gaidīšanas režīmā pagājuši 12 gadi.

– Tas tāds cikls, kam jāiziet cauri. Arī zodiaka zīmes ir 12.

– Jūs uz visu skatāties ar smaidu?

– Citādi būtu jāmeklē cilpa. Ir jau šis un tas sastrādāts, nav jau tik traki. Ar Pēteri Krilovu sešus gadus ņēmāmies pie dokumentālās filmas Uz spēles Latvija. Miera jebšu bezdarba jau nebija.

– Neesat pie šprices, nemākat uzrakstīt projektus vai vienkārši – jūsu darbus nevajag. Teiksim, ideja par filmu Bastards tā arī palika scenārijā.

– Tā bija – diezgan ilgi pie tās strādājām, proti, gatavojāmies un cerējām, ka varētu kādreiz filmēt, bet laikam šī ideja nu jau nomirusi. Ziniet, man liekas, ka visa pamatā tomēr ir valsts nabadzība. Nebūtu labi domāt, ka es esmu vislabākais un tieši man vajag dot visu naudu. Lēmējiem jau arī grūta dzīve, naudas dalīšana nav viegla, jo šajā nozarē jau visus gribas uzturēt pie dzīvības. Es negribētu būt viņu vietā.

– Nē?

– Nē. To, kas notiek ar cilvēkiem, kas tiek pie lemšanas un ietekmēšanas, mēs ik dienas redzam visā valstī. Es pazīstu dažus deputātus, reiz viņi bija saulaini un priecīgi, bet tagad, kad tikuši pie lemšanas, man saka: «Jā, bet tev jāsaprot, ka tas nav tik vienkārši...» Un vaigi ir kļuvuši nedaudz resnāki... Laikam vara ir milzīgs magnēts, kuram cilvēki pat grib pakļauties un neturēties pretī, lai vismaz realizētu tās domas, ar kādām iesāka šo darbu.

– Jūs esat strādājis pie daudzām filmām, proti, veidojis scenārijus, arī filmām Aija, Vecā jūrnieka ligzda, Mirāža un vēl daudzām citām, bet jūs lielākoties asociē un, visticamāk, ieiesiet mūsu kino vēsturē kā bērnu filmu scenārija autors, jo daudzas no tām ir gandrīz vai folklorizējušās sabiedrībā – Ūdensbumba resnajam runcim, Ziemassvētku jampadracis, Emīla nedarbi... Vai pašam nav žēl, ka tā?

– Tā ir sanācis. Man nekad nav bijis nodoma taisīt tieši bērnu kino, tas kaut kā atnāca... Protams, pa vidu ir bijušas arī ne bērnu filmas, bet, iespējams, tieši bērniem veidotās filmas ir jautrākas, ar lielāku cerību, ka nav tik traki.

– Bez domas – nav tik traki – bērnu kino laikam nevar iztikt? Jo, lai vai kādi notikumi ir pa vidu, filmas beigām jābūt laimīgām.

– Tā gan. Es neesmu saticis nevienu bērnu, kurš ir pesimists, iespējams, man vienkārši laimējies, bet šī enerģija un pozitīvā domāšana, nerēķinoties ar to, vai iecerētais tiešām iespējams, nedomājot, vai reālās barjeras nav pārāk augstas, lai viss piepildītos... Tā ir apskaužama spēja – visu atrisināt, vismaz galvā. Un tieši šī bērnu enerģija parauj līdzi arī pieaugušos. Kļūda, ko pieļauj cilvēki, veidojot darbus ar bērniem, ir tā, ka pieaugušie mēģina savas domas, savu runas veidu ielikt bērnu mutēs...

– Par ko šodien ir jātaisa nacionālais bērnu kino?

– Nenoliedzot spēcīgo ietekmi no tehnikas un informācijas avotiem, bērnam ir jāparāda, ka ir vēl cita dzīve, citas emocijas. Ka ir dzīvi cilvēki visapkārt, ne tikai tie mošķi, ko datorā var nošaut. Mūsdienās jau bērnu audzina telefons, televizors, planšete... Tur pieejamais ir tik interesanti uztaisīts, ka var dienām pie tiem sēdēt un neko citu nedarīt. Domāju, ka nacionālā kino veidotājiem viens no virsuzdevumiem ir – kā mazajā cilvēciņā, kas aug gandrīz kā robots, atraisīt un vairot emocijas. Būsim godīgi – lasīšana raisa fantāziju, fantāzija attīsta iztēli, domāšanu, arī empātiju... Var jau svīst, cīnoties ar mošķiem datorā, bet tie nav sviedri, kas sirsniņu baro. Fantāzija un sirds siltums, manuprāt, ir tie divi būtiskie aspekti, kas svarīgi.

