Ceturtdiena, 22.februāris

redeem Adrians, Ārija, Rigonda

arrow_right_alt Kultūra \ Personības

Zigmunds Skujiņš: "Tautas pārbauda dažādi"

Zigmunds Skujiņš: «Dzeju var sākt rakstīt, tikko tu izdzīvo pirmo mīlestības skurbuli, bet prozu ne. Vispirms vajag vismaz kaut ko saprast no pasaules, un tad var sākt» © F64

Latviešu rakstnieks Zigmunds Skujiņš tieši Ziemassvētku dienā, 25. decembrī, atzīmēs savu 89. dzimšanas dienu un, kā pats saka, iekāps deviņdesmitajā. Jau 15 gadus viņš vairs neraksta jaunus darbus, toties ik pa laikam pārlasa paša uzrakstīto, rediģē to, lai, iespējams, nākotnē darbi dienasgaismu ieraudzītu jau mazliet citā redakcijā. Savus nesen izdotos kopotos rakstus 10 sējumos uzskata par savu testamentu, tur viņš esot pateicis itin visu, ko gribējis. Ja kāds gribēs to uzzināt, tad – lai lasa.

«Man ir jau pie deviņdesmit, man ir normālais sklerozes daudzums, kādam jābūt manā vecumā. Es jau varu arī sajaukt. Kā rakstnieks un kā runātājs esmu divas dažādas personas, man galva nestrādā tik ātri, lai runājot varētu uzreiz izvērtēt, bet, ja es rakstītu, visu pārbaudītu,» sarunas sākumā saka Zigmunds Skujiņš. Tomēr rakstniekam ir atmiņas, kuras viņš skandē gluži kā skaitāmpantiņu – kā uzaudzis Iļģuciemā, kā ģimene dzīvojusi vienā istabā – viņš, māsa, māte un vecāmāte, bet tēvam, kuram bija amputētas abas kājas, gulta bija virtuvē. Par to, kā puikas gados bijis pat statists operā.

Kā, pusaudzis būdams, vien 13 gadu vecs 1940. gada vasarā kopā ar Eduardu Berklavu un Imantu Sudmali braucis uz Maskavu, lai piedalītos Jaunatnes dienās. Kā 1940. gadā strādājis par izsūtāmo zēnu laikrakstā Padomju Jaunatne. Kā 17 gadu vecumā iesaukts leģionāros, bijis Polijā un Vācijā, bet karot tā arī nav nācies, jo pats sev iešāvis rokā, kā atgriezies mājās, izlecot no vilciena, kas tikai caurbraucot bijis Daugavpilī un Rēzeknē, jo no Vācijas devies tālāk uz Krieviju. Kā atsācis darbu laikrakstā Padomju Jaunatne un rakstījis visu, ko vien vajadzējis, un «bez jebkādām sarkanajām līnijām». Kā 1949. gadā, kopā ar Veru Kacenu bijis Ukrainā, pirmo reizi ticies ar Leonīdu Brežņevu. Par to, ka ir divas viņa grāmatas, kuras pats nodēvē par savu gulbja dziesmu. «Latviešiem mana gulbja dziesma ir Siržu zagļa uznāciens, jo tur ir tādas lietas, ko neviens cits latviešu literatūrā nav pateicis. Tur par latviešiem ir pateikts viss, tā filozofiski. Par mūsu gēnu. Savukārt Miesas krāsas domino ir romāns, kas var iziet pasaulē.»

– Abos darbos ir daudz faktu no vēstures, daudziem – nezināmas vēstures.

– Jaunajiem cilvēkiem šķiet, ka taisnība ir tā, kas šodien tiek uzskatīta par taisnību. Kāpēc romāns Miesas krāsas domino var būt interesanta grāmata ārzemniekiem? Tāpēc, ka paši francūži nemaz nezina, ka Francijas galvaspilsēta gandrīz divus gadus ir bijusi Jelgava. Francijas revolūcija notika apmēram 70 gadus, tas nebija tik ātri un veicīgi, ik pa laikam uzliesmoja un apspieda sacelšanos, tas posms bija apmēram tikpat ilgs, cik pastāvēja Padomju Savienība. Tolaik taču bija tāda pati Eiropas Savienība kā tagad, tikai viņu mērķis bija nevis demokrātija, bet monarhijas atjaunošana Eiropā, un viņi arī gandrīz visur atjaunoja. Šodien jaunie nepēta vēsturi. Es pats esmu daudz pieredzējis. Kā mazs puika atceros, ka māte teica: «Tagad dzīvo mierā, nāk pie varas Ulmanis, ir izsludināts karastāvoklis.» Manai mātei tas bija liels notikums, un karš jau varēja arī sākties. Tas nozīmē – esmu piedzīvojis vēl daudzpartiju laikus pirmajā brīvvalstī.

