Katrīne Pasternaka: "Viss notiek, kad necīnos"

Katrīne Pasternaka: «Ir jābūt pacietīgam. Meita Dārta, kad mācījās Londonā, iemīlēja brīnišķīgu puisi, un tagad viss tā izvērsies, ka viņi dzīvo Austrālijā. Mets ir tik brīnišķīgs, ka es piedodu viņam to, ka viņš ir austrālietis (smejas). Un lai arī mazdēls Ītens šobrīd latviski sarunājas tikai ar mūsu suni, es zinu – viņš runās latviski. Ītens te atgriezīsies un daudz laba izdarīs, ar akcentu vai bez, bet – izdarīs» © F64

«To gan esmu sapratusi – viss nāk īstajā brīdī. Jaunībā es par daudz ko saspringu, gribēju visu izdarīt perfekti, bet – nekas nenotika. Kad pati sev pateicu – pietiek, es vairs neuztraukšos, es vairs neko negaidu, esmu nogurusi visu laiku par kaut ko cīnīties, viss notika...» saka aktrise Katrīne Pasternaka. Ikdienā – Radio Skonto ētera balss, labdarības akciju Eņģeļi pār Latviju un Labestības diena seja, un arī LTV jaunā seriāla Māja pie ezera Marijas lomas atveidotāja.

– Kopš esi prom no teātra, vienmēr esi deklarējusi, ka aktiera profesija un skatuve tev ir noiets posms.

– Tā uzskatu joprojām.

– Tomēr piekriti filmēties seriālā Māja pie ezera.

– Tas, kas notika šovasar, bija jocīgi. Nekad nebiju domājusi, ka es jebko varētu izlemt apmēram septiņās minūtēs. Iezvanījās telefons, uzrādījās svešs numurs, es negribēju atbildēt, tomēr pacēlu. Zvanīja atbildīgā par aktieru atlasi Zane Bierande, un ļoti zemā balsī teica: «Jums sveiciens no režisora Armanda Zvirbuļa.» Teicu paldies, bet nevarēju atrast loģisku skaidrojumu šim zvanam. Apjuku, kad viņa pateica zvanīšanas nolūku, bet rezultātā jau pēc četrām dienām es biju filmēšanas laukumā Alsungā.

– Kādi bija argumenti jāvārdam?

– Režisors Armands Zvirbulis. Un tas, ka mana loma ir sieviete no laukiem. Tas nozīmē – man nav jāizliekas par to, kas es neesmu, jo es nejūtos kā pilsētas dāma. Protams, bija cilvēciski jautājumi, piemēram, šī sieviete ir pametusi savu bērnu vīrieša dēļ, bet tas jau ir profesionālā izaicinājuma jautājums.

– Uzdevi sev jautājumu: «Vai es to varu?», jo talantu jau laikam zaudēt nevar, bet profesionālās prasmes kā ikvienā profesijā ir jātrenē?

– Zane Bierandei toreiz pavaicāju divus jautājumus – vai viņa mani ir redzējusi pēdējā laikā, vai zina, ka es jau 20 gadus neesmu teātrī. Viņa atbildēja: «Armands jūs grib šai lomai.»

– Četras dienas pirms filmēšanas – tas liecina par ugunsgrēka situāciju filmēšanas komandā.

– Man pateica, ka šai lomai bija domāta cita aktrise. Godīgi – es tik ļoti maz paguvu padomāt, pirms devu jāvārdu, tāpēc tagad saku – tas bija liktenis. Kāpēc es piekritu, ir neatbildēts jautājums sev pašai, jo esmu atteikusi visus projektus, kas man piedāvāti teātrī, pēdējo atteicu vēl šovasar, lai gan tas bija tiešām vilinošs piedāvājums.

