Ieva Akuratere. Spēka dziesminiece ar atmodas gēnu
Ja vajadzētu nosaukt patriotiskāko latvju dziedātāju, tad lielākajai daļai kā pirmā droši vien nāktu prātā Ieva Akuratere. Un ne jau dēļ jaunāko laiku himnas Manai tautai vien.
Atzīmējot mūsu valsts 97. gadskārtu, 15. novembrī Patriotu nedēļas ietvaros Arēnā Rīga tiks rīkots lielkoncerts Latvijas spēka dziesmas. Lielkoncerta programmā iekļauti tie skaņdarbi, kas cauri laikiem latviešiem bijuši īpaši nozīmīgi. Koncertā piedalīsies daudzi izcili mākslinieki: dziedātāja Ieva Akuratere, leģendārās aktrises Olga Dreģe un Lilita Ozoliņa, rokdziedātāji Alex un Atis Ieviņš, operdziedātājas Evita Zālīte, Sonora Vaice un Elīna Šimkus, dziedošie teātru aktieri Dita Lūriņa, Marija Bērziņa, Rēzija Kalniņa, Ģirts Ķesteris un Artis Robežnieks, kā arī daudzi citi. Par koncerta muzikālo pavadījumu rūpēsies instrumentālais ansamblis Kristapa Krievkalna vadībā. Koncerta programmai izvēlētas latviešiem dažādos laikos svarīgās dziesmas: Manai tautai, Dzimtā valoda, Daugaviņa, Brīvību Baltijai, Sena kalpu dziesma un daudzas citas. Atmodas laika dziedātāja Ieva Akuratere teic: «Mūsu laikabiedri – komponisti un dzejnieki – ir radījuši šā laika tautas dziesmas, kuru saturiskā vērtība un latviskās ziņas spēks mūs stiprināja brīvvalsts atgūšanas cīņās, dod pārliecību par patriotisma nozīmi tagad, vienlaikus ļaujot izskanēt dziesmu skaistumam vēl daudzās paaudzēs, stiprinot mūsu tautas pašapziņu un atkal un atkal no jauna iededzot latviešu tautas dvēselisko uguni.»
– Kādas dziesmas būs pašas repertuārā?
– Manā izpildījumā būs divas dziesmas: Pērkona hits Zaļā dziesma un, protams, arī Manai tautai, kas jau ir gandrīz kā himna. Par pēdējo jau ir gana daudz runāts. Es to iemācījos 1985. gadā, tie bija komunistu laiki, iemācījos to kādā pretvalstiskā disidentu saietā, kas notika ASV, Losandželosā. Šis singls bija ievests kādos citos albuma vākos, tolaik tā notika, ka varēja ievest Mocarta, Bēthovena vai Vivaldi vāciņos kādas dziesmas, kuras šeit nedrīkstēja skanēt. Jauniešiem būtu interesanti saprast to laiku kontekstu, jo tajos laikos nedrīkstēja dziedāt dziesmas par Tēvzemi, par Latviju, par Dievu, tāpēc arī tas notikums bija tik liels, kad 1986. gadā nodziedāju šo dziesmu pirmoreiz – tas bija neilgi pēc Pērkona aizliegšanas, pēc tā trakā un skandalozā Ogres koncerta. Toreiz es vēl to atskaņoju sava bērna tēvam, kuru grasījās kā disidentu sūtīt uz Černobiļas AES vākt radioaktīvos atkritumus – uz turieni sūtīja ļoti daudzus, lai viņi tur saslimtu un nomirtu, viņš man palūdza izpildīt šo dziesmu. Tas bija milzīgs notikums. Pēc tam bija skandāls un represijas, man vairs neļāva oficiāli mācīties Latvijas Mūzikas akadēmijā, manas dziesmas aizliedza rādīt televīzijā un atskaņot tās radio, taču tas bija tā vērts, jo cilvēki dabūja pirmo, laimīgo šoku, ka kaut kas tāds vispār var skanēt.
– Šo dziesmu var dēvēt par Atmodas laiku himnu.
