SARUNA: Labais nospodrinās, negatīvais aprētojas
«Piedzimt par latvieti nav nekāds sods, tas ir ļoti rūpīgs darbs. Tikai latvietis nedrīkstētu zaudēt savu tieksmi pēc ideāliem, pēc debesīm, un viņam jāspēj pacelties pāri ikdienībai,» ir pārliecināta rakstniece un dramaturģe Inga Ābele. 16. martā aprit 150 gadu kopš latviešu dzejnieces Aspazijas dzimšanas. 18. martā Jaunā Rīgas teātrī pirmizrāde Ingas Ābeles lugai Aspazija. Personīgi – tajā pašā teātrī, kur savulaik notika viņas lugu pirmizrādes.
Aspazija. Personīgi ir iespaidi par dzejnieci, sekojot pa viņas pēdām – mantojumā atstātajiem tekstiem, izrāde – pētījums, kuras pamatā pazīstamās latviešu literātes un politiķes Aspazijas (1865–1943) biogrāfijas meti. Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne, kā pseidonīmu sev bija izvēlējusies Perikla mīļotās Aspazijas vārdu. Galvenajā lomā būs aktrise Baiba Broka, režisore – Māra Ķimele, scenogrāfija – Gints Gabrāns, kostīmi un interjers – Kristīne Jurjāne, mūzika – Jānis Šipkēvics (Shipsi).
– Jāatzīst, ka lugas iniciātore bija Gundega Repše, kura mani iedrošināja piedalīties konkursā, par kura norisi, protams, es nekā nezināju, jo sludinājumus īpaši nelasu. Bijām runājušas par to, ka man ir ideja uzrakstīt mazu kamerstila lugu Divas balsis viņas galvā, kurā gribēju rakstīt par Aspaziju vecumposmā, par to, kā viņa atskatās uz savu dzīvi. Kad Jaunais Rīgas teātris uzzināja par manu ideju, tad teica, lai rakstu lugu, vienalga, kādi būs konkursa Modini kanonu! Rainis un Aspazija rezultāti.
– Cik būtisks bija Māras Ķimeles faktors, jo jau iepriekš zinājāt, ka lugu iestudēs tieši viņa?
– Ļoti būtisks.
– Jūsu iepriekšējās veiksmīgās sadarbības dēļ, respektīvi – Tumšie brieži un Sala, ko viņa iestudēja?
– Tā dēļ, ka viņa šobrīd ir tādā spilgtumā un uzplaukumā, ka viņa var šo izrādi uztaisīt ļoti labu. Manuprāt, Māra šobrīd ir tādā īpašā garīgā sfērā, kurā viņa ļoti labi saprot Aspaziju.
– Ko Aspazijā var nesaprast, pārprast, saprast galīgi ačgārni?
– Dzīvi, kas veltīta mākslai. Lielo mīlestību no visaugstākajiem kalniem līdz visdziļākajam izmisumam. Un vecumdienu periodā – savu iepriekšējo uzskatu pārvērtēšanu. Jābūt dzīves pazīšanai, lai izprastu Aspaziju, kurai, manuprāt, ir bijis dots viss, kas vien cilvēkam var būt dots – ārējais skaistums, izglītotība, spožums, lauri, radošais potenciāls. Galu galā – ar savu pirmo dzejoļu grāmatu Sarkanās puķes viņa bija modernisma aizsācēja latviešu literatūrā. Milzīga mīlestība, kas saveda kopā divus ģēnijus ar visiem no tā izrietošiem līkločiem. Divas trimdas.
– Aspazija taču varēja nebraukt.
– Tā jau saka, ka varēja. Viņi aizbrauca pēc Aspazijas Sidraba šķidrauta izrādēm 1905. gadā. Tās katru reizi beidzās ar mītiņiem, apcietināšanām, bet viņiem abiem ar Raini allaž izdevās pa burzmu izšmaukt. Līdz pat 1912. gadam pat Kastaņjolas trimdā abus dzejniekus vajāja spiegi, jo par Raini bija izsolīta atlīdzība. Protams, Aspazija varēja atgriezties, kad bija izsludināta amnestija par literārajiem darbiem, bet viņa palika pie Raiņa.
Arī lugā Aspazija. Personīgi, kas, gribu īpaši uzsvērt, ir kopdarbs – mans, režisores, aktieru, jo mēs visi meklējām un pētījām materiālus par dzejnieci, lasījām vēstules, dienasgrāmatas, īsi sakot – visu iespējamo, ko vēlāk iekļāvām lugā, esam akcentējuši Aspazijas un Raiņa mīlasstāstu, jo režisore gribēja šīs attiecības izvilkt cauri visai dzīvei.
