Margarita Vilcāne. Ja nav ko teikt, uz skatuves nav, ko darīt

«Visi Vilcāni ir ļoti pašpietiekami, tas nozīmē – nevienam neskaud, nevienu neaprunā, nevienam nežēlojies un – esi strādīgs,» tā par saviem gēniem saka dziedātāja Margarita Vilcāne. 16. decembrī viņa savu 75. dzimšanas dienu atzīmēs uz skatuves, pēc ilgiem gadiem sniedzot solokoncertu. «Šobrīd man ir sajūta – ātrāk visu izdarīt, lai tas viss reiz beidzas. Pirms kāda laika, kad sākās mediju uzmanība, es biju saflammējusies, bet vīrs man teica: «Tu to gribēji, tu to dabūji, tagad visu izstreb. Un 17. decembrī būs miers un klusums līdz mūža galam.»

– Gatavojoties jubilejas koncertiem, jūs intensīvi ejat uz nodarbībām pie savas vokālās pedagoģes. Vai solistei, kas tik ilgus gadus bijusi uz skatuves, tas nepieciešams?

– Obligāti. Es neesmu dziedājusi deviņus gadus. Vispār nemaz. Vienīgais izņēmums bija koncerts, kurā tika vākti ziedojumi Noras Bumbieres kapa piemineklim, un Ulda Stabulnieka piemiņas vakars, jo uz šiem aicinājumiem es nevarēju neatsaukties, bet arī tad gāju pie savas vokālās pedagoģes.

– Lai apjaustu varēšanu?

– Tā ir fiziska nepieciešamība savest kārtībā to, kas vēl manī palicis (smejas). Paldies Dievam, nav nekā tāda, ko es vēl nevarētu nodziedāt.

– Kāpēc piekritāt šiem koncertiem, jo pēdējo gadu laikā daudzkārt esat atteikusi?

– Laikam visas svarīgākās lietas dzīvē notiek netīšām, nejauši, ir it kā sagadīšanās. Juris Millers piedāvāja rīkot šādus koncertus, mana pirmā reakcija bija nē. Pavasarī nāca vēl viena nejaušība – pēkšņs uzaicinājums uzstāties privātā koncertā. Pēc tā man radās vēlēšanās dziedāt, un tas ir arī galvenais – gribēt dziedāt, gūt no tā baudu. Skatuve patiešām ir narkotika, turklāt visspēcīgākā, ar būtisku piebildi – īstam māksliniekam. Nemāku izskaidrot ar prātu, kāpēc manī atmodās vēlēšanās dziedāt, to varētu saukt arī par mistiku.

Protams, es nemāku pateikt, kā jutīšos šajos koncertos, bet kādreiz skatuve bija mana dzīve, tā bija mans elpošanas, eksistēšanas veids. Biju kā vampīrs – es barojos no skatuves, no klausītājiem. Iespējams, nevēlēšanās uzstāties skaidrojama ar to, ka manī bija izsīcis tas, ko es vēlējos vēstīt klausītājiem. Laikam tagad esmu kaut ko uzkrājusi, tas laužas ārā. Ja māksliniekam nav, ko teikt, viņš nedrīkstētu iziet uz skatuves, jo klausītāji redz un jūt, ja ej uz skatuvi, tikai mīlēdams sevi. Ja nav, ko teikt, uz skatuves nav, ko darīt. Man mērķis vienmēr bijis aizskart klausītāja prātu un sirdi, bet plikšķināt ritmā.

Savos solokoncertos, kas manā karjerā, atkal – sagadīšanās pēc, regulāri notikuši ik pēc četriem gadiem, lai vai kādos ansambļos un duetos es dziedāju, es vienmēr negausīgi esmu gribējusi izdziedāties un uz skatuves vienmēr esmu bijusi viena pati, visu smagumu iznesot uz saviem pleciem. Atzīstu – biju nepiepildināma, gribēju vēl un vēl. Atceros, reiz soloprogrammu veidoju kopā ar Radio bigbendu, ko tolaik vadīja Alnis Zaķis, un viņš teica: «Tas ir ārprāts! Pūtējiem lūpas netur, viņi to nevar izturēt, bet tu tikai gribi mēģināt un mēģināt!» Šoreiz būs citādāk – pirmo reizi būs pieaicinātie viesi, jo man gribējās satikties ar saviem bijušajiem kolēģiem, tik sen neesam bijuši uz vienas skatuves. Bez šaubām es dziedāšu tās dziesmas, kuras no manis gaida cilvēki, tās dziesmas, ar kurām publika ir dzīvojusi, kas to ir saviļņojušas.

