«Dejojot es paceļos spārnos un kā Ikars lidoju virs ikdienības. Bet dejas beigās es atkal kā Ikars – ar blaukšķi nonāku zemē,» atzīstas pasaulslavenā latviešu izcelsmes dejotāja Vija Vētra. Jau daudzus gadus ceriņu ziedēšanas laikā viņa ir Rīgā, un arī šis pavasaris nav izņēmums.
Savos 92 gados Vija Vētra joprojām vada indiešu deju meistarklases, kurās piedalīties aicināti visi dejas entuziasti (šovakar un 2. jūnijā pulksten 18.30 Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Mazajā zālē), un gatavojas savam radošajam vakaram – dejas izrādei, kas turpat RTU gaidāma 9. jūnijā pulksten 19.
Tālo ceļu no Ņujorkas Vija Vētra regulāri mēro jau kopš 1990. gada, kad viņu pirmoreiz šurp ataicināja dzejnieks Imants Ziedonis. «Tolaik viņš bija Latvijas Kultūras fonda priekšnieks, un tieši viņš ir atbildīgs par to, ka tagad katru gadu esmu Latvijā. Vairākus gadus pēc kārtas uzstājos Nacionālajā teātrī, esmu dejojusi arī uz Ave Sol koncertzāles, Jaunā Rīgas teātra un Rīgas Latviešu biedrības nama skatuves,» priecīgi stāsta pasaulslavenā dejotāja.
Viņa neslēpj, ka ir pārcietusi abu gūžu operācijas, turklāt četrus mēnešus pēc otrās operācijas 2013. gadā viņa nodejoja savu 90 gadu jubilejas koncertu. «Dakteri teica, ka normāli cilvēki tā nedara, jo tas nav iespējams. Es esot brīnums,» viņa pasmaida un saka, ka laikam jau tiešām nav normāla. «Neviens netic, kad saku, cik man gadu. Visi jautā, kur ņemu spēku joprojām būt uz skatuves. Atbilde pavisam vienkārša: gars ir tas, kas mūs vada. Tas garīgais pacēlums, kādā esmu, esot uz skatuves, ir daudz augstāks par ikdienišķām sajūtām. Dejotājam ir jābūt kā stipram jātniekam, jo ķermenis ir mežonīgs zirgs, kas jāsavalda un jāvada. Gars ir tas, kas to spēj savaldīt, un tikai garīgā nostāja dod spēku un iedvesmu,» sapratusi Vija Vētra. Viņa atzīstas, ka tiešām nezina nevienu savu kolēģi ne šeit, ne Amerikā, kurš «tādos gados» vēl vadītu meistarklases un varētu nodejot divas stundas garu programmu. «Zināms, ka es vairs nelecu, bet lēciens jau vēl nav deja,» viņa norāda, piebilstot, ka lēcieni dejā nav būtiski svarīgi. «Svarīgāka ir ķermeņa stāja, roku kustības, aktieriskā izteiksme. Tas viss man ļoti patīk un der, un, tā kā esmu arī horeogrāfe, es radu tādas kustības, ko joprojām varu izdejot. Es pielaikoju sev to, ko varu.»
Vija Vētra neslēpj, ka Ņujorkā pēdējos gados viņa darbojas minimāli un viņas ikdiena ir pavisam ikdienišķa. «Amerikā jūtos ļoti vientuļa. Man nav ģimenes, jo visu dzīvi esmu atdevusi dejai. Un tagad tā ir – vientulība ir izteikta,» viņa vaļsirdīgi atzīstas, piebilstot, ka arī tuvu draugu tur īsti nav. «Latvieši Ņujorkā ir ļoti izkaisīti. Kādus divpadsmit no viņiem satieku tikai vienreiz gadā savā dzimšanas dienā, kad kopā nodejojam manu rituālu – visiem ir jādejo ar svecēm. Bet amerikāņi ir ļoti neieinteresēti un auksti, katrs domā tikai par sevi, un man tā ir sveša pasaule. Lai arī tur dzīvoju un strādāju jau vairāk nekā četrdesmit gadu, es viņiem neko nenozīmēju. Latvijā ir pilnīgi cita lieta – te mani gaida, ciena, mīl, novērtē. Te man vienmēr ir sirsnīgi silta sajūta. Nezinu, kā izdzīvošu, kad man vairs nebūs iespējas te atbraukt... Jā, tad būs pavisam grūti,» dejotāja acīmredzami saskumst un saka, ka, iespējams, jau šī ir viņas pēdējā reize dzimtenē. «Dzīvoklī Vecrīgā, kurā vairākus gadus biju apmetusies, nākamgad vairs nevarēšu palikt. Bet man vajag te būt un te uzlādēties, lai atkal varētu izturēt vēl vienu ziemu Ņujorkā, kur man ir ļoti bēdīgi,» nosaka Vija Vētra un atzīstas, ka tikai šeit, Latvijā, viņa saņem to garīgo barību, bez kuras neviens mākslinieks nespēj izdzīvot.