«Man vispār nav pagātnes, nedzīvoju tajā, kas bijis. Man arī nav nākotnes, man ir tikai šodiena. Un tā esmu dzīvojusi visu mūžu. Ne es ko nožēloju, ne īpaši priecājos, bet es noteikti izbaudu šodienu. Vai nav skaisti, ka no rīta ieraigi zilas debesis? » saka galerijas ASūna īpašniece Agija Sūna. Dailes teātra telpā Brīvības 75 apskatāmi viņas organizētā mākslas projekta Gada glezna iesniegtie darbi. 22 gadus pēc savas galerijas dibināšanas viņa domā par tās slēgšanu, bet vienlaikus atzīst, ka «nav tik viegli noiet no skatuves».
– Kāpēc pirmo reizi galerijas ASūna organizētā ikgadējā vizuālās mākslas izstāde un konkurss Gada glezna notiek Dailes teātra izstāžu zālē?
– Man šovasar uzteica telpas galerijai, kas atradās Kalēju ielā, vienkārši izlika ārā.
– Tomēr pašus pirmos Gada gleznas konkursus organizējāt tieši šajā pašā vietā, kur arī notiek mūsu saruna, – telpās Laipu ielā.
– Tā bija, pirms 22 gadiem. Pirmais konkurss notika 1993. gadā. Tomēr te patiešām ir ļoti šauri. Man bija jāmeklē izeja, jo man šķita, ka man nav tiesību atteikties to organizēt – jo māksliniekiem tas ir notikums, turklāt Swedbank visus šos gadus ir atbalstījusi šo konkursu.
– Varbūt labi, ka nācās meklēt citu risinājumu, jo nu tos darbus redz ļoti daudz cilvēku, vismaz – ir iespēja redzēt.
– Tūkstotim cilvēku katru vakaru. Ne velti tautā saka – nav ļaunuma bez labuma. Labi, ka Dailes teātris sācis rīkot izstādes otrā stāva hallē. Labi, skatītāji ir nākuši uz izrādi, bet, arī šķietami garāmejot, redz to, ko citādi nemaz neredzētu, un, iespējams, iespaids paliek, rodas impulss interesēties. Un tā ir vislielākā vērtība, ka šoreiz izstādi Gada glezna redzēs tie cilvēki, kas nemaz neiet uz galerijām un muzejiem.
– Vai šo gadu laikā ir attaisnojies princips, ka Gada gleznu izvēlas viens cilvēks?
– Simtprocentīgi. Šoreiz to izvēlējās Mārtiņš Vilkārsis, kurš ir ne tikai scenogrāfs, bet arī gleznotājs. Pirms viņš paziņoja par savu izvēli, viņš savā uzrunā teica, ka nu viņš nevar paslēpties aiz kāda muguras. Es arī esmu bijusi dažādās žūrijās un zinu, kā tas ir, kad katrs to deķīti velk uz savu pusi, un uzvar enerģiskākais. Mākslā nevar objektīvi pateikt, kura glezna ir 1. vietā, 2. vietā, 3. vietā, jo subjektīvais moments ir vienmēr.
– Pārsteigums, ka Vilkārsis izvēlējās Māras Vaičunas darbu? Visticamāk, lielākai daļai skatītāju viņas vārds pat varētu būt nedzirdēts.
– Māra Vaičunas ir izcila gleznotāja, un man ir milzīgs prieks, ka šoreiz atzinību ieguvusi gleznotāja, kurai tās nav katru dienu. Ir novērtēta ļoti laba māksliniece, labs cilvēks, labs darbs. Protams, viņu novērtē profesionāļi, bet pirms dažiem gadiem viņa ar savu darbu ieguva arī skatītāju simpātiju balvu. Šī balva neko nevar mainīt mākslinieka liktenī, jo viņš vienalga iet savu ceļu – ar vai bez publiskas atzinības un atpazīstamības.
Starp citu, pirmajos gados nebija skatītāju simpātiju balvas, un cilvēki, kas nāca skatīties darbus, nereti vaicāja, kāpēc par uzvarētāju izvēlēts kāds darbs. Un tad es nolēmu, lai skatītāji paši izvēlas un nobalso par vienu darbu. Tas ir grūti – izvēlēties tikai vienu no desmitiem darbu, šogad – no 87, bet dažugad bijis pat vairāk par 100 darbiem.
