Jānis Rokpelnis. Nepārvarama iekšējā vientulība

Mēs sarunājām satikties kādā jauniešu iecienītā kafejnīcā Vecrīgā, kad oktobra jezga būs garām. «Te var mierīgi parunāties, es te pat grāmatas rediģēju, neviens netraucē,» pa telefonu teica Jānis Rokpelnis. 2. oktobrī viņš atzīmēja dzimšanas dienu, un kopš tā brīža uzstāšanās un intervijas ir viņa ikdiena. Rokpelnis svin septiņdesmit, tā vien šķiet – šajā faktā viņš pats saskata padrūmu likteņa ironiju. Bet tā tik ļoti piestāv Jānim Rokpelnim.

– Es gribu pateikt par savu vecumu. Tas ir interesants temats! Tik daudz lasīts par sirmgalvjiem, kā tagad politkorekti dēvē vecus cilvēkus. Šis politkorektums mūs piebeigs. Tā ir mūsdienu cenzūra, un ar katru dienu kļūst vairāk tēmu, par kurām politkorekti ir neko neteikt.

Prozaisku dzinuļu dēļ esmu runājis ar cilvēkiem, kuriem ir jau pāri astoņdesmit. Ar cilvēkiem, kuriem galva labi strādā. Te jāpiebilst, ka es mīlu divus vecumus. Jauniešus un tādus sirmgalvjus, kādi bija Roberts Mūks, Dzintars Sodums, Marģeris Zariņš, Anatols Imermanis. Galva viņiem strādāja kā divdesmitgadīgiem. Prasīju, kādā vecumā viņi izvēlētos dzīvot, ja būtu iespēja. Jocīgi! Viņi visi atbildēja, ka izvēlētos savu īsto vecumu.

Bet tad es apdomājos. Kurā dzīves periodā es pats gribētu atrasties? Es nevaru sameklēt tādu periodu. Mana dzīve nav bijusi laimīga. Bērnībā es daudz slimoju, daudz laika pavadīju sanatorijās, atšķirts no mammas, ģimenes. Tas varbūt izveidoja manu šo pilnīgi metafizisko vientulības izjūtu, kas bija arī Rainim un Sudrabkalnam. Totālā vientulība. Tā ir iracionāla. Man ir ļoti viegli komunicēt ar cilvēkiem, atrast kopīgu valodu, bet man ir milzīga, nepārvarama iekšējā vientulība.

Kad ir septiņdesmit gadu, nevari teikt, ka es pēc desmit gadiem uzbūvēšu māju. Parasti visi mierina, saka, ka nav jau tik ļauni. Bet no kā mēs baidāmies? Nāve, kā mēs zinām, var sasniegt arī tīni. Otras bailes ir bailes no slimībām – lūk, palikšu plānprātiņš, nevarēšu kustēties. Bet šādas slimības var piemeklēt visos vecumos. Tajā skaitā arī nāvējošās. Šajā vecumā nav nekā oriģināla. Ja es saku jaunam cilvēkam, ka nevaru zināt, kas ar mani būs pēc pāris gadiem, viņš tikpat pamatoti atbild, ka arī nezina, kas ar viņu notiks pēc pāris gadiem. Cilvēka psiholoģija ir interesanta.

– Mani ieinteresēja tas, ko tu par vientulību teici. Bet vai nav tā, ka šī vientulība ir svarīgāka par kompāniju? Nebūtu vientulības, nebūtu dzejas?

