DZĪVESSTĀSTS: Saskaņā ar sevi

 
Inā­ra Sluc­ka ne­kad ne­ap­stā­jas pie sa­snieg­tā, bet tur­pi­na pa­dzi­ļi­nāt zi­nā­ša­nas. Vi­ņa ie­stu­dē­ju­si iz­rā­des ne ti­kai Na­ci­onā­la­jā te­āt­ri, bet arī Na­ci­onā­la­jā ope­rā, ar ko ļo­ti le­po­jas ©F64

Nupat Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvoja Ināras Sluckas režisētā izrādē Manona Lesko. Tas nav Ināras pirmais darbs operā, pirms tam viņas režijā tapuši vēl divi iestudējumi: Vilkaču mantiniece un Dauka.

Ināra, lai cik arī stingra režisore vēlētos būt, ir sievišķīga un romantiska būtne un atzīst, ka prot sevi arī palutināt kā sievieti. «Es sev vienmēr atrodu laiku. Domāju, ka galvenais ir nevis tas, cik daudz ceļoju vai stāvu pie spoguļa, vai apmeklēju kosmētiskos kabinetus, es daudz daru, lai ikdienā justos labi: sportoju, eju ar suni pastaigās un piekopju jogu,» stāsta vitālā sieviete.

Ināra ir dzimusi saldeniece, diemžēl uz Saldu tagad var aizbraukt tikai uz kapiem. Pie mammītes, tēta un tantes. Spilgtākās bērnu dienu atmiņas Inārai saistās ar tēti. «Mēs dzīvojām pie stacijas Saldū, un tētis palīdzēja izkraut no vagoniem Kazahstānas arbūzus. Mēs, bērni, skrējām skatīties, jo tēviem ik pa laikam kāds saldais auglis izslīdēja no rokām. Perons bija pilns ar sašķaidītiem arbūziem. Tā mēs mielojāmies. Es atceros, kā no zemes ņēmām tās sulīgās, pilnīgi sarkanās šķēles,» stāsta Ināra. Atmiņā viņai no Saldus vēl ir vecākiem piederošā māja, kurā austrumu pusē bijusi bērnistaba un pie logiem pavasarī ziedējuši 12 milzīgi ķiršu koki – spīdējusi saule, un istaba ietonējusies gaiši dzeltenā krāsā. Kopā ar māsu Elitu Gaveli, kura tagad ir vēstniece Gruzijā un Armēnijā, viņas izbaudījušas šo jaukumu.

«Man nebija daudz rotaļlietu, laikam tās tika radītas uz vietas, dārzā. Kariņus mēs spēlējām ar puikām, ar koka automātiem skraidījām. Un tad kaut kur tika dabūti papirosi Belamor kanal un noprovēti. Bet ar noprovēšanu pietika,» bērnības nedarbus atceras Ināra. Aktrises tētis bija Jānis, un tad vienmēr Saldū tika atzīmēti Jāņi. «Pirms Jāņiem vienmēr braucām uz mežu, un tētis allaž brūvēja alu, to viņš prata labi. Protams, mēs paši vainagus pinām, mamma pīrāgus cepa. Mums Saldū bija tāda lapenīte – fazenda, pēc seriāliem nosaukta, tur arī Jāņus svinējām,» stāsta Ināra.

Saldū aktrise tagad nav bieži, jo ir emocionāli grūti turp aizbraukt. «Tagad tur nekas vairs nav, bet ar Saldu saistīta visa mana bērnība. Diemžēl, kad aizgāja tētis, pārdevām arī māju Saldū, jo mammītei vienai bija grūti. Pie mājas vajag vīrieša roku. Man tagad uz dzimto pilsētu grūti aizbraukt. Varbūt ar laiku tas sadzīs vai apdzīs un varbūt būs vieglāk. Mammīte aizgāja pirms diviem gadiem, vēl ir smagi,» atzīst rīdziniece un teic, ka Rīga un pašas mājas tagad ir mīļākā vieta.

Jaušas nejaušības

«Pirmais, ar ko jārēķinās, iestudējot darbu muzikālā teātrī, ir mūzika. Daudz lielāks darbs jāveic pirms iestudējuma un mazāk laika atliek radošajiem meklējumiem. Principā operā uzlikumam jābūt galvā,» salīdzina Ināra. Saruna aizrit līdz teātrim un Ināras iestudētajai operai Manona Lesko, kurai nupat bija pirmizrāde Nacionālajā operā. Režisorei bijis jāsagatavo vairāki galveno lomu tēlotāji, un tas vien ir darbietilpīgi. «Iestudēšanas laiks īss, tādēļ arī partitūra pamatvilcienos jāizstrādā pirms mēģinājumu uzsākšanas. Un mēģinājumos jārunā latviešu, krievu un angļu valodā, jo izpildītāji ir no vairākām valstīm,» turpina režisore.