Un tas tracis, kas tagad notiek Eiropā, cilvēku pārceļošana tik milzīgos kvantumos, – to var salīdzināt ar dabas stihiju, ar okeānu, kas izgājis no krastiem un kaut kur nekontrolēti gāžas iekšā. Tur, Austrumos, nobombardē, iznīcina bet cilvēku masu pārceļ uz Eiropu. Skaidrs, ka tā ir organizēta lieta. Tur nemiers ir jau gadu desmitiem, vai tiešām kāds domā, ka viņi tagad uz Eiropu nāk no savām mājām, kas sagrautas? Blēņas! Viņi nāk no nometnēm. Protams, kādam tas ir izdevīgi, un es nezinu, kam tas ir izdevīgi. Jaunie cilvēki domā, ka tas, ko tagad viņiem saka, ir patiesība.

Ziniet, es esmu redzējis tik daudz varas un apstākļu maiņas... Iedomājieties, 1940. gadā, kad ienāca krievi Latvijā, mums mācīja dziedāt Mums tanku daudz, un gaita viņiem aša/Un tanki ies, un visi šķēršļi bruks/Tiklīdz mūs kaujā sūtīs biedrs Staļins/Un pirmais maršals kaujā vedīs mūs. Viņi gatavojās paši iebrukt Vācijā, lai gan bija noslēgts līgums ar fašistiem, Molotova–Ribentropa pakts. Mums lika dziedāt dziesmiņu Fašistu armija – buržuju bars/Cīnās, lai tronī reiz atgrieztos cars/Pasaulē tomēr visvarenākā/ Strādnieku armija sarkanā, bet ar fašistu armiju, buržuju baru, noslēdza līgumu, jo tā sadalīja Eiropu.

– Ko mums no tā būs mācīties?

– Nevajag lietot vārdu ienaidnieks. Jo ienaidnieki pie pirmās vajadzības pārtop par draugiem. Manuprāt, jāsaka pretinieks. Piemēram, Turcija, kas tik ilgu laiku bija vistuvākie draugi Krievijai. Bija arī projekti par gāzes vadu cauri Turcijai. Un redz, kā viena lidmašīna var visu sagriezt kājām gaisā. Paklausieties Krievijas ziņas, tad zināsiet, ka šobrīd Krievijai vislielākie ienaidnieki ir Ukraina un Turcija. Un kādēļ turki nelaiž vaļā kurdus? Kurdi ir 20 miljonus liela tauta, diezgan kareivīga, kas dzīvo noteiktā teritorijā. Bet, izrādās, viņi dzīvo naftas ieguvju centrā. Un tādēļ visiem, kas robežojas ar šo reģionu, tur ir savas intereses. Tas ir jau no seniem laikiem. Tagad mēs esam kristīgās civilizācijas sastāvdaļa, bet kas tad bija Jēzus? Opozicionārs. Un beigās izrādījās, ka opozīcijai ir taisnība. Tāpēc nekad nevajag opozīciju slepkavot, kā Staļins to darīja. Pirms 1937. gada partijas kongresa viņš noslepkavoja opozicionārus. Ir normāli, ja partijā ir opozicionāri, jo absolūta vienotība ir tikai tur, kur tura ciet aiz rīkles.

Opozīcija sabiedrībai dod līdzsvaru. Un dabā viss ir līdzsvarā. Dabā nekas nav viens.

– Un ir arī barības ķēde.

– Tieši tā – viens pārtiek no otra, un tas nozīmē – dabā nekas nesavairojas pārāk daudz, nerodas par daudz. Iedomājieties, ka visiem jābūt vienādiem. Un tagad jau visu nosaka Eiropa – cik var zvejot, cik ēst, cik dzert, un tā nav prāta padarīšana. Tā tas nekad nav bijis un nebūs – ka pēkšņi būtu viens ciklons, kas aptver visu zemeslodi, tas ir neiespējami.

Romā tie ebreji, kas taisīja kristīgo ticību, bija visprogresīvākais ebreju ticības spārns, pret kuriem vērsās tie ticības brāļi, kas negribēja, ka sagrauj veco.

– Kāpēc cilvēki var būt tik nežēlīgi un apsēsti ar ticību, tās vārdā var paveikt necilvēcīgus darbus?

