DZĪVESSTĀSTS: Ar radio pie auss

«Tam, ka nokļuvu radio, nav nekāda sakara ar to, ka tur strādāja mans tēvs. Mani šurp atvilka Gunārs Freidenfelds, kurš tolaik bija mūzikas redaktors Latvijas Radio 2. programmā. Viņš ir mans darbaudzinātājs, un paldies viņam par to!» saka Latvijas radio 2 žurnāliste un muzikoloģe Daiga Mazvērsīte.

Arī viņa gatavojas sestdien Arēnā Rīga gaidāmajai Latvijas radio 2 grandiozajai 20. jubilejas ballei, kas būs radiostacijas bijušo un šā brīža veidotāju aizraujoša satikšanās klātienē ar uzticamajiem klausītājiem un populārākajiem latviešu mūziķiem. Akcentējot latviešu mūzikas stilistisko daudzveidību, uz skatuves kāps vairāk nekā 20 grupas un solisti, izcili latviešu komponisti, bet ballē par lustīgu mūziku gādās Slavenais Jersikas orķestris, Andris Ērglis un grupa Apvedceļš.

Matemātika ar Paulu

Pirms pieciem gadiem Daiga Mazvērsīte bija scenārija autore un vadītāja Latvijas radio 2 15. jubilejas lielkoncertam Arēnā Rīga, kas, starp citu, iekrita precīzi viņas dzimšanas dienā. «Tolaik mazliet uzmetu lūpu, ka man savos svētkos jāstrādā, taču viss bija izdomāts brīnišķīgi – Andris Daņiļenko uznāca uz skatuves ar lielu ziedu pušķi un nodziedāja Meitenei no manas klases. Mēs bijām studiju biedri. Šajā jubilejā man nekas daudz nebūs jādara, vien, kamēr mūziķi sagatavosies no viena numura nākamajam, jāpasēž pie aicināto viesu galdiņiem un jāparunā. Man būs saruna ar Margaritu Vilcāni un Ojāru Grīnbergu, arī ar Menuetu. Nu jā, man tas vecais gals,» Daiga pasmaida un saka, ka tas ir saprotami, jo latviešu estrādes mūzika viņu interesējusi jau no bērna kājas. «Pirmkārt, mans tētis visu mūžu nostrādāja radio. Es gan pamatā redzēju tikai to gaiteni, kur notika visādu aparātu labošana, bet man vienalga bija interesanti. Tētim bija kolēģe Jūlija, kura man iemācīja tamborēt, un es jau sešu gadu vecumā tamborēju lellēm kleitas. Otrkārt, es uzaugu ar radio pie auss: atnācu no skolas, ieslēdzu radio vai uzliku Raimonda Paula plati un pildīju matemātiku,» atminas Latvijas radio 2 žurnāliste. Un, lai arī mediņos viņa cītīgi mācījās akadēmisko mūziku, tas nemazināja meitenes interesi par cita žanra mūziku. Viņas fonotēkā bija arī Pink Floyd un Queen. «Tētis, strādājot radio, atstiepa arī Edgara Liepiņa savulaik aizliegto programmu un Ilmāru Dzeni, un Čikāgas piecīšus. Piecīšu dziesmas visas zinu no galvas, trijos naktī varu piecelties un nodziedāt,» Daiga pasmaida un izstāsta, ka, jau mācoties 1. klasē, sapratusi, ka viņai ir absolūtā dzirde, un tad jau bija skaidrs: ja Dievs devis tādu dāvanu, dzīves ceļš būs saistīts ar mūziku.

Solfedžo un trīs bērni

Daiga stāsta, ka bērnudārza izlaidumā viņai vajadzēja rakstīt: kas es būšu, kad izaugšu liela. «Es uzrakstīju, ka man būs trīs bērni un es būšu solfedžo skolotāja. Solfedžo daudziem nepatīk, bet man tas bija mīļākais priekšmets mūzikas skolā. Visus diktātus rakstīju bez kļūdām. Un – viss ir piepildījies: es tiešām divus gadus esmu nostrādājusi par solfedžo skolotāju, un man ir trīs dēli!» lepni saka Kārļa, Ernesta un Alberta mamma.

