Šotrešdien savu 50. dzimšanas dienu atzīmēja dzejnieks, mūzikas autors, producents, kompānijas „Mikrofona ieraksti” repertuāra direktors un bundzinieks Guntars Račs. Lielākās svinības gan bija 27. martā „Arēnā Rīga”, kur notika lielkoncerts ar praktiski visa latvju mūzikas zieda piedalīšanos – tika atskaņotas dziesmas ar Guntara vārdiem.
– Dažiem par atskaites punktu kalpo 18. jubileja, citiem – 30 gadu, vēl kāds atzīmē Jēzus vecuma sasniegšanu, 40 gadus it kā nesvin, bet 50 jau ir pavisam īpašs. Kā jūties, šo maģisko skaitli sasniedzot?
– Cipars ir baiss, un, protams, ka es runāšu tāpat kā visi piecdesmitgadīgie – es tā nejūtos! Ļoti labi atceros, kad man bija 18 gadu, kādi izskatījās tie, kam bija 50: es tos jau biju norakstījis kā nederīgus, un man šķita, ka viņi vispār neko no dzīves nesaprot. Droši vien, ka arī pašlaik liela daļa 18 gadu veco uzskata tieši tāpat, un tas ir tikai normāli. Savukārt attieksmē pret jaunajiem man ir paveicies, jo man ir arī 18 gadu veci mākslinieki, ar kuriem es strādāju, un normāli saprotamies, un man ir meita, kurai ir 11 gadu un kura kļūst aizvien patstāvīgāka – caur viņu es labāk saprotu mūsu pavisam jauno paaudzi. Ir mainījušies „gadžeti”, sarunu temati un lietas, ar kurām mainīties un ar kurām lepoties, bet citādi jau nekas nav mainījies – joprojām labs ir labs un slikts ir slikts. Skatos uz jauniešiem ar lielām cerībām, jo šā brīža paaudze nav piedzīvojusi padomjlaikus, līdz ar to tā ir daudz brīvāka par mums. Es sava vecuma kompleksainos cilvēkus savā dzīvē jau esmu atskatījies, turklāt arī pats joprojām netieku vaļā no dažādiem kompleksiem, ko man iepotēja Padomju Savienība ar savu pilnīgi greizo karaļvalsti.
– Jā, bet tajos laikos valsts vadošais dzejnieks, mūzikas producents un bundzinieks Guntars Račs varētu sarīkot desmitiem jubilejas koncertu mēneša garumā, turklāt visā valsts plašumā... Protams, arī „Arēna Rīga” ir gana drosmīgs pieteikums.
– Tolaik jau nebija piedāvājuma – uzstāties varēja tikai limitēts skaits grupu un izpildītāju, kuri bija izgājuši tarifikācijas skati. Bet šobrīd – divas dienas pirms mana koncerta arēnā uzstājas Braiens Adamss, nesen bija Keitija Perija, divas nedēļas pēc tam būs Latvijas Radio 2 pasākums ar gandrīz tiem pašiem māksliniekiem, tikai ar citām dziesmām un citā salikumā. Piedāvājums ir milzīgs! Nupat biju Jelgavā un paskatījos uz afišu stabiem – jēzusmarija, vienā nedēļā kādi četri nopietni koncerti! Citviet ir līdzīgi. Šobrīd dīvainā kārtā gandrīz visiem izpildītājiem ļoti labi iet – skatos, Aija Andrejeva izpārdod koncertus, brauc „Raxtu Raxti”, „Otra puse”, tūlīt turnejā dosies Jānis Stībelis, drīz arī Intars Busulis, arī mums ar „Bet Bet” nekur nav tukšas zāles.
