PERSONĪBA: Spurainais un nepieradinātais
«Es nekad neesmu domājis par to, ka gribētu uzrakstīt simfoniju. Es gribēju un gribu rakstīt mūziku, bet ne konkrēti simfoniju, bet Māris Sirmais juta, ka tā vajag darīt, un es tam ļāvos, nesabijos no tā, ka liels darbs, un jautājumus par to, kā es tikšu galā, es neuzdevu,» saka komponists Kārlis Lācis. Rīt, Lielajā piektdienā, Lielajā ģildē un 4. aprīlī Vidzemes koncertzālē Cēsis Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un Valsts akadēmiskais koris Latvija pirmatskaņos Kārļa Lāča pirmo simfoniju Krusta ceļš.
Grūtais ceļš ar atelpas salām
Darba tapšanas iniciators ir kora Latvija mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais, kam ar Kārli Lāci jau vairākkārt veidojusies veiksmīga radošā sadarbība. Simfonijā Krusta ceļš kopā ar kori Latvija un LNSO muzicēs soprāns Jolanta Strikaite un saksofonists Gints Pabērzs. Koncerta pirmajā daļā skanēs Arvo Perta jaunības gadu darbi: dodekafoniskā Pirmā simfonija, ko Perts veltīja savam skolotājam Heino Elleram, un vokālsimfoniskais darbs Credo. «Tajos darbos Perts ir spurains, ne tāds, kādu viņu pazīstam šodien. Sarežģīta mūzika,» nosaka Kārlis Lācis. Koncerta programmas izvēle bijusi Māra Sirmā kompetencē, viņš arī vēlējies, lai koncerta abās daļās pie klavierēm būtu komponists Kārlis Lācis. «Pasūtījumi rakstīt garīga rakstura skaņdarbus man allaž nākuši no diriģenta Māra Sirmā. Es arī saprotu, ka viņš grib pasūtīt lielas formas darbus, tie tomēr ir paliekošāki, ja tā var teikt. Apmēram stundu ilgo Krusta ceļu rakstīju kādus trīs mēnešus. Jau iepriekš biju rakstījis dažādus lielus darbus, bet šoreiz tas nenāca viegli. Man galvenais bija dramaturģiskais pamats – 14 pirmsnāves stacijas, kuras jāiziet no Krustā sišanas līdz Augšāmcelšanās dienai,» stāsta Kārlis Lācis. Kā zināms, kristīgajā tradīcijā Krusta ceļš sastāv no 14 meditācijām (stacijām jeb apstāšanās vietām), kurās, uz brīdi apstājoties, jāpadomā, ko Kungs Jēzus izcieta par mūsu grēkiem, un tāpēc mums vajag Viņu mīlēt un neapvainot ar grēkiem.
«Rakstot simfoniju Krusta ceļš, bija grūti, arī šobrīd, mēģinot skaņdarbu kopā ar kori un orķestri, ir grūts tas ceļš, tas pat nedaudz moka. Tomēr šajā darbā esmu atstājis tādas salas, kurās var atgūties. Tik traki nebūs, ka klausītājs tiks iedzīts zemē,» domā komponists. Vienlaikus viņam arī prieks par to, ka LNSO pasūta lielformas skaņdarbus, lai gan, «ja, atskaņojot skaņdarbu, uz skatuves vienlaikus atrodas vairāk nekā 100 cilvēku, tā ir nopietna atbildība, ar to nevar spēlēties». Krusta ceļa finālam autors izmantojis Imanta Ziedoņa piecus dzejoļus, bet simfonija beigsies ar Tēvreizi. «Lai izskaņa ir cerīga,» smaidot nosaka autors. Komponists, kurš rakstījis vairākus nopietnās mūzikas darbus, pieļauj, ka tie, kam viņa vārds asociējas vien ar dziesmu Tava rīta kafija, «varētu būt nedaudz samulsināti vai pārsteigti par šo simfoniju», un vienlaikus viņš aicina apmeklēt koncertu. «Mans uzdevums ir cilvēkam šo stāstu izstāstīt, līdzīgi kā teātra izrādē – izstāstīt saprotami.»
