Jānis Streičs: "Es ticu latvieša mēra sajūtai"

«Mans lielākais kapitāls ir nabadzīgā bērnība un ticība izglītībai. Tagad jauniem cilvēkiem ir grūtāk, jo spožās reklāmas tos apžilbina, viņiem grūti saskatīt savu vadošo zvaigzni,» saka leģendārais latviešu kinorežisors Jānis Streičs. Jau piecus gadus viņš stāv malā no kino, bet joprojāmir darbos. Gan kā Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, gan vadot dažādas žūrijas, tiekoties ar klausītājiem lekcijās. Arī gleznošana un rakstīšana aizņem laiku. Ir gaidāma jauna grāmata, varētu pat vairākas, ja ne, kā Streičs smejot saka par sevi: «Dievs vien zina, kas no manis sanāktu, ja bērnībā būtu dota iespēja rakņāties un grimt internetā. Tas apēd manu laiku. Bet es nenositu to, jo gūstu jaunas zināšanas.»

– Nupat esam aizvadījuši barikāžu 25 gadu atceres pasākumus. Vai ilgi atcerēsimies barikādes?

– Tas atkarīgs no tā, cik mēs paši ar paliekošiem mākslas darbiem un vēstījumiem par tām dienām spēsim radīt mītus, leģendas un teiksmas. Viss aizmirstas, ja nepiemin. Ja mums būs talants par barikādēm stāstīt, tad atcerēsies no paaudzes paaudzē, ja nē – nē. Patriotiskie saukļi tautu nesilda, tie svarīgi tikai politiķiem.

– Kāda ir tā galvenā vērtība, par ko šodien latviešiem vajadzētu domāt, ko darīt?

– Par bērniem. Par sevi. Katrai ģimenei jākļūst par garīgo cietoksni. Nevajag lāpīt pasauli. Jo Eiropas civilizācija pilnā sparā ripo uz norietu. «Komjauniete Annuška jau eļļu nopirka,» kā teica sātans Volands, paredzēdams rakstnieka Berlioza ātro nāvi Bulgakova slavenā romāna pašā sākumā. To saulespuķu eļļu, kuras traukam bija lemts uz tramvaja sliedēm saplīst, lai Berliozam paslīdētu kāja un lai krītot viņa galva tiku zem tramvaja riteņiem. Prātu izkūkojusī Eiropas civilizācija savu eļļu jau ir izlējusi, un pati zem savām kājām.

Tas, kas šobrīd notiek, kas vecajā labajā Eiropā tiek sekmēts, ir degradācija. To neapturēsim, jo tas ir dabīgs process, kuru, starp citu, gandrīz pirms gadsimta paredzēja vācu filozofs Osvalds Špenglers savā darbā Rietumeiropas noriets (1918). Bez izmisuma un pesimisma, redzot to lietu dabisku un labu esam. Mums vēsturi mācīja kā vienotu sabiedrisko formāciju maiņu – pirmatnējā kopiena, vergturu iekārta, feodālisms, kapitālisms ar visām no tā izrietošajām sekām. Pēc Marksa pasaules vēsture ir bijusi vienīgi šķiru cīņas vēsture, tātad – zelta teļa pielūgsmes līkloču ceļš uz gaišo nākotni, kur ikviens varēs šo elku turēt savās rociņās.

Cilvēki aizmirst ko svarīgāku. Manuprāt, vēstures gaita jāskatās gara aspektā, un, ja orientācija ir uz materiālām vērtībām, civilizācijai jāiet bojā, jānāk kam jaunam. Desmit tikumības baušļi nav Dieva un baznīcas untums, tie ir cilvēces izdzīvošanas likums. Vai tos Vecajā derībā Dievs pasniedza Mozum uz akmens plāksnēm, vai tikumība izrietēja no antīkās mitoloģijas un Rietumu filozofijas ciltstēvu Aristoteļa, Platona un Sokrāta traktātiem vai no Jēzus Kalna sprediķa? Tas viss Eiropas kultūras procesā veidoja vienotu garīgo planētu. Špenglers civilizācijas procesa pirmo un auglīgo posmu redz kultūras attīstībā – dzīves veida radīšanā un nostiprināšanā, un, kad tas veikts, to vainago civilizācija, kas sev līdzi nes degradāciju. Jo lietas un parādības sāk zaudēt savu NORMU. Norma ir mērs visam.