– Kā latvietis pamato savu patikšanu? Iedomājoties, vai to gleznu liktu pie sienas savās mājās?
– Pamatā – tieši tā. Un tādus darbus, kas raisa pozitīvas emocijas. Ejot uz izstādi, cilvēki negrib redzēt riebeklības, un es arī domāju, ka skaistums izglābs pasauli. Mākslas uzdevums ir noskaņot uz kaut ko.
– Vai šīs izstādes uzrāda kādus procesus, noskaņojumu sabiedrībā?
– Domāju, ka nē. Tomēr ir bijuši gadi, kad mākslinieki nesuši tumšus un depresīvus darbus, ir bijuši periodi, kad darbi palikuši gaišāki un saulaināki. Mākslinieks jau bieži nevar pat pateikt, kāpēc gleznojis tā un ne citādi. Šā gada darbi ir atraktīvāki, vairāk spēles un humora, darbi nav tik nopietni. Nevis gaišums, bet spēle un jautrība, tomēr – prieka tajos nav. Šķiet, ka mākslinieki negrib iedziļināties smagajās tēmās. Ir taču arī grūti aptvert visu notiekošo un nekļūt par pesimistu.
– Atteikumu galerijas telpām Kalēju ielā var uztvert arī kā zīmi, ka jums laiks likt mieru šajā sfērā, ka jāsamazina apgriezieni?
– Sākumā tā nedomāju, bet ar laiku sāku domāt, ka šis notikums tieši to nozīmē – ir jābeidz. Teikšu atklāti – nav tik viegli noiet no skatuves, turklāt man patīk tas, ko es daru, un pēc dabas esmu aktīvs cilvēks, visu mūžu esmu bijusi kustībā. Viendien ar vīru (tēlnieku Aivaru Gulbi – L. R.) runājām par to, ka ir tik daudz strādāts, darba stāžs tieši šobrīd man ir 60 gadu. Man nav bijis laika pamanīt, ka esmu kļuvusi veca. (Smejas.) Es tiešām nebiju pamanījusi, ka mūžs jau paskrējis. Protams, arī vecam cilvēkam ir kaut kas jādara... Starp citu, bija vēl viena zīme – man uzlauza epastu, man pazuda visi mākslinieku kontakti, turklāt vēl visiem izsūtīja ziņu, ka esmu nokļuvusi nelaimē Anglijā, ka man vajag naudu. Daži saprata, kas par lietu, daži zvanīja vīram, prasīja, kā var man palīdzēt. Uzreiz pēc šā gadījuma man bija grūti strādāt, man nebija kontaktu, sāku it kā pie baltas lapas.
– Ne jau pirmo reizi dzīvē jums bijis jāsāk it kā no jauna.
– Tā sanācis, ka savā dzīvē trīs profesijas uzsāku bez īstas izglītības. Gan baletu, gan darbu televīzijā, gan galerijas veidošanu. Pērn galerijas slēdza Inese Riņķe un Ivonna Veiherte, pirms tam arī Aija Nodieva. Šajos laikos jau var strādāt citādi, nav pat vajadzīgas telpas galerijai. Piemēram, es organizēju izstādi par Itāliju latviešu mākslinieku gleznās, kas šobrīd skatāma Briselē, pašreiz organizēju nākamo izstādi – par Latvijas dabu. Patiešām nezinu, ko es darīšu tālāk. Esmu pārdomu periodā, ko darīt tālāk. Turklāt notikumi pasaulē taču arī ietekmē mūs visus, mudina uz pārdomām. Vai tad jūs nebaida tas, kas notiek pasaulē, tepat Latvijā? Ja 16 gadu vecs zēns, policista dēls, var slepkavot! Man ir trīs mazdēli, es nevaru nedomāt par to, kas notiek Latvijā. Kā 16 gadu veci bērni kaut ko tādu var izdarīt? Protams, liela vaina jāuzņemas vecākiem, bet sava tiesa arī skolai. Man gribas domāt, ka ar mūsu izglītību nav kaut kas kārtībā, jo – kāpēc izaug tādi cilvēki? Manuprāt, tie bērni, kas gājuši mākslas vai mūzikas skolā, nevar slepkavot.