– Par himnu tā sāka kļūt pēc 1988. gada, kad es to nodziedāju Liepājas dzintarā. Vladis Goldbergs it kā uzaicināja iznākt publikai nodziedāt apsveikuma dziesmu. Miliči sanākušos jau bija aplenkuši, bet tautā viss jau kvēloja. Toreiz nodziedāju šo dziesmu trīs reizes: jau pirmajā reizē visi bija laimīgi un aplaudēja, bet tad otrajā reizē piecēlās kājās kāda drosmīga sieviete, kas ar šo žestu parādīja, ka tas tagad būs atklātībā. Pēc tam jau visi dziedāja līdzi, un miliči kaut kur nevarīgi paklīda, saprotot, ka viņi tur vairs nevar neko izdarīt. Pēc tam Manai tautai skanēja Mežaparka Lielajā estrādē – ar tūkstošiem sarkanbaltsarkano karogu, kurus pirms tam nedrīkstēja turēt pat mājās. Lai jaunieši saprastu: tolaik čekistiem neizdevīgi cilvēki tika dažādos veidos aizvākti – uz Černobiļu vai trakomājām, kreizenēm, kā mēs tās tolaik saucām. Tur cilvēkus vienkārši nošpricēja, padarīja imūnus un pret pasaules uztveri nederīgus. Tagad jau vairs neviens netic, ka tā bija.
– Nācies saskarties ar dažādām represijām.
– Mūsu laikos arī hipiji nepersonificēja ziedu brīvību, kā tas bija pieņemts Rietumu pasaulē, bet pavisam cita veida kultūru. Viņus varēja paņemt uz ielas, aizvest sazin kur. Brauca pa ielu kravas mašīna ar uzrakstu Maize, kas varēja savākt tādu hipiju kā mana dēla tēvu Sergeju, aizvest uz kādu milicijas iecirkni vai čeku, kur viņus padauzīja un paspīdzināja. Es to visu stāstu tāpēc, lai jaunieši saprastu – viņiem šķiet, ka nekas tāds nenotika! Piemēram, šobrīd visapkārt skan Raimonda Paula, Ulda Stabulnieka vai citu komponistu dziesmas, katrs izvēlas savējās. Bet kādreiz šādas vai arī citādas dziesmas nedrīkstēja dziedāt, tās varēja tikai kaut kur pa slepeno atrast! Šos laikus nepieciešams atcerēties, lai saprastu, ka tā vairs nekad nedrīkst notikt.
– Pirms gaidāmā lielkoncerta ir smags darbs?
– Jā, šobrīd notiek mēģinājumi. No grupām gan vienīgajiem, kuriem tur jādzied kopā, ir Pērkons – Zaļo dziesmu citādāk nenodziedāsi. Taču tā ir ļoti svarīga ar savu sirds degsmes un apziņas uguni, kas ir jāiededzina uz katra mūsu apziņas kalna, tad mēs arī varēsim turpināt dzīvot kā latvieši. Tā arī ir šīs dziesmas vienojošā ideja. Kad Juris [Kulakovs] to 80. gadu vidū sacerēja – tolaik vēl nekādu karogu nebija. Cilvēki nesa zaļi balti zaļo, kas bija Vides aizsardzības kluba (VAK) simbols, arī pretvalstiska organizācija. Pirms tam vēl bija Helsinku biedrība, ar Gunāru Astru priekšgalā. Pēc tam viņš tika represēts, taču ideju aktīvi pārņēma VAK, tāpēc visas mūsu zaļās akcijas pie viena tika domātas arī kā politiskas jeb tiem laikiem reformistiskas. No zaļajām idejām radās arī turpinājums. Ir vērts par to atgādināt. Es ļoti priecājos, ka koncerta mākslinieku sastāvā ir tās brīnišķīgās sievietes, kuras jebkurā šādā pasākumā ienes ētisko kodolu – Lilita Ozoliņa, Rēzija Kalniņa, Dita Lūriņa. Arī pārējie cilvēki ļoti godīgi ir izvēlējušies tās dziesmas, kuras viņi spēj celt, kuras viņiem šķiet ļoti svarīgas. Pavadošo orķestri vadīs Kristaps Krievkalns, tas jau nozīmē kvalitāti. Nu jā, tā būs. Bet Zaļo dziesmu spēlēs Pērkons!
