Zigda Martinsone: Dzeguzīte ir fenomens Latvijas kultūrā
«Ansamblis Dzeguzīte ir fenomens Latvijas kultūrā, turklāt visus 45 gadus tas spējis noturēt ļoti augstu profesionalitātes latiņu,» uzskata Zigda Martinsone – kādreizējā ansambļa dalībniece, Dzeguzītes ilggadējās vadītājas Dailas Martinsones meita, kura jau 15 gadus ansamblī strādā ar vismazākajiem bērniem, un visus dziedāt gribošos bērnus sagatavo Dzeguzītes koncertgrupai.
Rīt, 9. maijā, bērnu vokālais ansamblis Dzeguzīte aicina uz 45. gadu jubilejas koncertu, kas notiks kinoteātrī Splendid Palace. Programmā skanēs tikai un vienīgi komponista Raimonda Paula dziesmas – labi pazīstami un arī vairāki jauni skaņdarbi un popuriji. Par godu Raiņa 150. jubilejai skanēs cikls Baltās dziesmas, ar kuru pirms 40 gadiem sākās Dzeguzītes sadarbība ar komponistu Raimondu Paulu, un godināta tiks arī šī gada jubilāre Aspazija, kuras dzeja 1980. gadā izmantota Maestro piecu dziesmu ciklā, kura vispopulārākā daļa, protams, ir Circenīša Ziemassvētki.
– Cik senas ir jūsu attiecības ar Dzeguzīti?
– Ļoti senas. Es Dzeguzītē dziedāju, vēl pirms uz to atnāca mana mamma (1972. gadā Daila Martinsone sāka vadīt ansambli Dzeguzīte – L.R.).
Un tad, pirms 15 gadiem mamma aicināja mani uz Dzeguzīti, jo darbs ar vismazākajiem bērniem ir fiziski grūts, un es piekritu – strādāju ar vismazākajiem bērniņiem, no divarpus gadu vecuma līdz skolai, un man patiešām patīk pats process, tas ir sirds darbs. Protams, ne jau visi bērni noturas ansamblī, un tas notiek dažādu, arī ar dziedāšanu nesaistītu apstākļu dēļ, bet, manuprāt, pats galvenais ir tas, ka viņi visi turpmākajai dzīvei paņem līdzi mīlestību uz mūziku, daudzi arī sāk mācīties mūzikas skolā, aiziet pa klasiskās mūzikas ceļu, lai gan sākums bijis popmūzikas ansamblī Dzeguzīte. Neslēpšu un neliekuļošu – man patīk, ka esmu sekmējusi viņu virzību mūzikā.
– Vai tiesa, ka jūsu mamma aizgāja strādāt uz Dzeguzīti tikai tāpēc, ka jūs tur dziedājāt?
– Tā bija. Tolaik Dzeguzītē nemitīgi mainījās pedagogi, tieši tobrīd Maija un Krišs Deķi aizgāja no ansambļa, un, tā kā man ļoti patika dziedāt un arī sanāca, mamma uzņēmās to vadīt. No tā laika Latvijas Radio ir saglabājušies ļoti daudz ierakstu, kuros es dziedu solo. Piemēram, slaveno dziesmiņu Miega zilonis, kas tradicionāli tika atskaņota pēc Vakara pasaciņas, izpildu es. Ar mīļumu atceros to laiku, mums bija ieraksti televīzijā un radio, koncerti, ekskursijas...
– Šajā koncertā tiks izpildītas Raimonda Paula dziesmas, bet viņa laiks Dzeguzītē sākās pēc tam, kad jūs tajā dziedājāt. Kā zināms, ap gadiem 12–14 dzeguzēni tiek mesti ārā no ligzdas, jo vienkārši ir izauguši no bērnu ansambļa vecuma. Nav žēl, ka Dzeguzītes milzīgās slavas laiks kopā ar Maestro jums gāja secen?
– Tajā laikā es ansamblī vairs nedziedāju, tomēr arī es izbaudīju to laiku, tikai – aiz skatuves, jo uz koncertiem Maskavā es parasti braucu līdzi, lai palīdzētu mammai savākt mazākos bērnus. Es esmu piedalījusies dažādos konkursos kā soliste, kā vijolniece, tāpēc varu teikt – sava daļa spozmes tika arī man, esmu uzvarējusi pat Vissavienības jauno izpildītāju konkursā.