– Rietumu civilizācijas tieksme pēc materiālām lietām zaudējusi līdzsvaru, sasniegusi kulmināciju?

– Jā un nē. Vai ir normāli, ka vienam procentam pasaules iedzīvotāju pieder 99 procenti pasaules bagātību? Tā ir degradācija. Protams, šie cilvēki ir izveicīgi un gudri, bet viņiem ir vēdera gudrība, viņi nav spējīgi uz sevi un savu dzīvi paskatīties no debesu augstumiem. Eiropas civilizācija no savas apziņas ir izmetusi jēdzienu «nāve», ļaudis dzīvo pārliecībā, ka tā tos neskars. To var piedot jaunībai, bet agrāk vai vēlāk cilvēkam būtu jāsaprot, ka nāve ir realitāte. Atceros, jaunībā izcilais ārsts, pedagogs un psihologs Rūdolfs Krūmiņš mums uzdeva jautājumu: «Kur ir dzīves jēga?» Un pats atbildēja, ka ne bagātībā, ne darba augļos un pat ne bērnos, bet nāvē, jo tā un tikai tā piešķir dzīvei jēgu. Cilvēka briedums iestājas tad, kad apzinies, ka esi mirstīgs, bet dzīves gudrību sasniedz tad, kad redz to labu esam. Tātad par pamatakmeni civilizācijai vajadzēja likt apziņu par dzīves laicīgumu un dzīves jēgu meklēt ētiskajā pilnībā un priekā, dzīves skaistumā un harmonijā. Alkatība nedod prieku ne citiem, ne pašam.

– Pārlieka labklājība degradē?

– Degradē normas zušana. Cilvēkus degradē ne labklājība, bet dīkdienība un izlaidība, ko rada nesamērīgā pārpilnība. Senajā Romā kādā laika posmā bijusi sasniegta tāda labklājība, ka visi nodokļi tikuši atcelti, bet sekas tam bija izvirtība un pārmērības. «Tas ved mūs uz bojā eju, ja zupas šķīvis maksā vairāk nekā vēršu pajūgs,» vaimanāja kāds gudrs vīrs. Protams, jo tā zupa tika gatavota no lakstīgalu mēlītēm... Un Roma aizgāja bojā.

Arī mūsu civilizācijā notiek tas pats. Ir taču nenormāli, ka par vienādu darbu un pūlēm saņem tik dažādu atalgojumu, arī tepat, mūsu mīļotajā Eiropas Savienībā. Un vai tas ir samērīgi, ja par vienu beisbola bumbas metienu var saņemt divus miljonus? Cilvēks ir radies, lai grūtā darbā sevi pilnveidotu. Izlasīju, ka Anglijā tika veikts eksperiments ar žurkām. Nez cik tur lielā barā tās turēja ideālos apstākļos, baroja ar visgardāko, taču pēc apmēram 1500 dienām nosprāga pēdējā, jo tās pārējās bija degradējušās tiktāl, ka jau noēda cita citu, lai gan pārtikas bijis pietiekami. Tas pats notiek ar cilvēkiem.

– Ja vēsture pasaka priekšā attīstības scenāriju, kāpēc mūsdienu cilvēks, kam pieejamas šīs zināšanas, to neņem vērā? Vai sabiedrībai nepiemīt pašsaglabāšanās instinkts?