– Septiņus gadus biju precējies. Nevaru teikt, ka tā bija liela mīlestība. Man bija attiecības. Diezgan ilgas. Tā bija mīlestība. Varbūt vienīgā manā dzīvē. Bet vientulības norma man vienmēr bijusi lielāka. Redzi, tas sākās bērnībā. Mums mājās nebija pagalma, kur rotaļāties ar puikām. Mans klasesbiedrs – sētnieka dēls – mēs ar viņu bišķi ietusējām. Un viss! Mani nelaida bērnudārzā. Tēvs bija monogāms. Arī es nespēju aizrauties ar daudzām sievietēm. Mēs jau par simt procentiem izveidojamies bērnībā. Vienīgā dīvainā lieta manā bērnībā ir tā, ka izaugu absolūti ateistiskā ģimenē. Mēs nesvinējām ne Ziemassvētkus, ne Lieldienas. Vispār neko! Mans tēvs bija būtībā Raiņa skolnieks, vadīja viņa muzeju. Bet Rainis necieta kristīgo ticību, varbūt vien mūža beigās, kad pēkšņi palika ticīgs. Tēvs bija pārliecināts zociķis. Nevajag aizmirst, ka visi viņu līderi, Menders, Kalniņš, tikko ienāca padomju karaspēks, rakstīja iesniegumus, lai uzņem komunistiskajā partijā. Staļins viņus neņēma. Manu tēvu kompartijā uzņēma tikai 1947. gadā, kaut kara laikā viņš vadīja Rakstnieku savienību. Tēvs nebija ģimenes cilvēks. Smags raksturs. No rīta aizgāja uz darbu. Vakarā atgriezās jautrā prātā. Bērni un sieva viņu pārāk neinteresēja. Tas izveidoja manu raksturu. Un es savu raksturu labi zinu. Tas ir pietiekami egocentrisks. Labsirdīgs, bet nervozs. Nepieminu ļaunu.

Dzejas kritikā bieži vien lieto jēdzienus dzejas cilvēks, liriskais varonis. Pat par autoru. Es Rīgas iedzimtajā runāju, ka viņu ir trīs. Beigās – kas viņus īsti ir izskaitījis? Varbūt lirisko varoņu ir desmit? Tāpēc es rakstu lielāko daļu savu dzejoļu no neticīga cilvēka viedokļa. Attiecībā uz nāvi un tā tālāk.

Man ir vairāki liriskie varoņi. Kā romānā. Viņi var būt pretrunā. Nezinu, cik tie atspoguļo mani. Čaks, teiksim, sevi demonstratīvi atdalīja no sava liriskā varoņa. Ir visādi varianti. Tas, ka par to jādomā, jādarbojas ar to, man liekas, dod kaut ko manas dzejas ilglaicībai.

Kāpēc es sevi neuzskatu par kristīgu dzejnieku vai kristīgu rakstnieku? Daļai kristīgās dzejas piemīt divas lietas, kas nedrīkst būt mākslā, – moralizēšana un ilustratīvisms. Protams, publicistikā visi grib moralizēt. 19. gadsimtā latvietis nepieņēma nevienu stāstu, kur morāles nebija beigās, bet mūsdienās pateikt beigās, ka slikti ir slikti, bet labi ir labi...

– Dieva teikšana nogalina mākslu. Tas ir cits žanrs.

– Tam ir sprediķis, lūgšanu dziesmas, korāļi. Tie ir citi žanri. Es nejaucu žanrus. Dzeju un publicistiku, piemēram. Tas ir pavisam cits temperaments. Kopš skolas gadiem mani interesē politika. Ne piedalīties, bet vērot procesus. Sociālā psiholoģija. To es izsaku prozā, publicistikā.

– Kā tu pie prozas nonāci?

– Prozu rakstīt es iemācījos, rakstot scenārijus Arnoldam Burovam, viņa leļļu filmām. Burovs parasti neekranizēja darbu, viņš ekranizēja autoru. Scenārijs bija trīspadsmit mašīnraksta lappušu garumā. Viņš bija brīnišķīgs mākslinieks, triju radošo savienību biedrs, viens no unikālākajiem un apdāvinātākajiem cilvēkiem, kādu savā dzīvē esmu sastapis. Burovs uzzīmēja visu filmu man priekšā, mēs kopā risinājām dramaturģiskus sīkumus. Bet filma vienalga viņam sanāca savādāka – kā jau tādā pamatīgi būvējamā pasaulē, kur lellītēs viss jāsaliek un var brīvi improvizēt. Burovam vajadzēja tā autora štimmungu, bet ne imitēt – lai būtu viņa garā. Tas bija pašmērķīgi, bet viņam nezin kāpēc vajadzēja. Katra autora stilistiku nevis imitēt, bet izjust.