– Vai kādreiz bijis aizvainojums uz likteni?

– Aizvainojums bija, bet es nevainoju ne likteni, ne kosmosu, jo katrai parādībai ir vārds un uzvārds, konkrēts cilvēks konkrētā organizācijā. Nez kāpēc mums, latviešiem, par to nav pieņemts runāt. Piemēram, manas pensijas piešķiršana bija nonsenss. To procesu es kārtīgi izsāpēju un izraudāju. Aizvainojums bija nenormāls! Man aprēķināja pensiju, nu nezinu, šķiet, kā sētniekam, faktiski izsvītrojot visu, ko es biju darījusi visu mūžu, neņemot vērā ne darba apjomu, ne atalgojumu, par kvalitāti vispār nerunājot. Un to izdarīja Latvijas valsts. Filharmoniju likvidēja, man iedeva tā saukto izdienas pensiju, un es domāju, ka tad, kad man pienāks īstais pensijas vecums, to pārrēķinās un man būs normāla pensija, samērīga ar to, ko es savulaik pelnīju, bet – pensija kļuva vēl mazāka. Tā tas palika. Ar ko tad es cīnīšos? Ar valsti?

Nezinu, kā Filharmoniju vajadzēja reorganizēt, bet esmu pārliecināta, ka to nevajadzēja likvidēt. Daudzi kolektīvi aizgāja pa pieskari, arī deju ansamblis Daile, unikāls kolektīvs ar profesionāli skolotiem dejotājiem. Un ko esam saņēmuši vietā? Totālu pašdarbību mākslā.

– Jums nav ilūziju par to, ka tirgus attiecības mākslā izsijās labākos, talantīgākos, profesionālākos?

– Nē. Kādā veidā? Tagad lielākā daļa sfērā, ko es pārstāvu, tiek saukti par māksliniekiem, lai gan būtībā – pašdarbnieki.

Protams, notikušais sāp, tomēr apvainošanās neko nedod. Labi, ka man nav jādzīvo tikai no savas pensijas, jo, ja tā būtu, tad es nomirtu tieši tāpat kā izcilā latviešu baletdejotāja Velta Vilciņa – totālā nabadzībā, tieši tāpat kā mūsu diženā baletdejotāja un horeogrāfe Janīna Pankrate, kurai vienkārši nebija, ko ēst. Un tas gan ir ārprāts! Es centos par to nedomāt, jo paldies Dievam, mums ar vīru palīdz bērni, un ne no savas pensijas es dzīvoju, jo – tas nav iespējams. Varētu samaksāt tikai par dzīvokli, bet ir vēl nepieciešams ēdiens, apģērbs, par zālēm nemaz nerunājot, mans dēls mums visu sūta no Amerikas.

– Jūs jebkad esat izjutusi to, ka jums pašai nav profesionālā izglītība mūzikā?

– Nē, jo es biju spiesta nenormāli daudz strādāt. Ja gribēju būt līmenī, visu laiku bija jāmācās. Nenoliegšu – man ļoti palaimējās ar kolēģiem, jo īpaši ar komponistiem, kuriem bija pacietība ar mani strādāt, bet es arī ātri visu iegaumēju.

– Dzīvē veiksmīgi sakrita tā, ka nonācāt mūzikā, bet vai jums bija plāns B?

– Man bija jānonāk mūzikā, nebija cita ceļa.

– Varēja gadīties, ka, neraugoties uz labiem panākumiem pašdarbības kolektīvā klubā Armatūra, Filharmonijai nevajadzētu solistus un konkursa, kurā piedalīties, nebūtu...

– Dievs mani veda tā, ka man bija jānonāk uz skatuves. Kad beidzu vidusskolu, obligāti bija jānostrādā divi gadi, tad varēja stāties augstskolā. Es strādāju Rīgas Elektromehāniskajā rūpnīcā, dziedāju pašdarbības ansamblī klubā Armatūra, iestājos Latvijas Universitātē sagatavošanas kursos, gribēju studēt angļu filoloģiju, bet tad sākās lielā skatuve... Man tiešām jāpasakās Dievam, jo viņa plāns par mani bija ļoti labi izdomāts. Man vienmēr riņķī bija visaugstākās raudzes cilvēki – gan kā personības, gan kā mūziķi. Visi, kas mani izskoloja, līdzīgi kā mazo sunīti, kuram sākotnēji bāž purniņu paša sataisītā peļķītē, līdz viņš iemācās lietu kārtību šajā dzīvē...

