PERSONĪBA: Kārlis Kazāks un viņa nejaušības

Dziesminieks Kārlis Kazāks pie saviem klausītājiem ar lielāka mēroga koncertiem nāk diezgan reti – ik pa pāris gadiem. Nu šāda reize atkal ir pienākusi: 24. aprīlī mūzikas namā Daile notiks viņa ceturtā soloalbuma prezentācijas koncerts.

Kā vienmēr paškritisks

Pirmais dziesminieka Kārļa Kazāka jaunā albuma Kārlis Kazāks un Viņa prezentācijas koncerts notika vakar, taču pieprasījums pēc viņa mūzikas bija tik liels, ka nācās sarīkot papildkoncertu. Iepriekšējos koncertus, kas veltīti albumu izdošanai, Kārlis rīkoja Latvijas Nacionālajā teātrī, kurā viņš sagatavojis mūziku vairākām izrādēm. «Mēs sākām meklēt telpas jau janvārī, taču Latvijas Nacionālajā teātrī vairs brīvu logu nebija. Es ļoti vēlējos, lai šis pasākums notiek vēl aprīlī, jo maijs man neasociējas ar manu mūziku – manuprāt, tā jau ir vasara, kad cilvēkiem nav vēlmes sēdēt telpās. Kad iegāju Dailē, man ļoti iepatikās tas, ka tur var ietilpināt pietiekami daudz cilvēku, turklāt visi ir tuvu skatuvei. Man tas ļoti palīdz – ja varu ieskatīties acīs arī cilvēkam pēdējā rindā. Piedziedāt 800 cilvēku kā šeit, Nacionālajā teātrī prasa milzu enerģiju. Savukārt Dailē izvietojums ir tāds, ka pat tālākais cilvēks tiešām ir tikai dažus metrus no skatuves,» norāda mūziķis.

Vai Kārlis bija gatavs tam, ka būs nepieciešams rīkot papildkoncertu, vai arī tas būs izpārdots? «Ja cilvēki izpirks visas biļetes, tad es būšu vēl vairāk pārsteigts. Es nekad neesmu sapratis, kāpēc cilvēki nāk uz maniem koncertiem. Kāpēc nākt uz koncertu, kur mūziķis vienmēr sludina, ka viņam patīk, ja viņa koncertos aizmieg?! Reāli par to brīnos!» sarunā vienmēr vaļsirdīgs ir Kārlis Kazāks. «Protams, man šī dzīvā satikšanās ar klausītāju ir daudz lielāks piedzīvojums par albuma ierakstu – tā man drīzāk ir tāda kā atkratīšanās no dziesmām.»

Kad pašam pārsteigums

Jautājumu rada jau pats albuma nosaukums – kas ir viņa? «Man pašam tas joprojām nav atbildēts – man [albuma] nosaukums atnāca vienkārši tāpat, kā viss atnāk pie manis. Ar lieliem burtiem nosaukumā ir tikai viņa, līdz ar to lielāku uzsvaru it kā liekot uz to, kas ir ap mani. Man patīk, ka šo nosaukumu izrunā kopā – Kārlis Kazāks un Viņa –, taču man ļoti patika arī kāda cilvēka teiktais, ka un Viņa – tas tā kā būtu saprotams, bet kas ir Kārlis Kazāks?!» smejas Kārlis. «Es teicu, ka, noklausoties albumu, ir cerības uzzināt, kas ir Kārlis Kazāks. Un Viņa – man liekas, ka tas tā forši saslēdzas un to iespējams attiecināt gan uz meiteni, gan dzīvi, gan mūziku, te katrs var saklausīt kaut ko sev un pēc albuma noklausīšanās spriest taisnu tiesu, ko es esmu domājis. Es gan arī pats neesmu visu albumu tā pēdējā salikumā noklausījies, tā ka – kas zina, varbūt arī es uzzināšu kaut ko jaunu par tēmu, kas ir Viņa!»

