Līvija Akuratere: "Teātris ir jāskatās ar mīlestību"
 
Līvija Akuratere: «Man patīk teātra māksla tāpēc, ka tā atspoguļo mūsu aptverošo pasauli un cilvēku tajā» ©f64

«Tik garš mūžs ir likteņa labvēlība un brīnums, ka esmu jau nodzīvojusi turpat 90 gadus. Lai gan – es daudz par to nedomāju,» saka Līvija Akuratere. Nākamnedēļ, 23. septembrī, leģendārā latviešu teātra zinātniece un pedagoģe svinēs 90 gadu jubileju.

Tikai savējie

«Bildēšana mani nenogurdina, bet runāšana gan,» smaidot saka Līvija Akuratere sarunas sākumā, kamēr fotogrāfs mēģina rast labāko rakursu bildēšanai. «Neatceros, ka man rados būtu bijuši ilgdzīvotāji,» nosaka teātra zinātniece un piebilst, ka laikam ne jau gēni viņai ļāvuši nodzīvot tik skaistu un garu mūžu, visdrīzāk – pašas raksturs, kas vienmēr mudinājis dzīvot sparīgi. Atšķirībā no iepriekšējās «apaļās» jubilejas, kas tika atzīmēta ar plašu vērienu, jo Rīgas Latviešu biedrība un Latvijas Kultūras akadēmija rīkoja plašu sarīkojumu, lai godinātu teātra zinātnieci viņas 85 gadu dzimšanas dienā, šoreiz svinēšana notikšot mājās. «Tā mierīgi un jauki. Jo vieglāk tas viss notiks, jo labāk,» piebilst Līvijas Akurateres meita dziedātāja Ieva Akuratere. Viesos nāks tikai paši tuvākie radi un draugi, piedalīsies arī pārstāvji no Jāņa Akuratera muzeja, kas ar Akuratera dzimtas turpinātājiem vienmēr uzturējuši labas attiecības – Līvija ir rakstnieka Jāņa Akuratera vecākā brāļa Pētera dēla Voldemāra dzīvesbiedre, abi apprecējušies pēc tam, kad viņš pēc amnestijas atgriezies Rīgā no izsūtījuma Sibīrijā.

Patiesībā šī būs viena no retajām reizēm, kad teātra zinātniece savas mājas durvis vērs plašāk, jo nu jau ikdiena paejot diezgan noslēgti. Reizēm ciemos atnāk dzejnieks un atdzejotājs Matiass Knolls, arī režisors Valdis Lūriņš, bet Līvija Akuratere gan ļoti reti iet ārpus mājas. Daudz biežāk uz privātmāju Mežaparkā ceļo sveicieni – no režisoriem, aktieriem, kādreizējiem studentiem, vispār ar teātri saistītiem cilvēkiem, ar kuriem savulaik dzīves ceļi krustojušies. «Mamma skoloja arī pasākumu režisorus, tāpēc daudzi kultūras namu vadītāji arī ir bijušie studenti, un praktiski nav tādas vietas Latvijā, kur man bijuši koncerti un kur vietējā kultūras namā vismaz kāds nebūtu bijis mammas students,» stāsta Ieva Akuratere.

Iespējams, ka jubilejas cienastā būs halva un nēģi, jo par tiem ģimenē ir īpašs stāsts. «Atceros, ka mamma bija ārprātīgā sajūsmā, kad uzrakstīja grāmatu par leģendāro aktieri Luiju Šmitu, vienkārši gavilēdama staigāja. Protams, divi gadi, kamēr vāca materiālu kārtējai grāmatai, pagāja vienos priekos, bet, kad izrādās, ka grāmatas manuskripts pēc diviem mēnešiem ir jānodod, tad bija traki, tad mamma tikai rakstīja. Kad pabeidza, bija laime un gaviles. No bērnības atceros – kad mamma dabūja kādu honorāru par grāmatu, mums mājās noteikti bija svētki, un noteikti bija halva un nēģi. Bērnībā man likās, ka halva ir sinonīms algai.»

Mīlestības zona

Lai gan viss mūžs Līvijai Akuraterei pagājis, skatoties izrādes un skolojot jaunos aktierus un režisorus, šobrīd uz teātri viņai izdodas aiziet ļoti reti – kādas reizes četras sezonas laikā, un viss jau esot atkarīgs no veselības. Kad abas ar meitu Ievu tomēr sataisās doties uz teātri, teātra zinātniece esot «tik laimīga kā mazs bērns, ko ved uz zooloģisko dārzu. Tomēr fiziski tas ir arvien grūtāk, turklāt ir arī rūpīgi jāizvēlas, uz kuru izrādi doties. Jāskatās, lai izrāde nebūtu būvēta uz šausmām un neestētiskām lietām, lai nebūtu ne skaļa, ne gara, jo četras piecas stundas vairs nevar nosēdēt». Turklāt Līvijai Akuraterei, kas pati ilgu laiku strādājusi par literārās daļas vadītāju Dailes teātrī un vēlāk arī Jaunatnes teātrī un kurai gan ir bijuši savi īpaši mīļie režisori – Pēteris Pētersons, Ādolfs Šapiro, Fēlikss Deičs un Ārijs Geikins, nekad neesot bijis sava vismīļākā teātra, tāpēc arī šodien nevienam priekšroka netiek dota. Līvija Akuratere: «Es visas izrādes visos teātros skatījos ar lielu mīlestību un labestību pret visiem, kas izrādi radījuši. Es priecājos, ja izdevās, un bēdājos, ja nesanāca. Teātris vispār jāskatās ar mīlestību.»

