«Latvijā es jūtos ļoti labi. Manuprāt, latvieši ir daudz atvērtāki un brīvāki nekā lietuvieši. Varbūt jāsaka – ne tik ļoti iebaidīti. Man vienmēr bijis grūti Lietuvā, lietuvieši baidās priecāties, būt laimīgi, pastāvīgi viņiem ir vainas izjūta, bet, ja tādas nav, tā ir jāizdomā. Un viss, ko teicu, ir arī manī, bet tieši tas mani vienmēr ir tracinājis, jo esmu redzējusi arī citādus cilvēkus un citādu veidu, kā dzīvot. Patiesībā šajā teātrī esmu izaugusi profesionāli, kā māksliniece,» saka operdziedātāja Asmika Grigorjana – lietuviete ar armēņu asinīm.
Šodien Latvijas Nacionālajā operā Džakomo Pučīni operas Manona Lesko jauniestudējuma pirmizrāde, titullomā – Asmika Grigorjana.
– Vai Manona jums ir īpaša loma?
– Diezgan pasen man par šo lomu ieminējās diriģents Andris Veismanis, bet tolaik es vēl ļoti šaubījos, vai esmu tai gatava. Tomēr tā ir – to, vai esi gatavs lomai, var uzzināt tikai pamēģinot. Kamēr neizdarīsi, tikmēr nezināsi. Mājās vai pie pedagoga dziedot viss var sanākt un izdoties lieliski, bet, tiklīdz izej uz skatuves, tikai tad redzi, kā ir patiesībā.
Tā sanāca, ka tieši šobrīd man parādījās brīvs laiks, tāpēc arī nolēmu to pavadīt kopā ar seniem draugiem. Un pie reizes arī izmantot laiku, lai pastrādātu pie pedagoģes, ko es ļoti cienu un mīlu – Margaritas Gruzdjevas. Patiesībā es nemaz nedrīkstu tik skaļi teikt, ka viņa ir mana pedagoģe, jo es pie viņas reti tieku, bet izmantoju katru izdevību.
Manonu es pirmo reizi izpildīju pirms diviem gadiem Viļņā, un tas man bija ļoti sarežģīts un savāds periods dzīvē. Pat varētu teikt, ka Manona Lesko man izrādījās ļoti sāpīga loma, un tāpēc tā vienmēr man būs tuva un īpaša. Protams, šodienas Manona ir pavisam citāda, jo cita komanda, režisora un diriģenta redzējums, bet pats galvenais – es pati esmu cita. Loma nekad nav pati par sevi, tā vienmēr ir saistīta ar solista konkrēto dzīves periodu. Tāpēc, manuprāt, vissvarīgākais ir – kas notiek mūsu dzīvēs.
– Sieviešu lomas operā, nosacīti sakot, var iedalīt divās lielās kategorijās – liriskās varones un liktenīgās sievietes. Jums lielākoties sanāk atveidot femme fatale. Vai tas jūsu balss vai personisko īpašību dēļ?
– Es pat liriskās varones pamanos uztaisīt dramatiskas. Protams, balss īpatnībām ir liela nozīme, bet man pašai šķiet, ka tas vairāk mana rakstura un personisko īpašību dēļ. Turklāt uzskatu, ka operā solista balsij nav vislielākā nozīme. Operā vispār nav vissvarīgākā elementa, tur ir vai nu viss, vai nav nekā, – solistam ar balsi vien nepietiek, jābūt enerģētikai, smadzenēm, muzikalitātei... varētu saukt vēl un vēl nepieciešamus elementus, lai mūsdienās skatītājam būtu interesanti skatīties uz solistu. Tas ir tiesa – man ļoti patīk dramatiskas lomas, liktenīgās sievietes.
– Mēdzat dramatizēt arī dzīvē?
– Man nekad nav patikuši liriski personāži, es tos nekad neesmu sapratusi, jo laikam jau manī pašā nav šāda lirisma. Protams, tēlaini runājot, dzīvē es varētu uzģērbt spārniņus, bet vienalga nekad nekļūšu par taurenīti.