– Vai lielie, varētu pat teikt – sengrieķu kultūras mērogi it visā – emocijās, domās, idejās, darbos, jūtu dzīvē, kas raksturīgi Aspazijai vēl pirms tam, kad viņas dzīvē ienāk Rainis, jūsuprāt, ir gēnu, audzināšanas vai tā laikmeta faktors?
– Tas ir laiks. Aspazija ir rakstījusi, ka laikmeta ilgas nāk pa priekšu cilvēkiem; ir liela laime saprast, pēc kā laikmets ilgojas, un vēl pašam ietrāpīt tajā iekšā. Nācijas jau vēl nebija, viņi abi ar Raini pie saviem darbagaldiem radīja nāciju, radīja Latviju.
Aspazija ļoti baidījās no 20. gadsimta, viņai bija bail palikt 19. gadsimtā. Manuprāt, viņa pārstāv, ja tā var teikt, izraustītu paaudzi. Jaunlatviešu periods bija beidzies, tajā laikā Latvijas teritorijā notika milzīga rusifikācija, jo impērija sāka brukt, tāpēc tās spiediens kļuva dzelžaināks. Līdz Aspazijai latviešu dzejā ir neaizmirstulīšu pušķīšu apjūsmotāji, no vācu tradīcijas aizgūti pastorāli ainavu cienītāji, bet viņa šo idilli noslaucīja ar dzejoļu krājumu Sarkanās puķes un pirmajām lugām. Līdztekus viņai tajā laikā darbojās Rūdolfs Blaumanis, bet viņš iet reālisma ceļu, ārkārtīgi precīzi apraksta horizontāli, kurā dzīvo latviešu zemnieks, savukārt Aspazija latviešu literatūrā aizpilda tukšo vietu, ko varētu apzīmēt kā «Gētes vietu» – ideju drāmu saistītā valodā augstā stilā.
Dieva recepte pārsvarā sastāv no vairākām komponentēm, mūsu prātam tas nav aptverams, bet visi pavedieni saiet kopā vienā stīgā – sākot jau no mātes, kura no Daukšām ar ratiem meiteni aizveda uz skolu Jelgavā un neklausījās radu brīdinājumos, ka meitene tur samaitās galvu un vēlāk viņu nevarēs valdīt, nelaimīgās laulības ar Miķeli Valteru, kurš pēc tam aizbēga uz Ameriku, grieķu valodas studijas...
– Ja būtu iespējams, ko jūs mainītu mūsu priekšstatos jeb stereotipos par Aspaziju?
– Nezinu, vai ir kas jāmaina. Lai tik stāsta leģendas par Aspaziju, par to, kāda viņa it kā esot bijusi. Kaut vai par to, ka mūža nogalē viņai bijuši daudz kaķu. Ne jau visi zina, ka savulaik kaķis viņai izglāba dzīvību – kā mazs bērns viņa esot iekritusi dīķī un būtu noslīkusi, ja kaķis bļaudams neizskrietu uz mājām. Vēlāk visu mūžu viņai bijuši kaķi. Un lai tik cilvēki stāsta leģendas, jo tās ir apmēram kā par kādu radinieci, teiksim, mammas māsu.
Vienīgi es nepiekrītu viedoklim par Aspazijas upurēšanos, ziedošanos Rainim, par to, ka viņa atradās Raiņa ēnā. Arī pēc Raiņa nāves, kad viņa 14 gadus dzīvoja viena, būtībā viņa dzīvoja kopā ar Raini – staigāja pa tām vietām, kur abi bijuši kopā, kārtoja Raiņa kopotos rakstus, šifrēja viņa rokrakstus un dienasgrāmatas, kārtoja vēstules un dienasgrāmatā rakstīja: «Mīļais, es dzīvoju kopā ar tevi nakti un dienu.»
Aspazijai ir brīnišķīga dzeja un lugas, un tikai no mums pašiem ir atkarīgs, cik viņa mums ir vajadzīga, cik neļausim viņai nogrimt aizmirstībā. Padomju laikos viņa tika gremdēta un slēpta tā dēļ, ka savulaik bija slavinājusi Ulmaņa režīmu. Man šķiet, ka cilvēks izdara to, ko viņš var un ko viņam vajag izdarīt. Kāpēc tiek uzskatīts, ka tikai Rainis ir ģēnijs, arī Aspazija ir ģēnijs. Varbūt tieši tagad viņu vajadzētu vairāk aktualizēt, iestudēt viņas lugas, un to es lūgtu liktenim – lai tā arī notiek.
– Esam gatavi Aspazijas lugām, jo īpaši – ideju drāmām?
– Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados Aspazija rakstīja, ka nav pieprasītas lielā stila vēsturiskās drāmas, bet viņa dzīvi tik ļoti nemīlot, ka varētu uzrakstīt sadzīvisku lugu. Vēlākos gados viņa atkal rakstīja lugas.
– Kāda ir jūsu versija tam, ka viņa lugas nerakstīja trimdā? Vai tāpēc, ka pārāk daudz laika aizņēma ikdiena, viņai pašai pietrūka laika un telpas sev, saviem lielformāta darbiem?
– Kastaņjolā Aspazija smagi saslima ar apātiju un depresiju. Viņa ļoti skuma pēc dzimtenes, viņa nebija cilvēks, kas varēja iztikt bez sabiedrības, un šajā ziņā es viņu ļoti labi saprotu. Zinu dzejniekus, kas ieiet mežā, runā ar kokiem un pēc tam raksta brīnišķīgu dzeju, bet es nevaru iztikt bez sabiedrības, jo es vairāk esmu kā spogulis, un, lai varētu kaut ko uzrakstīt, man vajag materiālu, vajag pašai dzīvot. Ilga atrautība no dzimtenes Aspazijai nodarīja daudz ļauna.
Turklāt Kastaņjolā 14 gadus viņa dzīvoja vienā istabā ar cilvēku, kurš ir ģēnijs. Katrs mēģināja atrast savu telpu – viens gāja kalnos, otrs sēdēja ēnā. Aspazijai smaga bija tīri fiziskā ikdiena, saimniecības dzīve, jo atšķirībā no Raiņa māsas Doras un viņas vīra Pētera Stučkas ģimenes viņiem nekad nebija dienestmeitas vai kalpones. Dzejniece pati kāpa lejā, lai iepirktos, un pēc tam stiepa kalnā pārtikas pakas, pati vārīja un kopa. Protams, smagais fiziskais darbs atņēma laiku, bet viņa citādāk varbūt nevarēja viņai vajadzēja par kādu rūpēties. Tieši tāpēc, ka aizstāvēja sieviešu tiesības, viņa bija īsta sieviete.
Man šķiet, ka Aspazijas lugām būtu pieprasījums, proti, tām būtu skatītājs, bet jābūt ļoti jūtīgam, pat ģeniālam režisoram, kurš ieraudzītu to, kas slēpjas Aspazijas lugās, spētu aktualizēt tajās paustās idejas.
– Latviešiem kā nācijai šodien vajag lielas idejas?
– Man šķiet, ka vajag. Pats galvenais, kas ir Aspazijas ideju drāmās – tik daudz nenorūpēties par savu miesu un kaut ik pa laikam atcerēties, ka tur, augšā, ir bezgalība, ir zvaigznes. Latvietim šodien būtu svarīgi par to atcerēties.
– Esat domājusi par to, kāpēc pēdējos gados jūsu daiļradē ienāk biogrāfiskas personības, turklāt – izcilas? Pērn klajā nāca jūsu romāns par pirmās Latvijas brīvvalsts politiķa Franča Trasuna dzīvi, tagad – Aspazija.
– Tā ir, bet nezinu – kāpēc. Esmu saņēmusi drosmi ienirt vēsturē, vispirms – caur Latgali. Šie ir notikumi, kurus neprotu izskaidrot. 2002. gadā Vita Matīsa organizēja braucienu uz Lugāno, uzaicināja vairākus rakstniekus, arī mani, tajā piedalīties, lai pētītu abu rakstnieku dzīvi Kastaņjolā un pēc tam rakstītu eseju, kas vēlāk iznāca vairāku autoru kopkrājumā. Tolaik man pat nebija drosmes pieteikties, jo man bija milzīga bijība pret vēsturi, jo man šķita svarīgi zināt visas detaļas, un vispār – kā tās var uzzināt? Tagad man tas šķiet tik interesants process – ienirt senajā laikā, savākt informāciju, pēc tam to īstenību uzlikt šīs vietā. Tomēr šāds darbs atstumj nost paša dzīvi, jo sanāk dzīvot to svešo dzīvi, ne savējo. Vēsturē vienmēr ļaunais un melnais nogrimst, aprētojas negatīvais, palicis labais, un tas gadu gaitā ir pat nospodrinājies. Sanāk tā, ka pats kā autors esi laimīgāks, priecīgāks un pozitīvāks, «dzīvojot» ar vēsturiskajiem personāžiem.
– Vai nav likteņa ironija, ka jums, strādājot pie lugas par Aspaziju, kurai bērnu nebija, piedzima meitiņa, kurai nu ir pusotra gadiņa?