Savā dzīvē es pati esmu mēģinājusi ielauzties durvīs, kas man slēgtas, un zinu – var jau sisties un plosīties, bet nekas nenotiks. Kopš es vairs par daudz ko necīnos, daudz kas notiek pats no sevis – neko nedaru un nepiepūlos, bet kaut kā organiski nonāku vietā, kurā, loģiski domājot – nemaz nevajadzētu būt, bet – esmu.

– Kuras bijušas tās «slēgtās durvis»?

– Atskatoties, jāatzīst, ka «slēgtās durvis» vairāk bijušas personiskajā jomā, ne profesionālajā. Es ļoti esmu gribējusi mainīt pati sevi, bet durvis uz sevis mainīšanu man nav vērušās. Citur – aktiera būšanā, televīzijas darbā viss kaut kā noticis, es patiešām nezinu, kurš ar mani spēlē šo dzīves šahu, bet zinu – spēlē.

– Kāpēc tev dzīve piespēlēja šo lomu? Tā bija iespēja, izaicinājums, kārdinājums...

– Mani varētu spīdzināt, un es nevarētu pateikt, kāpēc piekritu. Tas ir kā uz ielas ieraudzīt un iemīlēt vīrieti, un vairs neatnākt mājās, pat nepateikt savējiem: «Piedodiet, es šeit vairs nedzīvoju.» Šajā gadījumā es pat nepaguvu iemīlēties, es laikam varētu lietot vārdu «apmātība». Pieļauju, ja man būtu ilgāks laiks apdomāties, es nebūtu piekritusi lomai. Tomēr – lai kāds būtu rezultāts, lai ko es pēc tam dzirdēšu un lasīšu, es nenožēloju šo laiku, jo biju kopā ar brīnišķīgiem cilvēkiem, un filmēšanas laukumā atkal sajutu tās smaržas, ko var apzīmēt ar vārdiem «aktiera profesija».

– Iegaršojās filmēšana?

– Mēreni. Ja man teiktu, ka nākamajā sezonā mana loma ir izsvītrota, vienīgais, ko es nodomātu, ka es slikti izdarīju. Es nedomātu, ka man kas slikts nodarīts. Ja seriāls turpināsies, es ļoti priecāšos, bet es noteikti negribu atgriezties šajā profesijā uz pilnu slodzi. Ja šim seriālam būs reitingi, ja tas turpināsies, tad es nākamvasar uzvilkšu savu lomas kažociņu un strādāšu. Man nevajag, noliekot vienu scenāriju, ilgoties pēc nākamā.

– Kritikas lasīsi?

– Droši vien. Kur tad likšos, ja es pat komentārus internetā lasu? Es daudz par sevi zinu (smaida).

– Droši vien zini arī to, kas nekad nav noticis.

– Protams. Reizēm pasmejos, bet pārsvarā raudu.

– Kāpēc sevi tā sāpini, ja tomēr lasi?

– Vairs nelasu par labdarības akcijām Labestības diena un Eņģeļi pār Latviju. Lai gan patiesībā par tiem komentāriem būtu jāsmejas – ja sākumā komentāros internetā apgalvoja, ka no labdarības projektos saziedotās summas es sev ņemot piecus procentus, vēlāk jau desmit, bet pēdējā likme – 20 procenti. Sākumā es kaucu tā, ka nezināju, kā saņemties, lai aizietu uz darbu, līdz mans puika, kurš tad vēl bija tīnis, reiz pateica: «Ja tu to lasīsi, es tevi necienīšu.» Un es pārtraucu lasīt, bet reizēm, lasot pavisam ko citu, vienalga nonāc pie šiem komentāriem.

– Kā šajos abos projektos, kas, no vienas puses, demonstrē tik milzīgu līdzjūtību un labestību, no otras puses – var piesaistīt sev tik negatīvi domājošus cilvēkus?