– Ko skatuve no jums ir ņēmusi?

– Tā atņēma mani ģimenei. Dieva laime, ka mana mamma savu dzīvi pilnībā ziedoja manai dzīvei. Mums ar mammu bija īpaša saikne, ar mammu varēju runāt par visu, brūtgāniem ieskaitot. Un galvenais – es zināju, ka mamma mani vienmēr sapratīs. Un arī piedos.

– Ja nebūtu tādas mammas, tad jums nebūtu skatuves?

– Ļoti ticams, tā būtu. Ja nav stipras aizmugures, daudziem māksliniekiem sākas dažādas nebūšanas. Es vienmēr biju droša un mierīga par to, ka mājās viss ir kārtībā. Skatuve prasa visu, tā nav ar mieru, ja tai dod tikai daļu, pat pusīti... Tā vienkārši nesanāk. Arī es, tāpat kā daudzi mākslinieki, varu teikt, ka manu bērnu uzaudzināja mana mamma, ar kuru mēs bijām tik līdzīgas. Vispār mani radi, kuru man nav daudz, ir īpašs stāsts. Vairumam no viņiem bija izcila izglītība, lai gan mana ome vispār nebija mācījusies skolā nevienu klasi, bet es domāju, ka karalienes Elizabetes galmā viņa nekristu kaunā. Mana mamma ļoti agri zaudēja savu mammu, viņai bija tikai pieci gadiņi, opaps apprecējās otrreiz, bet mammas pamāte man ir ome, viņa mani izauklēja.

– Kas jūsu gēnos ir no Vilcāniem?

– Tagad, ar savu diezgan lielo dzīves pieredzi, varu teikt – manam, Vilcānu, klanam, ir ļoti laba suga. Visi ir ļoti skaisti cilvēki, ļoti apdāvināti. Kas manī no Vilcāniem? Domāju – pašpietiekamība. Visi Vilcāni ir ļoti pašpietiekami, tas nozīmē – nevienam neskaud, nevienu neaprunā, nevienam nežēlojies un – esi strādīgs.

– Jums dēls nekad nav pārmetis, ka, viņam augot, tik daudz bijāt prom no mājām?

– Pārmeta. Ne tik sen viņš man pārmeta, ka viņš esot nepareizi audzināts, jo neesot iemācīts dzīves ceļā izmantot elkoņus. Tā ir, bet – tas mūsu dzimtā nebija pieņemts. Katrā ziņā viņš izaudzināts par ļoti godīgu un ļoti atbildīgu cilvēku, un, domāju, tas nav slikti.

– Jums joprojām ir skaipa dienas, kad sazināties ar dēla ģimeni, kas dzīvo ASV?

– Pārsvarā tās ir sestdienas. Es patiešām zinu visu par dēla ģimenes dienas režīmu. Sestdienās viņi visi ļauj mammītei ilgāk pagulēt, tad abi mazie kopā ar tēti cep pankūkas (smejas).

– Izklausās, ka jums primārais ir dēla dzīve, nevis savējā.

– Tā ir. Man visi teica, ka tad, kad uzradīsies mazbērni, viņi man nostāsies pirmajā vietā. Varbūt tāpēc, ka esmu vīramāte, bet man pirmajā vietā ir dēls, bet arī savai mammai pirmajā vietā biju es, kaut arī viņa neprātīgi mīlēja Andrīti.

– Varat teikt, ka savā dzīvē esat sastapusi savu īsto pusīti?

– Šī man ir otrā laulība, martā mums būs 35 gadu jubileja. Receptes, kā to izdarīt, man nav. Lai gan – viena ir. Ar prātu sapratu, ka negribu būt viena. Tas ir pret Dieva likumiem, ja sieviete ir viena. Tas nav normāli. Emancipācija man nav pieņemama, kaut arī es to nenosodu, jo katrs dzīvo, kā viņš grib, tomēr, manuprāt, sieviete nedrīkst būt viena. Un, ja negribēju dzīvot viena, man bija jācīnās.

Ar vīru esam ļoti dažādi cilvēki, bet mums ir sakritība galvenajos dzīves principos, arī gaume mākslā mums saskan. Sadzīviskās lietas mums ir... ārprāts. Ja gribētu ar viņu sastrīdēties, es to varētu paveikt pussekundes laikā, jo es zinu, ko pasakot, viņš būs novests līdz baltkvēlei. Juris (rakstnieks Jurijs Skops – L. R.) ir krievu tautības cilvēks, tā ir pavisam cita mentalitāte.