– Vēsture mums nesaka neko. Absolūti neko! Vēsture māca tikai to, ka neviens nekad no tās neko nemācās. Pat Napoleons, kad kļuva imperators, bija pārsteigts par franču aristokrātijas vieglprātību un īso atmiņu, jo augstmaņi ātri vien aizmirsa revolūcijas terora šausmas un turpināja savus netikumus, it kā nekas nebūtu noticis. Sabiedrība ir dabas daļa, jo dzīvība ir vienots dabas veselums, kas aptver zemeslodi, veidojot BIOSFĒRU. Un kā tādai tai ir savs informācijas lauks ar mums vēl neaptveramiem procesiem. Diemžēl mūsu prakse tiem netiek klāt. Atceros kādu gadījumu – mans krustdēls Jānis Šiliņš, tagad – zinātņu doktors, kuram, starp citu, kristības bija tieši barikāžu laikā, reiz, puika būdams, kopā ar savu vectēvu, profesoru Artūru Mauriņu dārzā dedzināja vecas avīzes. Jānītis ilgi un domīgi skatījās, kā liesmas aprij apdrukāto papīru, un tad vaicāja: «Vectēv, papīrs sadeg, bet kur paliek informācija?»

Mēs brīnāmies, kā vienas un tās pašas domas vienlaikus parādās vairākiem cilvēkiem. Dzirdēju, kā jauna zinātniece sūdzējās akadēmiķei Ilgai Tālbergai, ka smagi pārdzīvo, ja neizdodas kāda iecere. Akadēmiķe mierināja, lai neuztraucas, jo Dieviņš labās domas sūta vairākiem un gan jau kāds to izdarīs. Es ticu tam, ka ārpus mūsu fiziskā ķermeņa pastāv informācijas lauks, ar kuru mēs esam saistīti, un prāti, kas gudrāki par mani, jau sen to ir apgalvojuši, pirmās ziņas uzrāda jau 17. gadsimts. Jaunākais un mums tuvākais ir Vladimirs Vernadskis, kas šo esamību līdz ar franču zinātnieku nokrustīja kā NOOSFĒRU, kur cilvēka saprāts saplūst kopā ar biosfēru. Un tur tad arī notiek tie procesi, kas savā veidā iespaido mūsu dzīvi uz Zemes. Dabaszinātnieks un filozofs Artūrs Mauriņš savā darbā Temporālisms apgalvo, ka sabiedrībā gluži kā dabā darbojas savienoto trauku princips un, ja kāda civilizācija savā attīstībā pārāk aizsteidzas uz priekšu, tad tā tiek atvilkta atpakaļ, lai uz Zemes veidotos kopējais līdzsvars.

– Ja paskatāmies uz aktuālajiem notikumiem Eiropā un bēgļu kontekstu, tad sanāk – Eiropa aizsteigusies pārāk tālu priekšā?

– Amerikā, līdz tur iebruka eiropieši, bija pavisam cita civilizācija, kas nežēlīgi tika sagrauta, lai gan tā bija fantastiski augstā attīstības līmenī, bet vienalga nespēja pretoties imigrantiem – dēkaiņiem, piedzīvojumu meklētājiem, bandītiem, alkatīgiem cilvēkiem no Eiropas. Un kas viņiem sekoja? Sludinātāji, baņķieri un prostitūtas, kuras turp pat izsūtīja ar varu. Kas ir šis kontinents? Bandītu un prostitūtu pēcnācēji, fiziski stiprie un dzīves enerģijas pilnie, tas ir izlases kontinents. Līdzīga izlase ir Sibīrijā, kur visu laiku sūtīti nemiernieki, citādi domājošie, un ar laiku Sibīrijā, kas ir tik bagāta un ar izcilu balto cilvēku genofondu, būs jauna valsts, kad panīks nolaistā un degradētā Krievija. Sibīrija pagaidām klusē, bet rūgst un gan jau kādreiz izlauzīsies.

– Neredzat sakarību – pirms vairākiem gadsimtiem daļa Eiropas aizceļoja uz Ameriku, pakļāva to, tagad Āfrika un Āzija nāk iekšā Eiropā.