– Tas ir interesanti. (Smaida.) Kad es starp daudzām citām grāmatām meitai lasu priekšā Aspazijas dzeju, es jūtu, ka tajā ir dzīvs nervs, skaisti tēli un ļoti nopietna doma. Aspazija nemaz nepārdzīvoja par to, ka viņai nebija bērnu. Viņa teica: mēs ar mīļo nebūtu varējuši visu to veikt, ja vēl kāds būtu mūsu starpā. Galvenais, ka Rainim ar Aspaziju bija ļoti vētraina garīgā dzīve, ka viņi neļāva viens otram aprimt.
Katram savs ceļš ejams. Turklāt Aspazijai visu mūžu bija par kādu jārūpējas. Viņas brālis Zāmuels negaidīti mira 1909. gadā no asins saindēšanās, viņas brālītis Kristaps bija vājredzīgs, vēlāk sajuka prātā un nomira 1911. gadā; visu mūžu viņa rūpējās arī par mammu, jo tēvs bija miris 1902. gadā. No trimdas viņa pat nevarēja atbraukt uz mātes bērēm, viņai atsūtīja mammas matu cirtu kā pēdējo sveicienu. Patiesībā ilgus gadus Aspazija strādāja, lai nodrošinātu dzīvi savai ģimenei, jo pārējiem bērniem bija kāda kaite, vienīgi Aspazijai bija dota ģenialitāte un spožums. Trimdā esot, viņa teica: «Kad atbraukšu mājās, tur būs tikai kapi.» Pēc mammas nāves viņa ilgi ārstējās, līdz atkal tika uz kājām.
– Kādi jums palikuši nosēdumi no šā darba?
– Daudz laimes un prieka man sagādāja šis darbs. Es apbrīnoju Aspazijas sievišķību un maigumu. Šķiet, dienasgrāmatā vai arī kādā vēstulē Rainis veselu lapu sarakstījis, apbrīnojot viņas labsirdību. Raiņa uzstādījums bija – pilnīga atklātība dzīvē un mīlā, un, lasot abu saraksti, kas notikusi milzīgā intensitātē, šķiet, ka esi ar viņiem kopā dzīvojis.
Pētot tā laika materiālus, es apjautu un apzinājos, ka cīņas var būt daudz nežēlīgākas, ka mēs šodien dzīvojam ārkārtīgi grezni. Kad redzam bildes no dzejnieku trimdas vietas Kastaņjolā, mums tā šķiet kā saules pielieta vieta. Es esmu pētījusi turienes foto, ainavas Lugāno raksturotu kā pārdabisku skaistumu, bet – Aspazija to neredzēja. Maz cilvēku zina to, bet viņai visu mūžu bija ļoti vāja redze, lai gan fotogrāfijās viņa nekur nav ar brillēm. Ar vienu ausi viņa arī nedzirdēja. Pēc atgriešanās Latvijā no trimdas viņai bieži pārmeta, ka atšķirībā no vienmēr smaidīgā un runīgā Raiņa viņa ir noslēgusies un vairās no sabiedrības. Savās vēstulēs viņa raksta, ka ir grūti sabiedrībā nedzirdēšanas un neredzēšanas dēļ. Lugāno esot, Aspazija neredzēja kalnu smailes, viņa redzēja tikai savā tuvumā. Abi ar Raini viņi nekad dzīvē tā neesot saluši, kā esot trimdā Šveicē. Turklāt viņiem praktiski nebija naudas, jo gandrīz visi izdevēji bija devušies prom no Latvijas vai arī nošauti pēc 1905. gada, jo 1906. gadā bija milzīgas represijas, reāli plūda asinis. Viņi abi tā arī nekad neiedzīvojās trimdā, neaizmirsa savu dzimteni, savu kultūru. Iespējams, tāpēc, ka Latvija vēl nebija radīta un abiem vēl priekšā bija šis uzdevums.
No tā laika var mācīties, ka var būt daudz grūtāk, nekā ir šodien, un to, ka visam var iziet cauri ļoti cilvēcīgi. Un sievišķīgi. Viņa šaubījās, bija vāja, bet viņa nekad nepalika par necilvēku, nekad dusmas nevērsa pret citiem. Pēc atgriešanās daudzi viņai pārmeta nevīžīgumu izskatā, bezgaumīgu ģērbšanos, izplūšanu miesās, bet publiskās iziešanās viņa uzlika lapsādu un cepuri un izskatījās pēc dāmas. Kā Rainis skaisti saka: «Tu esi mēle apkārtnes zvanā.»
Nesen Raiņa sapņi pirmizrādē uz skatuves nogāzās lielā saule. Aktieri teica, ka Rainis visu laiku esot bijis klāt mēģinājumos, nu arī sauli apgāzis. Es ļoti ceru, ka Aspazijai patiks tas, ko mēs esam izdarījuši.