Par to svinēšanu es ilgi domāju. Sākotnēji gribēju rīkot dažus nelielākus koncertus ar atsevišķām programmām, iespējams, divus – Rīgā, bet vienu – Liepājā. Bet Elita [Mīlgrāve] mani pierunāja taisīt tomēr vienu lielu, jo tā būšot racionālāk. Es gan nebiju tik drosmīgs, ka tas jārīko tik lielā vietā kā „Arēna Rīga”, un līdz pat pēdējam brīdim prātoju par kādu mazāku koncerta rīkošanas vietu, taču risks ir attaisnojies. Šie piecdesmit ir kā iegansts, lai apkopotu visu padarīto un padomātu par to, esi vai neesi kaut ko izdarījis šajā dzīvē.
– Kā ierakstu kompānijas „Mikrofona ieraksti” repertuāra direktoram tev ir lielas iespējas palīdzēt kādam karjeras izaugsmē, taču tajā pašā laikā uz to jāraugās no biznesa viedokļa.
– Manai kolēģei Elitai gan nepatīk, ka tā saku, taču – es mūzikas biznesā nekad neesmu iesaistījies ar nolūku būt tajā kā biznesā. Man vienmēr tā ir bijusi sirdslieta un emocijas bieži ir ņēmušas virsroku pār salto aprēķinu. Ierakstu kompānijas vadītāja amats vienmēr tiek asociēts ar to, ka – ā, viņš dzīvo uz muzikantu rēķina! Prasiet pašiem muzikantiem, vai tā ir! Mums ir aptuveni 540 izdotu albumu, un ticu, ka lielākā daļa radījusi priecīgus brīžus gan mūziķiem, gan izdevējiem, turklāt mākslinieku karjerā tie bijuši nozīmīgi, taču lielākā daļa bijuši finansiāli neveiksmīgi. Pasaulē pamatoti uzskata, ka 80% no izdotajiem albumiem ir finansiāli neveiksmīgi, bet atlikušie 20% sedz to radītos zaudējumus. Domāju, ka mums ir līdzīgi, varbūt pat 85% bijuši neveiksmīgi. Iespējams, ka šajos vairāk nekā 20 gados, kopš darbojamies šajā biznesā, esam nopelnījuši miljonu, taču vismaz astoņsimt tūkstošus esam arī ieguldījuši jaunos projektos. Ne jau velti ir tik maz ierakstu kompāniju – ja tas būtu baigais bizness, to būtu krietni vairāk.
– Mūzikas bizness prasa racionālo domāšanu, vai tev nav pēc tam grūti pārslēgties uz dzejošanu, par ko tomēr atbild pavisam cita smadzeņu puslode?
– Biznesa jomā es paļaujos uz Elitu, kura ar tabulām un programmām rīkojas daudz labāk, bet es eju emocionāli intuitīvo ceļu, lemjot par to, vai strādāt ar konkrēto mākslinieku. Arī līgums ar „Prāta vētru” bija absolūti intuitīvs – vienkārši redzēju, ka šie džeki ir Grupa, kas ir ļoti liels retums. Grupa ir vienots organisms, kurā visi ir viens par otru, tā nav projekts, kurā ir dziedātājs, ģitārists, bundzinieks. Turklāt viņiem vienmēr viss bija organizēti. Lai kādas man bija konfliktsituācijas ar viņu pirmo menedžeri Aldi Hofmani – man uz durvīm pat bija uzraksts „Aldim Hofmanim ieeja aizliegta!”, taču pēc izkašķēšanās vienmēr nonācām pie kompromisa, kas ir izdevīgs abām pusēm. Ir vieglāk runāt ar grupu, kurai ir menedžeris, nevis ar pieciem dažādiem cilvēkiem, no kuriem katram var būt citādāks viedoklis.
– Dzejai pievērsies diezgan interesantā veidā – skolā bijis jāraksta sacerējums, un skolotāja ļāvusi izpausties kaut vai dzejoļu formā. Vai tolaik tik brīvi varēja apieties ar strikti reglamentēto mācību vielu?
