«Man vienmēr ir patikuši šausmu stāsti, patīk režisora Deivida Linča filmas, patīk arī Hofmaņa slavenākie darbi, kas ir arī pateicīgi vizualizēšanai izrādē vai filmā, jo tie ir pilni ar spocīgiem brīnumiem,» saka Andris Vilcāns. Pēc septiņu gadu pārtraukuma komponists, kurš jau 12 gadus dzīvo ASV un strādā reklāmas jomā, atkal sarakstījis mūziku dramatiskā teātra izrādei un pirmo reizi strādā Liepājas teātrī – 13. februārī Liepājas teātrī pirmizrāde E.T.A. Hofmaņa pasakai pieaugušajiem Zelta pods.
Aizbēgt no realitātes
Jau rīt Latvijā labi zināmais režisors Jans Villems van den Boss (Lielbritānija) debitēs Liepājas teātrī, skatītājiem piedāvājot E.T.A. Hofmaņa pasaku pieaugušajiem Zelta pods, izrādei mūziku komponējis Andris Vilcāns, dziesmu tekstu autors ir Andris Akmentiņš, scenogrāfs un video mākslinieks Māris Kalve, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, horeogrāfe Inga Raudinga. Iestudējums veidots kā dramatiskās izrādes un mūzikla mikslis – daļa no stāsta tiks izstāstīta, daļa izdziedāta. Vācu literatūras ievērojamākā romantisma pārstāvja T.A. Hofmaņa daiļradē līdzās pastāv divas pasaules – reālā un mītiskā, nojaucot robežas starp realitāti un fantāziju. Režisors J.V. van den Boss par šo darbu saka: «Stāstā iekodētais maģiskums un fantāzijas elementi to atšķir no vienkārši ikdienišķa stāsta. Es mīlu pasakas, it īpaši tās, kurām es – pieaugušais – esmu mērķauditorija. Man patīk konflikti, it īpaši, kad tos veido materiālās un garīgās pasaules sadure, patīk jaukt stilus, veidot teatrālas kolāžas un galu galā – gan kā režisoram, gan kā bērnam, kas joprojām mīt manī, man laiku pa laikam patīk aizbēgt no realitātes un kļūt par daļu no fikcijas.»
Ideja par sadarbību ar J.V. van den Bosu dzimusi pirms vairākiem gadiem, taču līdz šim nav gadījies piemērots materiāls. «Strādājām pie viena darba, atrodoties dažādās pasaules malās – Jans bija Londonā, es biju Sandjego, bet dziesmu tekstu autors Andris Akmentiņš – Ventspilī. Tāda ir realitāte modernajā pasaulē,» nosaka Andris Vilcāns. «Man vienmēr ir patikuši šausmu stāsti, patīk režisora Deivida Linča filmas, patīk arī Horfmaņa slavenākie darbi Riekstkodis, Smilšuvīrs un Zelta pods, kas ir arī pateicīgi vizualizēšanai izrādē vai filmā, tie ir pilni ar spocīgiem brīnumiem.» Komponists uzskata, ka šis nav iestudējums tikai pieaugušajiem, jo labu darbu priekšrocība un viena no galvenajām iezīmēm ir tā, ka tajā ikviens var atrast savu asociāciju un informatīvo slāni.
Komponists atzīst, ka, rakstot mūziku, bijis jāizbalansē starp režisora norādījumiem un vēlmēm, tēlu līnijām un aktieru balss diapazoniem. «Aktieri ir ļoti varoši, turklāt viņu entuziasms ir apbrīnojams un varonīgs. Aktieriem taču visu laiku ir mēģinājumi, jāapgūst jaunais materiāls, ne tikai muzikālais, bet arī dramaturģiskais un horeogrāfiskais, kas ir pietiekami sarežģīts, bet pēc rīta mēģinājumiem vakaros ir izrādes.» Komponists atceras, ka, saņemot dramaturģisko materiālu no Andra Akmentiņa, to lasījis, lasījis un lasījis. «Es pat nezinu, no kurienes tā mūzika atnākusi. Atceros, ka bija viena diena, kad man atvērās kaut kāda caurule, un man sāka nākt iekšā mūzika.»
