Dzintra Klētniece. Mans mūžs ir bijis raibs

Viņa ir temperamentīga, spontāna, tieša un atklāta. Viņai ir apskaužama humora izjūta, apbrīnojama spēja pasmieties par sevi, savdabīga attieksme pret dzīvi un mākslu un skaidri kritēriji par teātri un aktiera profesiju.

Viņa ir artistiska un aizrautīga stāstniece, nelabojama optimiste un īsta dzīves aktrise. Tāda ir aktrise, režisore un starptautiskā monoizrāžu festivāla Zvaigzne direktore Dzintra Klētniece. Trešdien pārkāpusi savas dzīves 70 gadu slieksni, viņa saka: «Kad tā paskatos atpakaļ, varu teikt, ka mūžs ir bijis raibs. Ak, Kunga māte, kādi cilvēki ir satikti, kas dzīvē redzēts, sadarīts, izbaudīts un pieredzēts!» Par savas dzīves pieredzējumiem viņa raksta grāmatu, bet sarunā ar Neatkarīgo atsauc atmiņā un saka paldies tiem sev īpašajiem cilvēkiem, kuri katrs savā veidā ir ietekmējuši un veidojuši viņas personību.

– Tādu cilvēku, kuru domāšana, attieksme un pasaules redzējums mani ir ietekmējis, protams, ir daudz. Studējot teātra mākslu, tādi noteikti bija pedagogi Arnolds Liniņš un Pēteris Pētersons, noteikti – Alfreds Jaunušans. Pietika viņam atnākt pie mums pēdējā kursā un diplomdarba izrādei iestudēt ukraiņu autora lugu Jāšus uz delfīna ar mani un Rolandu Zagorski galvenajās lomās, lai šis darba process uz visiem laikiem ietekmētu manu domāšanu un izpratni. Atceros, kā Liniņš, kad sūdzējāmies, ka mums ir jālasa pārāk daudz grāmatu, teica: «Mīļie mani, jums nekad dzīvē nebūs tik daudz laika kā tagad. Būs loma pēc lomas, būs ģimene, bērni un mazbērni, būs citi darbi. Nevaidiet, ņemiet to pasaules bagātību tagad, jo tik brīvi jūs nebūsiet nekad vairs.» Un viņam bija taisnība. Un paldies dievam, ka mēs viņam klausījām. Tāpat kā klausījām viņa ieteikumam braukt skatīties teātri uz Maskavu un Ļeņingradu. Pateicoties viņa ieteikumiem, esmu redzējusi gan Vladimiru Visocki uz skatuves, gan Anatolija Efrosa un Georgija Tovstonogova izrādes. Un tas, kā šodien pati profesionāli strādāju, kā skatos, vērtēju un salīdzinu, nāk tieši no Arnolda Liniņa. Viņš rosināja paplašināt redzesloku, viņš veidoja mūsu domāšanu. Tāpat kā trakais Pēteris Pētersons ar savu ārprātīgo spilgtumu – jebkurā situācijā rast krāsu, paspilgtināt un uzasināt jebkuru pelēko tonalitāti.

– Vai arī skolas gados bija kāds pedagogs, kurš ietekmēja tavu intelektuālo un emocionālo izaugsmi?

– Tas noteikti bija mans latviešu valodas un literatūras skolotājs Imants Plotnieks Rīgas 2. vidusskolā, kurš bija arī mans klases audzinātājs. Caur viņu mēs, padsmitnieki, pieņēmām un ar lielu interesi lasījām Raini. Skolotājs, kurš jau sen ir aizsaulē, uz mums visiem atstājis tādus nospiedumus, mūs tā ir ietekmējis, ka, ar skolasbiedriem satiekoties, joprojām par viņu runājam. Viņa piegājiens bija viltīgs un gudrs, un to es tikai vēlāk sapratu. Viņš mūs daudz veda pārgājienos, ekskursijās, daudz gājām kājām, braucām ar laivām, un vienmēr it kā nejauši nonācām kādā svarīgā vietā. Atceros, kā reiz vasarā nonācām Kalāčos, Eduarda Veidenbauma dzimtajā mājiņā. Skolotājs aizrautīgi stāstīja un rādīja, kur viņš sēdējis, rakstījis un dzēris savu šņabīti, ka nomiris 24 gadu vecumā. Pusdienlaikā viņš aicināja ņemt ārā no somām līdzpaņemtās maizītes, lai papusdienotu Veidenbauma verandā. Un tad rudenī, kad atgriezāmies skolā, mūsu programmā pēkšņi bija Veidenbaums, kuru jau bijām iepazinuši, kura verandā bijām ēduši savas sviestmaizes... Mums uzreiz bija pavisam cita interese par šo jaunekli, uzreiz aizraujoši šķita viņa dzejoļi. Tā mūsu skolotājs prata mūs ieinteresēt par jebkuru autoru. Un, ja aizvadot Raiņa un Aspazijas gadu, daudziem skolu jauniešiem viņi tikai tagad ir iezīmēti kā lieli, tad mums tas bija iezīmēts jau 1962. gadā. Mums nevienam nebija doma, ka esam maza tautiņa ar maziem dzejnieciņiem, un neviens neteica: nepiemini man to Uguni un nakti... Vārdu sakot, mums bija SKOLOTĀJS. Un tas ir būtiski: ja tev ir savs SKOLOTĀJS, tu esi stiprs.