Tā es trenējos. Rakstīju ļoti lēni. Diezgan... ar grūtībām. Tur es guvu prozaiķa rūdījumu. Man patīk artistiski darbi, kādu latviešu literatūrā nav daudz, – kā Anšlavam Eglītim vai Marģerim Zariņam. Tas mani vingrināja tādai artistiskai stilistikai. Acīmredzot no šejienes arī tas, ko es jau pats to neredzu, bet, kad runā par maniem dzejoļiem, tad saka – viena no spēcīgākajām manām maņām esot vizuālā. Tas, ka es nostrādāju piecus gadus kinostudijā un vēl desmit gadus hronikai rakstīju, mākslas žurnāliem tekstus. Astoņdesmitajos gados uzrakstīju arī piecus kino scenārija variantus aktierfilmai par Emīlu Dārziņu. Dramaturga spējas gan man diemžēl neparādījās, teātri es ļoti mīlu, tāpēc bēdīgi. Bet liriskiem dzejdariem parasti dramaturģisku spēju nemēdz būt.

Kinostudijā es rakstīju tekstus pāris žurnāliem Māksla. Lielākoties darbojos ar režisori Laimu Žurginu un redaktori Ainu Adermani. Tur jau nekādas ideoloģijas nebija. Vajadzēja obligāti iespraust vienu frāzi – par to, ka visi ziedi valdībai un... (nosmaida). Viena frāze, bet tie bija mākslas žurnāli. Rakstīju arī Sergejam Nikolajevam Terra Mariana par Latgali, liels gabals. Birutas Veldres Brīvlaišanu, uzņēmām visu šo lielo un pakāpenisko neatkarības procesu. Tad pēkšņi neatkarība tika atgūta un filma pārtrūka. Bieži vien tā iznāca, ka dokumentālajām filmām mani pieaicināja kā teksta meistaru. Dīvainā kārtā no visiem kino žanriem, kurus izmēģināju, visveiksmīgākais es biju kino tekstos.

Tā es trenējos visās šajās prozas būšanās. Tad vēl bija sleja Dienā, kur man bija pilnīgi brīvas rokas. Rakstīju par visu, izņemot par mākslu. Politika, reliģija. Tur es daļēji rakstīju Žvaņecka stilā, tādas Odesas anekdotes.

– Man vienmēr šķitis, ka tu ļoti mērķtiecīgi strādā. Tā ir?

– Mani draugi, vienaudži Skujenieks, Bērziņš, vēlāk Leons Briedis, viņi dažādu iemeslu dēļ vai nu nevarēja dabūt darbu, vai negribēja. Viņi pelnīja maizi ar atdzejošanu, ar to varēja nopelnīt. Mana dzīve savādāk izveidojās. Atdzejošanā man tā nesekmējās. Sāku strādāt un visu mūžu arī nostrādāju. Rakstīt iznāca tikai vienu mēnesi – atvaļinājumā. Un tad nu es arī to laiku izmantoju no A līdz Z.

Par šo laiku gribu pateikt vienu lietu. Tā dara visos diktatoriskos režīmos. Staļina, Hitlera, Brežņeva laikos, arī mūsu dienās Putina režīmā. Vara nopērk inteliģenci. To mēs nupat redzējām Putina režīmā. Liekas, tādi disidentiski cilvēki, pēkšņi nostājas ar visām četrām kājām Putina pusē. Tas ir ļoti pareizi, jo inteliģenci var nopirkt. To jau četrdesmitajā gadā latviešu inteliģence savā vairākumā parādīja – stipri sāka domāt un rakstīt vajadzīgajā virzienā, ko, protams, atceras nelabprāt un mēģina noliegt, bet palikušas dokumentālas liecības. Inteliģenci var nopirkt, tur jāiegrūž nauda. Demokrātiskās valstīs pēc tā īpašas vajadzības nav. Mainās partijas, varas, visa tā sistēma.