– Es jau domāju, ka cilvēks ir zvērs. Patiesībā mēs nezinām, kas mēs esam, un neviens nezina, kas ir cilvēks, kāpēc viņš radies. Jo būtībā sākumā ir tikai enerģija, vismaz tas ir tas, ko mēs zinām. Kāpēc es to saku? Ja mēs zinām to, ka viss sācies ar lielo sprādzienu, tas nozīmē – to var izraisīt enerģija, ne jau matērija. Un lielumus, mērogus mēs vērtējam, izejot no savas izpratnes, bet tagad atklāj, ka tas, ko mēs neredzam, tā sauktā melnā masa, ir viscaur apkārt, tikai mēs to neredzam. No otras puses, ja paņemam vismazāko šūnu, no kā katrs cilvēks rodas, tad izrādās, ka šūnā ir iekodēta informācija, tur jau ir ieprogrammēts nevis tas, kas notiks, bet iespēju lauks, tas noteikti ir tajā šūnā. Mēs taču nezinām, kas ir kosmoss.

Un cilvēka nežēlības ticības vārdā ir veca formula... Tas ir zvērīgs instinkts – lai tu varētu būt valdošais grupā, un vienalga – zirgu, vilku, aitu, kazu vai cilvēku barā – vispirms pašam ir jādemonstrē spēks. Palūkojieties, kā tēviņi cīnās, pirms iet pie «dāmām». Un švakākos aizdzen prom, un labi, ka tā, jo tas uztur sugu. Cilvēkiem kā zvēriem karš ir vajadzīgs, lai uzturētu sugu. Tas jau nenozīmē, ka vienmēr ir jābūt frontes līnijām. Vai tad mūsu Saeimā nenotiek karš?

– Varbūt tas iekodēts cilvēces iespēju kartē?

– Iespējams. Lai gan tas, kas tagad notiek Eiropā – bēgļu miljoni gāžas kā no cisternas, izskatās pēc plāna. Savā laikā kalifāts jau bija dažās vietās Eiropā, piemēram, Kordovā, Spānijā, un bija šausmīgas cīņas, lai izsistu viņus ārā. Kāpēc tas notika? Un kāpēc tik ilgi tas vilkās? Sākumā kalifāts bija salaupījies pa pasauli, viņiem bija izcila kultūra, bet tā visa būvēta uz kauliem, jo arī tolaik bija kas dzīvoja un kas nedzīvoja.

– Katram jādzīvo vietā, kur Dievs viņu nolicis?

– Tieši tā. Vai Merkele saprot, ko viņa dara? Kas notiks pēc pirmajām vēlēšanām Eiropā, ja bēgļu straume vēl turpinās gāzties? Tā būs šausmīga nelaime. Teiksim, čigāniem arī skolas ir pa velti, var iet mācīties, bet viņi taču neiet uz skolām, jo viņiem ir savi likumi, savs kalifāts, un viņiem neko citu nevajag.

– Kā jums paiet ikdiena?

– Mierīgi. Vasarās dzīvoju laukos, cērpu dzīvžogu... (Smaida.) Uzskatu, ka rakstīšanu izbeidzu tajā brīdī, kad kā rakstnieks sasniedzu savu augstāko punktu. Romāns Miesas krāsas domino tagad pārtulkots angļu valodā, man līgums noslēgts arī ar zviedriem, ir interese no itāliešiem, bet šis process rit ļoti lēni, turklāt tur jau ir ko izdot. Nerakstu, kopš man nomira sieva pirms 14 gadiem. Veselība jau arī nav tik stipra. Man sirdī ir divi stenti.

– Gribēšana rakstīt neuznāk?

– Es pats brīnos par saviem darbiem, ko esmu uzrakstījis. Kamēr Raimonds Bergmanis bija svarcēlājs, viņš bija miesās varens, bet tagad... Es arī vairs netrenējos. Un ar tehniku man nekad nav bijusi nekāda darīšana.

– Datoru nelietojat?

– Mana meita lieto datoru. Es tur nekā nezinu. Es pat ar rakstāmmašīnu nekad neesmu rakstījis, tikai ar roku, jo tikai tā var noslīpēt. Savus darbus tagad lasu kā svešus un bieži laboju. Mainās jau arī dzīves temps, dzīves intereses. Cilvēki ir tā apbāzti ar lietām visapkārt, ar radio un televīziju, visapkārt viskautkas pļerkst. Mums ir tāda nesaturība.

