14. oktobra jubilārs: lieliskais latviešu tenors Jānis Sproģis
«Ja es varētu darīt to, ko gribu un varu, es būtu laimīgs. Bet man nav tādas iespējas. Mēneša laikā varētu ierakstīt četrus diskus, bet – es neierakstu nevienu.Tas nozīmē, ka es neko nedaru. Bet, kamēr vēl varu, es gribu darīt!» saka lieliskais latviešu tenors un vokālais pedagogs Jānis Sproģis. Viņu šodien suminām 71. dzimšanas dienā!
Savulaik viņš bija Latvijas Nacionālās operas solists, bet no 1986. gada Jānis Sproģis darbojas kā brīvmākslinieks. Daudzi joprojām atceras viņa Lielvārda lomu Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokoperā Lāčplēsis, ar kuru dziedātāja vārds zelta burtiem ierakstīts arī muzikālā teātra vēsturē. Atjaunotās Latvijas laikā Jānis Sproģis ir sniedzis daudzus solokoncertus ar dažādu stilu, tostarp garīgās mūzikas programmām, bet pavisam nesen, 5. septembrī, Kuldīgā koncertā Emīla Dārziņa pasaulē viņš uzdāvināja kuldīdzniekiem visas Emīla Dārziņa solodziesmas. «Šis ir komponista 140. jubilejas gads, tāpēc būtu priecīgs, ja kaut kur vēl šo programmu varētu izsist cauri un nodziedāt. Jau atmodas laikā kopā ar orķestri esmu ierakstījis visas Dārziņa dziesmas, bet nevaru izdot, jo man nav tādas naudas. Gribēju iet pie pilsētas mēra, iedomājos, ka varbūt viņš var palīdzēt. Tuvojas arī mūsu valsts svētki, bet, izrādās, viss jau aizsists, visa nauda sadalīta. Mani nepazīst šī vara,» skumji nosaka Jānis Sproģis.
Viņš stāsta: pirmdien piedalījies TV3 muzikālā šova Izklausies redzēts ierakstā. «Gribēju palīdzēt Elzai Rozentālei – viņai mani jāattēlo, jādzied Uz krustcelēm mazs bērniņš. Parādījos dzīvs. Jo viņa ir tik jauna, bet es jau tajā vecumā, kad viņa saviem bērniem varēs stāstīt, ka savulaik dziedājusi kopā ar Jāni Sproģi...»
Šodien kopā ar Jāni Sproģi dzied viņa audzēkņi. «Patiesībā es lēnām laboju tos, kuri ir sabojāti, kuru balsis ir salauztas. Bet es ņemu tikai tos, kuri grib strādāt. Tādus, kuri pusgada laikā atnāk tikai uz četrām stundām, man nevajag! Viņiem varbūt liekas: pāris reizes padziedās un tad varēs stāstīt, ka ir mācījušies pie Jāņa Sproģa... Dziedāšana tomēr ir sistemātisks darbs. Un, ja cilvēks grib strādāt un viņš pareizu var dabūt kaut tikai vienu noti, es garantēju, ka viņš pareizas dabūs arī visas pārējās,» apgalvo skanīgās balss īpašnieks.
Jānis Sproģis uzsver: arī Latvijai ir vajadzīgi tādi cilvēki, kuri grib strādāt. Stipri, godīgi, garīgi tīri. Tādi, kuru mērķis ir valsts un tauta. «Bet nav mums kapteiņa, kas mūs vestu uz priekšu! Tāpēc atkal un atkal uzskrienam uz sēkļa. Tad būvējam jaunu laivu, bet – atkal sanāk tāda pati. Kad mēs tiksim uz priekšu?! Kad mēs attīstīsimies?!» nopietni jautā Jānis Sproģis. Viņaprāt, augšas domā tikai par sevi, kamēr apakšas nezina, kā izdzīvot. «Pirms 27 gadiem es dziedāju par to, kā latvju zeme vaļā stāv, un tagad ir tas pats – uz krustcelēm mazs bērniņš rotaļājas... No vienas puses ir Krievija un cita valoda, no otras – ieceļotāji. Mēs atkal atceramies par patriotismu, bet ir jau par vēlu. Vairāk nekā divdesmit gadus nevienam nerūpēja, lai tauta būtu vienota, neviens nedomāja par sekām. Un nedomā jau arī tagad – katrs tikai par sevi. Kamēr uzmanību novērš Krievija un ieceļotāji, deputāti sev paceļ algas! Vai tas ir normāli?! Viņi, simt cilvēki, ir ievēlēti, lai tautai būtu labāk, bet viņi kā suņi grauž to vienu kaulu un katrs grib nokost pēc iespējas vairāk. Tas ir šausmīgi! Mums nav vajadzīgi tādi! Mums ir vajadzīga liela slota, lai to visu aizslaucītu. Nē, es jau neprasu apvērsumu, es prasu: nāciet pie prāta!».