IN MEMORIAM: Atvadoties no latvju rokenrola karaļa

Kad Pits Andersons pērn svinēja savu 70 gadu dzimšanas dienu, šķita – nu nē, nevar taču viņam būt tik daudz! Kad leģendārais mūziķis paziņoja par savu slimību, šķita, ka – nekas, izķepurosies! Taču tā nenotika.

Ārstēšanās nelīdzēja

Par Pita Andersona nāvi ziņa tika saņemta vakar no rīta – pirms tam latvju rokenrola leģendas cienītāji regulāri saņēma ziņas par mūziķa atveseļošanās procesu, kas šķita daudzsološas vai vismaz cerīgas. Arī pats Pits tā domāja/cerēja, lai gan viss liecināja par pretējo. Kā zināms, Pitu piemeklēja smaga liksta. «Man ir atklāts viens no visretāk sastopamajiem vēža paveidiem – tā ir liposarkoma. No visiem vēža slimniekiem tikai 1% ir liposarkoma, kas ir ļoti agresīva un gandrīz neprognozējama vēža forma. Pēdējā cerība ir Rineker Protonterapijas centrs Minhenē. Protonterapija ir visprogresīvākā terapija mūsdienās, kas ar ārkārtīgu precizitāti iespaido tikai slimās šūnas un gandrīz neskar veselās. Lai izietu terapiju pilnā apjomā, tas ir, sešu nedēļu garumā šajā centrā, vēl ir nepieciešams savākt 21 000 eiro,» toreiz savā mājaslapā lūdza mūziķis. Starp viņa talanta pielūdzējiem vienaldzīgo nebija, nauda tika savākta, Pits Andersons devās uz Vāciju un pēc atgriešanās, lai arī joprojām vājš, taču bija atguvis cerību. «Šodien kopējā situācija izskatās šādi – pirmie reālie rezultāti ir gaidāmi tikai 2016. g. 15. janvārī, kad man veiks pirmo 5 mēnešos datortomogrāfiju nosūtīšanai uz Vāciju, Minheni. Līdz tam laikam cīnos ar radiācijas blaknēm. Nākošā pārbaude paredzēta atkal pēc 2016. g. 15. martā,» – tas ir pēdējais ieraksts mūziķa mājaslapā, taču tas datēts ar septembra beigām. Diemžēl Pita cīņa beidzās ne viņa labā...

Pirmais roka grands PSRS

Pēc autoritatīvākā padomju rokmūzikas eksperta Artjoma Troicka grāmatā Back In The USSR The True Story Of Rock In Russia iekļautajiem pētījuma datiem, tieši mūsu Pits ir pirmais nopietni vērtējamais rokmūziķis visas bijušās Padomju Savienības teritorijā. Pitam rokenrols bija viss dzīvesveids, tāpēc katrs var viegli iedomāties, kā viņam klājās padomju laikos, kad viss amerikāniskais bija teju ar likumu liegts... Starp citu, daudzi jautājuši, vai viņš tiešām ir Pits – jā, ir, kādreiz Pēteris Alfrēds, tomēr nu jau gadiem pasē savu vārdu nomainījis oficiāli, jo viņa izpildītā mūzika bija arī mūziķa dzīve. Pat grūti noticēt, ka pirmo rokfestivālu viņš ar līdzgaitniekiem Rīgā esot saorganizējis jau 60. gadu beigās – Daugavas sporta namā. «Piecreiz iesniedzis dokumentus izbraukšanai un piecreiz saņēmis atteikumu, mūziķis ieslīga depresijā. Turklāt varas iestādes izteica atklātus draudus viņa meitas Džoanas dzīvībai, ja Pits nerimsies un nemetīs mieru saviem centieniem padarīt Amerikā dzimušo rokenrolu par padomju cilvēka izklaides sastāvdaļu. Iespējams, tieši tolaik Andersons iemācījās noslēgties savā pasaulē, būt pašpietiekams,» rakstīja muzikoloģe Daiga Mazvērsīte.

Pašpietiekamam būt – tā vēlāk bija viena no Pita īpašībām. Neatkarīgās apskatniekam ar leģendāro mūziķi sarunājoties, arī visu laiku bija sajūta, it kā stāvot pie žoga: vari padot roku, vari sarunāties, vari sasmaidīties, bet reāls kontakts nerodas. Bet tas saprotams, jo Latvijā diez vai vispār kāds spēja turēt līdzi Pita erudīcijai mūzikas jomā.