Viņu albumā (un arī koncertā) ir daudz – Kārļa komandā ir mūziķi, kuri jau ilgāku laiku ir spēlējuši kopā ar viņu: bundzinieks Juris Kroičs, ģitārists Māris Bīmanis, pianiste un dziedātāja Anete Kozlovska, ģitārists un dziesmu producents Gints Sola, kā arī dāmas, kuras ir piedalījušās jaunā albuma ierakstā, – čelliste Undīne Balode, akordeoniste Liene Dravniece, basģitāriste Maija Ušča un lietuviešu dziedātāja un vijolniece Milda Adrijuskaite. No kurienes šajā sastāvā uzradusies lietuviete? Arī pēc tā paša nejaušības principa. «Lietuviešiem ir festivāls, uz kuru nedēļas garumā tiek pulcināti dziesminieki no visas Eiropas, kas dzied oriģinālvalodā. Kādā brīdī vienā no visiem tiem koncertiem dzirdu – skan ļoti smuks postfolks, uz skatuves divas meitenes, kā izrādās, dvīņumāsas – Milda un Terēze. Es tajā brīdī par viņām neko nezināju, man vienkārši patika, cik viņas skaisti un muzikāli skan. Kaut kādā priekšpēdējā vakarā, kādā pasēdējienā, Milda ir pie mana galda, mēs runājamies, vēlāk jau ģitāra rokā, un tur jau vārdos ir pateikts, ka tur ir, ko atbildēt. Šī dziesma netapa par visiem 100% gatava tur, taču pēc tam e-pastos šo dziesmu pieslīpējām. Un gatavs! Aizbraucām meitenei pakaļ uz Zarasai, atvedām uz Siguldu un ierakstījām. Un kāpēc no abām dvīņumāsām tieši Milda – pats brīnos, to es arī nezinu!» neviltoti atzīst Kārlis.

Neviena neatteica

Bet kā ar pārējām meitenēm, ne jau pēc sludinājuma tās tika atrastas un pieaicinātas piedalīties Kārļa mūzikas tapšanā? «Es to saucu par tādu kā iemīlēšanās sajūtu. Par Aneti Kozlovsku nav jautājumu, viņa jau iepriekš piedalījusies manos albumos, es vienkārši mīlu to, kā viņa piespēlē manās dziesmās. Par pārējām meitenēm tieši tāpat – kādā mirklī vienkārši sajūti, ka tā ir jābūt. Piemēram, ieraugu The Sound Poets sastāvā Undīni Balodi – es pazīstu daudzas čellistes, bet nezinu, kāpēc tieši pie Undīnes sajūtu, ka vajag uzrunāt tieši viņu. Maija – spēlē grupās Gaujarts un Hospitāļu iela, tagad Stūrī zēvele – man vienmēr patikušas meitenes-basģitāristes! Viņas ir daudz, ja? Nezinu. Taču es esmu pamanījis tieši Maiju, man patīk, kā viņa spēlē, viņai ir ļoti dzīvelīgs rokraksts. Neviens producents manai mūzikai droši vien neizvēlētos basģitāristi, kurai tā patīk staigāties un ņemties pa mūziku, bet es ļāvos, un, manuprāt, tas ir labi nostrādājis,» skaidro Kārlis un smejoties piebilst: «Starp citu, manam egoismam ļoti palīdzēja tas, ka neviena meitene neatteica.»

Par nejaušībām mūziķis ir gatavs stāstīt vēl. «Protams, ja es savās nejaušībās esmu atklājis kaut ko, piemēram, kā Aneti vai Gintu Solu, ar ko kopā skan labi, tad es no šīm nejaušībām vairs neizvairos, bet tās turpinu. Iespējams, ka man var pārmest, ka es vienādi skanu, taču studija man vispār ir zobusāpes, man nepatīk rakstīties, taču, strādājot kopā ar Gintu, es zinu, ka tur tiks uzburts kas vairāk par vienkāršu kabīnē ieiešanu un skaņu materiāla ierakstīšanu. Gints fenomenāli spēj iedarbināt cilvēkus, kas atnākuši uz studiju, – to es vislabāk pamanīju pie šūpuļdziesmu ierakstīšanas. Atnāk fāteri dziedāt, neviens no viņiem ikdienā nav īsti dziedātājs, kad es pirmajā brīdī noklausos, tad man liekas – ahā, paldies, jāmeklē vēl kāds! Taču paiet pusstunda, Gints kaut ko ir parunājies, viss ir iedziedāts un skan! Tieši tāpat notiek arī ar profesionālajiem mūziķiem – Gints kaut kā uzbur to perfekto sajūtu.