– Ir sakarība.

Mēs savā civilizācijā esam bijuši augstprātīgi un patiesībā neko nezinām par Āzijas un Āfrikas vēsturi un kultūru, jo mūsu skolās praktiski to nemācīja un nemāca. Eiropa šobrīd lielās ar savu atvērtību un humānismu, atver robežas un saka – nāciet! Latvāņus, kam tik skaisti ziedi, mēs arī uzņēmām atplestām rokām. Un ielaidām arī jenotus, un Austrālijā ieveda trušus... Pirms ko ielaižam savās mājās, vismaz kaut kas jāuzzina par svešinieku. Pat darbā pieņemot, pieprasa informāciju par potenciālo kandidātu.

Eiropas vadoņu prāta aptumsumu es nevaru izskaidrot citādi kā tikai ar kāda augstāka saprāta ziņu. Tā stunda ir klāt. Gāziet savu veco Eiropu bezdibenī! Merkele dara savu, bet Dievs zina, ka no tā sanāks kaut kas cits. Un smaida ūsās. Vai Vāczemes saimniece nesaprot, ka ir sākusies viņas zemes okupācija? Ka bēgļi Eiropā ir visīstākais Trojas zirgs, kura vēderā bija paslēpušies tie, kas attaisīja pilsētas vārtus savējiem, un Troja krita.

– Tas ir plāns vai nejaušs process?

– Viss kopā. Es pats reizēm brīnos par to, ka esmu piedzīvojis padomju sistēmu – vienotu, organizētu, un es nezinu, kas šajā sistēmā bija apzinīgi plānots, kas – dabīgi izrietošs. Grūti pateikt. Nezinu. Pats Trojas zirgs bija tikai skaists māneklis.

– Kas šobrīd ir māneklis?

– Māneklis ir sievietes un bērni. Eiropiešu sirds taču nevar izturēt, ja slīkst bērni un sievietes, ka ticības dēļ cilvēkus vajā. Tomēr man ļoti, ļoti gribas ticēt, ka Eiropa atjēgsies, parādīs savu mugurkaulu, rakstura stingrību un izbeigs šo liekulīgi pārspīlēto un aklo humānismu, ar ko tagad tā dižojas.

– Vai humānisms var būt pārspīlēts?

– Visam ir norma. Pārspīlēts humānisms nozīmē, ka patiesībā no tā nav ne smakas. Ja aiz lielas mīlestības grib pārtaisīt vilku par zālēdāju, nekas nesanāks, tas nosprāgs, un tāpat būs, ja mīlēdams ar gaļu barosi stirniņu. Lācis aiz labas sirds gribēja savam draugam zemniekam mušu uz pieres nosist, bet kā sita, tā nosita zemnieku... Humānisms nedrīkst būt akls. It īpaši, kad jādzīvo kopīgā telpā ar citu civilizāciju, kas vēl nav sasniegusi tādu degradācijas stadiju kā Eiropa. Viņi nav mežoņi un nav nezvēri, tā ir cita planēta, kuras kodols ir Allāhs. Eiropas valstsvīri aizstāv karikatūristu, kas zaimo Muhamedu, jo tās esot šī mākslinieka cilvēktiesības, Eiropas civilizācija dižojas ar saukli, ka Dievs ir miris, bet musulmaņi dzīvo pretējā pārliecībā. Viņi saprot, ka Eiropa par mirušu uzskata arī viņējo Dievu. Eiropa ir ielaidusi musulmani savās mājās, sakot, ka viņš jau ir tāds pats kā mēs, bet – viņš zina, ka tas tā nav.

– Ko var darīt?