– Tāpēc jau es izmantoju šādu situāciju, ka skolotāja – nezinu, kas viņai bija uznācis par brīvdomību – to pieļāva! Es vēl pārjautāju – vai tiešām drīkst kaut vai dzejā? Jā, jā, tas taču ir brīvais temats! Tas bija Liepājas 1. vidusskolā, skolotāja bija tagadējā Saeimas deputāte un pensionāru tiesību aizstāve Aija Barča. Dažkārt viņu satieku un saku paldies par šo doto iespēju. Šis dzejolis toreiz guva labus panākumus un pat tika lasīts skolas daiļlasīšanas konkursa noslēgumā. Tā guvu to, kas nepieciešams katram māksliniekam, – atzinību un panākumu garšu, sajutu, ka kaut kas var sanākt. Tā nu sāku rakstīt un sūtīt dzejoļus uz avīzēm un žurnāliem. Pirmās recenzijas bija pārsteidzoši labas. Nometnē „Aicinājums” manu dzejoļu kladi recenzēja Imants Ziedonis. Pēc tam bija sanāksme, kurā Imants Ziedonis teica – jums te ir cerīgi dzejnieki, bet viens ir jau gatavs. Elpu aizturējuši gaidījām, kurš tad ir šis viens – kad viņš nosauca manu vārdu, tas man bija dopings uz mūžu. Plānoju apkopot savus labākos visa mūža gaitā rakstītos dzejoļus un izdot tos uz „Bilžu” 30 gadu jubileju – esmu to [festivāla direktorei] Tijai Auziņai jau apsolījis. To gan solu jau piekto gadu... Taču šoreiz saņemšos un izdošu!
– Esi rakstījis ārkārtīgi atšķirīgus dziesmu tekstus, piemēram, „Anniņa vanniņā” bērnu ansamblim „Dzeguzīte” un „Metāla sirds” grupai „Līvi”, mijas „Bet Bet” humorīgie teksti ar „Zodiaka” nopietnajiem utt. – nepieciešams pavisam cits garastāvoklis, pavisam cita pieeja, kā tu to dari?
– Ir klasiskie dzejnieki, kuru teksti šad un tad pārtop arī dziesmā, un ir tā sauktie „songwritter” jeb dziesmu rakstnieki, kuri būtībā neraksta dzeju, bet dziesmas. Arī es. Šie vārdi ir domāti dziesmai, izņemot tos no tās ārā, teksts bieži vien ir ne sevišķi baudāms. Piemēram, to pašu Metāla sirdi – ja to nolasa bez dziesmas, tas būs smieklīgs, muļķīgs dzejolis, bet mūzikā ar Aivara Brīzes attieksmi, „līvu” tā laika ķēdēm un ādām viss kopā līmējas ļoti labi. Vienmēr domāju par pilnu spektru, arī par to, kas tekstu izpildīs, kā tas tiks aranžēts, kāds ir dziesmas autora raksturs. Saprotams, strādājot ar Raimondu Paulu, nevaru rakstīt par metāla sirdi – to dziesmu rakstīju speciāli „Līviem”. Arī „Dzeguzīte” – atradu sevī bērnišķīgos, radošos nostūrus un rakstīju. 99% gadījumu rakstu kādam konkrētam izpildītājam, tāpēc šo tekstu raksturi ir tik dažādi.
– Vai tu raksti, vēl pat nezinot konkrēto melodiju?
– Ir trīs varianti. Pirmais – sēžam kopā ar autoru, viņš sacer melodiju, bet es paralēli domāju par tās tekstu. Otrs variants, kad man apvaicājas pēc jau gataviem tekstiem. Bet es tos rakstu kā savu dziesmu tekstus – tiem jau ir sava vēl nesacerēta melodija. Var sanākt, ka tekstu, ko es potenciāli esmu ritmiski iedomājies valsim, piemēram, Raimonds Pauls rada kā polku. Tad kaut ko palaboju vai pierakstu klāt.