– Kopš savas debijas 2004. gadā visu laiku esat biju brīvmākslinieces statusā. Apzināta izvēle?
– Nevienā teātrī štatā neesmu strādājusi un negribu arī. Tiesa gan – pirms daudziem gadiem divus mēnešus nostrādāju Viļņas operas un baleta teātrī, bet ātri sapratu – nē, tas nav domāts man. To, ka es īsu laiku strādāju teātrī štatā, mans tēvs vispār uzzināja pēc tam, savukārt mamma satraucās, kad aizgāju. Mana mamma ir pavisam citas uzbūves cilvēks, lūk, viņai ir nepieciešama stabilitāte, mamma ir ļoti ģimeniska, bet tēvs visu laiku braukāja apkārt pa pasauli. Man vienmēr paticis riskēt, un man kā tikko dziedāt sākušai solistei aiziešana no štata vietas teātrī bija liels risks, bet to nekad neesmu nožēlojusi.
Man stabilitāte nekad nav interesējusi, jo stabilitāte ir pirmais solis uz degradāciju, es pat teiktu – stabilitāte momentāni degradē. Jo cilvēks saņem naudu par izrādi, vienalga, kā to nodziedājis. Ja nav stabilitātes, māksliniekam pastāvīgi ir jāstrādā un pastāvīgi no sevis jāizspiež ārā vislabākais, kas viņā ir. Ja runājam par karjeru, brīvmākslinieka statuss ir vienīgais līdzeklis attīstīties pašam kā cilvēkam, kā māksliniekam. Stabilitāte izlaiž, tas uzreiz jūtams balsī, to var redzēt pat veidā, kā solists iet pa skatuvi. Vienmēr esmu uzskatījusi – kad māksliniekam uz skatuves kļūst ļoti ērti, tad skatītājam kļūst neērti uz viņu skatīties.
– Vai jūs joprojām salīdzina ar slavenajiem vecākiem?
– Esmu ļoti cītīgi strādājusi pie tā, lai mani nesalīdzinātu.
– Ir recepte, kā to izdarīt?
– Ļoti spilgti strādāt, pa savam. Es speciāli sāku ar tām lomām, ko savulaik nav dziedājusi mana mamma, tikai pēc tam uzdrošinājos dziedāt arī tās, ko savulaik ir atveidojusi mamma, bet interpretēju tās radikāli atšķirīgi. Ar to pietiek, lai izvairītos no vecāku ēnas.
– Jūs samērā daudz koncertējat Eiropā, bet, ja tā var teikt, dziedat...
– ...B klases teātros. Esmu tur mazliet iestrēgusi, jo man ir interesantāk tur strādāt. Patiesībā man arī nekādu īpašu sapņu nav bijis. Ļoti daudz kas atkarīgs no aģenta, ko es arī nesen nomainīju. Turklāt vajag profesionāli izaugt līdz «lielajiem teātriem». Protams, es gatavojos iet tālāk, tas ir tikai laika jautājums. Un pluss visam – pašam ir jādomā, ko gribi. Nesen atteicos no darba Berlīnē, no darba [kataloniešu režisora Kaliksto] Bieto iestudējumā. Es viņus visus no galvas zinu un labi zinu, kā strādā arī Bieto, un sapratu – tas nav man, es to nedarīšu, un Berlīnei paredzētajā laikā atbraucu strādāt uz Rīgu.
– Šobrīd esat vecumā, par kuru vīriešiem saka – Jēzus vecums. Vai jūsu dzīvē šis skaitlis arī nācis ar lūzumu, pārvērtēšanu?
– Man jau šķiet, ka kritiskais Jēzus vecums izpaužas abiem dzimumiem. Personiski man lūzums bija mazliet agrāk, pirms diviem gadiem. Negribu detalizēti izklāstīt, bet tolaik manā dzīvē notika daudz pārmaiņu, gan fiziskas, gan emocionālas, gan psiholoģiskas, gan profesionālas. Es praktiski visu nomainīju dzīvē. Savus apkārtējos cilvēkus, prioritātes sakārtoju galvā citādi...
