19.februāra jubilārs: operas soliste Evija Martinsone
«Tā kā esmu pārliecinājusies, ka cilvēks domā, bet Dievs dara, mana šā gada apņemšanās ir ļauties dzīves skaistumam un tās neprognozējamībai,» saka Latvijas Nacionālās operas soliste Evija Martinsone. Viņai šodien svētki – 35. dzimšanas diena!
«Attiecībā uz svinībām plāni bija ļoti lieli, jo dikti gribējās svinēt, bet visu izkoriģēja slimošana. Noslimoju pusotru mēnesi, tikai šonedēļ esmu atpakaļ ierindā. Biju saaukstējusies, pēc tam mani pamocīja gripa, līdz ar to spēka svinēšanai nav,» stāsta šodienas jubilāre. Taču viņai ir plāns, kā savus svētkus padarīt īpašus. «Mēģināšu izbaudīt to, kam ikdienas darbu gūzmā sanāk paiet garām. No rīta būšu darbā, kur atkārtosim Valentīnu, jo 28. februārī mums ir divas izrādes. Bet dienas lielais prieks būs mākslinieces Daces Lielās personālizstāde Gleznas, ko ļoti vēlos apskatīt. Pēc tam došos uz Rīgas biržu, kur apskatāmi Itāļu portreta glezniecības divi gadsimti. Tās ietvaros tur šodien būs Rundāles pils direktora Imanta Lancmaņa lekcija Kurzemes hercoga Pētera stipendija Boloņas Mākslas akadēmijā, ko arī gribu noklausīties,» stāsta Evija Martinsone, piebilstot, ka pēc mūzikas un mākslas baudījuma viņa dosies uz kādu restorānu, kur izbaudīs arī kulināro mākslu.
Aizdomājusies par savu pusapaļo gadu skaitu, operdziedātāja saka, ka viņa pilnībā pievienojas Vijai Vētrai, kura allaž lepojas ne tikai ar katru nodzīvoto gadu, bet arī dienu, stundu, minūti. «Es esmu no tām sievietēm, kuru gadi nebiedē. Iespējams, tāpēc, ka man līdzās esošās sievietes prot parādīt, ka katram vecumam ir savs skaistums un ka galvenais ir saglabāt dzīvotprieku un mirdzumu acīs. Protams, tas ir ļoti atkarīgs no tā, kas notiek tevī pašā. Tāpēc ir svarīgi uzturēt sevī vertikāli – skatīties uz priekšu, uz augšu un censties izbaudīt šodienu. Jo šodien ir brīnišķīga diena! Un mēs neviens nekad īsti nezinām, kas būs rīt. Tāpēc savus gadus izbaudu visā košumā!»
Bet mirdzumu acīs viņai ļauj saglabāt spēja ieraudzīt sauli ikkatrā situācijā, notikumā, dzīves pavērsienā un pat ķezā. «Es mēģinu saprast, ka jebkas, ko mēs šai dzīvē piedzīvojam, ir kā mācībstunda, kas, cerams, padara mūs labākus. Protams, arī man gadās nolaist rokas, sašļukt un varbūt pat izraudāties, bet es cenšos atrast to kodolu, kādēļ tomēr ir vērts iet uz priekšu. Un manā gadījumā tā ir pati dzīve, kas ir interesants un ļoti brīnišķīgs pasākums.»
Operdziedātāja atklāj, ka šobrīd viņa cītīgi strādā pie Dž. Pučīni operas Vīlas, kur režisors Viesturs Kairišs viņai iedalījis galveno sieviešu lomu. «Līdz aprīlim, kad sāksies mēģinājumu process, šī burvīgā mūzika ir jāiemācās. Paralēli top jauna programma Ziemeļu sāga – kopā ar Karīnu Bērziņu, Ivaru Bezprozvanovu un Aldi Liepiņu, kurā tiks atskaņota Ziemeļvalstu mūzika. Līdz šim biju iepazinusi tikai Grīga un Sibeliusa daiļradi, tāpēc ļoti priecājos, ka man ir iespēja atklāt sev jaunus apvāršņus,» saka Evija Martinsone. Stāstot par saviem šīs sezonas darbiem, viņa neslēpj, ka titulloma Artura Maskata operā Valentīna viņai ir vislielākais un grūtākais darbs visā līdzšinējā skatuves darbībā. Bet Mimī lomu Dž. Pučīni operā Bohēma, kas gaidāma 7. martā, operdziedātāja gaida ar nepacietību. «Man būs liels gods to dziedāt – ar brīnišķīgu diriģentu Tadeušu Vaicehovski un Dmitro Popovu Rūdolfa lomā. Vairāk nekā gadu šī izrāde nebija mūsu repertuārā, tāpēc tagad, kad ir nomainījies diriģents, ir sajūta, ka atkal būs pirmizrāde. Man tas būs liels notikums, tāpēc ir pat neliels pirmizrādes drudzis.».