«Patiesībā par to, kas uz latviešu estrādes skanēja 80. gadu beigās, es galīgi nebiju sajūsmā. Tas bija Rozenštrauha šlāgeru un ziņģu festivālu laiks. Nonākot radio, sāku iedziļināties mūzikā, kas Latvijā skanēja vēl pirms 70. gadu sākuma, kad Pauls uzrakstīja džezroka ciklu ar Dainas Avotiņas tekstiem, kas, manuprāt, ir viens no augstākajiem sasniegumiem, kāds mums latviešu mūzikā vispār bijis. Lēnām rokoties pa fonotēku, uzraku daudz ko no tā, ko bērnībā biju klausījusies,» stāsta muzikoloģe, norādot, ka tādā veidā pamazām kāpinājās interese par to seno mūzikas slāni, ko pati nebi ja piedzīvojusi. Tāpēc viņa šodien to pēta, par to raksta, tādā veidā godinot to, kas bijis latviešu mūzikas pagātnē.

Šobrīd Daiga raksta grāmatu par Uldi Stabulnieku. Ja viss izdosies kā iecerēts, tai dienasgaismu vajadzētu ieraudzīt uz komponista 70 gadu jubileju. «Viņa mūzikā ir tik daudz, ko vēl nezinu! Un tas mani izbrīna, jo liekas, ka visam taču esmu sekojusi līdzi. Un tomēr viņa teātra mūzikas lauku absolūti nepārzinu, tagad no notīm nākas iztēloties, kā tas skanējis. Tādā ziņā man ar savu absolūto dzirdi ir milzīga priekšrocība – es redzu notis, un man tās skan galvā.»

Labāk pie Stabulnieka

Taujāta, vai nav domājusi uzrakstīt grāmatu par savu dzīvi, Daiga vaļsirdīgi atzīstas, ka ir gan. Bijuši pat trīs varianti. «Kad Elita Veidemane uzrakstīja Vīrieši manā mūžā, arī man bija doma, ka varētu uzrakstīt par saviem vīriešiem caur muzikālo prizmu, jo ir bijuši arī muzikāli vīrieši. Bet, kā saka Zigmars Liepiņš, vēl esmu par jaunu, lai runātu patiesību. Otrs variants: kad Uldis Rudaks uzrakstīja Rokupāciju, domāju, ka varētu aprakstīt dažādus muzikālos piedzīvojumus. Man ir pieraksti no dažādiem koncertiem, piemēram,

1987. gadā. Varbūt mazliet murgaini, bet tā ir vēstures fiksācija. Vai kāds atceras Doktora Fausta kolosālo koncertu Jāņa sētā ar Valmieras teātra aktieriem? Daudz kas ir totāli aizmirsts, bet šāda grāmata prasītu ļoti daudz darba. Man tomēr ir trīs bērni, māja Baldonē, saimniecība, dārzs. Redzi, Uldis Rudaks aizbrauc uz Ventspils Rakstnieku māju, uz trim mēnešiem norokas un uzraksta. Es tā nevaru atļauties,» Daiga to lieliski apzinās.

Viņa atklāj, ka trešais variants būtu vissāpīgākais. «Man bija varena šķiršanās epopeja piecu gadu garumā, kurā līdz mielēm izbridu visu mūsu tiesiskuma sistēmu. Tas ir tāds zaņķis! Man tā arī pateica: «Nenāciet uz tiesu meklēt taisnību!» Kad tam visam biju izgājusi cauri, domāju uzrakstīt rokasgrāmatu sievietei, kura grib šķirties – lai rēķinās, kāda necilvēcība viņu gaida.» Ja kāds ļoti palūgtu un par to labi samaksātu, Daiga tādu grāmatu uzrakstītu, bet tā vienkārši atkal atgriezties savas emocionālās krīzes posmā viņa nav gatava. «Tad labāk eju pie Ulda Stabulnieka un izstaigāju viņa krusta ceļu. No pašām virsotnēm nokrist līdz pilnīgai bezpalīdzībai – tas arī ir pietiekami sāpīgi...»