– Viņš varbūt ietekmēja arī tavu profesijas izvēli?

– Nē, pie tā vainīgs ir Andrejs Upītis un viņa Zaļā zeme, ko režisors Alfreds AmtmanisBriedītis 1950. gadā bija iestudējis Drāmas teātrī un kur Jānis Osis spēlēja Brīviņu saimnieku un Velta Līne – Bērziņu Lieni. Man bija četri vai pieci gadi, kad vecāki bija iegādājušies biļetes uz šo izrādi un no Jumpravas grasījās braukt uz Rīgu. Mammai un tētiņam bija palīdze Anna no Ogres, kura šad tad atbrauca mani pieskatīt, lai vecāki varētu strādāt. Jo mamma bija šuvēja, ļoti laba skrodermeistariene, kurai bija daudzas kundes, un tēvs gāja meža darbos. Viņi abi bija lieli teātra mīlētāji, arī paši vietējā tautas namā gan dejoja, gan dziedāja korī. Mamma arī pati spēlēja teātri. Un, kad bija jābrauc uz Rīgu skatīties Zaļo zemi, Anna piezvanīja, ka nebūs, jo ir apslimusi. Vecāki izmisumā: ko nu lai dara?! Bija žēl palaist garām iespēju redzēt izrādi, tāpēc izlēma: nu, ņems to Dzintru līdzi. Īsāk runājot, tiku saģērbta smukā sivēnrozā kleitā un braucām visi uz Rīgu. Es – pirmoreiz uz teātri! Kā šodien atceros, ka sēdējām pirmā balkona pirmajā rindā, labajā pusē. Vecāki, protams, bija šausmās. Somā līdzi pīrādziņi, maizītes un bonbonkas, limonāde un ķīselītis – lai bērnu varētu nomierināt. Jo vai tad bērns izturēs trīsarpus stundas Zaļo zemi?! Bet skuķis, atbalstījies pret balkona samtaino apmali, nosēdēja visu izrādi, un viņam nevajadzēja ne pīrādziņu, ne limonādes. Pat starpbrīdī, kad mamma ar tēti gāja uz kafejnīcu apēst kādu kūku, mazā Dzintriņa teica, ka neies ārā no zāles, ka paliks turpat, pagaidīs. Laikam tā telpa, tas brīnums, kas notika uz skatuves, mani tā paņēma savā varā, ka, braucot mājās, vaigi jau dega – arī man jāķeras klāt pie izrādes iestudēšanas!

– Piecu gadu vecumā?

– Jā! Un pirmais, par ko iedomājos, bija Raiņa Zelta zirgs – man bija tāda pelēka grāmatiņa, 1949. gada izdevums. Mums Jumpravā bija vārgs, knapi kustošs zirdziņš, ar ko tētis apara kartupelīšus, un es biju izdomājusi, ka viņu varētu nokrāsot zelta krāsā un ka ļoti labs stikla kalns varētu būt mūsu pagrabiņš... Es ātri, ātri sadalīju lomas: mammai tika Melnā māte, tēvam iedalīju divas lomas – septīto kraukli un Balto tēvu, bet pati sev «nejauši» iedalīju Saulcerīti. Vienīgi ar Antiņu bija posts – skaidri zināju, ka vislabākais šai lomai varētu būt kaimiņš, trīsdesmitpiecgadīgais mehanizators Jānis. Un to nu gan labi atceros, kā, iespiedusi savu pelēko grāmatiņu padusē, gāju viņu aicināt uz mēģinājumiem spēlēt Antiņu. Bet – viņš mani dzina prom, teica, lai neblēņojos. Vienreiz, otrreiz aizdzina, trešajā reizē jau bija dusmīgs, ka neliekos mierā, un ņēma no biksēm ārā siksnu. Tad gan es aizgāju uz visiem laikiem, un viņš diemžēl palika šo lomu nenospēlējis. Kā tu saproti, pirmizrāde nenotika, bet tas jau arī vairs nav svarīgi. Bet tas, ka sāku ar lielajiem klasiķiem – skatījos Upīti, pati strādāju ar Raini –, mani visu mūžu ir pavadījis.