Ražīgs autors

Līdz šim Kārlis bija izdevis trīs soloalbumus – Uz manām plaukstām (2007), 16 stundas (2011) un Gultnes (2013). Dziesminieks ir radījis arī divus šūpuļdziesmu albumus bērniem – Mēness ceļu rādīs miega peles vezumam (2007) un otru albumu Tēti dzied šūpuļdziesmas, kurš ir radīts kopā ar sabiedrībā zināmiem tēviem un dāvināts Latvijas bērnunamiem un sociālajiem dienestiem. Pirms albuma ...un Viņa izdošanas, Kārlis ir radījis oriģinālmūziku Latvijas Leļļu teātra izrādei Emīls un Berlīnes zēni (režisors Ģirts Šolis) un izrādei Latvijas Nacionālajā teātrī Jaunā ārsta piezīmes (režisori Jānis Vimba un Kaspars Zvīgulis). Par savu jaunāko veikumu Kārlis teic šādi: «Man katra jauna dziesma ir kā atklājums. Vispirms jau pašam sev. Tas ir arī piedzīvojums, kura nozīmi ne vienmēr spēju aptvert uzreiz – nereti iepazīstu dziesmas no jauna un pavisam citādāk, ilgi pēc to tapšanas. Man nav viegli, pat pašam sev, atrast skaidrojumu, kādēļ kāda dziesma, pēc tās ierašanās pie manis, izgaist, savukārt kāda cita sagaida ierakstu un atrod savu ceļu pie klausītājiem. Albums ...un Viņa – tas esmu es pats, tagad, šajā brīdī, šeit – starp saviem cilvēkiem, starp saviem sapņiem. Man ir nojauta, ka tiem klausītājiem, kuri ir sekojuši līdzi un piedalījušies manā, pareizāk – mūsu, mūzikas pasaulē, šis albums nebūs nekas pārsteidzošs. Es neesmu apzināti meklējis sevi man neierastos un jaunos mūzikas žanros un izpausmēs. Esmu ļāvies dziesmu maģiskajam plūdumam un brīnišķīgi muzikāliem cilvēkiem, kurus uzrunāju piedalīties albuma ierakstā.»

Albums par brīvu

Interesanti, ka Kārlis savu albumus neizliek uz letes – tie tiek izdalīti koncertos vai arī par brīvu lejuplādējami viņa mājaslapā internetā. Nekur citur taustāmā formātā šo albumu iegādāties vairs nebūs iespējams – tā parasti tiek sludināts, lai gan mūziķis vienmēr mierina, ka kolekcionārus neapdalīšot, vienmēr ir iespējas. Albuma izmaksas esot iekļautas biļetes cenā. «Diez vai kāds tā nāktu par 15, 20 vai 25 eiro uz Kazāka koncertu, es ceru, ka disks ir kaut kāds stimulējošs faktors atnākt. Cilvēki tiešām pērk tās biļetes [uz koncertiem] – es par to brīnos un priecājos!» atkal ar paškritiku izceļas dziesminieks. «Es pats neesmu nevienu disku nopircis jau kādus desmit gadus, man pašam šis formāts nešķiet ne interesants, ne pievilcīgs. Taču man mājās ir latviešu mūzikas diski, kas man ir uzdāvināti. Pārcilājot katru no tiem, es atceros, kas man to ir dāvinājis, kādā sakarā, kādā pasākumā – tam uzreiz ir pievienotā vērtība! Es ceru, ka arī manā gadījumā šis albums varētu būt kā suvenīrs no atnākšanas uz koncertu. Man, un es ticu, ka arī mūsu muzikālā vakara viesiem šis vakars būs skaists piedzīvojums. Pats es mūziku klausos maz. Skrienot. Tad izmantoju mūzikas straumēšanas iespējas. Tādēļ albums nenonāks veikalu plauktos, bet kādu brīdi pēc albuma prezentācijas, tāpat kā visi iepriekšējie albumi, būs lejupielādējams mājaslapā www.kazaks.lv un pieejams populārākajās mūzikas straumēšanas vietnēs.»

Latvijā revolūcijas nebūs

Lai gan Kārļa Kazāka mūziku par komerciālu nu nekādi nenosauksi, viņš tomēr tiek ļoti bieži aicināts uz dažādiem pasākumiem, turklāt pašiem negaidītākajiem. «Pats brīnos, ka tik daudz aicina!» rausta plecus Kārlis. «Nebraucu tur, kur jūtu, ka man tas nav vajadzīgs. Tas ir tīri emocionāli – vienkārši izdomāju, ka šis pasākums laikam jāizlaiž. Ātrajiem kredītiem un politiskajām partijām es negribu spēlēt, droši vien ir vēl dažas lietas, kurās negribētu uzstāties – es tiešām emocionāli mēģinu noķert to sajūtu, vai man tas būs piedzīvojums vai nē. Man daudz interesantāk ir aizbraukt un nospēlēt, piemēram, tādā pasākumā kā skriešanas seriālā Stirnu Buks Garkalnes mežā. Man tas ir daudz lielāks un interesantāks izaicinājums, nekā nospēlēt kādā Rīgas klubā. Es biju ļoti pārsteigts, kad mani tur uzaicināja, bet pēc tam bija ļoti laba sajūta, un, es ceru, ka skrējējiem arī tāda radās.»