Īstenībā ne jau dēļ starmešu gaismām un popularitātes bērnam būtu vēlams dziedāt. Manuprāt, tas ļoti attīsta bērnu – sākot no ritma sajūtas, atmiņas trenēšanas un uzmanības noturēšanas, līdz disciplīnas izkopšanai, straujai reakcijai un prasmei neapjukt kritiskās situācijās. Mūsdienu bērni un arī vecāki ir diezgan slinki, un es kā pedagogs ļoti labi redzu, ar kuriem bērniem vecāki nodarbojas mājās. Tagad valda uzskats – audzinātājiem un skolotājiem bērnudārzā un skolā ir jātiek galā ar bērnu izglītošanu, arī audzināšanu.
– Zināms, ka Dziesmu svētku norise vairo gan dziedātāju, gan dejotāju skaitu kolektīvos. Vai Dzeguzīti arī ietekmē dažādas norises sabiedrībā?
– Tā bijis vienmēr, ka daudzi bērni grib dziedāt, bet mūsu kolektīvā nav iespējams uzņemt visus. Iespējams, tāpēc visus šos gadus saglabājas intriga, ka Dzeguzītē nevar tikt visi bērni. Var! Noklausāmies visus, bet uzņemam labākos. Tomēr uzņemšana vēl nenozīmē to, ka bērns arī būs nācējs. Diemžēl tajā vecumā daudz kas atkarīgs no vecākiem un vecvecākiem, jo bērna izvadāšana uz mēģinājumiem ir kārtīgs darbs. No ansambļa atkrituši pat ļoti labi dziedātāji, jo regularitāte ir vajadzīga visos darbos, ja tās nav, nav arī rezultāta.
– Vai mūsdienu bērni joprojām ir labi dziedātāji?
– Talantīgi bērni ir bijuši un būs, bet nekas jau nav mainījies – bērni ir vecāku spogulis, un, kādas intereses ir vecākiem, tādas ir arī bērniem. Šobrīd materiālais ņem virsroku. Diezgan bieži dzirdu sakām: «Ja es labi dziedāšu, tad mamma man nopirks...» Visa dzīve ir materializējusies, par velti vairs nav nekas.
– Pat dziedātprieks?
– Nezinu. Gribas cerēt, ka ir. Mani novērojumi liecina, ka šobrīd bērniem ir grūti saprast, kas pašus interesē, jo vienu mēnesi viņiem patīk dziedāt, tad – dejot, pēc tam – mācīties angļu valodu, gleznot, sportot... Un vecāki to atbalsta, vadā no viena pulciņa uz otru, panākumu nav nevienā, un tad domā, ka pulciņi slikti, lai gan patiesībā pietrūkst viena – uzcītības. Bērni vairs negrib piepūlēties, lai sasniegtu rezultātu.
– Vai jūsu bērni arī dziedāja Dzeguzītē?
– Vecākie bērni nedziedāja, vien neilgu laiku – jaunākā meita. Dziedāšana jāmācās pie svešiem pedagogiem, nevis pie radiniekiem. Pati dziedāju mammas vadītā kolektīvā, bet man toreiz nebija izvēles, toties maniem bērniem šāda izvēle bija. Tolaik, kad mani vecākie bērni bija mazi, es nestrādāju Dzeguzītē, bet – ome tomēr paliek ome, radinieku būšana šajā ziņā nav forša.
– Vai jūs pati par solistes karjeru nesapņojāt?
– Es mācījos vijoļspēli dārziņskolā, pēc tam mediņos, un man patika spēlēt, bet laikam jau sievietei galvenais ir ģimene, arī man. Uzreiz pēc vidusskolas, kā jau daudzi padomju laikos, es apprecējos. Tagad esmu priecīga, ka man ir daudz bērnu, ka viņi ir izauguši par foršiem cilvēkiem. Esmu laimīga par to. Nezinu, vai karjera mani darītu tikpat laimīgu, jo es neesmu karjeras cilvēks. Mana karjera ir mani pieci bērni. Man vienmēr gribējās lielu ģimeni, bet es nekad nedomāju, ka man būs pieci bērni. Nesūdzos, man patīk. Un, domāju, nekas īpašs nav nepieciešams, lai ģimenē būtu daudz bērnu, tikai – mīlestība.
– Tomēr jūs esat šķīrusies un veidojusi jaunu ģimeni.
– Jā, jo es negribēju blakus cilvēku, kas mani dzīvē it kā vilka atpakaļ, nevis uz priekšu. Es gribēju tādu cilvēku blakus, uz kuru varu paļauties, kas man palīdz. Un tādu cilvēku arī satiku.
– Kad šķīrāties, nebija kaut vai finansiāli bail palikt vienai ar četriem bērniem?
