«Adventes laikā ir jādomā par sajūtām, par to, ko mēs vēlamies Ziemassvētkos saņemt. Manuprāt, šajā laikā cilvēki grib dzirdēt tādu mūziku, kas aicina uz harmonizēšanos, sniedz mīlestības un garīgas vērtēšanas izjūtu. Šajā laikā notiek atskatīšanās uz to, kas gadā bijis, un vienlaikus gribas arī noskaņot sevi uz gaišām domām nākotnē. Tāds izjūtu komplekss,» saka komponists Arturs Maskats, kas ir tradicionālā festivāla Eiropas Ziemassvētki mākslinieciskās koncepcijas autors.
– Svētki arvien ir tie paši, bet katrs gads ir citādāks, un tas noteikti ietekmē festivāla programmu. Kā bija šogad?
– Ir daži punkti, kas festivālā kļuvuši par tradīciju. Katru gadu šo festivālu noslēdzam ar Johana Sebastiāna Baha Ziemassvētku oratoriju, proti, tā būtisku fragmentu atskaņojumu, jo visu oratoriju kopumā var atskaņot tikai divos vakaros. Tas vienmēr ir pēdējais koncerts festivālā, un, šķiet, arī Rīgā pēdējais koncerts gadā, jo tas notiek 30. decembra vakarā, bet 31. decembrī nekas liels vairs nenotiek. Ir pilsētas, kurās 31. decembrī vēl pat piecos pēcpusdienā spēlē lielus koncertus, bet Rīgā šāda tradīcija nav iegājusies. Man jau šķiet, ka būtu labi rīkot koncertus gada pēdējā dienā, bet viss ir atkarīgs no publikas – ja klausītāji būtu, tad 31. decembrī varētu būt jautrai noskaņai un priekam veltīta muzikāla programma. Protams, tā ir īpaša slodze mūziķiem, jo viņiem arī gribas būt mājās, kopā ar ģimeni. Pagaidām mēs par to neesam izšķīrušies.
– Katru gadu festivālā ir kāds īpašāks koncerts. Kurš šoreiz būtu jāizceļ?
– 18. decembrī Torņkalna baznīcā skanēs Jozefa Haidna izcilākais meistardarbs – Pasaules radīšana. Oratorija vēl Haidna dzīves laikā piedzīvojusi vairāk nekā 40 atskaņojumu ne tikai Eiropā. Šis ir būtisks koncerts Rīgas Doma zēnu korim, ko ilgus gadus ir vadījis Jānis Ērenštreits, un tagad tas ir Mārtiņa Klišāna rokās. Šis koncerts ir unikāla iespēja kopā ar Doma kora zēnu kori piedzīvot ļoti lielas formas skaņdarbu, kas viņiem nav ikdienišķs notikums. Būtiski arī tas, ka šis ir viens no kristīgajā tradīcijā svarīgākajiem lielas formas mūzikas darbiem, ko daudzi uzskata par Haidna mūža vislielāko opusu, viņa daiļrades apkopojošo darbu. Visiem, kas piedalās oratorijas Pasaules radīšana atskaņošanā, šis darbs izvirza augstas prasības. Turklāt tas ir skaņdarbs, ko reti atskaņo. Šis ir viens no būtiskākajiem koncertiem šajā festivālā.
– Kāpēc cilvēki tieši Ziemassvētku laikā iet uz koncertiem? Visa gada laikā daudzi arī neiet baznīcā, bet tieši Adventes laikā apmeklē koncertus.
– Cilvēks meklē sevi. Meklē to, kas sabalsotos ar viņu. Jebkurā ceļojumā cilvēks dodas satikt sevi, tieši tāpat viņš grib doties mākslas, arī mūzikas ceļojumā. Ziemassvētku laikā tas ir īpaši aktuāli, jo mēs atskatāmies uz noietu posmu savā dzīvē. Kristieši arī pārdzīvo Kristus dzimšanas lielo mistēriju, bet tie, kas nav kristieši, vairāk meklē noskaņu un iedziļināšanos sevī, meklē savu vērtējumu, ieskatu pašam par sevi.
– Un koncerta apmeklējums ir īpašs laiks, ko cilvēks šajā straujajā dienu ritumā var veltīt sev?
