APRITĒ: Kā pasaules nepievilts bērns
 
Valdis Atāls: «Mūsdienās spēja klausīties otru cilvēku ir nenovērtējama. Sociāli tik šķirtā sabiedrībā cilvēku maz interesē otrs cilvēks, patiesībā otrs interesē tikai tik daudz, cik liela ir iespēja viņu izmantot. Ja no otra nevar gūt nekādu materiālu labumu, tad interese beidzas» ©F64

«Dziesminieks ir savu baznīcu atstājušais cilvēks, kas joprojām meklē garīgumu humānismu zaudējušajā pasaulē,» uzskata dzejnieks un komponists Valdis Atāls. Šīs nedēļas nogalē viņš piedalīsies 6. Latvijas dziesminieku saietā, kas notiks Jaunpiebalgas novada dabas saimniecībā Lielkrūzes.

Cilvēks meklē cilvēku

«Tā ir unikāla iespēja satikt cilvēkus, kurus pazīsti, ar kuriem ir interesanti kopā, kuri ir mazāk pretenciozi un nerada kontaktspriegumu. Pasākums notiek dabā, tie reizē ir svētki un atpūta, viss vienā kausā,» tā par dziesminieku saietu saka dzejnieks un komponists Valdis Atāls. Saietā ar savu publiku satiksies dziesminieki un dzejnieki, uzrunājot klausītājus gan no lielās kokā veidotās estrādes, gan koncertos un pasākumos zem klajas debess. Jau 7. augusta vakarā sāksies pirmais lielkoncerts, pusnaktī – tradicionālā nakts sadziedāšanās pie ugunskuriem, un vienā no tiem uzstāsies Valdis Atāls un tulkotājs Valdis Bisenieks. Par šīs uzstāšanās reizes programmu viņš īpaši nedomājot, jo «viss atkarīgs no situācijas un klausītāja, jo ir brīži, kas iedvesmo, ir brīži, kas ir vienaldzīgi. Es jau neeju pļavā kā draiska meitenīte padziedāt. Ko dvēsele man dos dziedāt, to arī izpildīšu, kaut ko no vecā, iespējams, arī ko jaunu.»

Dziesminieku saietā ik gadu galvenokārt piedalās apmēram vieni un tie paši dalībnieki, arī publika jau nostabilizējusies, bet ik gadu uzrodas arī jaunas sejas. «Vecie dziesminieki ir kā jau nospēlētas plates, bet jaunie dziesminieki nāk klāt ar savu plānprātību, un tas ir rosinoši. Arī publikā ir jau savējie un ik gadu ir arī ziņkārīgie, kas grib paraudzīties uz citādo,» domā Valdis Atāls. Dziesminieku saietā uzstāsies arī dzejnieki Amanda Aizpuriete, Leons Briedis, Valdis Bisenieks, Māris Salējs, Arvīds Ulme un citi. «Šis pasākums ar katru gadu kļūst arvien populārāks, manuprāt, tāpēc, ka šajos laikos cilvēki meklē cilvēcību, vienkāršu draudzēšanos. Īstenībā cilvēki ir tik nomākti ar sociālajām grūtībām un naudas medīšanu, un mēģināšanu nostāvēt pretī politiskajai prostitūcijai, un vienā brīdī gribas ieraudzīt sev pretī naivu un skaistu cilvēku,» uzskata Valdis Atāls.

Mūziķis domā, ka mūsdienu Latvijā vislielākais bards ir Kaspars Dimiters, jo «viņš ir sociāli aktīvs, pat sociāli agresīvs, bet dīvainākais ir tas, ka mēs negribam dzirdēt patiesību, mēs gribam dzirdēt mīlestību. Trakums, ka patiesība iztraucē un saplosa, un tad cilvēks, gluži kā no ligzdas izdzīts putns, skraida un nevar atrast savu vietu. Mēs gribam skaistus māņus, jo gribam dzīvot ar mīlestību, nevis tapt nogalinātiem ar diagnozi jeb patiesību.»

Saogot un sasēņot albumu

«Ha, pietrūka naudas trīs dziesmu ierakstīšanai. Laikam jāiet mežā ogot un sēņot un jāsaogo un jāsasēņo, lai var iesākto pabeigt,» tā par savu jauno albumu saka Valdis Atāls un cer, ka viņa jaunais disks dienasgaismu ieraudzīs rudenī. Iepriekšējais tapa pirms jau ilgāka laika, un mūziķis uzskata, ka nu ir pienācis īstais brīdis, lai «palaistu pasaulē sev nozīmīgas garīgas atklāsmes, jo bards ir motivēts – viņš izpilda jēgpilnas dziesmas».