Un tad trešais variants – man atsūta kaut kādu pavadījumu un iedziedāto materiālu. Ja es šīs sagataves publicētu, tā būtu interneta sensācija. Lauris Reiniks nupat atsūtīja melodiju, kurā kaut ko iedungojis angliski. Marhils iedzied ar necenzētiem vārdiem, jo viņam tādi dotajā brīdī ir nākuši prātā. Starp citu, reizēm arī Maestro savas melodijas iedzied – pēkšņi rodas kāda frāze, un tad viņš to savu „ļipatu, ļerpatu” atkārto. Es vairākas reizes noklausos šo melodisko materiālu un rakstu vārdus jau konkrētām notīm. Es varu uzrakstīt vārdus arī tad, ja man iedod tikai notis un es pat nezinu dziesmas raksturu, tikai man ir jāzina, kam tas būs. Es taču nevaru rakstīt Virgam par saulespuķēm, viņš man to atmetīs atpakaļ un nodomās, ka esmu galīgi saspiedies! Vai Ivo Fomins – zinu tēmas un vārdus, kurus viņš nekad nedziedās, kas ir tabu. Vienmēr domāju arī par dziedātāju, vai viņam būs viegli izdziedāt vārdus. Jāpiedomā arī tīri fonētiski – ja pantiņa beigās ir garāka frāze, lai tā noslēgtos ar a, nevis š, ko izdziedāt ir nereāli. Katrs dzejnieks nemaz nevarētu uz šādas melodijas uzrakstīt stāstu, tur ir nepieciešama pieredze.
– Vai joprojām trenējies spēlēt bungas? Droši vien ne jau katru dienu, bet vispār?
– Mans treniņš ir mūsu koncerti ar „Bet Bet” – tie palīdz sevi uzturēt formā. Ik pa laikam saceram jaunas dziesmas un līdz ar to jaunas bungu partijas. Ir grupas, kuras mēģinājumiem tikpat kā vairs nepulcējas, piemēram, „Pērkons” vai „Menuets” – vienkārši nosauc dziesmas nosaukumu un spēlē, ko tur mēģināt?! Tāpat man – ko es vairs mēģināšu „Manu mīļo meiteni”! Taču koncertos, protams, versijas atšķiras. Nekad neesmu sevi uzskatījis par bundzinieku, kurš varētu spēlēt visos stilos. Man ir bijuši daudz un dažādi piedāvājumi, piemēram, nupat Urbix ierosināja nospēlēt grupas „Huskvarn” atvadu koncertā, taču metālmūzikā bundziniekam it īpaši ir jābūt baisai tehnikai, lai viņš varētu nospēlēt visas ritmiskās pārejas, es esmu par slinku to tagad apgūt. Es varētu ļoti pieklājīgā līmenī nospēlēt jebkuras kantri mūzikas grupas dziesmu, to pat pirmoreiz dzirdot, bet ne vairāk. Dažkārt pat studijā, kur darbs saistīts ar manu dziesmu ierakstiem, pats bungas nespēlēju, jo mums ir daudz superīgu bundzinieku, kas to var izdarīt krietni labāk par mani.
– Kā tu vispār nonāci līdz bungām? Mamma droši vien par šādu izvēli nebija sajūsmā...
– Galīgi nebija sajūsmā... Pirmo bungu komplektu gan man nopirka tieši mamma. Tā tolaik bija ļoooooti liela investīcija, jo labs bungu komplekts maksāja ap 1000 rubļu. Mūsu ģimenes materiālais stāvoklis nebija diez ko spožs – mamma uzturēja omammu un vēl divus dēlus, vairākās maiņās strādāja zivju konservu kombinātā.
Taču pie bungām es nonācu tāpēc, ka Liepājas 1. vidusskolā bija grupa, kurā ģitāru spēlēja Jānis Šipkēvics seniors. Kad viņi pabeidza 11. klasi, es vēl mācījos astotajā vai pat zemāk, man šausmīgi interesēja, kur palika šīs grupas instrumenti. Kādai komjauniešu līderei bija pieeja zālei, viņa man iedeva aktu zāles atslēgas, kur uz balkona šie instrumenti arī atradās. Uzgāju augšā un kā pirmās ieraudzīju bungas – iespaidīgs instruments! Tās gan bija dramatiskā stāvoklī, taču pie tām apsēdos un uzsitu – buh, pēc pirmā sitiena nodārdēja visa lielā zāle! Atnāca draugi, nolēmām taisīt grupu, lai gan spēlēt neviens, protams, nemācēja. Un es kaut kā apsēdos pie bungām. Un viss, skaitījos bundzinieks!