– Kā studiju laikā tevi ietekmējusi režisore Vera Baļuna, toreizējā aktiermākslas katedras vadītāja?

– Viņa mani ciest nevarēja.

– Par ko?

– Viņas programma bija: ģimene – nē, bērni – nē, visi kalpojam mākslai! Vera Baļuna mani sāka nīst pēc pirmā kursa – kad mēs ar Nauri [dzīvesbiedru Nauri Klētnieku] apprecējāmies. Nekad neaizmirsīšu, kā ar skaistu rozi un konfekšu kārbu braucām pie viņas uz Vaivariem, kur viņa vasarās dzīvoja, lai izstāstītu, ka augustā pošamies uz precēšanos – lai nesanāk nesmuki, ka septembrī, atgriežoties studijās, esam jau saprecējušies. Viņa par mūsu apciemojumu bija ļoti priecīga: «Nu, mazie, nāciet iekšā, stāstiet, ko tad darāt pa vasaru!» Cienāja ar kafiju un biezpienmaizītēm, un nekas laipnāks un mīlīgāks nevarēja būt. Bet, kad ķērāmies stāstīt, ka augusta beigās mums būs kāzas, viņa nokrāsojās pelēka. «Ak tā?!...» Mūsu priekšā pēkšņi bija cits cilvēks, vairs ne biezpienmaizītes ēda, ne kafiju dzēra. Un mums jau arī drīz bija jāiet uz vilcienu...

Viņa arī ļoti juta un dvēselē nepieņēma to, ka mēs skrējām pakaļ tam, ko bijām redzējuši teātrī Maskavā un Ļeņingradā. Tas bija pavisam cits – dzīvs – teātris, un, kad spēlējām etīdes, tā smaka noteikti nāca laukā. Spilgtākais viņas izpaudums bija diplomdarba izrādē – viņa iestudēja Dostojevska Idiotu ar Edmundu Freibergu kā kņazu Miškinu un mani kā ģenerālieni Jepančinu. Trīs gadus mēģinājām, 1970. gada 9. aprīlī tas bija jārāda Nacionālajā teātrī, ar Liliju Dzeni un Hariju Liepiņu žūrijā, bet 7. aprīlī viņa man paziņoja: «Mazais, tu galīgi neizjūti to ģenerālieni, man būs jāsauc Helēna Romānova.» Tas bija prātam neaptverami! Man tur bija pusotra epizode, ko triju gadu laikā nebiju varējusi viņai pa prātam izdarīt. Mūsu diplomdarba izrādē visi spēlēja, es vienīgā sēdēju skatītāju zālē, es vienīgā neko nevarēju izdarīt... Kopš tā laika tas man ir iemācīts: nekad tā nerīkojies! Nenokauj otru, tā nedrīkst! Iedomājieties, cik gadu ir pagājis, bet man joprojām ir sāpīgi to atcerēties. Tā man bija laba mācība, trauma uz visu mūžu – dieva dēļ, atceries, ka ne tikai tev, bet arī otram cilvēkam krūtīs pukst sirds... Ka viņš ir dzīvs, un viņam arī sāp.

– To visu pārdzīvojusi, kā reaģēji, kad meita posās stāties aktieros?

– Es tik ļoti to negribēju! Nu, protams. Nekādi nevarēju Kristīni ne ietekmēt, ne atturēt.

– Vai meitas piedzimšana tevi mainīja kā sievieti, ietekmēja kā aktrisi?

– Man bija 32 gadi, kad Kristīne piedzima. Es skrēju, jozu uz visām pusēm, man pat nebija laika to pamanīt. Biju priecīga par katru vecmāmiņu, to pašu Mildu Klētnieci, kura viņu auklēja, kamēr mēs ar Nauri bijām pa Liepāju. Esam jau arī daudz viņu ņēmuši līdzi viesizrādēs. Domāju, Latvijā ir pagrūti atrast kultūras namu, kur savulaik vadītājas nav auklējušas Kristīni. Jā, nevaru noliegt, ka, strādājot teātrī, pie bērna biju pieslēgusies tikai pa pusei. Bet es nebiju vienaldzīga, un tieši es uzstāju, ka meitai jāiet mūzikas skolā – lai vismaz prastu klausīties mūziku.

