«Man ļoti patīk strādāt kopā ar gudriem cilvēkiem, kas saprot mūziku un ar kuriem man sakrīt iekšējā tonalitāte. Un kuri mīl solistus. Jo solists ir kā puķe, kura jāapčubina, jāaplaista un jāieliek saulītē – tad tā uzplaukst skaistiem ziediem,» saka izcilais baritons Samsons Izjumovs. Šovakar Baltajā namā Džuzepes Verdi operas Makbets jauniestudējuma pirmizrāde. «Makbets ir sarežģīts tēls, man ir ko minēt, kā cilvēks var nonākt līdz spējai nogalināt un rezultātā atskārst, ka viss, pēc kā viņš visu mūžu ir tiecies – troņa un varas –, izrādās putekļi un pīšļi.»
– Makbets ir īpaša loma jūsu karjerā?
– Esmu dziedājis to daudzas reizes. Pirms sešiem gadiem toreizējais operas mākslinieciskais direktors Arturs Maskats izdomāja, ka ar Makbeta koncertiestudējumu varētu atzīmēt manu 60. dzimšanas dienu. Tolaik bija ekonomiskā krīze, operai nebija pa kabatai izveidot lielu iestudējumu. Es jau cerēju, ka tas notiks ātrāk, bet nav ko žēloties, ir tā, kā ir – ir pagājuši seši gadi, un izrāde tiek veidota. Bet es to nelūdzu (smejas). Jo Makbeta loma ir ļoti grūta. Vispār jau Džuzepem Verdi nav vieglu lomu baritoniem.
– Jums taču patīk grūtas lomas, kurās, ja tā var teikt, ir, ko rakt.
– Patīk. Turklāt personiski man Verdi ir tuvs komponists. Verdi mūzika ir arī būtiska solistu profesionālajai attīstībai. Ja solists dzied Verdi, tas ir rādītājs, ka cilvēkam ir normāla balss.
– Mēdzat uzsvērt, ka jums īpaši būtiska ir komanda, kas veido iestudējumu. Varētu jau šķist, ka tieši solistam tas nav būtiskākais.
– Ar īpašu baudu atceros, kā, piemēram, režisors Dmitrijs Bertmans – ideju pārpilns un, kas nav mazsvarīgi, muzikāli izglītots – Rīgā iestudēja Džakomo Pučīni operu Toska. Ja komanda ir profesionāla, tad visi strādā ar prieku, tas nozīmē – divi mēneši, kas paiet izrādes sagatavošanas procesā, sniedz milzīgu gandarījumu, un parasti arī rezultāts ir labs, un visbiežāk tās arī ir, kā es mēdzu teikt, dzīvas izrādes, nevis mirušas jau pirmizrādē. Nenoliegšu, ka man ir svarīga profesionāli spēcīga komanda, jo, tādā strādājot, nevienam nav jāmokās, visi kļūst par domubiedriem, visiem dzimst brīnišķīgas idejas, un visi ir pārliecināti, ka strādā pie izcilas izrādes. Ja režisora koncepts ir tikai «paej soli pa labi, soli pa kreisi», tad komandas darbs nesanāk, teikšu vēl vairāk – tā ir solista un mūzikas pazemošana, jo rezultātā divus mēnešus mēģinājumos es kā solists nemaz nedomāju par tēlu, par to, kā, kam un kāpēc es dziedu. Ir bijis tā, ka mēģinājumos es nerunāju pretī režisoram, cenšos darīt visu, ko no manis prasa, nospēlēju pirmizrādi, bet pēc tam vienalga daru tā, kā uzskatu par vajadzīgu. Galu galā – mēs taču strādājam skatītājam, ne jau savu ambīciju apmierināšanai. Mūsu publika ir ļoti izglītota un ļoti pieklājīga, tā neūjina, ja nepatīk solista, režisora vai scenogrāfa sniegums, bet reizēm domāju, ka būtu labi, ja tā būtu.
– Esat slavens arī ar to, ka atsakāties no lomām.
– Reizēm. Nu ko tur vairs... Mana karjera jau beigusies.
– Kā – beigusies? Lomas ir, turklāt joprojām esat publikas mīlēts. Atceros, ka Rigoleto pirmizrādē jūs saņēmāt īpaši sajūsminātas ovācijas.