Šajā laikā dziesmas rakstoties grūti, jo ir pārāk daudz jādomā par fizisku izdzīvošanu, tas aizņem lielāko daļu laika un arī prātu, bet arī publika ir tikpat norūpējusies par elementāru izdzīvošanu un vairs neesot uzmanīgi klausītāji. «Tāpēc ir labi, ja šādos saietos kopā nāk dziesminieki un klausītāji, viņi kopā izveidos cilvēku slāni, kas iemācījies klausīties otru cilvēku, kas mācās klausīties mūziku. Mūsdienās spēja klausīties otru ir nenovērtējama. Sociāli tik šķirtā sabiedrībā cilvēku maz interesē otrs cilvēks, patiesībā otrs interesē tikai tik daudz, cik liela ir iespēja viņu izmantot. Ja no otra nevar gūt nekādu materiālu labumu, tad interese beidzas,» uzskata dziesminieks. Un tas esot loģiski, jo sabiedrība padarīta par naudas atkarīgo, kas ir tāda pati slimība kā visas citas zināmās atkarības. «Ja grib pārvaldīt sabiedrību, tā ir jāsašķeļ, nacionāli jāsamaisa un jāpadara par patērētāju sabiedrību, kurā savā starpā sacenšas nevis ar garīgām, bet ar mantiskām lietām, kurā rotājas ar jahtām un limuzīniem, un mantiskai sacensībai jābūt it visos slāņos, pat ubagiem ir jāsacenšas, kurš iegūs vairāk,» saka dziesminieks. Šādi procesi nav unikāli Latvijā, tā notiekot it visās sabiedrībās, kas pārdzīvo liberalizāciju, tātad vienlaikus tiek palaisti vaļā arī cilvēka pamatinstinkti, un cilvēks «kļūst sociāli darvinistisks, par visu varu parāda savu mežonīgo dabu – pierāda to, ka ir cēlies no pērtiķa. Vispār cilvēks ir agresīvs parazīts – mēģina uzkundzēties visām dzīvības formām, mēģina kolonizēt citas planētas Saules sistēmā, prāto, kur varētu iecirst zobus kosmosā. Vai kosmoss ļaus šai slimībai izplesties, es nezinu.»

Māksliniekam ir arī viedoklis par pēdējā laikā tik aktuālo bēgļu jautājumu. «Tautu staigāšanas rezultātā nācijas sajaucas, pazūd nacionālais egregors, un tā cilvēki ir vieglāk pārvadāmi. Ja vēl izdodas viņus piesiet pie materiālajām lietām, garīgajam atstājot vien nulles vērtību... Zinu, ka šādi teksti izklausās pēc pasaules pārvaldītāju klubiņu teorijas, bet viens no tādiem klubiņiem ir baznīca, kas visilgāk ir ekonomiski kontrolējusi Eiropu, tomēr tas nav vienīgais, jo ir arī amerikāņu un anglosakšu kapitāla turētāji. Protams, tie, kam jau ir bagātības, domā par to, lai viņiem bagātību būtu vairāk, tikai viņi ir sabijušies, ka ļaužu masa ir pārāk liela, lai to varētu pabarot, tāpēc jādomā, kā samazināt cilvēku skaitu pasaulē – vai ar slimībām, vai ar kariem. Un kā nepieļaut dumpīgumu.»

Zelta zivtiņa neķeras

«Braucu makšķerēt, bet zelta zivtiņu vēl nav izdevies noķert,» smej Valdis Atāls un piebilst, ka nu jau esot tajā nopietnajā vecumā, kurā jau sen kapu kalniņš redzams, bet aizvien kalnā gribas iet. «Es nesaņemu nekādu valsts pabalstu, pat pensiju nesaņemu ne centa, es pat drīkstētu atteikties no pilsonības. Sagadījās tā, ka viens uzņēmējs, kurš mani uzrunāja remontēt veikalu, pēkšņi aizlaidās uz Angliju ar visu manu darba grāmatiņu. Nu man būtu jāskrien pa riņķi uz visām vietām, kur esmu strādājis, jāņem izziņas, lai varētu dabūt pensiju, bet izrēķināju, ka man vienalga nebūtu vairāk par 70 eiro. Un tad es domāju, ka dēļ tā neskriešu, ne jau lepnības dēļ, jo ir skaidrs, ka ar to arī nevaru izvilkt,» saka mūziķis. Ik pa laikam viņš piekrīt būvēt siltumiekārtas un kamīnus, bet, kad «nonāk pavisam badā un veselība tomēr atļauj», tad piekrīt restaurēt vecas mājas. «Tā es pakalpoju mājas garam, pēdējās divas mājas, ko restaurēju, bija ap 120 gadu vecas,» atklāj Atāls. Par sabiedriskajām aktualitātēm viņš ikdienā «necepoties», jo – kāda jēga? «Izlasīju, ka Dalailama domā par to, ka vairs nereinkarnēsies, un šī ziņa gan rada nopietnu garīgu krīzi. Ja cilvēks saka – mans garīgais pienesums šai pasaulei vairs nepalīdzēs, jo tā ir tiktāl sakropļota, tad domāju – šis cilvēks mums pagriezis muguru un aiziet viens. Jo viņa devumu vairs neviens nespēs paņemt.» Lai vai kā, mūziķis ir nolēmis pabeigt darbu pie iesāktā albuma, jo pašam nepatīkot nepabeigti darbi. «Un tad jau redzēs, kas un kā būs.»

Valdis ATĀLS

  • Mūziķis, dzejnieks un gleznotājs
  • Dzimis 1950. gada 25. novembrī Preiļu rajonā
  • Precējies. Sieva Ivonna; meita Elizabete absolvējusi mākslas pedagoģiju Latvijas Universitātē, studē Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā
  • Mācījies Alojas Ausekļa vidusskolā, Limbažu arodskolā
  • Restaurējis Cēsu Sv. Jāņa un Ķempju baznīcu, Jērcēnu un Ēveles muižu u.c..
  • Strādājis par celtnieku, pedagogu, restauratoru, interjeristu, kamīnmeistaru
  • Izdevis sešus dziesmu albumus, dzejoļu un aforismu krājumu Domas un lirika (1998)
  • Gleznot mācījies pie Jāzepa Pīgožņa un Jāņa Pauļuka. Personālizstādes bijušas Cēsīs, Limbažos
  • Sakārtojis, ilustrējis Egīla Bāra dzejoļu krājumu Nulles vienkāršošana (2001)
  • Radījis vairāk nekā 40 mākslinieciskas formas kamīnu