– Pērkons vispār pēdējā laikā atdzīvojies...
– Jā, 2013. gadā mēs sākām savu dubultjubilejas tūri, kas tika ļoti veiksmīgi un skaisti nofilmēta Latvijas Televīzijā – arī Aivars Hermanis, kurš ļoti labi pārzina mūzikas notikumus Latvijā, atzina, ka Pērkons joprojām spēj piepildīt zāles. Taču varbūt tas nemaz nav tik ļoti svarīgi: ja mēs spējam nodrošināt enerģētisko saiti un labi atskaņot šo brīnišķīgo mūziku, tad viss ir kārtībā, tas mākslā arī ir svarīgākais! Kā man reiz teica brīnišķīgā režisore Māra Ķimele: cilvēki jau neiet skatīties gaļu, viņi iet skatīties garu (smejas)!
– Kādas vēl radošās novitātes?
– Man ir ļoti daudz muzikālu projektu, līdz ar to varu ar gandarījumu teikt, ka joprojām varu strādāt kā dziedātāja. Piedalos Jāņa Lūsēna un Valta Pūces uzvedumos, Raimondas Vazdikas režisētajās izrādēs, man vēl ir arī savi pusakustiskie koncerti – laikam esmu apceļojusi vai pusi pasaules. Nesen bijām Amerikā, uzstājāmies vietējiem latviešiem – Garezerā, mēs tur uzstājāmies kādiem diviem tūkstošiem latviešu. Pirmoreiz esot tur bijis tā, ka uz nakts dejām paliek praktiski visi koncertā bijušie, jo vecajiem tas bijis labs muzikālais baudījums, bet jaunajiem – pietiekami atraktīvi un interesanti. Visi ļoti priecājās par dzirdēto. Jā, un vēl mēs esam sākuši strādāt aktīvāk kopā ar Aivaru Hermani: mums bija koncertu cikls Dailē, grasāmies to turpināt, spēlēt šīs skaistās Aivara dziesmas.
– Drīz valsts svētki.
– Braukšu uz Abū Dabī, uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem! Tur būs uzstāšanās 18. novembrī, bet pēc dienas – Dubaijā. Mūs uzaicināja no vēstniecības. Bet svētku sajūta sirdī vienalga būs. Visi, kas tur bijuši iepriekš uzaicināti – Linda Leen vai Vestards Šimkus –, atgriezušies ar tām pašām pozitīvākajām izjūtām. Mūziķi vienmēr bijuši sajūsmināti par uzņemšanu, par koncertu. Es domāju, ka viss būs kārtībā. Skaitliski tur varbūt nav pati lielākā latviešu kopiena, taču viņi ļoti grib svinēt valsts svētkus. Tur valda ļoti patriotisks noskaņojums.
– Standarta jautājums, bet – kā jūs pati izjūtat šos svētkus?
– Esmu laimīga un pacilāta, tā ir laimīga un veiksmīga iespēja svinēt savas Tēvzemes dzimšanas dienu kopā ar savu tautu. Es gavilēju par to, ka mēs varam svinēt kopā, no sirds priecājos par to, ka jauniešos ir lepnums par mūsu valsti. Tas ir cieņpilni. Protams, visos laikos un visās valstīs bijusi neapmierinātība ar valsts varu, bet – nav jau nemaz tik daudz to cilvēku, kas būtu noskaņoti ārkārtīgi nihilistiski. Piemēram, Lāčplēša dienā braucu garām Dobelē gar pieminekli – sanākuši patriotiski noskaņoti jaunieši, pa ceļam uz Rīgu braucot, redzu, ka visur saliktas svecītes, cilvēki nāk un ar nopietnām sejām godina šo pasākumu. Un grib uzzināt, kas noticis pirms tik daudz gadiem, vēlas izzināt pagātni. Ir taču ļoti vērtīgi uzzināt, kas ir piedalījies šajā mūsu atnākšanā uz šīs zemes, un kas ir sagatavojis mūsu latvietību. Jo mēs taču esam latvieši.