Lūzieniņš attiecībās ar Dievu
«Manās attiecībās ar Dievu kaut kāds lūzieniņš bija pēc 20 gadu vecuma – kad saproti, no kurienes kas nāk, kādi ir dzīves likumi, kādas ir savstarpējās saistības, kā kaut kas mainās vai nemainās no tavas rīcības,» saka Kārlis Lācis, kas sevi raksturo kā «lielās līnijās luterāni». Tomēr par paraugkristieti viņš sevi nesauc, arī katrā intervijā nestāstot, cik kārtīgs kristietis viņš ir. «Es paļaujos. Arī mūziku rakstot – vislabākais veids, kā sevi realizēt, ir būt instrumentam, caur kuru izlīst mūzika. Vai varu teikt, ka arī ticībā esmu kā instruments, caur kuru plūst... Par to es vēl nezinu. Esmu strādājis kopā ar daudziem māksliniekiem, un daļa no viņiem ir autoritatīvi vadītāji, kas gandrīz vai sevi liek Dieva vietā, bet otra daļa ir kā labi darbarīki un ietur zināmu bijību attiecībā pret radīšanas procesu,» saka Kārlis Lācis. Dzīvē viņam bijuši arī periodi, kad pirms Lieldienām mēģinājis gavēt vai atteikties no kaut kā ikdienā ierastā, taču šogad «darba mutulis» bijis tik liels, ka nav domājis par ko tādu. «Ticība ir galvenokārt ģimenē, tā izpaužas attiecībās, bet par to gan publiski negribas runāt. Un desmit baušļus ikvienam jācenšas ievērot,» viņš nosaka.
Dažādi projekti un plāni
Komponists atzīst, ka brīvmākslinieka statuss reizēm varot mudināt ļauties vēlmei neko nedarīt. «Māksliniekiem jau it kā nav nekāda režīma, tāpēc visgrūtākais ir – izvēlēties, jo kādu dienu var arī neko nedarīt. Tomēr man režīms izstrādājies loģisks – no rīta bērni aiziet uz skolu, sieva – uz darbu, un tad es sēžos rakstīt mūziku. Es ļoti reti izdomāju projektus, ko pašam virzīt, lielākoties pasūtījumi atrod mani,» atzīst Kārlis Lācis. Pagājušajā nedēļā viņš bija aizņemts «mazā smukā tūrītē kopā ar Rēziju Kalniņu», drīz «Busulim būs tūre, rudenī viņam nāks ārā albums krievu valodā, būs solo koncerti Maskavā», maija sākumā atkal izrāde Ziedonis. Lācis. Sievietes, kurā iesaistīto mākslinieku kompāniju «savākt nav tik viegli, bet reizi gadā tas izdodas».
Komponists jau ir sācis darbu pie mūzikla Žanna D’Arka, ko iestudēs režisors Dž. Dž. Džilindžers un kam pirmizrāde paredzēta nākamā gada sākumā. Vasarā ķeršoties klāt vēl vienam mūziklam – Maskavas Puškina teātris pasūtījis mūziklu Kazanova, bet, vai tas ieraudzīs dienasgaismu uz skatuves, komponists nav īsti pārliecināts, «hop» vēl nevarot teikt, jo pirms kāda laika jau uzrakstījis mūziklu Maskavas Dailes teātrim (MHAT), taču tas «uzlikts uz pauzes». Kārlis Lācis: «Tur ir labi cilvēki, kas ciena mani, es – viņus, mēs gribam strādāt kopā, bet laikam ne tikai politika tur maisās pa vidu, arī, iespējams, teātra ekonomiskās iespējas. Katrā ziņā man ir prieks par to, ka apvāršņi paveras. Ja jau, saņemot piedāvājumu, es baidītos, es vispār neko nespētu izdarīt. Līdzīgi bija ar pirmo simfoniju – prieks mijās ar šaubām. Pieredze un saprašana nāk līdz ar vecumu. Tas, par ko es rakstu mūziku, man sāka interesēt tikai gados 25, pirms tam – galvenais, lai ir jautri. Atceros, grupas Time After Time laikos Dace Volfa pajautāja: par ko ir jūsu dziesmas, es atteicu, ka nezinu, ka puiši kaut ko dzied angļu valodā. No sākuma redzi tikai virspusi.»
Par ekonomisko krīzi, kas valstī it kā esot pārvarēta un bija jūtama arī mūzikas lauciņā, viņš īpaši nedomājot. «Man ir plašs darbošanās spektrs – ja vienā sfērā kaut kas nobuksē, tad citā jomā kaut kas tomēr kust uz priekšu. Protams, ka nopietnie darbi, piemēram, šī simfonija, noteikti nav tas veids, kā komponists var pelnīt naudu. Par dzimšanas dienas ballīti vai korporatīvā pasākuma muzikālu noformēšanu maksā vairāk,» ironiski saka komponists. Taču par to, ka laiks un enerģija jātērē dažādiem «naudas darbiem», viņam kreņķis neesot. «Ja ir škrobe, tad nevajag to darīt, vai arī jāatrod interesantais tajā, kas raisa škrobi. Ja kādam spēlē dzimšanas dienā un domā, ka jūtos pazemots, ka riebjas viss, ko spēlēju, tad nevajag to darīt vispār. Šādās uzstāšanās reizēs es priecājos par saviem kolēģiem, par to, ka mums izdodas, un to jūt cilvēki, kas mūs klausās. Teorētiski vajag tā – dzīve jāpieņem tāda, kāda tā ir, jo nekad jau nenotiek tikai tā, kā cilvēks vēlas.»