– Uztvert šo lietu nopietni. Pat gurķi uz robežas pārbauda ar lielāku atbildību nekā migrantu tūkstošus. Ir vajadzīga stingra karantīnas zona, un ienācējiem jāliek saprast, ka palikšana būs jānopelna ar darbu, mums pašiem – rēķināties ar ienācējiem kā nenovēršamu realitāti. Ja Latvija dzīvotu tik pārticīgi kā Šveice vai jebkura cita valsts ar augstu labklājības līmeni, un tāda mēs noteikti būtu bijusi, jo pirms Otrā pasaules kara Latvijā bija pat augstāks dzīves līmenis par Dāniju un Zviedriju, ja vien karš un padomju laiks mūsu attīstībai nebūtu traucējuši, te būtu paradīze un pie mūsu krastiem Baltijas jūrā būtu tādas pašas laivas. Mūs glābj mūsu trūkums, lai gan nabagi neesam. Kā Joška Fišers teica – labi ir tad, kad visi ir nemierā, bet dzīvot var. Un tieši tā ir Latvijā. Turklāt te saglabājies daudz nesamaitātā, kas sen izzudis Eiropā, te saglabājušies cilvēki, kas tic Dievam un darbam. Un vēl mūsu gara spēks ir kristīgo konfesiju sadraudzībā. Te nekaro katoļi ar protestantiem vai pareizticīgajiem, vai ebrejiem... Mums nav lielās labklājības, mēs vēl varam apstāties, pirms sākt neatgriezeniski izvirst. Jo trūkums attīsta radošo garu. Līdzībās runājot – cilvēka dzinulis ir nevis braukt limuzīnā, bet jāt ar zirgu. Cilvēkam gribas būt radītājam gan ar prātu, gan fiziski, jo tas ir cilvēka dabā, un galu galā tas uzvarēs, bet degradēsies tas, ko var nopirkt par naudu. Krievijā nesen bija skandāls par to, ka patriarham Kirilam ir dārgs pulkstenis.

– Krievijas mediji rakstīja – vairāk nekā 30 tūkstošus eiro vērts pulkstenis Breguet. Starp citu, mediji arī atgādināja, ka šīs kompānijas klienti bijuši Napoleons Bonaparts, cars Aleksandrs I, sers Vinstons Čērčils... Un atgādināja, ka patriarha «autoparkā» ir vairāki Cadillac Escalade, Toyota Land Cruiser, S klases Mercedes.

– Nu kam viņam to vajag? Cilvēks grib sevi apliecināt ar bagātību. Es nevēršos pret pārticību, bet visam jābūt samērīgi. Pārticībai ir jābūt, arī Jēzus Kristus nekad nav nosodījis naudu, bet uzskatījis to par pārbaudījumu. Viņš atzinīgi izturējies pret bagātību, kas iegūta ar darbu, bet ienīda un izdzenāja naudas mijējus, augļotājus un muitniekus.

Man dzīvē veicies ar ļoti labiem skolotājiem, un ne tikai gudrās grāmatās. Izstāstīšu kādu gadījumu. Leģendārajam aktierim Ēvaldam Valteram pirms Otrā pasaules kara nodega māja, un es, to uzzinot, viņam teicu, cik žēl, ka tā, bet viņš atteica: «Kāpēc? Es pārdomāju visu savu dzīvi. Un sapratu, ka vienā mirklī viss var pazust kā nebijis. Un tad es sapratu, ka svarīgs ir tikai tas, kas pašam pie dvēseles. Kopš tā laika es tikai tā dzīvoju.»

– Jūs arī?

– Tuvu tam. Arī Valteram bija sava pārticība, māja laukos, bet to, ka vienā brīdī viss var zust, es apzinos. Es neskaužu, jo zinu – ja būtu gribējis, materiālo bagātību es būtu sasniedzis, bet es pēc tās nekad nedzinos, man nebija pašmērķis kļūt bagātam.

Cilvēkam gribas būt radītājam gan ar prātu, gan fiziski, jo tas ir cilvēka dabā. Latvijā viss ir pašu ziņā un pašu rokās, un krietnu darba cilvēku mums arī daudz. Es ticu darbam, kas vienmēr ir bijis latvieša dzīves jēga, un ticu latvieša mēra sajūtai.