Šobrīd ir cits laiks. Piekrītu Imantam Lancmanim, kurš delikāti pasaka, kā tas ir – ka mūsdienās kultūra iet uz nekultūru. Domājat, ka šodien nav šķiru sabiedrības? Tagad spriež par bēgļiem, ka katram vajadzēs pielikt klāt mentoru, lai palīdzētu iekļauties sabiedrībā. Pretī manai mājai atrodas tirdzniecības tehnikums, pie durvīm ir divas atkritumu tvertnes. Skatos, kā pa tām rokas jauni cilvēki, apmēram 35 gadus veci, pat samērā labi apģērbti. Viņi ķeksē ārā pārtikas atkritumus, jo laikam jau jaunieši neēd to, ko pasniedz kopgaldā, viņiem vajag kolas un čipsus, ne jau bietes un kāļus. Labi, es iedomājos, ka tie varētu būt cilvēki, kuriem varētu būt bijušas problēmas ar likumu, ne jau par slepkavību, bet, teiksim, zādzību, huligānismu... Pabijis cietumā, mācījies nav, neko nemāk, kas viņu pieņems? Viņam arī vajadzētu mentoru. Ja reiz ir cilvēktiesības, tad valstī nedrīkstētu būt cilvēki, kuriem nav no kā pārtikt. Mums saka – kā tad jūs neņemsiet afrikāņus, ja paši latvieši savulaik ir bēguši? Kas bija tie, kas aizbēga uz Zviedriju? Galvenokārt jau aizbrauca izglītotie, inteliģence. Kulturāli cilvēki, kas neubagoja un netaisīja nekārtības Stokholmā. Bet tagad jau ir tā – ja kāds pasaka to, kā nevajag Eiropas Savienībai, uzreiz pret viņu sākas akcijas. Kamēr Hermanis izteicās pret Putinu, viss bija labi, bet, kad pateica, ka negrib spēlēt Eiropas Savienības teātri, tā sākās – Hermanis ir nodevējs un vēl nez kas... Ar tādiem vārdiem nevajag mētāties.

Un par to, kas šodien notiek pašmāju politikā, es teiktu – pilnīgs ārprāts, jo cīnās tikai par savām interesēm. Lai deputāti būtu paklausīgāki, paši sev pielika pie algas. Tā jau ir šmaukšana, kas tur notiek, – tur ir piemaksas gandrīz vai par katru soli, ko veic kā deputāti, un strādāšana komisijās, izrādās, nav deputāta darbs, par to jāatvēlē vēl līdzekļi. Tā jau ir krāpšana! Patiesībā viņi jau nav vajadzīgi, jo visu nosaka Brisele. Un tie mūsējie, kas sēž Briselē, arī nenosaka neko, jo būtībā visu nosaka Pasaules banka. Un kas ir tā Pasaules banka?

– Izklausās pēc sazvērestības teorijas – mūsējie pakļaujas Briselei, Brisele pakļaujas Pasaules bankai, un kam – pasaules banka?

– Nevaru teikt, jo man nav pierādījumu. Teikšu – varbūt Dievam. Mēs visi esam tikai marionetes dabas priekšā. Kas mēs esam? Varbūt esam kāda superkosmosa radīts produkts, jo arī kosmosam vajadzēja kaut kādā vietā rasties. Kurmis jau nezina neko par to, kas notiek zemē, viņš saprot tikai to, ka viņam jārokas pa augsni un jāmeklē, no kā pārtikt. Ja nav, tad viņš izlien ārā un kāds cits viņu apēd.

– Tad, jūsuprāt, cilvēkam nemaz nevajag domāt, ir jābūt kā instinktu, kā dabas sastāvdaļas marionetei?

– Cilvēkam vajag savas sarkanās līnijas. Esmu jau teicis, ka esmu dievticīgs, bet ne jau kristietis, jo kristietība patiesībā ir ebreju folklora. Paņemiet mūsu tautas dziesmas, tajās ir iekšā viss tas pats, kas Bībelē, tikai tautas dziesmās ir cits personāls. Robežlīnijas ir smalkas.

– Kas jums dzīvē bijušas robežlīnijas?

– Es nekad neesmu gribējis iestāties partijā, man nevajadzēja to darīt. Mani neviens nekur nav vadījis, nav komandējis, es visu esmu izvēlējies pats. Es nekad neesmu runājis to, ko nedomāju. Var jau nerunāt vispār, jo nekur nav teikts, ka vajag runāt.

– Kad zvanīju, lai vienotos par interviju, jūs teicāt, ka esat tādā vecumā, ka jums ir vienalga, kas ar mums, te palikušajiem, notiks.

– Ir lietas, ko mēs nevaram regulēt. Nolasīšu, ko esmu rakstījis par latviešiem – dzīvot zem svešiem valdniekiem tautām arvien nozīmēs dzīvot ar svešu augšdaļu. Garākā laika posmā, tam atkārtojoties bieži, gēni to ieprogrammē par ieradumu – būt apakšdaļai. Taču var teikt arī tā – tautas pārbauda dažādi, citas ar zemestrīcēm un plūdiem, citas – ar vulkānu izvirdumiem vai sausumu. Mēs, latvieši, gadu simtiem esam pārbaudīti ar noturību ticībā, ka savu pazaudēto augšdaļu atgūsim, un reiz par visām reizēm to arī cienīgi sargāt.

– Iemācīsimies?

– Tā ir vienīgā cerība. Mūsu tautas dziesmas ir kaut kas fenomenāls, tā ir mūsu Bībele, tajā ir iekšā viss ētiskas dzīvošanas kodekss.