Lai viss būtu pareizi

Pirms dažiem gadiem Pits ar savu mīlošo dzīvesbiedri Annu un grupu The Swamp Shakers vietējiem kļuva daudz pieejamāks – viņi itin bieži uzstājās Līvu laukumā esošajā vasaras kafejnīcā Rockabilly House. Te viņš ķērās arī pie nosacītas sabiedrības izglītošanas, proti, ka esot nevis rokenrola, bet rockabilly meistars – par stila dēvēšanas pareizību Pits stāvēja kā klints. «Jāatzīst, ka rockabilly šeit lielā mērā kļuvis zināms, pateicoties

man – es ļoti slimīgi izturos pret paviršu un nepareizu terminoloģijas lietošanu. Stila tīrība man ir ļoti svarīga. Pirms pāris gadiem tiešām šāds vārdiņš nevienam nebija zināms, bet tagad, skatos, teju uz katra stūra ir rockabilly. Populāri paskaidrojot – rockabilly ir pati agrīnākā rokenrola forma, no kuras vēlāk attīstījās rokenrols tā tagadējā izpratnē. Obligāts atribūts ir kontrabass, kuru spēlē tikai rockabilly piemītošā tehnikā – kad atvelc stīgu, tā atsitas pret grifu un rada tādu kā perkusijas efektu. Rockabilly parasti spēlē trijatā vai četratā, tā pirmsākumi meklējami Sun Records studijā Memfisā, kur savulaik arī Elviss [Preslijs] ierakstīja savas agrīnās dziesmas,» apskatnieku skoloja Pits. Jā, arī Elviss Preslijs ir stāvējis pie rockabilly pamatiem, tikai vēlāk kļūstot par rokenrola karali. Elviss Preslijs mūžam dzīvs... Pits Andersons arī.

Balva pēc nāves

Atgriežoties pie laicīgākām lietām, savlaicīgi uz traģisko vēsti reaģējuši Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvas jeb Zelta mikrofona organizētāji. 15. martā Latvijas Nacionālajā operā notiks šo balvu pasniegšanas svinīgā ceremonija. Ik gadu Latvijas Mūzikas producentu apvienības (LaMPA) dalībnieki lemj par to, kurš saņems balvu par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā, un arī pērn oktobrī apvienības biedru sapulcē tika lemts, ka šogad Zelta mikrofonu par mūža ieguldījumu ir pelnījis saņemt Pits Andersons. Balvas laureāta vārdu bija plānots izziņot tikai 2. februārī, taču tagad, kad Latvijas mūzikas cienītājus sasniegusi traģiskā ziņa par šī izcilā mūziķa nāvi, balvas organizatori uzskatīja par savu pienākumu šo savu lēmumu darīt zināmu agrāk. «Pits Andersons ir devis nenovērtējamu ieguldījumu Latvijas rokenrola attīstībā un darījis to nesavtīgi un pašaizliedzīgi, neskatoties uz valdošo režīmu noliegumu pagājušā gadsimta 70. un 80. gados un spītējot grūtībām, kādas pārdzīvoja Latvijas mūzikas vide, mainoties sociālajai iekārtai un mūzikas patērētāju vērtību kritērijiem. Pits vienmēr bija uzticīgs savai mūža mīlestībai – rokenrolam! Par to viņu cienīja un mīlēja viņa kolēģi un pat konkurenti, nemaz nerunājot par klausītājiem tuvu un tālu. Ne jau bez pamata Pitu dēvēja par mūsu rokenrola karali. Šo titulu piešķīra viņa mūzikas cienītāji, un tas ir augstākais novērtējums, kādu jebkad kāds mūziķis varētu iegūt,» saka LaMPA valdes priekšsēdētāja Elita Mīlgrāve. Lai arī balvu bija plānots pasniegt Pitam personīgi, tagad šī balva tiks nodota viņa piederīgajiem. Viņa vārds ar zelta burtiem ir ierakstīts Latvijas mūzikas vēstures grāmatā, kuru savās sirdīs glabā īsteni Latvijas mūzikas cienītāji.