Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Šobrīd es mazliet lidoju

 
Ilze Ķuzule-Skrastiņa: «Es nemāku strukturēt savu dzīvi. Varētu jau uzrakstīt uz lapiņas – gribu labi nospēlēt to lomu vai gribu ar bērniem aizbraukt uz siltajām zemēm, bet es kaut kā to nemāku... Galvā jau viss ir, bet... Man nav profesionālu plānu, bet ir profesionāli sapņi» ©F64

«Jau tad, kad man bija 18 gadu, domāju, ka pēc 35 gadiem sievietei viss sākas. Ne gluži dzīve, bet... brīvība beidzot. Nē, tas nav īstais vārds. Atbrīvotība,» saka aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Nupat viņa nosvinēja 30 gadu jubileju un darbu pie iestudējuma Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu uzskata par likteņa dāvanu.

Šovakar Dailes teātrī Kena Kīzija traģikomēdijas Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu jauniestudējuma pirmizrāde. Tā režisors ir Aleksandrs Morfovs; bezrūpīgo, brutāli sirsnīgo kāršu spēlmani, kurš psihiatriskajā slimnīcā nokļuvis, izvairoties no labošanas darbiem, atveido Artūrs Skrastiņš, bet māsu Rečidu – Ilze ĶuzuleSkrastiņa. Pat tie, kas nav lasījuši amerikāņu rakstnieka Kena Kīzija romānu, zina Miloša Formana filmu (1975) ar Džeku Nikolsonu galvenajā lomā – stāstu par to, kā sistēma samaļ individualitāti.

– Bija pārsteigums, saņemot šo lomu? Līdz šim galvenokārt esat atveidojusi romantiskās varones, bet māsa Rečida ir, ja tā var teikt, pavisam no cita plauktiņa.

– Es biju ļoti, ļoti pārsteigta par režisora lēmumu. Mēģinājumu procesā jutu, ka arī daudziem kolēģiem ilgu laiku bija jautājums, kāpēc šai lomai izvēlējās mani. Neviens tā neteica, bet jutu, ka šāds jautājums, kā mēdz teikt, bija gaisā. Es tik ļoti uzticos režisoram un daru to, kas man jādara. Vienmēr jau pastāv ne tikai profesionālais, bet arī cilvēciskais jautājums – kāpēc es?, bet, no otras puses, tas ir muļķīgs jautājums, jo kāpēc ne?

Man šķiet, ka tikai pēdējā nedēļā pirms pirmizrādes esmu atradusi atbildi, kāpēc režisors lēma šo lomu uzticēt man. Negribētos skaidrot savus minējumus, jo tā, iespējams, varu atklāt režisora ieceri, bet varu pateikt vien to, ka manā atveidojumā māsa Rečida nav «Hitlera māsa, kas dienējusi armijā», un tāpēc ir tāda, kāda viņa ir. Mana māsa Rečida a priori nav slikta un ļauna, viņa tic un ir pārliecināta, ka daudzas terapijas, ko veic ar pacientiem, patiešām ir viņiem nepieciešamas.

– Aktieri nereti meklē veidus, kā gūt pieredzi un papildu informāciju, ja atveidojamais tēls ir no specifiskas vides. Romāna autors Kens Kīzijs strādāja par sanitāru psihiatriskajā slimnīcā, ko darījāt jūs?

– Zinu, ka daži mani kolēģi bija devušies izzinošā ekspedīcijā uz psihiatrisko slimnīcu, bet es nevaru pārkāpt pār šādas slimnīcas slieksni, jo šajā jomā ir tik spēcīga enerģētika... Vairākas reizes esmu bijusi blakus cilvēkam, kas sirgst ar šizofrēniju, un viena reize bija tad, kad šim cilvēkam bija lēkme. Atceros, ka es ļoti nobijos no tā, kas tajā brīdī notika ar mani. Es nevaru to redzēt un dzirdēt, jo manī, šķiet, ir pārāk liela empātija, man vajag distancēties.

– Varbūt tāpēc arī jums atnāca šī loma?

– Jā, lai paskatītos acīs tam, kas mani baida. Zināju, ka pēc tā sauktā «galda perioda» iestudēšanas procesā, kad kolēģi sāks iejusties tēlos arvien vairāk un vairāk, man varētu būt ļoti grūti, un tā arī bija.

