16.maija jubilārs: LNB direktors Andris Vilks
«Līdz ar jauno ēku ir mainījusies cilvēku attieksme pret bibliotēku. Ir daudz gadījumu, kad cilvēki atzīst, ka bijuši skeptiski noskaņoti pret šo ēku, bet, atnākot uz bibliotēku un redzot, kas tur notiek, uz mums skatās ar citu attieksmi. Realitāte savu lomu nospēlējusi,» saka Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, tomēr uzsver – ēka ir uzcelta, bet bibliotēka tās plašākajā nozīmē aizvien attīstās, tās būvniecība laikam jau nekad netiks pabeigta.
«Dzimšanas dienas rītā man ļoti agri jābūt lidostā, jo pulksten 7.40 es pacelšos gaisā – lidošu uz Berni, kur notiks Eiropas nacionālo bibliotēku direktoru sanāksme,» saka Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, kuram 16. maijā apritēs 58 gadi. Pēdējā laikā tā esot ierasta prakse – dzimšanas dienu pavadīt, to īpaši nesvinot, bet laiku veltot profesionāliem pienākumiem. Ikgadējā Eiropas nacionālo bibliotēku direktoru sanāksmē allaž tiekot apspriesti aktuāli jautājumi, un šogad tie ir – digitālās bibliotēkas un zinātniskās informācijas pieejamība. Protams, ka bibliotēkas, aizstāvot savu lasītāju intereses, vēlas, lai informācija būtu daudz plašāk pieejama, savukārt to ierobežot cenšas organizācijas, kas pārstāv dažādas autortiesības. «To var saprast, autortiesības vajag respektēt, bet lasītājiem ir savas intereses. Pēdējos gados īpaši strauji pieaug interese par dažādām tiešsaistes datu bāzēm un e-grāmatām, un tas ir tikai dabiski, ka daudzi speciālisti un zinātnieki ir ieinteresēti vieglākā piekļuvē elektroniskajiem resursiem,» stāsta bibliotēkas direktors. Andris Vilks uzsver, ka šis ir īpašs laiks LNB darbiniekiem, kuri, izmantojot iespējas, ko dod «fiziskā un tehnoloģiskā telpa», īpaši daudz domā par satura nodrošināšanu. Tā tikai šķietot, ka 21. gadsimts ar tā unikālo piedāvājumu internetu izslēdz nepieciešamību pēc bibliotēkas. «Tīmeklis ir neorganizēts informācijas troksnis, un šajā troksnī ir vajadzīga zināma kārtība, informācijas ticamība, un tam nepieciešami informācijas menedžeri, kā šodien mēdz saukt bibliotekārus. Arī vieta vajadzīga, jo, izrādās, cilvēkiem ir svarīga telpa, kur komunicēt, satikties un ir arī vajadzīga sabiedrība, tā ir ilūzija, ka cilvēks viens pats var sēdēt savās mājās pie interneta un justies laimīgs.»
Izrādās, ka pēdējā laikā, lai arī LNB ēkas pieejamība ir ierobežota, ļoti pieaug apmeklētāju skaits, un pārsteidzošākais ir tas, ka visvairāk apmeklētāju tajā ierodas svētdienās. «Tā izskatās, ka cilvēki svētdienās neiet uz lielveikalu, bet uz bibliotēku.»
Dzimšanas dienā pavisam noteikti sveicienu atsūtīs meita Anna, kas jau kādu laiku dzīvo Londonā, strādā starptautisku konferenču rīkošanas sfērā un šobrīd pati ir Kenijā. «Savā laikā es viņu aizvedu uz Londonu, lai pabaidītu ar briesmīgi lielo pilsētu, un tā viņai tik ļoti iepatikās, ka tagad to jau nožēloju,» smejot saka Andris Vilks. «Par dāvanām neesmu domājis, jo tās man šķiet nesvarīgas, materiālo vajadzību laiks ir aiz muguras. Protams, visi skrien savos darbos, bet vislielākā dāvana ir laiks kopā ar sev tuviem cilvēkiem.»