Tolaik mans labais bērnības draugs Ainars Virga bija ticis spēlēt grupā „Vabolītes”, kas bija kā „Līvu” otrais sastāvs. Modris Šterns, kurš paralēli „Līviem” tolaik šajā grupā spēlēja bungas un skaitījās arī šā bērnu ansambļa vadītājs, reiz bija saslimis. Jāspēlē dejas, es arī uz tām biju atnācis. Andris Alviķis, kurš arī tolaik spēlēja „Vabolītēs”, bija padzirdējis, ka es spēlējot bungas. Viņš piedāvāja nospēlēt dejas, es drosmīgi piekritu, jo šādam piedāvājumam taču nevarēja atteikt! Protams, jau pēc pirmajām taktīm viņi gabalu pat neturpināja un prasīja – eu, tu vispār māki spēlēt? Es saku – mācos! Taču viņiem nebija izvēles, šo deju laikā Alviķis mani skoloja, kur jāliek roka, kur – kāja, kā arī mācīja man ritmu. Nomocījās viņi ar mani nenormāli, bet viena dziesma man pat izdevās. Lai gan mani otrreiz spēlēt „Vabolītēs” vairs neaicināja, klasesbiedri jau bija piefiksējuši, ka es spēlēju šādā grupā, turklāt biju sēdējis pie kārtīga, liela bungu komplekta – ņēmu privātstundas. Nodibinājām „Liepājas trio”, turklāt kopā ar to pašu Andri Alviķi, kurš meklēja bundzinieku un atcerējās par mani. Trešais bija Sergejs Ancupovs, kurš vēlāk izveidoja politisko karjeru. Iestājos mūzikas skolā, sitamo instrumentu klasē. Bet liktenīgais bija Šipkēvica bungu komplekts uz balkona.
– Bundziniekus skatuves priekšplānā it kā neredzēt, tomēr daži no tiem laika gaitā kļūst par vokālistiem, piemēram, Fils Kolinss vai tepat pie mums Andris Ērglis un citi. Tavā izpildījumā ir dzirdēta dziesma „Diena” – vai nav bijusi doma pievērsties vokālista arodam nopietnāk?
– Droši vien, ka viss būtu pavisam citādāk, ja „Bet Bet” rindās nebūtu tik spilgta dziedātāja un līdera kā Zigfrīds [Muktupāvels]. Domāju, ka pēc „Jauns mēness” šajā virzienā varēja notikt lūzums, un es varētu sadomāties – ja jau Ainars Mielavs var dziedāt, turklāt ar lieliem panākumiem un nocelt mums visas meitenes tikai tāpēc, ka viņš ir „frontmens”, lai gan mēs, džeki aizmugurē, taču esam vēl foršāki, kāpēc lai es to nevarētu?! Tāpēc arī radās „Diena” – to sacerēju Amerikā, tieši tajā brīdī, kad „Jauns mēness” izšķīda, un izdziedāju to savā Amerikā nopelnītajā četrceliņu „Yamaha” magnetofonā. Iespējams, ka es pat būtu sācis dziedāt, taču veiksmīgas apstākļu sakritības rezultātā sāka dziedāt Zigfrīds, un sapratu, ka mums ir pilnīgi dažādi līmeņi, un dziedāt vairs nebija nepieciešamības. Taču vilinājums ir, šādi tādi pamudinājumi arī ir, tāpēc ik pa laikam kaut ko uzdziedu. Dziedāt gan ir grūts darbs, bet apvienot to ar bungu sišanu – nereāli.