Manuprāt, pieaugušie aplaupa savus bērnus, ļaujot viņiem dzīvot galvenokārt tehnoloģiju vidē. Jaunā filma Vectēvs, kas bīstamāks par datoru tieši par to arī būs – par zēnu, kas no Rīgas aizvests pie vecātēva, kur, izrādās, ir dzīve, kas sākotnēji viņam ir pilnīgi sveša, bet, iedzīvojoties jaunajos apstākļos, zēns pat aizmirst par datoru, jo dzīve ir tik daudzveidīga un interesanta, turklāt – reāla un personiska.

– Arī šajā filmā, tāpat kā iepriekšējā Ūdensbumba resnajam runcim, arī Ziemassvētku jampadracis, jūs iepilināt sabiedrības aktuālās norises. Toreiz apspēlējāt mūsējo došanos darbā uz ārzemēm, te atstājot bērnus, bet arī topošajā filmā neiztiekat bez aktuālā sociālā fona.

– Emīla nedarbi bija visnesociālākā filma. Iespējams, var rakstīt scenāriju arī bez sociālā slāņa, bet tas, manuprāt, būtu pārāk viegli. Jo sociālā vide ir tik strauja un alkatīga, ka tam mazajam bērnam ir jāpalīdz tikt uz priekšu dzīvē, nevis nokrist. Viens no Austrumu gudrajiem ir teicis, ka normāli ir tad, ja tu mīli cilvēkus, bet lieto lietas, taču šodien vairākums mīl lietas, bet lieto cilvēkus. Manuprāt, nav pareizi, runājot par dažādām nebūšanām, piesaukt padomju mantojumu. Kāds padomju mantojums var būt 25–30 gadus veciem cilvēkiem? Tomēr viņu rēķināšanās spēja un egoisms ir daudz spēcīgāki nekā tiem, kas tiešām pieredzējuši padomju laikus. Man vajag, es gribu, man pienākas... No kurienes tas?

– Jums ir versija, kāpēc mēs tik maz veidojam bērnu auditorijai, laikam pareizāk būtu teikt – ģimenes filmas? Var jau atzīt – visiem naudas nepietiek, bet patiesībā valsts neatkarības laikā uzņemtas tikai dažas bērnu auditorijai domātas filmas, pat vairāk ir tādu, kas skar pusaudžu problemātiku.

– Tikai divi varianti – nevarēšana vai negribēšana. Varbūt to uzskata par vieglo žanru, lai neteiktu – otrās šķiras žanru. Ik pa brīdim uzpeld ideja, ka vienai bērnu filmai vajadzētu tapt ik pēc pāris gadiem, bet tad atkal aiziet asiņu gabali... Ir tā, kā ir.

– Ko tas var maksāt nācijai, kura bērniem domātas filmas uzņem labi ja reizi piecos sešos gados?

– Ar egoistiem. Es, es... Egoisms un patmīlība ir pamatā visām ķezām, kas mums ir. Nedomāju, ka kāds piedzimst ļauns, šis laiks visus māca domāt tikai par sevi. Bēdīgi, bet – ko lai dara?

– Rakstot scenāriju filmai Ūdensbumba resnajam runcim, jūsu galvenais ideju avots bijusi paša jaunākā meita, esat no viņas noklausījis pat dialogus. No kā iedvesmojāties, rakstot jaunāko scenāriju Vectēvs, kas bīstamāks par datoru?

– Tagad vairāk tādi salasītie tēli... (smaida). Ja ieklausās bērnos, atklājas brīnumi. Piemēram, mana trīs gadus vecā mazmeita kaut ko nometa uz grīdas, es vaicāju, kas tur ir, viņa atbildēja: «Nokritums.» Piemēram, ejam pa ietvi, viss ir sauss, bet pie vienas notekcaurules ir milzīga peļķe, mazmeita saka: «Skaties, māja pačurāja!» Kā var neiedvesmoties?

– Jūs ikdienā daudz skatāties kino?

– Ir dienas, kad noskatos pat četras piecas filmas, un tad kādu laiku neskatos, jo laikam jau rezervuārs ir pilns, jāpagaida, lai akumulējas, lai ir kur atkal tecēt iekšā.

– Ko skatāties?

– Pamatā par vēsturi, par līkločiem, kas piedzīvoti, par to, ko vara dara ar cilvēku un ko cilvēki dara varas dēļ.

– Tāds vecums?