– Māsu Rečidu var saprast un attaisnot?

–Jā. Simtprocentīgi.

– Un ne tikai ar visprastāko skaidrojumu, ka viņai nav savas ģimenes, ka viņai ir tikai šī slimnīca septiņas dienas nedēļā?

– Rečida no visas sirds par savu dzīves mērķi izvirzījusi ārstēt šādus cilvēkus, palīdzēt viņiem. Un dažas metodes patiešām ir nepieciešamas, teiksim, terapeitiskās apspriedes, kurās viņa uzdod nepatīkamos, neērtos un sāpīgos jautājumus, līdzīgi kā tas ir psihoterapijā. Tikai tad, kad pasaki skaļi sāpīgos jautājumus, sāc par tiem domāt un vari uz tiem atbildēt.

– No malas izskatās nežēlīgi un pazemojoši.

– Ļoti nežēlīgi. Psihoterapeita kabinetā arī notiek pazemošana, jo arī tur notiek pamatīga rakņāšanās sevī, bet tam jātiek pāri, lai spertu soli uz priekšu.

– Kādu jautājumu jūs kā Ilze terapeitiskajā apspriedē gribētu uzdot māsai Rečidai?

– Droši vien pajautātu, kādas bija viņas attiecības ar tēvu. Domāju, ka tur slēpjas atbilde par viņas ārkārtīgi apslāpēto sievišķību. Domāju, ka viņa ir ļoti traumēts cilvēks, jo kāds viņai ļoti nodarījis pāri.

Nevajag aizmirst – romānā liela daļa no tiem cilvēkiem, kas atrodas psihiatriskajā slimnīcā, tur ir brīvprātīgi, turklāt maksā lielu naudu par to, lai dzīvotu drošā vidē, kur par viņiem neviens nesmejas. Makmērfijs nesaprot, kāpēc viņi neiet prom, ja reiz nepatīk māsa Rečida un esošie noteikumi, bet atbilde ir vienkārša – viņi nespēj dzīvot sabiedrībā, kur ir vēl lielāka ņirgāšanās par viņiem.

– Vai tas šobrīd ir aktuāls jautājums sabiedrībai – kāpēc tā nepieņem citādos?

– Protams, ir. Un tas vienlaikus ir jautājums arī man, jo es arī esmu sabiedrības daļa. Kā jau es teicu – man ir grūti uzturēties šādu cilvēku klātbūtnē.

– Tikai nelaime tā, ka mūsdienu sabiedrībā, kurā viss notiek ar milzīgu paātrinājumu, kurā stress un nervu pārpūle ir gluži kā vakariņas, neviens nav pasargāts no pārdegšanas un nokļūšanas līdzīgā vietā.

– Pie mūsu dzīves apgriezieniem tā var būt.

Strādājot pie šīs lomas, man bija asociācija ar teātri, ar aktiera profesiju. Mēs arī dažkārt sūdzamies, ka ir milzīga slodze, ka ļoti īsā laikā jāsagatavo lomas, bet mēs visi esam brīvi cilvēki, varam iet prom no teātra. Reiz ar kolēģiem runājām par to, kad pēdējo reizi kāds bijis kafejnīcā vai krogā, lai vienkārši atpūstos, nedomādams par to, ka kāds skatās, pēta... Mēs arī esam sava veida kapsulā, izolētā vidē, un mums te ir labi, mūs te saprot, mēs cits citu saprotam.

– Kāda ir jūsu atbilde – kur mūsu sabiedrībā meklējamas saknes varaskārei, nežēlībai, vēlmei pazemot?

– Nezinu. Mūsdienu sabiedrībā visu laiku nepieciešams sevi apliecināt, jo, iespējams, cilvēkiem bail būt par niecību. Kāpēc gan nevar vienkārši dzīvot savu dzīvi? Visi taču nav un nevar būt līderi, bet cilvēki baidās vienkārši plūst pa dzīvi. No kurienes tas rodas? Vai cilvēks tāds piedzimst? Nezinu.

– Ko visgrūtāk ir Rečidā attaisnot?

– Aukstasinīgo manipulāciju. Domājot par šo tēlu, esmu nonākusi pie pārliecības, ka viņai nav perifērās redzes, ka viņa skatās tikai taisni un neredz to, kas ir ārpus redzesleņķa.