Mīlestības zonā allaž bijuši arī amatieru teātri, kuru dalībnieki viņu uz rokām nēsājuši arī burtiskā nozīmē, tas noticis kādā amatieru teātru festivālā. «Amatieru teātris vienmēr paticis, jo tur varēja atļauties iestudēt savdabīgu dramaturģiju, jo viņiem nekad nebija jārūpējas par kasi, varēja ielikt visu savus sirds degsmi, tas viņus vienmēr sasildīja. Profesionāliem teātriem ir citi kritēriji, ļoti svarīga ir stratēģija, bet amatieru teātri vienmēr izbauda spēles prieku.»

Ilgus gadus Līvija Akuratere bijusi arī teātra vēstures pasniedzēja topošajiem aktieriem un režisoriem, un studentu lielā mīlestība pret savu pedagoģi skaidrojama ar to, ka viņa «mācīja ne tikai teātra vēsturi, bet arī saprast, kā veidojas teātris un kas vispār teātris pasaulē ir, kāda tam ir nozīme. Teātris padziļina lietu izpratni. Tāpēc studentiem bija interesanti». Protams, ka ne jau visi profesionāļi ir apveltīti ar pedagoga talantu, bet viņa vienmēr atradusi īsto vārdu īstajā brīdī. «Tā ir attieksme pret cilvēkiem,» nosaka Līvija Akuratere. «Vajag būt labvēlīgam, saskatīt labo.» Teātris ir bijusi viņas «dzīves būtība, lielākā laime, eksistence un interese, un katrs, pat mazākais kukainītis, kas nokļuvis teātra zonā, nokļuva arī uzmanības lokā». Viņa vienmēr mēģinājusi atrast iedrošinošus vārdus, lai jauno talantu teātra vidē iedvesmotu un virzītu uz varēšanas pusi. Strādādama kopā gan ar Eduardu Smiļģi un Felicitu Ertneri, gan Nikolaju Mūrnieku un Irmgardi Mitrēvicu, viņa jau jaunībā sapratusi, ko nozīmē saprast un atbalstīt režisora domu, konkretizēt to, lai palīdzētu aktieriem to uztvert un realizēt.

Viss mūžs Līvijai Akuraterei pagājis latviešu teātrī, viņa ir uzrakstījusi daudzas grāmatas par izciliem aktieriem, bet par to, vai jaunie laiki, kad arī teātrī dominē peļņa un pragmatisms, nodarīs ko sliktu latviešu teātrim, viņa nedomājot. Arī par to, kāds un vai vispār tas būs pēc gadiem 50, jo ir «jāsajūsminās par to, ka pasaulē vispār ir tāda izpausme kā teātris, teātra spēlēšana». Un vispār, lai vai kas notikšot, «teātris ir un būs paralēlā īstenība».

Ikdienas rituāli

Jau gadus trīsdesmit Līvija Akuratere dzīvo Mežaparkā. Sagadījies tā, ka savulaik dēla Mārtiņa ģimene gribējusi pārcelties no iepriekšējās dzīves vietas, un, lai gan sākotnēji dzīves vietas maiņa nešķitis tik patīkams pasākums, rezultātā viss izvērties izcili labi – nokļuvuši mājā, kas vēlāk izrādījies valsts īpašums, jo savulaik tā piederējusi no Latvijas emigrējušam baltvācu arhitektam, tāpēc to izdevies iegādāties par privatizācijas sertifikātiem. Un šobrīd savu pašreizējo dzīves vietu viņa apzīmē ar vārdu «idille». Šogad dārzā esot gana daudz ābolu, lai gan daudz arī nokrituši nenogatavojušies, jo augusts bijis pārāk sauss. Tā kā ābolu raža padevusies lieliska, ar to daloties ar saviem augšējiem kaimiņiem – «Mārtiņu Ķibildu, viņa sievu Ilzi un abu dēliņu Paulīti. Viņi ir burvīgi, inteliģenti, ar brīnišķīgu gaumi, smalkjūtīgi».

Ikdienas rituālā noteikti esot latviešu seriālu skatīšanās, protams, ka topā ir UgunsGrēks, arī Viņas melo labāk esot bijis «tā nekas». Protams, ka garām netiek laisti arī izrāžu ieraksti, «nu jebkas televīzijā, kur ir latviešu aktieri». Nedēļas nogalēs abas ar meitu skatoties seriālu Erkils Puaro pēc Agatas Kristi romāna motīviem, «jo šī autore ir ļoti iemīļota».

