4.novembra jubilāre: aktrise Svetlana Bless
«Pie visa, kas manā dzīvē bijis – gan labais, gan sliktais, tikai es pati esmu vainīga. Es nevienu nevaru vainot. Jā, pie visa vainīgs ir mans muļķīgais un bērnišķīgais raksturs,» domā daudzu skatītāju iemīļotā aktrise Svetlana Bless. Viņu šodien sirsnīgi sveicam 73. dzimšanas dienā!
«Kopš man palika septiņdesmit, par savām dzimšanas dienām vairs neinteresējos. Un šobrīd jo īpaši nē. Ciemiņus negaidīšu. Ilgi un dikti nogulēju slimnīcā, tikai nesen esmu mājās. Paldies Dievam, galva nereibst, bet nav spēka nekur iet. Esmu sazāļota, sašpricēta, dzīvoju pamatā pa māju, un mans draugs ir televizors. Vārdu sakot – man iet jautri!» lai arī slimību novārdzināta, aktrise nav zaudējusi dzīvesprieku, un mūsu turpmākās sarunas gaitā ik pa brīdim uzdzirkstīs arī viņas nevainojamā humora izjūta.
Pirms vairāk nekā trim gadiem no Rīgas pārcēlusies uz dzīvi Valmierā, tuvāk meitai aktrisei Ievai Puķei, znotam Krišjānim Salmiņam un mazmeitām Katrīnai un Marijai Dorotejai, Svetlana Bless par savu tagad sauc Valmieras teātri. «Kuru tad vēl?! Valmieras teātris bija mans pirmais teātris jaunībā un tagad ir arī pēdējais. Mums ar Ievu bija brīnišķīga izrāde Mātes un meitas. Tagad man ir viena maza lomiņa izrādē Eņģeļa kreisais spārns, kur dublējos ar Astru Baumani, bet – laikam nevarēšu to nospēlēt. It kā jau gribētu atgriezties uz skatuves, bet nezinu, kā būs. Kad piemeklē slimības, ir arī brīnišķīgi gulēt mājās, jo tu vari izdomāt visādas domas. Un visbiežāk jau izdomā, ka tu vairs neesi nekas... Tāpēc visiem novēlu neslimot, bet, ja bez tā nevar, tad slimot, cik vien iespējams, maz.»
Svetlana Bless neslēpj, ka viņai pietrūkst teātra. «Nu, dabiski! Aktrise bez teātra ir nulle. Uz Nacionālo teātri gan vairs nebraucu. Un nebraukšu. Negribu. Redzēt tos smaidošos ģīmjus, it kā nekas nebūtu noticis?! Tas nav panesams! Un ar gadiem to sajūtu arvien skaudrāk. Bet es ne uz vienu neesmu apvainojusies. Pati esmu vainīga. Varbūt lieki no daudz kā atteicos, ko varēju darīt. Bet es vienkārši negribēju, jo man nebija pieņemams. Nē, es nevienu nevaru vainot,» aktrise runā pavisam nopietni un izstāsta, ka notiekošajam Valmieras teātrī gan seko līdzi. Vienīgi Meistaru un Margaritu vēl nav redzējusi, bet ļoti gribētu.
«Man bija doma uztaisīt pašai savu vakaru, ar improvizāciju, bet – es baidos, ka man varētu nepietikt spēka. Tādai izrādei vajadzīga laba veselība. Negribu nospēlēt un, lai Dievs pasarg’, uzreiz nomirt. Kā teica viena slavena aktrise: «Nomirt uz skatuves ir nepieklājīgi.» Man jau vienreiz tā gandrīz iznāca – vefiņā, kur spēlējām žurku, kad teātris bija remontā. Pavisam mazliet pietrūka līdz izrādes beigām, kad es vienkārši piecēlos, aizgāju līdz izrāžu vadītājai un pateicu, lai sauc ātros. Neko vairāk nevarēju pateikt. Tas bija infarkts,» aktrise vaļsirdīgi stāsta. Viņa apzinās, ka nevar zīlēt nākotni, ja ir tik trausla veselība.
Tāpēc dzimšanas dienā viņa pati sev vēl veselību. «Lai varu paiet, lai ir spēks palīdzēt mazmeitām. Gribu vēl paauklēt mazo Mariju. Viņa mani ilgi nebija redzējusi, bet uzreiz atplestām rokām nāca pie manis. Brīnišķīga meitenīte! Abas māsiņas ir burvīgas! Arī ar Katrīnu gribētu kaut kur aiziet – viņa jau ir jaunkundze, tā pārvērtusies, ka vairs ne pazīt!» aktrise par savām mazmeitām runā ar īpašu mīļumu. Bet taujāta, vai viņai novēlēt arī kādu jaunu lomu teātrī, aktrise nosmej: «Ņe smešno! Nu, labi, kaut kad, ne jau tūlīt. Pēc gada. Jā, piezvaniet man pēc gada dzimenē, ja būšu dzīva. Ja nē, tad atnāciet uz kapiem un pasakiet: Bē!».