Tieši Kārļu dienā, 28. janvārī, Nacionālā teātra aktrisei Guntai Virkavai bija dzimšanas diena. Slavenais badošanās speciālists Pols Bregs reiz teicis, ka uz zemeslodes cilvēks ir izdomājis skaitīt gadus. «Man arī dzimšanas dienas nepatīk. Būtu gan jāpriecājas, ka tu esi dzimis, ka tev ir dota šī iespēja būt pasaulē. Tik daudzi grib būt šajā pasaulē, bet nepiedzimst. Tev jāpriecājas par pasauli. Bet tomēr tas ir solis tuvāk tavai nebūtībai,» filozofisku domu pārņemta ir Virkava. Viņa ir viena no retajām teātra dīvām, kura ir allaž teicamā formā un dzirkstoša, pat ja gadi nepielūdzami iet uz priekšu. Lai arī teātra mājaslapā var atrast ikviena aktiera dzimšanas datus, aktrise ļoti vairās nosaukt savus gadus.
Ādas mētelis un cepti pīrāgi
Vaicāta par skaistāko dāvanu savā dzimšanas dienā, Gunta atzīst, ka tas ir Dieva dāvātais laiks uz zemes. Viņa vēl spilgti atminas tēva Alfona Virkausa dāvāto ādas mēteli. Viņš daudz ar cirku ceļojis, un tētim reiz bijusi iespēja tikt uz Mongoliju. Tēvs meitai rakstījis skaistas vēstules un pārvedis no ceļojuma garu ādas mēteli. Toreiz tā bija reti dabūjama lieta un Guntai šī dāvana bija liels pārsteigums. Kaut kas neredzēts! Toreiz bija padomijas gadi un neko tādu nevarēja dabūt.
Skolas laikā Gunta uz mācībiestādi klasesbiedriem nesa konfektes, ar ko panašķoties. Svinības mājās bija kā parasti – ar lielu torti un mammas ceptajiem pīrādziņiem.
Ja pēkšņi dzimšanas dienas priekšvakarā Guntas Virkavas priekšā parādītos burvis ar burvja nūjiņu un izpildītu aktrises viskarstāko vēlēšanos, viņa lūgtu: «Lai esmu vajadzīga saviem tuviniekiem, teātrim, draugiem, vistuvākajiem un mīļākajiem. Tā ir vislielākā bagātība un mīlestības apliecinājums.»
Mūžu dzīvo, mūžu mācies
Aktrises lielākais acuraugs ir meitas Elizabetes Zagorskas bērni – Loreta (15) un Luīze (7). «Loretai ļoti patīk teātris un nopietnas izrādes. Viņa ir izvēlējusies sākt mācīties spēlēt čellu un studijā apgūst zīmēšanu. Vecākā mazmeita daudz lasa, ceru, ka Luīze paaugsies un arī lasīs. Protams, Loreta lieto arī telefonu un internetu, bet šīs nodarbes nav guvušas virsroku. Kad mazmeitai jautāju, ko viņai uzdāvināt dzimšanas dienā, viņa atbildēja – grāmatu. Brīnišķīgi to dzirdēt,» atzīst vecmāmiņa.
«Es domāju, ka vecākiem cilvēkiem, un tāpat arī man, vajadzētu mācīties no bērniem. Atceros tādu piemēru: pirms aiziešanas nebūtībā 95 gadus vecs vīrs runāja ar mācītāju, un viņa pēdējā vēlēšanās bija – atnesiet man vijoli. Mācītājs saka: bet jūs taču nemākat spēlēt vijoli. Vīrs: jā, tāpēc ir pēdējais laiks to iemācīties. Es domāju – šis ir tas darbības process, kas ir nepārtraukts, un nav svarīgi, vai tev ir 15 vai 95 gadi. Vajag visu laiku ko apgūt un mācīties. Tu aktivizē savu smadzeņu pelēko vielu, un līdz ar to ķermenis arī nenoveco. Visu laiku ir jādzīvo kaut kam jaunam līdzi,» dzīves gudrībās dalās Gunta.