Tas nozīmē, ka par brīvību jāmaksā. Un augsta cena. Astoņdesmitajos gados es kopā par visām savām literārajām nodarbēm vadīju arī Literatūrā un Mākslā dzejas nodaļu. Mani ienākumi bija ap 600 rubļu mēnesī. Tā bija zvēra nauda. Es varēju uzturēt sievu, kas mācījās kondženē, zīdaini un suni. Es to saku tāpēc, ka labi apzinos visu šo lietu. Izaugu padomju dzejnieka ģimenē, kurš bija ļoti augsts ierēdnis, būtībā kultūras ministrs Staļina laikos. Dzīvoklis 106 kvadrātmetri, mums bija mājkalpotāja un tā tālāk. Redzi, mans tēvs uzskatīja, ka īstam komunistam nedrīkst būt nekāda privātīpašuma. Viņš mūs atstāja ar plikiem dibeniem. Par šo sociālo taisnīgumu man jau toreiz šķita, ka tur kaut kas nav kārtībā.

Mani ārkārtīgi kaitina nostalģija pēc labajiem padomju laikiem, šie cilvēki, kuri aizmirsuši visus tos mīnusus, kas toreiz bija, ka visi šie labumi toreiz vienkārši sabruka un visa tā valstiņa bankrotēja. Aizmirsuši pārtikas kartītes, vienu makaronu paciņu mēnesī... Tas nenozīmē, ka tagadējiem laikiem nebūtu miljons trūkumu. Nu un? Tas tikai dažās reliģijās ir zelta laikmets, bet realitātē ir, kā ir.

– Tu atnākot teici, ka raksti romānu par Mākslas muzeju un septiņdesmitajiem gadiem, kas bijis drūms laiks. Kas tomēr tur bija labs? Bijāt taču jauni…

– Labs bija tas, ka talantīgi cilvēki domāja apmēram vienādi. Septiņdesmitajos gados visiem viss bija apmēram skaidrs. Gan nomenklatūrai, gan čekai. Visi tie stukači, kas sēdēja Skapī, un tamlīdzīgi, manuprāt, viņus neinteresēja tas, ko katrs domā. Tāpēc, ka viņi apmēram zināja, ko katrs domā. Visi domāja vienu un to pašu. Toreiz gan vēl klīda apkārt tās teorijas, ka sociālismam esot iespējams labais variants, šis, kurā dzīvojām mēs, esot izkropļotais. Bija vēl tādi jaunekļi, kas tā domāja. Septiņdesmitajos gados viss šis padomju režīms izskatījās nožēlojams.

Nu, protams, bija arī labais, bet es diemžēl biju hronisks alkoholiķis. Turklāt mani jau no skolas gadiem vajāja patoloģiska kautrība, kas liedza man atbrīvoties, sasniegt kaut vai minimālas komunikatīvas spējas. Jau skolā sāku lietot alkoholu nelielās devās.

Es pārtraucu 1979. gadā. Tas izdodas vienam no tūkstoša. Reta lieta. Zinu to no maniem draugiem, kas iet bojā. Viņi saprot, ka nedrīkst lietot, bet notrūkst. Tā ir liela traģēdija. Man personiski vissāpīgāk bija pārdzīvot Juri Kunnosu. Viņš baidījās pārtraukt, jo nezināja, vai nezaudēs spēju rakstīt. Mākslai ir jāupurē viss.

Paskatos uz savu dzīvi. Kas es tagad esmu? Mazrocīgs, vientuļš pensionārs. Nekas dižs tas nav. Vienīgais man tuvais cilvēks – dēliņš – dzīvo Amerikā. Man ir tuvinieki, bet pa īstam tuvu nav. Dīvainā kārtā tas notiek ar daudziem skunstniekiem. Der atminēties arī to, ka mana paaudze gandrīz visa ir izmirusi. Palikuši pavisam maz. Nezin kāpēc dzejnieki sadeg ātri. Kā popzvaigznes.

Mani notur daži enkuri. Viens ir ārkārtīgi nepopulārs tautas masās. Tā ir ticība. Kristīgā ticība, kas aizliedz pašnāvību. Esmu aprēķinājis, ka būtu zem zemes jau deviņdesmitajos gados. Iemeslu atsākt dzert bija neskaitāmi. Mēs ar brāli bijām bezdarbnieki, iztikām no mammas pensijas – 40 latiem. Tad viņa nomira. Mēs jau esam aizmirsuši, cik lielā nabadzībā dzīvojām pirmos neatkarības atjaunošanas gadus. Tie bija patiešām dramatiski.