Ināra atzīst: tā esot nejaušība, ka viņa ir režisore. «Man ir tāds teiciens – jaušas nejaušības, un notika tas tādēļ, ka kādu laiku es vienkārši sāku smakt savā čaulā – tev visu laiku jādod, jādod... Tāpēc sāku mācīties maģistrantūrā Kultūras akadēmijā, režisoros. Es atceros, ar kādu baudu sēdēju lekcijās, ņēmu pretī visu, ko man deva. Pasniedzēji un profesori bija brīnišķīgi. It sevišķi man patika Gunāra Bībera lekcijas – tās bija absolūti fantastiskas. Es vēl arvien viņa lekcijas, ar roku rakstītās, glabāju un pārlasu,» sajūsminās Ināra. Aktrise un režisore gan atzīst, ka teātris viņai ir darbs, ne dzīvesveids. «Cik tas man izdodas, es mēģinu nošķirt un atrast laiku dzīvei,» saka Ināra. Teātris, protams, esot darbavieta, bet, ilgus gadus strādājot šajā darbavietā, aktieriem savstarpējās attiecības veidojas ciešākas, jo aktiera darbs saistīts ar cilvēku savstarpējām attiecībām, ar mīlestību, naidu, izmisumu, smiekliem, humoru, patiku, nepatiku.

Viņai ir divi brīnišķīgi bērni – Marija un Lenards. Marija mācās Mākslas akadēmijā, bet Lenardam jau ir sava ģimene, un viņš Inārai dāvinājis divus lieliskus mazbērnus. «Vārdu Lenardam izdomāja viņa tētis. Kad viņš man to pateica, mēs bijām uz ielas, un es pirmajā brīdī biju pārsteigta, bet vēlāk man šis vārds iepatikās. Dēlam arī tas patīk,» stāsta divu bērnu mamma, piebilstot, ka saviem brīnišķīgajiem mazbērniem nevarot veltīt tik daudz laika, cik vēlētos. Tik īsā laikā jau arī nepaspējot izlutināt.

Aktrisei un režisorei esot augstas prasības pašai pret sevi. «Es vienmēr mēģinu maksimāli izdarīt to, ko tajā brīdī jūtu. Sajūtas pēc tam mainās, un es jūtu, ka mainos līdz ar laiku. Atskatoties atpakaļ, es varu pateikt – jā, toreiz es domāju citādāk. Šodien es tā nedarītu.»

Joga harmonizē

«Jau septiņus gadus nodarbojos ar jogu, kas dod visu – nomierina, harmonizē, uzlabo vielmaiņu, pašsajūtu, dod lokanību. Sievietēm tā dod absolūti visu, kas vajadzīgs veselībai – izkustina, un es uzskatu, ka tā sakārto iekšējo sistēmu – harmonizē. Pēc tam ir vieglāk koncentrēties. Priecājos, ka varu aizbraukt uz jūrmalu, noiet gar jūras krastu gabalu vētras laikā. Priecājos arī, ka kaut kur varu tēju padzert. Jāatrod tas laiks, un galvenais, ka ar kādu tuvu cilvēku tu vari kopā pavadīt šo laiku. Slēpot man patīk, bet tam neatliek laika, jo viss notiek teāra sezonas laikā.» Ināra atklāj, ka kopā ar ģimeni neiznāk daudz laika pavadīt. Bet viņai patīkot tie brīži, kad visi varot kopīgi kaut kur pusdienot. Ziemassvētki un Lieldienas, protams, ir kopīgie svētki. Protams, arī jubilejas. Ja arī ne īstajā dienā izdodas visiem kopā sapulcēties, tad vismaz citā laikā to izdarot noteikti. «Man ļoti patīk ceļot. Vienmēr, kad es braucu pāri Vanšu tiltam uz lidostu, es domāju: kaut tas būtu biežāk!»

Nemitīgi mācās

Ināra stāsta, ka viņai jāizlasa daudz obligātas literatūras. Tas vajadzīgs darbam. Tad ir režijas studēšana, lugu lasīšana. Tas viss paņem ilgu laiku. No latviešu autoriem aktrisei tuvākā ir Regīna Ezera. Pirms pāris gadiem bija aizrāvusies ar Haroldu Pinteru. Joprojām patīkot Čehovs un Dostojevskis. «Ir tādi rakstnieki, pie kuriem pēc kāda laika gribas atgriezties un pārlasīt.» Nacionālajā teātrī Ināra Slucka ir kopš 1983. gada. Ilgs laiks pagājis vienā teātrī. Vienmēr bijis kaut kāds līdzsvars starp teātri un kino. «Tad, kad man nav bijis tik daudz darba teātrī, es strādāju kino un otrādi. Kad es jutu, ka man vajag kaut ko iemācīties, kaut ko uzzināt, tad es sāku studēt, darboties režijā. Viss ir bijis bez milzīgiem sastrēgumiem, laikam tā.»