– Ja? Nedzirdēju. Redziet, spēki jau vairs nav kādreizējie... Arī sirmums ir matos, arī vecums jau... Ir slikti, ja skatītāji redz, ka mākslinieks ir aizkavējies uz skatuves. Es tiešām negribētu dziedāt tik ilgi, ka publikai sagādātu vilšanos, ka publika domātu: «Samson, viss, tev ir jāiet prom.»
– Gribat teikt, ka domājat par finišēšanu?
– Es gribu teikt, ka es būtu gatavs dziedāt vislabākās lomas par vismazāko atalgojumu, ja vien būtu labā komandā. (Smejas.) Ir jau man vēl labas lomas, ko dziedāt, bet es nemelošu – pat labas lomas sliktā iestudējumā man negribas dziedāt, jo – tas nesniedz gandarījumu. Jo galu galā es jau to pašu varu dziedāt koncertā.
– Vai jebkad esat nožēlojis, ka pirms gadiem 25 atteicāt Jevgēņijam Kolobovam, kurš jūs aicināja uz Maskavu, uz savu tolaik nule kā dibināto Jauno operu?
– Sāpīgs jautājums. Iespējams, es izdarīju muļķību. Pirms puča notikumiem dziedāju Sarkanajā laukumā, izpildīju divas kantātes, tā iepazināmies, un viņš man teica: «Es tevi ņemu!»
– Kāpēc toreiz teicāt «nē»?
– Pārcelšanās uz dzīvi Maskavā būtu sarežģīta ģimenei, abiem dēliem, turklāt viens no viņiem tolaik nodarbojās ar volejbolu, viņam bija labas perspektīvas. Un pēc puča viss risinājās tik strauji, tas priekškars, kas nokrita starp Krieviju un Latviju... Nezinu, kā būtu. Un tomēr Maskava ir īpatnēja vieta, tur ir īpaša nozīme reklāmai, teiksim, ar apzīmējumu «Lielā teātra solists» var pārdot pat sliktu solistu, jo arī tādi ir šajā slavenajā teātrī. Maskavā iespējams viss.
– Varbūt nebijāt gatavs tās mērogiem?
– Tur viss būtu jāsāk no nulles, man sevi būtu jāpierāda no jauna. Ja solists pārstrādājas, viņš ne tikai kaitē savai veselībai, bet arī savai balsij. Nezinu, kā būtu, ja būtu. Iespējams, ka Jaunā opera man būtu tramplīns uz Lielo teātri, bet, iespējams, ka ātri būtu pazaudējis balsi un 60 gadu vecumā vairs nedziedātu operā, bet būtu jāiztiek ar estrādi, kā daudziem kolēģiem.
– Varbūt cilvēciski nebijāt gatavs megapolē valdošajām attiecībām mākslas vidē?
– Zinu, zinu, tur cits citu var apēst tā, ka pat kauliņi pāri nepaliek (smaida). Godīgi? Es no tā baidījos. Protams. megapolei ir savi likumi. Tomēr es izvēlējos Rīgu. Tobrīd es tiešām neko negribēju mainīt. Interesanti ir tas, ka astoņdesmitajos gados ar mūsu operu bijām viesizrādēs Maskavā, mūs labi uzņēma, un man ieteica piezvanīt uz Lielo teātri. Atceros, saruna bija apmēram tāda: «Cik jums ir gadu? 35? Oi, cik tad jums vairs atlicis būt uz skatuves?»
– Šī saruna bija pirms gadiem 30. Jums maijā būs 66. dzimšanas diena.
– Būs. Un es joprojām dziedu operā. Zinu daudzus spilgtus talantus, kas bija dažādu konkursu uzvarētāji, ļoti spoži sāka un ļoti bēdīgi beidza karjeru, daudzi jau pēc gadiem pieciem desmit zaudēja balsi. Viens – sevis pierādīšana nozīmē milzīgu slodzi, nekur pasaulē šajā biznesā neviens ar labdarību nenodarbojas, bet izspiež kā citronu, izmet un meklē jaunu talantu. Otrs – uzskatu, ka solistam jābūt ļoti pragmatiskam, jādomā, vai piekrist lomai vai ne, jo balsi var ļoti viegli pazaudēt.
– Jūs arī neesat bijis tālu no tā.
– Jā, pārstrādājos. Ārsts man aizliedza dziedāt, mēnesi klusēju, pat mūziku neklausījos. Klusēju, ēdu un gulēju. Tobrīd bija liela iespējamība, ka es varētu beigt savu karjeru.