– Tāpēc, ka tie nav vieni un tie paši cilvēki. Reizēm es nesaprotu, kas mēs esam par cilvēkiem, kāpēc gaidām svētību pār sevi, ja paši vemjam uz visu un par visu. Esmu sapratusi – interneta komentāru pievēmējiem ir noderīga jebkura tēma. Pat bēgļu tēma. Latvijā negriež pušu rīkles pie baznīcām, bet latvieši brauc strādāt daudzviet Eiropā un pasaulē, viņi ir vistīrākie ekonomiskie bēgļi, un tie paši latvieši, redzot vecākus, kas izmisumā glābj savus bērnus, taisa histēriju. Tie cilvēki, kas bēg no kara, aizbrauks atpakaļ, kad karš beigsies, tāpat kā daudzi latvieši atbrauca atpakaļ, kad beidzās krievu vara. Kāpēc domājam, ka citi ir sliktāki? Es zinu, ka šis nav populārs viedoklis, bet man ir žēl šo cilvēku.

– No kā mums bail?

– Neticu, ka tās ir bailes ilgtermiņā sajaukties ar citām kultūrām, un tās arī nav bailes no islāma, kas nav ne agresīva, ne iznīcinoša reliģija, protams, ka galvenās ir bailes no terorisma, un to es saprotu. Tomēr vajag atcerēties, ka terorists var būt baltais cilvēks ar zilām asinīm, un Islāma valstī tādu šobrīd ir daudz – tādu, kas zaudējuši ticību savai zemei un tautai, un, kā lasīju kādā intervijā, tādi ir arī no Latvijas. Par to gan vajadzētu padomāt un satraukties – kāpēc tā notiek.

– Tu sevi uzskati par latvieti?

– Caur un cauri.

– Kā cilvēks ar tik jauktām asinīm kā tev kļūst par latvieti?

– Mani tā audzināja. Leģendārais latviešu aktieris Eduards Pāvuls man reiz teica: «Mēs, tie jaukteņi, tie etniskie bastardi, esam trakāki nacionālisti nekā tie tīrie latvieši.» Kā zināms, viņš bija puskrievs, viņa māte bija krieviete. Manā ģimenē neviens speciāli nemācīja mīlēt dzimteni, bet mani vecāki mīlēja šo zemi. Mamma [leģendārā latviešu aktrise Lidija Freimane – L. R.] dzimusi Rumānijā, bet šeit viņa auga un veidojās par cilvēku. Mana vecāmamma ir rumāniete, viņas tēvs – polis, mans vectētiņš ir latvietis, bet no papa puses manī ir ebreju asinis, manī ir milzīgs kokteilis. Manī ir daļa latviešu asiņu, es dzīvoju Latvijā un nekad mūžā pat neesmu iedomājusies dzīvot citur. Nezinu, kā es rīkotos tad, ja būtu piepildījies vissmagākais scenārijs par krievu atkārtotu ienākšanu, tas laikam būtu vienīgais gadījums, kad es varētu ar degpudeli mesties zem tanka vai arī aizbrauktu prom, lai paglābtu savu puiku, jo es negribētu, lai mans dēls nonāktu tādā valstī. Citādi – es nekad mūžā negribētu aizbraukt no Latvijas. Es zinu, ka man nebūs gandrīz nekāda pensija, un katru reizi, kad es pati maksāju nodokļus, manī ir drusku rūgtums, jo man visu laiku stāsta, ka pensijas nebūs, bet nodokļi ir jāmaksā, un es to arī daru, un vienalga negribu dzīvot citā valstī. Un zinu, ka savus kartupeļus es izaudzēšu.

– Godīgi – kad tev ir gribējies būt atpakaļ uz skatuves?