– Esat iemācījusies paklusēt?

– To gan esmu. Sievietei ģimenē jābūt nevis gudrākai vai viltīgākai, bet – sievišķīgai gudrībai jāpiemīt. Tikai no sievietes ir atkarīgs, vai ģimene tiek saglabāta, vai tajā valda miers. Viegls jau nebija šis laiks.

– Ja vajadzētu raksturot kopā nodzīvotos 35 gadus.

– Teiktu – tie bija interesanti. Grūti bija tas, ka abi nebijām baltas lapas, kad sākām dzīvot kopā. Man bija 40 gadu, viņam – 45, mums abiem bija bijusi ģimene. Sākumā viss bija ļoti labi, visi bijām kā eiforijā, jo Jurim bija labs kontakts ar dēlu, ar manu mammu, bet pēc tam sākās greizsirdības – Juris bija greizsirdīgs uz dēlu, uz mammu, bet mamma bija greizsirdīga uz Juri, arī Andris... Un es pa vidu.

– Uz ko jūs bijāt greizsirdīga?

– Nebiju (smejas), es tikai gribēju, lai visiem ir labi. Nenoliegšu – mēs varējām izšķirties.

– Jūs teiktu – gudrība vai liktenis, ka palikāt kopā.

– Gudrība. Arī tas, ka viņš mani mīl pašaizliedzīgi. Juris taču atteicās no visa, jo viņa karjera un darbs bija Maskavā, bet viņš visam uzgrieza muguru un atbrauca uz Rīgu.

– Vai tad, kad bruka PSRS, jums abiem nebija jautājuma, kur dzīvot?

– Maskavā? Nē! Nekad! Uz to es neesmu spējīga.

– Jūs laikam arī neesat spējīga pārcelties uz dzīvi pie dēla Amerikā?

– Bez šaubām Andrim būtu vienkāršāk un vieglāk. Varbūt, ja man būtu perfekta angļu valodas prasme, bet vienalga – nē. Mani draugi ir te, mans mīļais teātris ir te, un bez tā es nevaru dzīvot. Jau gadu desmitiem mēs abi ar vīru divas reizes gadā kaut kur braucam – pavasarī un rudenī, ziemā – uz Ameriku.

– Nākotnes plānus kaļat, mērķi jums ir?

– Vairs ne. Tikai mazie plāniņi – teātris, izstādes, ceļojumi, sarunas ar dēla ģimeni. Es dzīvoju šai dienai un vēl vairāk gribētu iemācīties dzīvot šai dienai.

– Varat būt pateicīga par to, ka savulaik ģimene no Tomskas, kur esat dzimusi, atbrauca atpakaļ uz Latviju.

– Man Tomska neko neizsaka, man bija tikai četri gadi, kad atbraucām uz Latviju. Lai gan mana vectēva vecāki 1914. gadā aizbrauca uz Sibīriju, lieliski tur iedzīvojās, jo bija kuplas saimes un visi bija strādīgi, domāju, ka mana dzimta nebūtu palikusi Krievijā.

Mans opaps bija unikāls vecītis. Viņš juta, ka būs pārmaiņas, jo, dzīvodams laukos, pa kluso no visiem bija aizbraucis uz Tomsku, nopircis māju un pirms kolhozu veidošanas, kad atņēma visus lopiņus un sadzīvi, laukos visu pārdeva, ģimeni pārveda uz Tomsku. Pilnīgi paglābties tik un tā neizdevās – opapa vecākais brālis Augusts tomēr aizgāja bojā. Viņš bija skolotājs, mācīja latviešu bērnus, viņu saņēma ciet, palika sieva ar četriem bērniem. Opapa jaunākajam brālim pēc infarkta, šķiet, 1. maija demonstrācijā, lika nest smagu transparentu, bet viņš to nevarēja, viņš naktī pazuda, palika sieva ar bērniņu. Opaps gribēja atgriezties Latvijā vēl agrāk, bet sākās karš.

– Kas jums ir 75 gadi?

– Nekas. Kas tas ir? Es patiešām nezinu. Es par to nedomāju, un – kāpēc gan man par to domāt? Es labāk kaut ko foršu palasīšu, nevis domāšu par blēņām.