Kad laiks ir silts un skaists, tad noteikti ejot dārzā. Nē, dārza darbi viņai nekad neesot gājuši pie sirds, daudz labāk «patikuši dvēseles dārzi, sirds dārzi», toties vienmēr paticis «skatīties puķes un klausīties klusumā». Iespējams, tieši tāpēc ģimene, kad vēl dzīvojusi tuvāk centram, savulaik sarūpējusi vasarnīcu Klapkalnciemā. «Kaut mūs ar brāli audzināja vecmāmiņa, mamma vienmēr paspēja parūpēties, lai mēs vasarās būtu ārkārtīgi skaistā vietā dabā, un parasti trīs ar pusi mēnešus gadā dzīvojām skaistā vietā – Klapkalnciemā ir maza vasarnīciņa, ko mamma uzskatīja par vajadzīgu uzcelt. Tā ir mūsu laimīgā vieta,» stāsta Ieva Akuratere. «Jā, mamma visu mūžu ir veltījusi teātrim, bet es nekad neesmu bijusi greizsirdīga par to. Nekad. Man ir bijusi sapratne par to, ka mamma vairāk dzīvo teātra realitātē nekā šajā. Katram ir dota atļauja brīvi un laimīgi darīt to, ko viņš pats vēlas. Mamma arī mani nekad nav kontrolējusi un, lai ko es esmu darījusi, nekad nav mēģinājusi iegrožot. Jau bērnībā viņa tam atmeta ar roku – nebija ne iemesla tā darīt, ne arī tieksmes. Viņa ir cilvēks, kas ļauj katram izpausties, un viņa daudz ko pieņem, kā var notikt. Ko tik mēs visu neesam pārcietušas, bet mamma daudz ko spējusi pieņemt.»

Pirms dažiem gadiem Līvija Akuratere izvētījusi savus jaunības dzejoļus, pat sakārtojusi tos izdošanai. Manuskripts esot gatavs, bet, lai arī tā būtu tikai neliela grāmatiņa, tās izdošanai, protams, nepieciešams finansējums, kuru vēl nav izdevies atrast. «Mammai bijis ļoti aktīvs mūžs – grāmatas, studenti, izrādes... Tas sagādāja vislielāko interesei un prieku, tāpēc arī nebija grūti.

Viņa ir īsts teātra cilvēks – no rīta cēlās un vakaros gāja gulēt ar domām par teātri, bet tas jau ir skaisti – ka var atrast dzīves piepildījumu.»

***

Līvija AKURATERE

• Teātra zinātniece

• Dzimusi 1925. gada 23. septembrī kā vienīgais bērns dzelzceļa telegrāfista • Pētera Pečaka ģimenē

• Precējusies ar aktieri Voldemāru Akurateru (rakstnieka Jāņa Akuratera vecākā brāļa Pētera dēlu, kas pēc amnestijas bija atgriezies Rīgā no izsūtījuma Sibīrijā), bērni: dēls Mārtiņš un meita Ieva, mazbērni – dēla meita Laura un meitas dēls Matīss

• Studējusi Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes jaunnodibinātajā mākslas zinātņu nodaļā (1945–1948) un paralēli Teātra skolā (pēdējai pārtopot par Teātra institūtu, studijas universitātē pēc trešā kursa pārtrauc, teātra institūtu beigusi 1950. gadā)

• Strādājusi Dailes teātrī (literārās daļas vadītāja, 1951–1953), Kultūras ministrijā (no 1953. līdz 1957. gadam un no 1958. līdz 1961. gadam), Jaunatnes teātrī (literārās daļas vadītāja, 1964–1965), laikrakstā Rīgas Balss, Latvijas Zinātņu akadēmijas Literatūras, folkloras un mākslas institūtā (1968–1993).

• Bijusi drāmas konsultante Rakstnieku savienībā, mākslinieciskā vadītāja Tautas kinoaktieru studijā (1965–1968)

• No 1952. gada lasīja teātra vēstures kursus J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē

• Latvijas Kultūras akadēmijas profesore (1994–1999). Lasīja lekciju kursus pasaules teātra mākslā

• Īpašu uzmanību pievērsusi amatierteātru attīstībai

• Vairāku monogrāfiju autore: Anta Klints (1962), Artūrs Filipsons (1970), Emīlija Viesture (1976), Gunārs Cilinskis (1978), Neparastā aktrise (par Emīliju Bērziņu, 1985), Dzīves izturīgie (par Nikolaju Mūrnieku un Irmgardi Mitrēvicu, 1988), kopā ar V. Lapacinsku grāmata par scenogrāfu Rūdolfu Pīlādzi (1985), Un notika tas tā (par aktieri Luiju Šmitu), Aktiermāksla latviešu teātrī (1983, darbs saņēmis Zinātņu Akadēmijas Jāņa Sudrabkalna prēmiju). Abu Latviešu padomju teātra vēstures sējumu un grāmatas Rīgas Krievu drāmas teātris līdzautore

• Dramatizējusi P. Rozīša romānu Valmieras puikas, dokumentālās filmas Jānis Osis scenārija autore

• Saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni (1999).