– Pilnīgi godīgi – nav gribējies. 1993. gadā aizgāju prom no teātra kā štata aktrise, pēc tam piedalījos dažos muzikālos projektos, tāpēc daudziem šķiet, ka es vēl nesen biju teātrī. Ja būtu gājusi prom no teātra ar sajūtu, ka mani nav novērtējuši, ka esmu talantīga un skaista, un īsti savā vietā, pieļauju, ka tad gan man būtu grūti. Iespējams, man būtu gribējies visu laiku pierādīt, cik ļoti visi ir kļūdījušies. Es aizgāju saprazdama, ka esmu nevietā. Ja šo soli būtu pārdzīvojusi, ja būtu gribējusi atgriezties, tad šis rudens būtu bijusi tā reize, kad man vajadzēja atsaukties režisora piedāvājumam, bet es patiešām no visas sirds negribu vairs būt uz skatuves.

– Varbūt tev vienkārši nebija lemts sastapt savu režisoru?

– Nekad neesmu bijusi kāda režisora aktrise, un arī neesmu meklējusi savu režisoru. Un aizejot prom no teātra pirms 22 gadiem, es jau nenometu savu dzīvi zemē. Trakāk būtu, ja es būtu palikusi teātrī un kļuvusi par ļaundabīgo šūnu, un tas neizbēgami notiek, ja cilvēks grib spēlēt vienu, bet viņam liek spēlēt kaut ko citu.

– Ko gribēji spēlēt?

– Lomas, kas dotu iespēju domāt uz skatuves, nevis uznākt, lai nodimdinātu, piesistu kāju, izriestu kuplās krūtis un ar žilbinošu smaidu noietu no skatuves. Un tā tas būtu bijis. Es visu esmu izdarījusi pareizi.

– Dzīves piepildījuma sajūta ir?

– Ir. Jo mans dzīves piepildījums nav mana profesija, bet mani bērni un mans vīrs, lai cik tas mietpilsoniski arī izklausītos. Ja mūsu materiālais stāvoklis būtu tāds, ka es varētu nestrādāt, es labprāt dzīvotu tikai savai ģimenei. Labi, es noteikti paturētu kādu darbu, jo esmu pārāk enerģiska.

– Tad vari iedomāties sevi dzīvojam 19. gadsimtā?

– Es varu iedomāties sevi 20. un 21. gadsimtā, jo esmu pārāk enerģiska, un tas nepiestāv 19. gadsimtam, es nevarētu būt paklausīga meitene un, teiksim, tikai izšūt, jo nekas cits man nav ļauts.

– Tu šobrīd tiešām varētu dzīvot tikai ģimenei?

– Varētu. Bet tad man būtu kārtīga saimniecība.

– Ko tu darītu?

– Man noteikti būtu savs sakņu dārzs, un es audzētu aitas. Aitas ir mīļas, turklāt ar tām, audzējot pietiekamā daudzumā, cilvēks sevi var arī nodrošināt. Nezinu, no kurienes man tādas vēlmes. Mammas tētis bija mežsaimnieks, mammas mamma vispār nekad mūžā nebija strādājusi algotu darbu, no tēva puses vecvecāki bija uzņēmēji, ar laukiem nebija nekāda sakara. Mamma tīņa gados gan bija strādājusi lauku saimniecībā, arī par ganu. Ik nedēļu izskatu sludinājumus, skatos, vai nav kāda skaista lauku saimniecība, būtu ar mieru mainīties prom uz laukiem. Draugi saka, ka esmu traka, uz vecumu domājot iet prom no pilsētas, kur blakus medicīna un citi pakalpojumi. Vīratēvs reiz teica: «Redz, kā ir – viens visu laiku kustas un ir dzīvs, viens visu laiku sēž un ir pagalam.» Es gribu kustēties, es gribu būt dzīva. Baltezerā mums ir skaisti, bet zemes tur ir maz, pat siltumnīciņa ir maziņa, kādi septiņi kvadrātmetri. Vienīgais, ko es negribētu pazaudēt – gadā reizi kaut kur aizbraukt, redzēt citu pasauli, bet laukos gribētu dzīvot.

– Un sākt no nulles?