– Pēc tā mēneša kļuvāt egoistiskāks?
– Kļuvu gudrāks. Ziniet, arī režisoram un diriģentam ir liela nozīme solista balss saglabāšanā – ja solistam liek dziedāt no skatuves dziļuma, ja orķestris skaļi spēlē, solistam ir jāpiepūlas, lai skatītājs dzirdētu un gūtu baudījumu, jo par skatītāja interesēm ir jādomā vienmēr. Mūsu teātrī tā nav, bet ārzemēs trupās ir speciāli solisti, kas ir gatavi tam, ja kāds saslimst, uzreiz ielēkt lomā. Esmu dziedājis, slims būdams.
Tomēr es pārāk nopietni neattiecos ne pret sevi, ne pret savu karjeru. Teiksim, ir kolēģi, kuri skrupulozi pieraksta gan izrādes, gan koncertus, gan spilgtus notikumus, bet es nezinu, cik reižu kuru lomu esmu dziedājis. Mans profesors Gurijs Antipovs man vienmēr teica, lai pierakstu visu, ka vecumdienās noderēs (smejas).
– Uzskatāt, ka ar pasniedzēju jums dzīvē paveicās?
– Ļoti. Kad beidzu Mediņa skolu, aizgāju Konservatorijā uz kādu koncertu, tur dzirdēju Guriju Antipovu un tobrīd nodomāju, ka gribu mācīties tieši pie šā pedagoga un gribu dziedāt tāpat kā viņš. Tā arī notika. Sākumā es gan nesapratu, ko viņš no manis grib, bet, kad sapratāmies... Gurijs mani nolika uz pareizajām sliedēm, atvēra balss galējās robežas. Solistam daba ir devusi balsi, bet par mākslinieku katrs pats sevi izveido, ja izveido... Ir solisti, kuriem visu laiku nepieciešams kāds, kas viņiem pievilktu skrūves – mācītu, ko un kā vajag darīt, kas paši tā arī neko nav iemācījušies un arī nekļūst par māksliniekiem. Starp citu, pedagogs profesors Gurijs Antipovs mācīja, ka darbs jādara tā mierīgi, balsi saudzējot jeb liekot tai tādu slodzi, ko tā spēj izturēt, citādi uz skatuves nevar noturēties ilgstoši.
– Jūsu vecāki abi strādāja Daugavpils teātrī un gribēja, lai ejat viņu pēdās, bet jūs izvēlējāties mūziku.
– Esmu izaudzis muzikālā ģimenē un arī teātrī, jo man ļoti nepatika iet uz bērnudārzu, bet maniem vecākiem mani vienkārši nebija, kur likt. Kad teātri slēdza, vecāki pārbrauca uz Baltkrieviju, lai varētu turpināt strādāt teātrī, pēc tam atkal pārcēlās uz Latviju, stradāja Operetes teātrī. Es gribēju kļūt par aktieri, taču reiz dzirdēju, cik lieliski Georgs Otss dziedāja Dēmona romanci, un mani sapņi mainījās – es gribēju dziedāt tā kā viņš. 1970. gadā es atbraucu uz Rīgu, sāku studēt Mediņos, pēc tam Konservatorijā. Ziniet, Baltkrievija man šķita ļoti pelēka. Latvija ir mana valsts, Rīga ir mana pilsēta, man te viss patīk. Īsu laiku esmu strādājis arī Austrijā, bet... Zinu, ka mani mīl orķestris, ka mani mīl koris, un man pašam patīk šis darbs, nu kā es varētu viņus pamest?
– Pērn jums bija 65 gadu jubileja, bet jūs visiem atteicāt intervijas.
– Dzimšanas dienas ir patīkams notikums 10, 18 vai 25 gadu vecumā, bet ne jau 65 gadu vecumā, tad vairs nav svētku sajūtas, bet ir... Mēģiniet iedomāties, par ko domā cilvēks 65 gadu vecumā.
– Vai ir vēl kāda loma, ko gribētu nodziedāt?
– Ja iestudētu Verdi operu Falstafs, tad man piestāvētu tas vecais bruņinieks Džons Falstafs, kas gan ir grūta loma, bet ļoti interesanta opera. Starp citu, tur ir daudzas skaistas lomas, kolēģiem arī būtu, ko darīt.