Pieder divām pasaulēm
Jau aptuveni 12 gadus Andris Vilcāns dzīvo ASV, bet atzīst, ka joprojām ir sajūta, ka ir divās vietās – Amerikā un Latvijā. «Man bija saruna ar Egonu Dombrovski, runājām par savām dzīvēm, un izrādās, arī viņam ir dzīve divās vietās – Rīgā un Liepājā, man ir Rīga – Sandjego, es piederu divām vietām,» saka Andris Vilcāns.
Jautāts par konkurenci un profesionālo izdzīvošanu, kas valda tik lielā valstī kā ASV, viņš domīgi novelk: «Konkurence, jā... Es jau Amerikā ierados... Šajā zemē ir jāsāk tad, kad esi padsmit gadus vecs, jo paiet ilgs laiks, kamēr atrodi savējos. Radošu cilvēku tur ir ļoti daudz, turklāt – ne katrā pilsētā. Es dzīvoju Sandjego, kas ir biznesa pilsēta, ķīmijas, elektronikas, medicīnas, nevis mākslas biznesa pilsēta. Mākslas bizness ir Losandželosā, bet man nepatīk tā pilsēta. Talants, protams, tiek novērtēts. Sandjego ir burzma, tur daudz kas notiek, bet man nav bijis tik daudz laika... Nu jau bērni kļūst lielāki, laika sev ir vairāk, un gan jau...»
Izrādes Zelta pods dēļ viņš uz laiku pārtraucis savu darbību elektroniskās mūzikas projektā. «Tīri profesionāli – tas, ko es rakstu tur, ir reklāma un skaņu dizains. Tā ir laba skola. Un ir ļoti viegli strādāt ar amerikāņiem, jo visu viņi māk, viss notiek laikā. Laiku pa laikam es to daru, bet šobrīd ir tā, ka man nevajag skriet pakaļ darbiem, ir daudz kas cits jādara.»
Rupjmaize, mežs un
Kopš janvāra vidus Andris Vilcāns dzīvo pa Liepāju, bet neko vairāk par teātri tur neesot redzējis. Vienvakar aizbraucis līdz slavenajam Karostas rajonam. «Tur ir spocīgi, un rodas jautājums – ko tad īsti ar to darīt? Man bija sajūta, ka esmu nokļuvis kādā no Andreja Tarkovska filmas Stalkers ainām. Zonā,» stāsta Andris Vilcāns. Pēc pirmizrādes viņš vēl sešas dienas būs Rīgā, tās tiks veltītas ģimenei un draugiem. «Vēl man vajag aiziet uz lielveikalu, man vajag šo sajūtu, tas veicina kaut kādus procesus manā galvā. Un Rīga ir pilsēta, kurā esmu izaudzis, netaisos to pazaudēt,» atzīst komponists. Braucot atpakaļ uz ASV, viņš parasti līdzi ņemot maizi un medu, lai gan – bez medus reizēm varot iztikt, bet ne bez maizes. «Kad iedomājos mūsu maizi, pirmās asociācijas ir – smarža un garša. Un smagums. Kad nogriez rupjmaizes šķēli, tā ir smaga. Mūsu maizē ir kaut kas pamatīgs, tu sajūti rokā kaut ko vērtīgu. Un kaut ko tādu, ko saproti – to saproti tikai tu.»
Andris ar ģimeni regulāri vasaras pavada Latvijā, visbiežāk – Mērsragā, pie mammas. Lai arī abi bērni dzimuši ASV, abi runā latviski. «Amerikā skolā ir viena vide un draugi, Latvijā – cita vide un citi draugi. Mūsu pasaule ir palikusi lielāka, arī bērniem ir labi, jo viņi uzaug ar divām pasaulēm, viņiem būs daudz vairāk iespēju un arī sapratnes par to, kas notiek, katrā ziņā vairāk par tiem, kas uzaug vienā vietā. Ir jāiet pasaulē, ir jāredz lietas,» uzskata Andris Vilcāns. Par savu «obligāti mīļāko apmeklējamo» vietu viņš atzīst mežu. «Neapzināti. Tā ir kā daļa no tevis, kaut kas pazīstams. Tas pieder tev, bet ne kā manta. Cilvēkam, kas ceļo pa pasauli, iet līdzi lietas, ar kurām viņš uzaug, kas viņam daudz nozīmējušas, un ik pa laikam to vajag sajust, lai sevī uzlādētu īpašo bateriju. Arī Kalifornijā man ir savas īpašās vietas, kur arī uzlādēju baterijas sevī.»