Par savu režijas skolotāju Ināra Slucka uzskata Edmundu Freibergu, ar kuru kopā iestudēti divi mūzikli – Vadonis un Leo. Pēdējā bohēma. Joprojām skatītāju iecienīts ir Ezeriņš pēc Jāņa Ezeriņa noveļu motīviem, kurā Ināra darbojās kā aktrise. Izrāde ir kamerzālē, kurā ir ne vairāk kā 70 skatītāju vietas. «Reizēm kļūst žēl. Ja mēs nospēlētu, piemēram, 100 izrādes, tad, reizinot ar 70, tie būtu 7000 skatītāju. Tās ir tikai 12 lielās zāles izrādes,» salīdzina aktrise.

Viņai vienlīdz patīkot strādāt gan režijā, gan būt aktrisei. Pagājušajā sezonā visvairāk spēlētā izrāde Lielajā zālē bija ...bagātā kundze.... «Tajā ir daudz atmiņu par maniem vecākiem. Es atceros, kā mamma mazgāja veļu, kā tētis palīdzēja. Mana mamma vairāk nekā 20 gadus atdevusi Saldus Pensionāru apvienībai, un viņa ir stāstījusi, kā iet pensionāriem, un tas patiešām ir ļoti, ļoti smagi. Pagājis tik daudz laika, bet pēc būtības viss maz ir mainījies. Vecie cilvēki joprojām liek centu pie centa,» atzīst Ināra.

Enerģija akumulē enerģiju

«Esmu pārliecināta, ka enerģija akumulē enerģiju, un es reizēm pati brīnos, kur tas rodas. Ja no rīta ir mēģinājums, vēlāk darbs ar studentiem (J. Vītola Mūzikas akadēmijā) un vakarā izrāde, tad šķiet, ka diena nebūs izturama. Bet tad sāc darīt un izdari. Domāju, ka daudz dod saskarsme ar studentiem. Tur notiek brīnišķīga enerģijas akumulācija. Cik daudz es viņiem dodu, tik arī saņemu atpakaļ.» Aktrise ik pa laikam vada aktierapmācību Kinoskolā, intensīvo kursu televīzijas diktoriem. «Daru visu, kas saistīts ar manu profesiju. Nenovērtējiet sevi pārāk zemu! Katra sieviete un katrs cilvēks ir unikāls un pilnīgi neatkārtojams. Ja nāk kādi uztraukumi, nepatikšanas, vienkārši vajag padomāt, vai tas patiešām ir kaut kas liels, ka par to ir tik ļoti jāuztraucas? Jo jāuztraucas jau ir par divām lietām – slimību un nāvi. Viss pārējais ir laika jautājums.».

Ināras Sluckas PIETURZĪMES

• Dzimusi 1959. gada 17. decembrī Saldū, ir teātra un kino aktrise un teātra režisore.

• Mācījusies Saldus astoņgadīgajā skolā, Rīgas 64. vidusskolā ar teātra novirzienu. 1982. gadā beigusi Latvijas Valsts konservatorijas Teātra mākslas nodaļu. Kopš 1983. gada Latvijas Nacionāla teātra aktrise.

• Filmējas padomju, krievu un latviešu filmās un seriālos.

1996. gadā atzīta par labāko aktrisi (filma Pūķa ola. Sātanisks stāsts) starptautiskajā filmu festivālā Baltijas pērle.

• 2006. gadā ieguvusi režijas maģistra grādu Latvijas Kultūras akadēmijā. Ināras Sluckas režijā tapušas izrādes Latvijas Nacionālajā teātrī: H. Pintera Mīļākais (2006), N. Ikstenas Amariļļi (2007), Ē. Vilsona Pīles lidojums klusumā (2008), T. Viljamsa Brīdinājums mazajiem kuģiem (2010), R. Paula, I. Ābeles un L. Langas mūzikls Leo. Pēdējā bohēma (2010). Latvijas Nacionālajā operā viņas režijā uzvestas B. Skultes Vilkaču mantiniece (2011), A. Dzenīša Dauka (2012) un Dž. Pučīni Manona Lesko(2015)

• Precējusies ar uzņēmēju Juri Ulmani. Divi bērni – Lenards un Marija.

 

 

Rīgas namu pārvaldnieks