Brīnumu gaidās
«Piektdien koncerts Rīgā, sestdien – koncerts Cēsīs, bet svētdien jau jābūt olām sakrāsotām. Gan jau tā arī būs,» smaidot saka Kārlis Lācis un piebilst, ka viņš neesot diez ko liels olu krāsotājs, parasti viņam pietiekot ar vienu, bet par pārējām rūpējas sieva un dēli, toties viņam jo īpaši patīkot nokrāsoto olu vaļā tīšanas process. «Jā, man patīk brīnumi,» viņš pasmaida. Tētis izsaka prognozi, ka vislielākais krāsotājs un dārzā slēpējs šogad būs jaunākais dēls Hugo Ričards, kuram, starp citu, tieši pirms Lieldienām – 4. aprīlī – būs dzimšanas diena, bet vecākais dēls Francis Gustavs šajās dienās devies uz Vīni kopā ar savu basketbola komandu.
Lieldienas, visticamāk, tiks svinētas ģimenes lauku mājās Spuņciemā, un ciemos būs arī sievas Vinetas vecāki un māsa ar bērniem, Kārļa mamma un brālis. «Katru gadu uz Ziemassvētkiem un Lieldienām pie mums sabrauc visa radu saime, un mūsu ir daudz – Ziemassvētkos aiziet viss vakars, kamēr visas dāvanas sadalām,» saka Kārlis Lācis. Māja pie Lielupes, kurp ģimene parasti dodas brīvdienās, esot viņa miera osta, kur var uzlādēt baterijas, lai gan «citreiz īsti nevar atrast, kas tās varētu uzlādēt, bet citreiz tās uzlādējas pašas no sevis, automātiski».
Kārlis LĀCIS
• Komponists
• Dzimis 1977. gada 21. septembrī
• Precējies, dzīvesbiedre – Vineta VilistereLāce, bērni: Hugo Ričards (9) un Francis Gustavs (16)
• Absolvējis Kandavas vidusskolu (1992), Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas koledžu (klavieru specialitāte, 1997), Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju (profesionālais bakalaura grāds mūzikā, pianists (1997), kompozīcijas studijas pie Jura Karlsona (2002) un profesionālais maģistra grāds mūzikā (2005))
• Kopš 2011. gada SIA Lācis productions īpašnieks
• Mūzikas autors teātra izrādēm Saules bērni (2015), Oņegins (2013), Romeo un Džuljeta (2012), Pūt, vējiņi! (2011), Marija Stjuarte (2010), Hanana (2010), Ziedonis. Lācis. Sievietes u. c.
• Regulāri sadarbojas ar režisoru Dž. Dž. Džilindžeru, mūziķiem Intaru Busuli, Lindu Leen, Aiju Andrejevu, Aiju Vītoliņu u. c.
• Autordarbi: Te deum (pirmatskaņojis Valsts akadēmiskais koris Latvija, 2014), Ziemassvētku kantāte (Ņujorkas latviešu jauktais koris, 2013), Nakts (Latvijas Radio koris, 2007), Mirkļa iztēles (simfoniska poēma, LNSO, 2006), ), dziesma Es bij’meita atskaņota Vispārējos dziesmu svētkos (2013) u. c.
• Apbalvojumi: Spēlmaņu nakts balva 2013 nominācijā Gada mūzikas autors (par muzikālo izrādi Oņegins), Spēlmaņu nakts balva 2012 (par labāko muzikālo izrādi Pūt, vējiņi!), Latvijas Mūzikas ierakstu gada balva 2012 nominācijā Gada albums bērniem par albumu Lāču tēta dziesmas u. c.
• Mūzikas autors filmām Seržanta Lapiņa atgriešanās (spēlfilma, 2010), Kad āboli ripo (animācijas filma, 2010) u. c.
• Soloalbumi: Fresh evergreen (2002), Corners (2000)
VIEDOKLIS
Māris SIRMAIS, diriģents:
«Kārļa mūzika ir pārsteigumu pilna, kaut kādā mērā – negaidīta un neprognozējama. Un intensīva. Blīva un vienlaikus ļoti caurspīdīga un gaistoša mūzika, ko ļoti labi var just šajā simfonijā. Kārlis ir komponists pārsteidzējs, kurš vienlaikus arī neturas rāmjos, varētu teikt – nepieradināts ar savu muzikālo valodu. Mūsu izcilības ar pasaules vārdu raksta pat ģeniālu mūziku, bet to lielā mērā var arī paredzēt. Arī Kārlim ir gadu gaitā sakrātas asociācijas, tomēr viņam vēl nav izteikts vienveidīgs gājiens, viņš ir ļoti daudzveidīgs mūzikā».