Meita aizstāj trīs bērnus
Meita un mazmeitas Guntai ir ļoti mīļi. Mazmeitas aktrisei izdodas vairāk palutināt nekā savulaik meitu Elizabeti. Meita bija jāaudzina pie kārtības un jādomā par mācībām. «Mamma jau ir tā, kas nosaka toni, kādā veidā bērni tiek audzināti. Es varu mazbērnus tikai mīļot un glāstīt. Daudzas vaļības atļaut. Elizabete vienmēr var mierīgi un labi justies, kad es pieskatu mazmeitas. Auklīte tomēr paliek auklīte,» tā aktrise.
Kā skaistāko dzīves notikumu Gunta min Elizabetes piedzimšanu (laulībā ar aktieri Rolandu Zagorski – red. piez.). «Elizabete ir mīlestības bērns. Tas bija visskaistākais mirklis manā mūžā, skaistāka vairs nav. Tas bija ļoti bagāts mirklis. Sapnis un vēlme, kas arī piepildījās. Vēlāk, bet tas piepildījās. Ilgi tika gaidīts uz šo notikumu,» viņa stāsta. Aktrise atklāj, ka nožēlo, ka viņai nav otra bērniņa. Vienkārši tā dzīvē sanācis: «Katram ir savs liktenis ierakstīts – kā ir, tā ir. Esmu laimīga, jo mana meita atsver trīs četrus bērnus.»
Kad vaicāju par Elizabetes tēvu Rolandu Zagorski, Gunta atmet ar roku un nosaka: «Nerunājam par šo tēmu. Bija skaisti, bet tas ir pagājis.»
Publikas mīlēta aktrise
Runājot par savu sirds darbu teātrī, aktrise teic: «Man nekad nav bijis sapņu lomas. Gribas spēlēt tādu lomu, ka tā nav jākonstruē no izdomu papildinājumiem, bet tā ir tik bagāta, ka papildina mani. Labu izrādes materiālu vajag, un tas ir viss.»
Ārpus pamatdarba Nacionālajā teātrī Gunta Virkava ar skatuves kolēģiem Aīdu Ozoliņu un Jakovu Rafalsonu iestudējuši izrādi «Sauc, un es nākšu!». «Mēs braucam gan uz laukiem, gan rādām šo izrādi Rīgas publikai. Ļoti silti mūs uzņem. Svarīgākais ir būt nevis cildinātai, populārai, bet publikas mīļotai aktrisei. Ja sajūtu, ka publikai es patīku, esmu gandarīta un laimīga,» teic Gunta.
Aktrise atzīst, ka viņai bijis ļoti daudz skaistu lomu un viņa nevar sūdzēties par savu aktrises likteni. «Savu likteni esmu pati nedaudz piebeigusi savas juteklības dēļ. Bet aktieri vienmēr ir jūtīgi. Es esmu cēlusies un gājusi uz priekšu, un strādājusi. Es domāju, ka man vēl būs skaistas lomas. Kaut gan gadi nepielūdzami iet strauji uz priekšu,» prāto aktrise.
Dāvana, ko vēl ilgi atcerēties
Virkava pēc horoskopa ir Ūdensvīrs. «Pie astrologa gan neesmu bijusi, jo nezinu savu dzimšanas laiku. Tas ir ļoti svarīgi. Bet, ja kāds astrologs uzņemtos sastādīt manu horoskopu, es tikai priecātos.»
Aktrise sev dzimšanas dienā uzdāvinājusi četru dienu braucienu uz Koventriju un Londonu. «Gribu aiziet uz izrādi un redzēt aktieri Benediktu Kamberbaču Hamleta lomā. Vēlreiz pabūt Alberthollā un noskatīties «Saules cirku». Esmu redzējusi šā cirka programmu, bet viņiem tās mainās – ir cita tematika, cita režija, un tas varētu būt ļoti interesanti. Tā būs skaista dāvana, kuru atcerēšos gadiem,» viņa nosaka.