Tu prasīji par jaunību. Jaunība ir jaunība. Bet es tusējos bohēmiskā vidē. Visas šīs morāliskās paģiras mani noveda līdz tam, ka vajadzēja izšķirties. Vai nu izdarīt pašnāvību, vai pārstāt dzert. Nopirku divas pudeles skābā vīna, paņēmu taksi par 30 rubļiem, taksists neveda, ja nemaksāju turp un atpakaļ, un aizbraucu uz Straupi. Pavadīju tur mēnesi. Neko īpaši tur neārstēja. Bet man izdevās atmest. Dievs bija nozīmīgākais notikums manā dzīvē. Tas paglāba mani no nāves. Tajā skaitā – no garīgās nāves. Interesanti, ka latviešu dzejnieki Poruks, Skalbe nāk no hernhūtiešiem. Viņi vairs paši nebija īsti ticīgi, bet tas iedeva viņiem koncentrēšanos par lielajiem eksistenciālajiem jautājumiem.

– Tu runā par vientulību, drūmumu, bet vienlaikus visu laiku par kaut ko interesējies.

– Es uzskatu, ka ziņkārība ir rakstnieka galvenais dzinulis. Pašmērķīga ziņkārība. Ne selektīva. Ja tā ir, tad viss ir kārtībā. Un man tā ir. Labi, ne jau katru dienu. Tāpat kā citiem ir reizes, kad viss krīt uz nerviem. Bet ziņkārība mani uztur. Mani mazāk interesē pusmūža cilvēki, kas dzīvo normālu cilvēku sadzīvi. Es neesmu sadzīves cilvēks. Man ir ļoti grūti tikt galā ar sadzīvi. Esmu nepraktisks un gaisā pasists. Brīnumainā kārtā tādi mēdz būt arī laukos ļoti praktiskā vidē izauguši cilvēki. Piemēram, Emīls Dārziņš. Ganīja lopus, mācījās franču valodu un neprata iedzīt naglu sienā. Sievasmāte viņu par to nežēlīgi kritizēja. Arī otrs jaunpiebaldzēns Sudrabkalns bija dzīvei nepiemērots. Es esmu tipisks ņerga, kā es tieku galā ar sadzīvi, tas man joprojām ir liels noslēpums, kuru nevaru atminēt. Bet sadzīve man paņem daudz enerģijas, ko varētu rakstu darbos ielikt.

– Kas ir tavas dzejas degviela? Ja vispār vari atbildēt uz šo jautājumu. Tu pieminēji Kunnosu, bet es neticu stāstam, ka viņam vajadzēja dzert, lai rakstītu dzeju.

– Viņam bija mīlestība. Platoniska mīlestība.

Vienu jau es pieminēju – centrēšanās uz mūžību. Mīlestības atblāzmas. Visu manu mūžu pat sīkākā aizraušanās deva ļoti daudz. Dzeja balstās uz mīlestību. To visi vienmēr ir apgalvojuši. Ne tikai uz platonisku mīlestību!

Tas ir nedabiski, kas es savos gados vēl rakstu lasāmu dzeju. Par to, ka lasāma – tā vismaz apgalvo mani lasītāji. Protams, ir labi, ja vieni saka – man tava dzeja riebjas, bet otri gandrīz ģībst. Gumiļovs reiz teica – ir slikta dzeja, laba dzeja un vienkārša dzeja, kurā it kā nekā netrūkst. Tā ir visbriesmīgākā. Esmu izteikts liriķis, rakstu īsu dzeju. Mēģināju sevi pārveidot. Reiz sāku rakstīt garāk. Iznāca slikti. Esmu samierinājies. Vēl man patīk spēlēties ar valodu, man tā garšo visās izpausmēs. Es, piemēram, sekoju tviterī, kā mainās žargons. Valoda mani interesē.