– Par ko, strādājot pie šā materiāla, domājāt kā divu bērnu māte?

– Šis materiāls lika domāt par daudz ko. Arī par mātes mīlestību, kas var būt postoša, nodarīt daudz ļauna. Lugā kāds varonis ir mēģinājis darīt pašnāvību mātes dēļ. Māsai Rečidai ir viedoklis – māte viņu mīl par visiem visvairāk pasaulē, tāpēc nevar būt, ka viņš mēģinājis veikt pašnāvību viņas dēļ. Man arī mājās mazs blonds puisītis...

– Šī jums sanākusi grūto lomu sezona. Mārtiņa Eihes iestudētajā izrādē Ugunsgrēki atveidojat sievieti, kurai karš izpostījis ģimeni.

– Tā sanācis. Protams, ir grūti, bet tāpēc jau nav jākrīt depresijā. Lai varētu nospēlēt gan Navālu Ugunsgrēkos, gan Rečidu Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, man bija jārok sevī sliktās dziņas, nepatīkamā puse.

– Bail nekļuva no tā, ko tur atradāt?

– Kļuva gan. Manī ir sliktais. Pat fiziski to varu just. Tikai jautājums – ko es personīgi ar to daru?

– Mūsos visos ir sliktais, jautājums – ko mēs visi ar to darām?

– Jā. Par to arī ir izrāde. Par tumšo cilvēkā, ikvienā no mums.

– Nav jau pirmā reize, kad abi ar vīru aktieri Artūru Skrastiņu esat vienā iestudējumā, bet vai šī reize ir īpaša?

– Sākumā abi bijām mazliet nobijušies no tā... Domāju, ka mūsu attiecības tomēr ir citādas, nekā tās bija pirms septiņiem vai pieciem gadiem. Abi esam izauguši līdz tam, ka nu jau abi varam... Uz skatuves varu viņu «izslēgt» kā savu vīru, nu jau varu, bet to nevarēju pirms gada.

– Vai šīs izrādes mēģinājumu emocijas un pārdomas, ja tā var teikt, nesat uz mājām, runājat par to?

– Šī izrāde ir viens no retajiem izņēmumiem, mājās mēs daudz runājam par to. Mēs nemēģinām, nerunājam izrādes tekstus, bet daudz runājam par šā iestudējuma būtību, jēgu, darbu ar režisoru. Un tas liecina par to, cik ļoti svarīgs mums ir šis iestudējums. Un grūts. Mēs arī nodarbojamies ar psihoterapiju, proti, atbalstām viens otru, jo šoreiz bija nepieciešams vienam otru iedrošināt.

Nevar noliegt – ir lomas, kas nāk un iet, un īsti neko neatstāj aiz sevis, proti, ar mani nekas īsti nav noticis izrādes veidošanas procesā. Reizēm ir sāpīgi, ka divus mēnešus esmu nodarbojusies ar kaut ko, kas vienkārši izgaist un izplēnē, un izrādās, ka divi mēneši no dzīves veltīti kaut kam nevērtīgam. Man gribētos, lai šo izrādi mēs varētu mēģināt vēl kādu mēnesi, jo iestudēšanas process ir tik blīvs un interesants.

– Savā pirmajā intervijā, kad tik tikko ienācāt Dailes teātrī, teicāt, ka 3. kursā gribējāt iet prom no studijām, jo bija iestājusies rutīna. Nu esat teātrī nostrādājusi jau septiņus gadus, rutīnas nav?

– Rutīnas izjūta manī nav atgriezusies. Studiju laikā man bija izjūta, ka saprotu visu mehānismu un man vairs nav interesanti to apgūt, bet teātrī viss ir pilnīgi otrādi, ar katru reizi jāsāk kā skolēnam. Ja zinu, ka man pašai būs jākuļas saviem spēkiem, tad izjūta nav pārāk patīkama, bet, ja zinu, ka būs sadarbība ar režisoru, kurš palīdzēs un iedos atskaites punktus, tad rodas tremolo, kas izraisa atkarību.

– Ko fundamentāli jūsos ir mainījusi bērnu piedzimšana?