– Tā sanāca, vai arī pati sev pateicāt – tā vairs negribu dzīvot.
– Laikam jau sākumā kaut kas galvā noklikšķ, sāk visu jautājumus risināt citādi. Šobrīd mana dzīve ir ļoti laimīga. Mierīga.
– Esat samierinājusies? Varbūt ne pārāk daudz gribat?
– Pret sevi esmu sākusi daudz mierīgāk attiekties. Daudz reālāk uztveru cilvēkus, notikumus, situācijas.
– Jaunības maksimālisms beidzies?
– Man tā joprojām ir pietiekami, bet nenoliedzami esmu kļuvusi mierīgāka.
– Vai jums ir tabu teātrī?
– Ir daudz lietu, ko nedarīšu ne dzīvē, ne teātrī, bet es nekad iepriekš neizdomāju nekādus tabu. Lai strādātu teātrī, ir cilvēciski jābūt ļoti stipram.
– Ko darāt, kad nezināt, kā atrisināt problēmu?
– Profesijā – meklēju cilvēku, kurš man varētu palīdzēt. Dzīvē – noslēpjos. Meklēju risinājumu sevī, tikai pēc tam lūdzu padomu.
– Esat stiprs cilvēks?
– Pietiekami. Vismaz tā runā.
– Cīnītāja arī?
– Nē. Man nepatīk cīņa. Esmu no tiem, kas vienkārši aiziet.
– Tas ir vājums?
– Ne vienmēr. Nereti aiziešana ir spēka izpausme.
– Ko jūs gribētu pēc desmit gadiem?
– Es gribētu, lai man būtu viss un nekas par to nebūtu. Lai varētu gulēt pludmalē pie jūras, sauļoties, neko nedarīt.
– Gribētu to?
– Protams.
– Varat iedomāties savu dzīvi bez skatuves?
– Absolūti mierīgi varu to iztēloties. Dzīves dēļ. Es tiešām sapņoju par iespēju gulšņāt pie jūras, sēdēt pie kamīna, smēķēt un dzert viskiju. Un priecāties par dzīvi un saviem mazbērniem.
– Tad jau opera un skatuve jums vēl nav atkarība?
– Ir gan. Tā ir jābūt profesionāļiem, jo, ja šādas atkarības nav, tad neko labu uz skatuves neizdarīsi. Bet vienmēr taču ir prioritātes. Paskatīsimies, ko es teikšu tad, kad man šāda iespēja būs. Konkrētā brīdī – jā, esmu nogurusi, gribu atpūsties, neko nedarīt. To, cik liela atkarība man ir no operas, varēšu pateikt tikai tad, kad man vairs nebūs iespējas dziedāt, iespējams, tad runāšu pavisam citādi.
Mans tēvs, piemēram, izdarīja apzinātu izvēli – nodziedāja savas labākās lomas un pateica, ka vairs nedziedās, jo zina, ka nekad vairs labāk nedziedās. Tas bija deviņdesmitajos gados. Šodien es neesmu gatava aiziet no teātra, man daudz kas vēl jāizdara, kaut vai bērns jāizaudzina. Turklāt šodien es arī zinu, ka varu labāk.
– Vai ir loma, no kuras baidāties?
– No visām.
– Vispār esat gatava lielam mērogam – skatuvēm, slavai, naudai...?
– Jā. Lai gan – kurš zina? Vispār ir izjūta, ka man dzīvē viss tikai sākas. Līdz šim man vienmēr galvenais nosacījums ir bijis – lai interesanti strādāt, lai varētu augt kā māksliniece. Esmu izaugusi pasaules slavenākajos teātros, es tur jau biju kopš zīdaiņa vecuma. Esmu redzējusi gan La Scala, gan Metropolitēnu... Manī nav ambīciju, kas liktu gluži vai trīcēt, domājot par to, ka es tur varētu dziedāt. Tur viss ir tieši tāpat, tādi paši sūdi un prieki. Nu, un kas Metropolitēnā ir labāk vai interesantāk? Tāds sapnis var būt cilvēkam, kas ir sapņojis kļūt par dziedātāju, par zvaigzni. Man vienmēr bijuši citi sapņi. Es jau kopš bērnības esmu braukājusi pa šiem teātriem, redzējusi tos no labās un pat ļoti nesmukās puses, manā dzīvē tas jau ir bijis.