– Sakāt, ka jums ir 60 gadu darba stāžs, bet arī jūsu laulībai ir liels stāžs. Ir tik pierasts, ka mūsdienās šķiršanās ir gandrīz vai ikdienišķa parādība, bet jūs, šķiet, esat izvilkusi laimīgo lozi ģimenes dzīvē.
– Zelta kāzas mums bija pirms diviem gadiem, 2013. gadā, bet man nav receptes ilgai un laimīgai ģimenes dzīvei. Tā vienkārši ir veiksme – satikt tādu cilvēku, ar kuru kopā var tik ilgi nodzīvot. Ziniet, bet mākslinieki nemaz tik daudz nešķiras. Jo viņi ir tik ļoti iekšā savā mākslā, jo darbs viņiem ir galvenais un nav vajadzības meklēt citas aizraušanās. Tā man šķiet. Televīzijā nostrādāju 30 gadu, arī biju aizrāvusies, mums katram bija sava profesionālā dzīve un nebija vajadzības meklēt citas intereses. Mums pat nebija laika strīdēties. Reiz ar vīru abi smējāmies, ka šobrīd mēs vairāk strīdamies, jo abiem ir brīvāks laiks.
Patiešām nezinu, kas nepieciešams noturīgai laulībai. Es teiktu – cieņa, uzticība, paļāvība. Un kopējs skatījums uz pasauli galvenajās lietās. Protams, arī bērni. Ja ģimenē nav bērnu, tad agrāk vai vēlāk kādam no laulātajiem gribas bērnus. Nevar jau zināt, kā būtu, ja būtu.
– Profesijā esat trīs reizes kardināli mainījusi virzienu. Kā raksturotu to sajūtu vai pārliecību, ka jābeidz un jādara kas cits, jāiet tālāk.
– Viens no maniem dzīves mērķiem bija dejot uz operas skatuves, lai gan mani vecāki, pēc profesijas juristi, mani nevirzīja uz to pusi. Baletu sāku mācīties dejot vien ap gadiem 12 pie kādreizējās primabalerīnas Annas Priedes, un kad 1954. gadā Rīgas balets devās uz dekādi Maskavā un bija nepieciešams paplašināt trupu, izsludināja konkursu, ko es izturēju. Biju laimīga, ka varēju dejot kaut pēdējā rindā kordebaletā, tomēr es sapratu, ka primadonna es nebūšu. Laikam jau manas ambīcijas bija lielākas, aizgāju neklātienē studēt žurnālistiku, un pēc septiņiem gadiem baletā es aizgāju studiju praksē uz televīziju, tur arī paliku. Pēc 30 gadiem, kad pienāca pensijas vecums, man bija jāiet prom no televīzijas, jo «vecos» tur neturēja. Ja mēģinu raksturot to sajūtu, kāda man bija, ejot prom no baleta, arī televīzijas... vai man to vairs vajag? Līdzīga sajūta man ir šobrīd, kad domāju par savu galeriju. Neesmu teorētiķe, daudz neprātoju par dzīvi un darbu, es vienkārši eju un daru.
Mans tēvs Jānis Sūna dzimis daudzbērnu ģimenē Valkā, 17 gadu vecumā ar kājām aizgāja no Valkas līdz Pēterburgai, tolaik – Petrogradai, mācīties. Tur sagājies ar dumpiniekiem, pat nokļuvis Petropavlovskas cietumā, bet rezultātā ieguva trīs augstākās izglītības – Pēterburgā, Maskavā un Rīgā. Laikam no viņa man tā enerģija un drosme, spēja riskēt.