– Šobrīd tas mani nebiedē. Varbūt es sevi mānu, meloju sev. Ja Dievs šo izdzirdēs un šis sapnis piepildīsies, varbūt es sapratīšu, ka nevaru to pavilkt.

– Ko vīrs saka?

– Ka mēs kļūstam veci. Tomēr viņš ir izturīgāks par mani.

Es varu iedomāties sevi kā lauku māju saimnieci. Tad man beidzot būtu tik liela istaba, ka varētu uzņemt visus savus draugus vienlaikus, jo šobrīd Baltezerā, kad sanāk draugi, daļa sēž kamīnam vienā pusē, daļa – otrā pusē, un tad sasaucas. Es negribētu, lai mirstot es domātu – tik daudz gribēju izdarīt, bet tā arī neizdarīju, tāpēc varbūt nav ko mētāties ar idejām, bet jāņem pretī tas, kas ir, jāpriecājas par to, kas ir.

– Kādas tu gribi vecumdienas?

– Man vēl gadi septiņi līdz pensijai! Ja vien acis ļaus un pirksti kustēsies, es daudz strādāšu rokdarbus. Es, protams, gribētu vēl kādu mazbērnu. Man vienmēr bijis sapnis par lielo galdu, pie kā sapulcēties visai ģimenei. Zinu, ka būs. Jo jau šogad bija jāizvelk lielāks galds, kad visi bijām kopā. Un kad vēl atbrauks znots Mets un dēls Kaža atvedīs savu meiteni... Ideālā variantā – gribētos, lai esam veseli, un tad jau es zināšu, kā savus mīļos palutināt.

– Lai vai kā tu kritīsi, piezemēsies kā kaķis uz visām četrām?

– Es varu krist, sasist seju un pat izsist zobus, bet es ātri apārstēšos, noteikti atsperšos un piecelšos. Zinu vienu lietu – es vairs neesmu gatava zaudēt nevienu no sev mīļajiem cilvēkiem, to skaidri apzinos. To gan es laikam vairs nespētu, bet no fiziskām un morālām grūtībām man vairs nav bail. Esmu iemācījusies izlēkāt pa akmeņiem. Ja kaut kas viens beidzas, sākas kaut kas cits – tas jāapzinās.

– Vai tev mēdz būt domas no sērijas: «Ko mamma par to teiktu?»

– Tikai nesmejies un nedomā sliktu par manām prāta spējām – reizēm es viņu sajūtu. Un arī dēlu Krišu un papu. Pāris reizes man cauri smadzenēm izskrējusi doma – kad mamma vakarā atnāks mājās, es viņai izstāstīšu. Zini, tāda sekundes tūkstošās daļiņas doma. Jā, es par daudzām lietām esmu domājusi, ko mamma teiktu. Nav tā, ka es kontrolēju sevi, domādama, ko mamma teiktu par to, ko teicu, izdarīju, pieļāvu vai tamlīdzīgi. Taču reizēm ir tēmas, situācijas vai sarunas, par kurām man būtu interesanti zināt mammas viedokli, to, vai arī viņa visā būtu klāt un piedalītos. Zinu, ka viņa pasmietos par manām attiecībām ar mazdēlu. Savulaik es viņu kritizēju, kad viņa izlaida manus bērnus, un viņa man atteica: «Tā ir mana pēdējā mīlestība, tev man jāļauj.» Un tagad es daru to pašu ar četrgadīgo Ītenu. Toties Dārta ar Metu uzskata, ka vecāku uzdevums ir bērnu audzināt, vecvecāku uzdevums – drusku izlaist. Nu tad šovasar mēs ar Juri centāmies, cik vien varējām (smejas).



Kultūra

Uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves 18. janvārī Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas „Zelta Mikrofons 2025” ceremonijā balvas „Par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā” saņems televīzijas režisore Svetlana Rudzīte un festivāla „Bildes” rīkotāja Tija Auziņa.

Svarīgākais