– Man šķiet, ka esmu kļuvusi sievišķīgi atbrīvotāka. Un vēl – kad man jāpieņem lēmums, kaut ko darīt vai nedarīt, pieņemt vai nepieņemt kādu izaicinājumu, atskaites punkts ir mani bērni, proti – ko par šo izvēli teiktu mani bērni pēc gadiem desmit? Vai viņi kādam manam lēmumam vai darbībai liktu plusa vai mīnusa zīmi? Vai viņi priecātos par to, ka es būtu piekritusi kādai konkrētai lomai, vadītu kādu šovu? Man ir grūti pateikt nē, un tieši to bērni man kaut kādā veidā iemācījuši – nē, es tur nebūšu, to nedarīšu, šo interviju nesniegšu.

– Varbūt tas tāpēc, ka neesat vairs ienācēja profesijā?

– Manī nav izjūtas, ka esmu kas īpašs šajā profesijā. Kaut kas jau esmu, bet manī kautrēšanās ir izteikta. Var jau būt, ka tieši tāpat es rīkotos, ja man nebūtu bērnu, bet man ir izjūta, ka tā noticis, pateicoties viņiem. Un tā ir ļoti laba izjūta, es to izbaudu, ka nav visur jāskrien, nav viss jādara.

– Joprojām neignorējat zīmes savā dzīvē?

– Jā, es gan saskatu zīmes, gan neignorēju tās. Jo nevar tik ļoti sakrist lietas! Es nezinu, kā un kāpēc apjaušu – tā ir zīme. Piemēram, man ir kāds liels pārdzīvojums, un pēkšņi uz ielas satieku kādu cilvēku, kurš neko nezina par manu izmisumu, bēdām vai pārdzīvojumu un pēkšņi izdara, pasaka vai uzdāvina ko tādu, kas atrisina visas problēmas, bet diviem notikumiem nav nekāda savstarpēja sakara. Vai tā nav zīme? Tātad to bedri man vajadzēja, lai satiktu konkrētu cilvēku, lai iegūtu kādu informāciju, lai tiktu galā ar to, kas man aktuāls.

– Tas nozīmē, ka nedusmojaties uz dzīvi un likteni, kad notiek kas nelāgs, bet sakāt – to bedri man vajadzēja?

Protams. Ja viss iet pārlieku raiti un viegli, tad esmu uzmanīga – diez vai tā būs visu laiku. Gadās, ka šādas domas ir maldinošas, bet, lai pakāptos tālāk, ir vajadzīgs kaut kas līdzīgs bedrei. Nevar no komforta uz komfortu, pa vidu jābūt diskomfortam. Es šobrīd lasu grāmatu, cik svarīgi ir vīrietim iziet cauri iniciācijai, kādas bijušas visās senajās kultūrās un vēl šodien ir dažās ciltīs. Mūsdienu vīrietis a priori ir vīrietis, viņš neiziet cauri šķēršļiem un pārbaudījumiem, kas viņu padara par vīrieti. Manuprāt, tas attiecas uz visiem cilvēkiem – grūtības būs, ar tām jārēķinās, un tas palīdz izturēt grūtos un sāpīgos brīžus.

– No malas skatoties, galvenā līkne jūsu dzīvē iet uz augšu, droši vien turbulences gadās, bet bedres nav redzamas.

– Labi, ja tā izskatās no malas, lai gan taisnība, es nevaru ne par ko sūdzēties, lielās līnijās viss ir kārtībā. Bet pārāk daudz arī nevajag lielīties ar laimi, ne publiski bēdāties par nelaimi. Vajag pateikties tad, kad vajag, un paklusēt, kad...

– Ja jūs uzskatāt, ka nevar pārlēkt no komforta uz komfortu, tad zemapziņā pieļaujat bedres iespējamību.

– Protams, jautājums varētu būt par mērogu un dziļumu.

– Kāds jums šobrīd būtu jautājums sev pašai?

– Vai es izturēšu? Man nāk prātā Ņina Zarečnaja no Antona Čehova lugas Kaija, viņa savā monologā saka, ka svarīgākais ir izturēt, noturēties. «Nes savu krustu un tici.» Vairāk es neatceros.

– Ar kādu vārdu jūs apzīmētu savu dzīvi šobrīd, kādā periodā esat?

– Viss tā sakritis – nupat man apritēja 30 gadu, strādāju pie iestudējuma kopā ar pasaules klases režisoru un šo iestudējuma laiku uzskatu par likteņa dāvanu. Šobrīd es mazliet lidoju.

 

Rīgas namu pārvaldnieks