Pērnvasar gan bijis tik daudz darāmā un arī tik karsts, ka uz dziesmu svētkiem ģimene nav aizgājusi. «Neatceros tādu karstumu Latvijā, kaut kas dīvains. Un būs vēl dīvaināk. Var vien paskatīties, kas notiek Grenlandē, un paskatīties, ko gudri cilvēki runā. Uz pasaules vienkārši būs daudz vairāk ūdens, un es domāju par to, kas būs ar Latviju, kas atrodas diezgan zemā un slapjā vietā. Pirms apmēram pusgada kādas mazas salu valsts prezidents ar sociālo mediju palīdzību aicināja pasauli padomāt par to, ka viņa valsts pamazām izzūd zem ūdens, ka valsts pilsoņiem būs jāmeklē cita mājvieta. Un tas ir baisi,» saka Andris Vilcāns. Tikpat baisi esot tad, kad viņš ziņās skatās par notiekošo šajā reģionā. «Manu paziņu vide ir multinacionāla – man ir draugi gan no bijušās Dienvidslāvijas valstīm, serbi un horvāti, kas kara laikā emigrējuši, arī šveicieši un vācieši, zviedri – visi ļoti seko līdzi tam, kas notiek. Jo laiks ir slikts. Patiešām slikts. Tai brīdī, kad notika iebrukums Krimā, es un laikam jau lielākā daļa cilvēku, bijām tā kā iemiguši. Pēkšņi sajutos, ka esmu apvests ap stūri, nekas nav mainījies, blakus joprojām ir ļoti slikts kaimiņš. Ja dzīvo komforta zonā, bez šaubām, vairāk domā par ikdienas dzīvi, ļauj sev vienkārši būt – cilvēks taču to ir pelnījis, bet tagad atkal jāatver acis plaši, plaši un jāgaida, kas notiks, jo grūti pat iedomāties, kā mēs katrs kā indivīds varam iespaidot notiekošo.»
Andris Vilcāns
• Komponists
• Dzimis 1966. gada 28. oktobrī, dziedātājas Margaritas Vilcānes ģimenē. Kopš 2002. gada ar ģimeni dzīvo ASV, strādā reklāmas
mūzikas jomā
• Precējies, sieva Daiga, bērni – Valters (8) un Izabella (6)
• Izglītība: Jūrmalas 4. vidusskola, Jāzepa Mediņa mūzikas koledža (kordiriģēšanas nodaļa, 1982–1986). Fakultatīvi apguvis kompozīciju
pie Maijas Einfeldes un Ādolfa Skultes. Latvijas Valsts konservatorija (1988–1990)
• Profesionālā pieredze: vokālais pedagogs un koncertmeistars Iļģuciema kultūras nama korī (1984–1991), akadēmiskais koris Latvija (1989–1991)
• Mūzika izrādēm: rokmūziklam Drakula. Svešās asinis (2007), Dons Žuans X (2001), Klāra šurp vairs neatlidos (2000), Fernando Krapa vēstules Jūlijai (1999), Ilgu tramvajs (1999), rokopera Fausts. Deus ex machina (1998), Muzikants un prostitūta (1997), Concerto Grosso Nr. 1(1996), dziesmu cikls korim Lauda (1991), kantāte korim un četriem pasaules elementiem Raganu nakts (1990)
• Bijis grupu Nakts pilsoņi (1989–1991), Deus ex machina (1995–2002) līderis (balss, taustiņi, ģitāra)
• Kopā ar grupu Deus ex machina saņēmis LNT balvu par dziesmu no koncertprogrammas Sister Left un AKKA/LAA mūzikas bezgalības balvu par mūziku izrādei Fausts. Deus ex machina (2000)