– Tas ir viens no diezgan būtiskiem aspektiem – tikt prom no Ziemassvētku kņadas. Jo katrai lietai ir otra puse – Ziemassvētku svinēšanai nāk līdzi grabuļi un vizuļi, un ļoti daudz trokšņa, bet garīgās mūzikas klātbūtne, iekšējās harmonijas meklēšana nozīmē iešanu prom no trokšņa, iešanu dziļāku vērtību virzienā sevī. Koncerts ir iespēja ļauties šai noskaņai. Ja dzīvojam tikai nepārtrauktā iepirkšanās drudzī, tad tas var pārvērsties par vienīgo Ziemassvētkos.
– Šajā festivālā tiek aizsākts jauns cikls – Ielūdz Arturs Maskats. Cik liela drosme vajadzīga, lai veidotu savu koncertciklu?
– Ideja nāca ko Latvijas koncerti vadītāja, un sākumā es biju diezgan skeptisks un šaubījos, vai es esmu tas, kam to vajag darīt, vai tam būs kāda jēga. Tad sapratu, ka man ir lietas, ko gribas pateikt un parādīt publikai, arī lietas, kurām gribas pievērst uzmanību. Šis cikls nebūs tik daudz saistīts ar manu mūziku, cik ar vērtību sistēmu, ko es uzskatu par labu, kas man šķiet aizraujoša un par ko ir vērts parunāt. Pirmajā reizē mans viesis būs režisore Māra Ķimele, ar kuru, starp citu, esam dzimuši vienā dienā, bet nekad neesam kopā strādājuši. Tas nenozīmē, ka būs tikai sarunas, mūzikas arī būs daudz. Bija arī ideja šo koncertu rīkot mūsu abu dzimšanas dienā 20. decembrī, bet tas nebija iespējams. Es ar vislielāko prieku savu dzimšanas dienu būtu pavadījis kopā ar skatītājiem, jo tas ir labākais veids, kā atzīmēt savas piedzimšanas dienu.
– Kāds jums pašam bijis aizvadītais gads?
– Piesātināts. Radoši blīvāks nekā daudzi citi, daudz bija jākomponē un jābraukā. Esmu daudz paguvis, bet ne visu, ko biju domājis. Brīžam bija sajūta, ka jāapstājas un jāpārdomā, lai iekšēji atrastu jaunus motīvus. Bija skaista vasara, kurā es daudz strādāju, ja neskaita dažus īsus izbraucienus ārpus Latvijas. Arī operas Valentīnas izrādīšana Berlīnē man bija īpašs notikums. Un vēl man pēkšņi bija darbi vairākos teātros – Dailes teātrī, Valmieras drāmas teātrī un pirmo reizi – Krievu teātrī.
– Ko jūs meklējāt nesenajā ceļojumā, kad bijāt Taizemē un Kambodžā?
– Protams, sevi. Man bija sajūta, ka man drusku jāpazūd no Rīgas kņadas un nepārtrauktiem darbiem, kad viens dzen nākamo. Man bija nepieciešama atslēgšanās, pilnīga cita vide, par kuru var teikt – radikāli atšķirīga. Lai ienāktu jaunas radošas idejas, ir jātiek vaļā no vecām, proti, ir jābūt kādam pūtienam, kas smadzenes izvējo, lai tajās varētu ienākt jaunais. To es meklēju, un to es saņēmu.
– Kas jums pašam ir Ziemassvētku laiks?
– Tas ir laiks, kad man gribas satikties ar vistuvākajiem cilvēkiem, un mums ir savas tradīcijas šajā laikā. Tā tas iegājies no agras bērnības, Ziemassvētki ģimenē bijuši vissvarīgākie, turklāt es esmu kristīts tieši Ziemassvētkos Strenču baznīcā. Dzīves apstākļi tā izveidojās, ka mani krustvecāki manā dzīvē ieguva milzīgu nozīmi, krustmāte man kļuva par visnozīmīgāko cilvēku, un es kaut kā to visu saistu ar Ziemassvētku laiku. Ne velti es teicu par kņadu un burzmu – šajā laikā man gribas bēgt prom no tās. Man nav kompleksu par to, cik daudz dāvaniņu pagūšu sapirkt, jo kaut ko es pagūšu, bet man negribas sev apkārt veikalu troksni un vienas un tās pašas dziesmiņas, kas nepārtraukti skan no visiem stūriem, tāpēc labāk Ziemassvētku sajūtu ir meklēt ārpus pilsētas. Lai vai kur, bet – klusumā. Saskaņā ar sev vistuvākajiem cilvēkiem.