– Varbūt. Ir lietas, kas, skatoties tikai no mūsu dzintarzemes, šķiet, nesaprotamas. Bet vajag iegūt vēl pāris skatpunktu par to pašu notikumu, tad rodas apjēga, kāpēc tas tā bija. Varētu teikt – pamatus meklējot, nepieciešams skats no malas. Globāli runājot, politiskā ziņā absolūti nekas pasaulē nemainās. Ir jauni vēsturiskie apstākļi, jauni mundieri, jaunas zemes, bet paņēmieni un nelietības vai – tieši pretēji – varonība ir universāli jau kopš Romas impērijas laikiem.

– Pirms diviem gadiem Lielo Kristapu saņēma vēl viena filma, kurai esat scenārija autors, – režisora Pētera Krilova veidotais dokumentālais stāsts Uz spēles Latvija. Jums neierasts darbs – filma vēsta par Pētera Krilova tēva traģisko likteni, par PSRS izlūkdienestu un VDK centieniem sagraut mežabrāļu kustību okupētajā Latvijā, izmantojot ASV, Lielbritānijas un Zviedrijas izlūkdienestu darbību.

– Manas zināšanas un saprašana par pēckara gadiem Latvijā, par mežabrāļu kustību, bija virspusējas, līdz es sāku strādāt pie šīs filmas. Nav noslēpums, ka dominējošais viedoklis par mežabrāļiem bija – viņi ir cīnītāji par ideju, taču patiesībā mežabrāļu kustībā var atrast tik dažādas idejas un motivācijas... Izstāstīšu gadījumu. Kādās mājās bijis ierīkots bunkurs mežabrāļiem, un kaimiņš, kurš bijis arī draugs, to zināja, bet klusēja. Tomēr šī kaimiņa sievai ļoti patika kaimiņienes kažoks, kas viņai bijis pat no Latvijas pirmās brīvvalsts laikiem, un rezultātā kaimiņš un vienlaikus arī draugs paziņojis čekai... Kažoka dēļ. Izrādās, arī tik cēlu ideju aizstāvjiem galvenais varēja būt manta.

Noskatījos arī to slaveno BBC filmu [World War Three: Inside The War Room]. Es saprotu tos, kas uzskatīja, ka šādu filmu nevajag demonstrēt, bet es daudz vairāk domāju par to, kāpēc Krievijā šī filma patīk. Manuprāt, vajadzētu mēģināt atšifrēt, Krievijas īpatnējo reakciju, nevis sašust par britiem, kas izveidoja filmu par teorētiski iespējamo Krievijas iebrukumu Latvijā. Tomēr pats galvenais jau nav mainījies kopš 1939. gada – mums viedokli vispār neviens neprasa, vēl vairāk – divi miljoni iedzīvotāju ir nieks lielvaru acīs.

– Cik daudz filmu scenāriju guļ jūsu grāmatgaldā, proti, neuzņemtās filmas?

– Trīs.

– Ticat, ka tiem var pienākt inscenēšanai labvēlīgs laiks – ar jums, bez jums, pēc jums?

– Ziniet, pienāk brīdis, ko es varētu dēvēt kā pārdegšanu. Tā bija ar filmu Bastards, kopā ar Vari Braslu lolojām to uzņemt vairākus gadus, bet... Ja tagad teiktu – te ir nauda, nezinu, vai būtu vienkārši... Katram procesam ir sākums un beigas, un savs enerģijas lādiņš, kurš var būt arī nodzisis, iztērēts.

– Tad kino scenārijs var būt aktuāls arī ārpus tā laika, kad tas rakstīts?

– Tā var būt. Būt var.

– Ja jums būtu teikšana un lemšana, par ko jūs šodien Latvijā veidotu filmu?

– Nebūtu slikti uztaisīt filmu par mežabrāli mūsdienās, par cilvēku, kurš reāli mēģina saukt lietas īstajos vārdos un kaut ko darīt, lai visi saprastu, kas nav tīri. Teiksim, varētu uzņemt filmu par kādu deputātu, kurš pēkšņi sāk saukt lietas īstajos vārdos, un būtu interesanti, kā šī sistēma reaģētu uz šo nesamierinātības lādiņu. Kā reaģētu uz patiesību. Padomju laika filmās vairāk vai mazāk cilvēki mēģināja paraustīt aiz ūsām sistēmu, bet apbrīnojami, ka šodien nevienā filmā to nedara, nevienā nesaka: «Veči, mēs esam pie varas, bet ejam mazliet šķībi.» Un kāpēc tā?



Kultūra

Uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves 18. janvārī Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas „Zelta Mikrofons 2025” ceremonijā balvas „Par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā” saņems televīzijas režisore Svetlana Rudzīte un festivāla „Bildes” rīkotāja Tija Auziņa.

Svarīgākais