– Šajā dzīvē viss maksā naudu, bet tā nedrīkst rēķināt – varu vai nevaru finansiāli atļauties bērnus. Protams, nauda ir vajadzīga, protams, ar mūziku naudu nevar nopelnīt, tāpēc tad, kad bērni bija maziņi, es nolēmu apgūt ienesīgāku profesiju, un rezultātā es desmit gadus strādāju par frizieri. Un arī tas man patika, pat piedalījos dažādos frizieru konkursos. Tolaik es strādāju ļoti daudz, lai maniem bērniem nekā netrūktu, jo – bērni vispirms ir vecāku atbildība. Protams, dažreiz arī man ir apskrējusies dūša, bet cilvēkam pašam ir jāstrādā, nevis jāsūdzas un jāprasa no valsts. Kad bērni bija mazi, nebija jau viegli, jo viņi ir dzimuši cits aiz cita. Arī mums bija naturālā saimniecība, lopus ieskaitot, jo pašiem visu vajadzēja saražot. Arī naudas nebija pārāk daudz, turklāt neko jau arī nevarēja nopirkt, pat drēbītes bērniem. Tagad visa kā ir pārpārēm, es pat teiktu – par daudz.
– Tagad ir grūti izvēlēties un atteikties no nevajadzīgā.
– Domāju, ka tagad vairumam cilvēku šķiet, ka viņiem visa kā vajag ļoti daudz, bet īstenībā nemaz tik daudz nevajag, lai būtu laimīgs.
– Elementāra gudrība.
– Tā ir, bet līdz tai katram pašam ir jānonāk. Agrāk, kad naudas nebija, gribējās nopirkt visu ko, bet, kad varēju nopirkt vairāk, pieķēru sevi pie domas: «Vai man to vispār vajag?» Jo ir taču jāpriecājas par to, kas ir pašam, nevis jābēdājas par to, kas ir citiem.
Teiksim, man šķiet smieklīgas runas par to, ka burtnīcas skolai ir jānodrošina valstij, tā jau ir galējība. Es neizprotu attieksmi – dodiet, man pienākas. Nekad neesmu gaidījusi palīdzību no citiem, esmu darījusi pati. Saviem bērniem vienmēr esmu mācījusi, ka ir jādara pašiem, savstarpēji ir jāpalīdz, un tādi viņi arī ir – atsaucīgi, izpalīdzīgi, atbildīgi, un esmu lepna par to. Es centos, lai mums būtu, un man šķiet, ka arī maniem bērniem dzīvē viss būs. Daži mani bērni ir pabeiguši augstskolas, daži vēl mācās, jo saprot, ka izglītībai ir vērtība. Ja vecāki tikai prasa sociālu palīdzību, tad arī bērni būs pieraduši tā dzīvot. Cilvēki ir slinki, es arī, nereti esmu tā nogurusi, ka šķiet, neko vairs nevaru padarīt, bet es vienalga ceļos un daru, jo es gribu darīt. Turklāt – es pati esmu atbildīga par savu dzīvi, pati esmu to radījusi tādu, ka mierā nevaru palikt. Šobrīd man vairs nav naturālās saimniecības, toties dārzā ir vairāk nekā simts rožu. Nu bērni lieli, brauc man palīgā dārza darbos.
– Vai vijoli vēl kādreiz spēlējat?
– Teikšu, kā ir – kādreiz uzspēlēju gan (smejas). Nesen man bija pat projekts kopā ar vienu lietuviešu meiteni, lai gan neuzskatu, ka šobrīd varu spēlēt labā līmenī. Tas gan lika saņemties un vingrināties (smejas). Jaunākajai meitai patīk klausīties, kā es spēlēju vijoli, patiesībā – kad es sāku spēlēt vijoli, viņa uzreiz iet spēlēt klavieres.
– Kāda ir Mātes diena jūsu ģimenē?
– Parasti ciemos brauc vecākie bērni, bet, ja kāda nav Latvijā, tad mani apsveic no tāluma. Dažus gadus meita Anete dzīvoja ārpus Latvijas, tomēr atgriezās, bet šobrīd Ģirts mācās Anglijā.
– Kā spējat palaist vaļā savus bērnus, pat zinot, ka viņu izvēlētais ceļš, iespējams, varētu būt sāpīgs?
– Kad Krišs brauca strādāt uz Amsterdamu, es viņu, kā jau rūpīga mamma, brīdināju, lai uzmanās, lai zvana pie pirmās vajadzības. Dēls atbildēja: «Mammu, es ne par ko nebaidos, jo zinu, ka tu vienmēr esi man blakus, tu esi mana aizmugure. Es taču vienmēr prasu tev padomu, ja man rodas kāda problēma.» To dzirdot, man bija ārkārtīgi laba sajūta. Manuprāt, vecākiem savi bērni vienmēr ir jāatbalsta, lai vai kādus lēmumus viņi pieņemtu. Protams, es pasaku savu viedokli, bet apzinos – viņiem ir savs ceļš, viņiem pašiem jāgūst sava pieredze.