Kārlim Kazākam vispār ļoti patīk izraušanās no, kā viņš to pats formulē, ierastās vides. Taču arī par to viņam ir savdabīgs viedoklis. «Ierastā vide ir tā, kuru mēs bieži vien pat nepamanām. Ļoti daudz mazo baudu paslīd garām tikai tāpēc vien, ka mēs esam pie tām pieraduši. Tā ir ierastā vide. Bet to nevajadzētu nenovērtēt.» Ikdienā mūziķis dzīvo savā mājiņā kopā ar ģimeni. «Mums ir lauku īpašums Raunā, taču nu jau vairāk par gadu dzīvoju Siguldā – bērnu dēļ vairs nevarēju izbraukāt uz mūzikas un mākslas skolām. Pieņēmām lēmumu dzīvot Siguldā, kur viss ir ļoti ērti un droši, bērniem es labāku vietu nezinu! Ir nodrošinātas iespējas tikt uz visiem pulciņiem, pilsēta rūpējas par to, lai cilvēkiem būtu, ko darīt. Arī attālums līdz Rīgai ir nekāds, jūtos ļoti labi. Ierastā vide droši vien ir arī kaut kādi ierastie darbi, ko dari, piemēram, kā manā gadījumā...»

Šajā gadījumā gan Kārļa gadījums ir īpaši interesants. «Mans stabilais pamatdarbs ir reizi nedēļā tikties ar studentiem Rīgas Tehniskajā universitātē un parunāt par koksnes fiziku. Pēc izglītības esmu koka produktu dizainers, mēģinām tikt skaidrībā, ko un kā tikt galā ar koksnes materiālu. Ja godīgi, tad, iespējams, neesmu pats labākais pasniedzējs pasaulē un neesmu par to laimīgs. Man šķiet, ka es nemāku aizraut savus studentus, es nespēju saprast, kāpēc cilvēki pēc vidusskolas ir izvēlējušies tieši šo profesiju, līdz ar to es neprotu atdzīvināt viņos nepieciešamo dzirksti. Taču jāprasa studentiem, varbūt viņi to visu redz citādi. Es gan arī pats biju ļoti kūtrs students, nav jau ko pārmest, taču, kad esi otrā pusē lekciju solam, gribas, lai viņi iekarst par tēmu, ko paši izvēlējušies,» atkal atklāts ir Kārlis, bet pēc tam pasmejas: «Taču vienu es gan esmu sapratis: pasaulē agrākajos laikos visas revolūcijas taisīja studenti, kas ir jaunais intelekts, kam viss riebjas un tāpēc jāiznīcina esošā vara, tad nu Latvijā, iepazīstot mūsu studentu paaudzi, tas kādu laiku noteikti nav gaidāms, studentu revolūcija mums nedraud!»

Radošs tēvs

Kad rodas Kārļa mūzika – sapņos, īstenībā? «Es neesmu no tiem, kas iegūst mūziku sapņos vai kādā citā konsekventā veidā. Tas ir meditācijas process, kad esi pie klavierēm vai ar ģitāru rokā. Patiesībā tad nemaz netraucē, ka kāds staigā apkārt un prasa maizi vai vēl kaut ko – jā, šajā brīdī noteikti neesi labākais tēvs pasaulē. Tā ir ļaušanās iedvesmai. Parasti ir tā – tagad vajag! Bet reizēm divas stundas paspēlē un saproti, ka tā bijusi tikai pavingrināšanās.» Skaidrs, ka ģimenei šādos gadījumos tiek mazāk laika. «Ģimene – tai jau varētu atvēlēt laiku vēl un vēl, tai nekad nebūs par daudz. Radošajām profesijām tas ir liels mīnuss: kad bērniem ir brīvs laiks, tad tēvs tieši ir aizņemts. Vakari aizņemti, brīvdienās koncerti un brīvajos brīžos pat neuzspēj tās savas tēva lietas kārtīgi veikt. Taču es cenšos – cik labi man sanāk, to man kādreiz dēls pastāstīs, kad viņam būs 40,» ar smaidu atzīst Kārlis.

Kārlis Kazāks

• Dzimis 1978. gada 27. augustā Jelgavā.

• Izglītība: deviņas klases Jelgavas 4. vidusskolā, pēc tam Rīgas Amatniecības vidusskola Imantā. Inženierzinātņu maģistrs koku produktu dizainā

• Ģimenes stāvoklis: precējies, trīs bērni. Sieva Kristīne, dēls Pauls Gustavs (12), meitas Klinta Elma (10) un Kaiva (vasarā būs divi gadi).

• Mūzika: spēlējis grupās Dull Doll un Oceanfall, četri soloalbumi, pāris šūpuļdziesmu albumi, vairāku teātru izrāžu autors

• Interneta mājaslapa: kazaks.lv