Kristīne mani drusku mainīja tad, kad jau mācījās vidusskolā. Vēroju, kā viņa komunicē ar draugiem, vienaudžiem, kā tiek galā ar šādām vai tādām problēmām. Un sapratu, ka ar visu var tikt galā vieglāk, mierīgāk. Es esmu asāka, mans raksturs nav dikti garšīgs. Pēc rakstura Kristīne ir labāks cilvēks, jā. Bet es gribētu teikt tā: tagad mani vislielākie skolotāji ir mazbērni – Anniņa (6), Lilija (4) un Mārtiņš (15. aprīlī būs divi). Es sekoju viņu izpausmēm, es augu kopā ar viņiem, un esmu viņiem ļoti pateicīga – jo teātris mums mājās ir nepārtraukti. Un žanrs, kādā mēs pamatā turamies, ir komēdija. Brīžam gadās arī kāda traģikomēdija. Viens no spožākajiem momentiem bija pavisam nesen: mēs ar Anniņu virtuvē taisām maizītes, un Anniņa prasa, kur esmu likusi Mārtiņa knupīti. Saku: tā kā liku uz plaukta, bet skatos, ka tur nav. Nu tiešām neatceros... Uz ko Anniņa pilnā nopietnībā nosaka: «Nu jā, vecums nenāk viens...» Tā viņi mani ietekmē. Tagad es bērnus redzu, saredzu. Kristīni esmu uzaudzinājusi, neko daudz nemanot. Tagad es zinu, kāpēc mazbērnus vajag aizvest ekskursijā uz Latvijas Nacionālo bibliotēku. To esmu paņēmusi no savas bērnības – mēs ļoti daudz kopā lasām grāmatas, un es viņiem dāvinu tikai grāmatas. Anna jau lasa. Sešos gados tas gan nav nekas neparasts, bet – viņa lasa ar interesi. Mums ir daudz sarunu par grāmatām, un es viņiem neuzkrītoši zombēju tās iekšā. Jo uzskatu: tā ir taisnība, ka bērnam vēl pirms skolas var ļoti daudz iemācīt. Es arī ļoti agri iemācījos lasīt, un tas, ka es lasīju, pavisam noteikti manī kaut ko riktīgi iedarbināja. Tāpēc jau četros gados varēju noskatīties līdz galam Zaļo zemi un piecu gadu vecumā studēt Raini... Man mammīte vienmēr rīkoja dzimšanas dienas, lai var sanākt kopā visi radinieki, tantes, krustmātes, krusttēvi. Un es kā šodien atceros, cik ļoti gaidīju tās tantes, kuras nesa grāmatas, man pilnīgi rociņas trīcēja. Konfekšu kastītes arī bija labi, bet visbriesmīgākās bija tās tantes, kas dāvināja siltās bumbierenes – tādas rozā, līdz ceļiem. Lai bērniņam nesalst ciskiņas. Un mana mammīte tik laimīga: «Vai, Zelmiņ, trīs pāri, nu paldies, paldies! Dzintriņai tā noderēs!» Bet Dzintriņa gribēja grāmatu... Tas arī palicis kā mācība, ko dāvināt mazbērniem.

– Vai ar mazbērniem tu runā par teātri, stāsti par savām skatuves gaitām?

– Absolūti nē! Pirms pāris mēnešiem sešgadīgā Anniņa ieraudzīja mājās bildi, kur esmu Laimdotas lomā Oļģerta Krodera iestudējumā Uguns un nakts Liepājas teātrī (attēlā), un brīnījās, kas tā tāda. Teicu: «Anniņ, tā esmu es, tava umme.» Tā viņi mani mīļi sauc. Teicu, ka esmu aktrise, ka kādreiz spēlēju teātrī. Anniņa ieturēja lielu pauzi un tad izbrīnīta pārjautāja: «Tu – aktrise? Kā?!» Viņai jau tikai mamma ir aktrise. Nu, es nezinu, vai viņa man noticēja. Katrā ziņā, tādas lielas ticības viņai nebija...

– Tad jau arī tāpēc ir jāpabeidz iesāktā grāmata – lai mazbērni uzzina, cik radoši spilgta un daudzpusīga ir viņu umme...

– Uzrakstīt grāmatu esmu rosināta jau pirms divdesmit gadiem, bet tad likās: kam to vajag, kuru tas interesēs. Ai, mīļie, nevajag! Tad atkal nāca ierosme to darīt, bet uzvarēja iedzimtais slinkums. Un tad pienāk mazmeitiņa un ar savu naivo izbrīnu uzliek kroni visam. Nu, laikam tiešām būs jāuzraksta. Man taču mazajai Anniņai ir jāpierāda, ka es nemeloju. Katrā ziņā, vismaz trīs lasītāji manai grāmatai būs.