– Ko mīlat darīt, nesaistītu ar teātri?
– Pavisam noteikti man nepatīk skatīties operas iestudējumus, daudz labāk aizeju uz dramatisko teātri. Man ļoti patīk peldēties, iet pirtī. Kopā ar dēlu ejam pastaigāties, uz akvaparku un atrakcijām, uz kino.
Es ļoti gribēju bērnu un vienmēr zināju, ka būšu jauna mamma. To vēlējos, pēc tā tiecos, un par to arī esmu ļoti priecīga. Tagad jau var sākt domāt par otro. Uzskatu, ka bērni paši izvēlas, kad un pie kā viņi grib nākt. Kaut kādā ziņā es nebiju gatava bērnam, esmu izaugusi kopā ar viņu.
Dēls mācās skolā, sporto un spēlē ģitāru. Korī vairs nedzied. Es patiesībā viņu nekur īpaši nevirzu, cenšos iedot minimālus pamatus, kas viņam varētu būt nepieciešami, ja viņš tomēr izvēlētos nodarboties ar mūziku, bet negribu, lai viņš to darītu nopietni. Es pati esmu beigusi mūzikas skolu un joprojām nespēju emocionāli mierīgi pabraukt tai garām.
– Tomēr tā ir devusi pamatus profesijai.
– Jā, bet vienlaikus arī psiholoģiski pamaitājusi. Tad jau labāk bez pamatiem, bet ar galvu.
– Kas jums nepieciešams māju izjūtai?
– Es vispār jau sen esmu aizmirsusi, kas ir mājas, vairs nemeklēju māju izjūtu. Manas mājas ir tur, kur esmu es un man mīļie cilvēki. Esmu pārstājusi meklēt māju izjūtu, jo tad būtu skumji dzīvot. Man nemaz nav iespējas iegūt sev mājas, jo visu laiku esmu ceļā – divus mēnešus vienā vietā un – prom.
Asmika Asta Grigorjana
• Operdziedātāja
• Dzimusi 1981. gada 12. maijā Lietuvā operas solistu Irenas Milkevičutes un Gegama Grigorjana ģimenē.
• Šķīrusies, audzina dēlu Noasu (12).
• Absolvējusi M. K. Čurļona Nacionālo mākslas skolu
• Vokālās studijas uzsākusi Francijas pilsētā Nicā pie Gegama Grigorjana, mācījusies pie profesores Irenas Milkevičutes Lietuvas Mūzikas akadēmijā. Apmeklējusi Mirellas Freni un Oliveras Miljakovičas meistarklases.
• Debija notika 2004. gadā Batumi operā Gruzijā Dezdemonas lomā operā Otello, 2005. gadā viņa ar lieliem panākumiem debitēja Viļņā ar Violetas lomu operā Traviata.
• Uzstājusies Sanktpēterburgas Marijas teātrī izpildījusi Dezdemonas lomu Dž. Verdi Otello un Priļepu P. Čaikovska Pīķa dāmā, abas šīs lomas izpildījusi kopā ar BBC Filharmonijas orķestri un diriģentu Džanandrea Nozedu.
• Koncertē Lietuvā un citās valstīs kopā ar Viļņas stīgu kvartetu, Lietuvas Valsts simfonisko orķestri, Lietuvas kamerorķestri.
• 2006. gadā soliste debitējusi Londonas leģendārajā Vigmorholā.
• 2014./2015. gada sezonā dzied Judīti Zilbārža pilī Vīsbādenē un Flāmu operā Antverpenē, titullomu operā Žīdiete Flāmu operā Ģentē un Antverpenē, titullomu Čaikovska operā Burve Vīnes teātrī, titullomu Madama Butterfly Karaliskajā Zviedrijas operā, kā arī Tatjanu Jevgeņijā Oņeginā Marijas teātrī Sanktpēterburgā un Berlīnes Komiskajā operā.