Bēg no realitātes

Tā saka, ka vēsturi pēta tie, kuri tagadnē jūtas neiederīgi. Tādā veidā bēg no realitātes. «Jā, es esmu pieķērusi sevi pie domas, ka slēpjos, ka šajā dzīvē neprotu paņemt to, ko varbūt gribētos. Tāpēc es dzīvoju mūzikā, es dzīvoju vēsturē, es dzīvoju ar saviem brīnišķīgajiem varoņiem. Un tās emocijas, ko nevaru atrast tagadnes notikumos, šobrīd gūstu saskarsmē ar Uldi Stabulnieku un viņa mūziku. Es kaut kā pati sevi piespiežu atrast šo izeju, un varbūt arī kāds no augšas man parāda to ceļu – ka tas ir veids, kā sadzīvot ar tagadni,» Daiga aizdomājas un saka, ka Uldis Stabulnieks savā domāšanā bija viens no brīvākajiem cilvēkiem un, kad viņš ieraudzīja šo neticami rupjo kapitālismu, kāds pie mums iestājās, viņš saprata, ka viss jau ir sadalīts. «Kad nolikvidēja viņa pēdējo pastāvīgo darbavietu – radio orķestri, viņš nebija sagatavots palikt uz ielas. Protams, ja būtu uzradies bariņš draugu, menedžeru, varbūt kas atrisinātos. Bet tā jau notiek tikai pasakās un labās filmās. Un viņš nebija vienīgais, ar kuru tā notika. Tāpēc uzrakstīt grāmatu ir mazākais, ko varu izdarīt viņa piemiņas godināšanai.»

Lai smejas!

Daiga atklāj, ka viņai ir viena ļoti mīļa mūzikas izlase Café del Mar. «Cik zinu, tā ir kafejnīca Spānijā, kur spēlē viskrutākie dīdžeji – cilvēki no visām pasaules malām tur brauc klausīties deju mūziku, un tajā tiešām ir kaut kas fascinējošs. Noskatījos viņu video un teicu dēlam: «Ja man ir kāds sapnis, tad tas ir Café del Mar – gribētu tur aizbraukt padejot.» Uz ko viņš atbildēja, lai daru to ātri, citādi visi smiesies. Bet es nodomāju: lai smejas! Pat ja man turp aizbraukt izdotos septiņdesmit gados, es dejošu – jo mans sapnis būs piepildījies!

Daiga neslēpj, ka marta izskaņā nosvinējusi savu 50. dzimšanas dienu. Un uz jautājumu, ko viņai apaļās jubilejas sakarā novēlēt, vaļsirdīgi atzīstas, ka gribētu vēl sastapties ar mīlestību. Un, tā kā dzīve viņai sagādājusi daudz sāpīgu kolīziju, kas iedragājušas cieto pamatu zem kājām, viņa gribētu arī atgūt veselīgu pašapziņu, pašpietiekamību, cēlumu un stabilitāti. Un vēl viņai pietrūkst dvēseļu draugu – cilvēku ar līdzīgām interesēm, ar kuriem saprasties bez vārdiem un veidot saskanīgas attiecības garīgā plāksnē. Cilvēku, ar kuriem kopā varētu gan smieties, gan paklusēt, kaut vai uz Positivus kopā aizbraukt vai uz to pašu Café del Mar...

DAIGA MAZVĒRSĪTE

• Muzikoloģe, Latvijas radio 2 žurnāliste

• Dzimusi 1965. gada 28. martā Rīgā

• Izglītība: ar Sarkano diplomu beigusi J. Mediņa mūzikas koledžu (1984), ar izcilību absolvējusi Latvijas Valsts Konservatorijas Mūzikas vēstures un teorijas fakultāti (muzikoloģijas maģistre, 1989)

• Sarakstījusi grāmatas: par grupu Jumprava, komponistu Raimondu Paulu, dziedātāju Ievu Akurateri, dziedoni Jāni Zāberu, bērnu vokālo ansambli Dzeguzīte, komponisti un pianisti Elgu Īgenbergu, dzejnieka Jāņa Petera dzīvi un daiļradi latviešu mūzikas kontekstā

• Trīs dēli: Kārlis (21), Ernests (14) un Alberts (11)