Kad deviņdesmito gadu sākumā dibināju savu galeriju, bija milzīgs apjukums, neviens taču nezināja, kā un kas būs tālāk. Ko var darīt sieviete, kurai vīrs un visi trīs bērni arī ir mākslinieki? Protams, dibināt mākslas galeriju. Un man tolaik nebija nekādas bailes par neizdošanos, jo man jau nebija, ko zaudēt. Es arī tagad, slēdzot vienu galeriju Kalēju ielā un pārnākot uz telpām, kurās es sāku savu galeristes darbu, neko personiski neesmu zaudējusi – māksliniekiem atdevu atpakaļ darbus. Domāju, ka sievietes ir daudz drosmīgākas nekā vīrieši. Sievietei ir jādzemdē bērns un, protams, pirms tam ir bailes, jo nezini – kā būs, bet sievietes iet un dara. Sievietei drosme dota ģenētiski. Kad visās valstīs priekšgalā būs sievietes, arī karu vairs nebūs. Varbūt uz to arī jāiet pasaulei – pie teikšanas jābūt sievietēm. Zinu, ka vīriešiem nepatīk, ka tā saka. Sievietes neiet lielos amatos varas dēļ, drīzāk – apziņas, misijas, pienākuma dēļ, savukārt vīriešiem vara ir ļoti svarīga.
– Viens no jūsu dzīves mērķiem esot bijis liela ģimene, un tāda jums ir – trīs bērni, seši mazbērni. Kā saturat to kopā?
– Mēs bieži esam kopā, ne tikai jubilejās. Turklāt pie ģimenes pieder arī mana mamma, kurai rit jau 103. gads. Protams, mums arī ir problēmas, vislielākā ir tā, ka viņa ļoti slikti redz. Viņa ir ņipra, vairākas reizes dienā dzer kafiju un pat uzsmēķē, un dzīvo kopā ar mana dēla ģimeni Jūrmalā.
Manuprāt, manai ģimenei, kurā šobrīd esam četras paaudzes, vislielākais ieguvums ir apziņa, ka neesi viens šajā pasaulē. Ir cilvēki, kas ir pilnīgi vieni šajā pasaulē, nav ģimenes, nav radinieku, un tā ir grūti.
Es augu kā vienīgais bērns ģimenē, pirmais piedzima dēls, un, kad piedzima meita, es zināju, ka manai meitai būs māsa. Tā arī ir.
– Jūs vispār kādreiz mēdzat skatīties atpakaļ dzīvē, izvērtēt un pārdomāt no sērijas – redz, tur es kļūdījos, tur izdarīju pareizi?
– Nekad. Man vispār nav pagātnes. Jocīgi, vai ne? Es arī daudz ko neatceros. Es nedzīvoju tajā, kas bijis. Tas laikam nav labi. Man arī nav nākotnes, man ir tikai šodiena. Un tā esmu dzīvojusi visu mūžu. Ne es ko nožēloju, ne īpaši priecājos, bet es noteikti izbaudu šodienu. Vai nav skaisti, ka no rīta ieraugi zilas debesis? Ir bijuši sāpīgi un nepatīkami gadījumi dzīvē, par kuriem ir smagi domāt un atcerēties, bet es esmu sev iemācījusi izslēgt un nedomāt par aizgājušo. Ir bijuši tādi pārdzīvojumi, ka mēnešiem ilgi neesmu spējusi normāli pagulēt, jo prāts visu laiku virpinājies ap vienu un to pašu, bet rezultātā organisms pats vienkārši izslēdz nepatīkamo un traģisko.
– Visi trīs jūsu bērni ir mākslinieki, jums prieks par to?
– Mans dēls atklāti saka – ja beigtu skolu šajos laikos, tad neizvēlētos mākslas ceļu. Padomju laikos mākslinieka profesija bija līdzvērtīga bēgšanai no padomju dzīves realitātes, mākslā bija cita pasaule. Neviens no maniem sešiem mazbērniem nebūs mākslinieks, labi, par visjaunāko, kurai ir vien 11 gadu, vēl nevar simtprocentīgi to apgalvot. Vecākais mazdēls jau studē jurisprudenci, otrs – Ekonomikas augstskolā, turklāt trīs no mazbērniem mācās mūziku, bet profesionāla mūziķa ceļu viņi neizvēlēsies. Mākslinieki viņi nebūs, bet es ceru, ka būs labi cilvēki. Cik dīvaini – mani vecāki, abi aizrautīgi juristi, ļoti gribēja, lai es eju jurista ceļu, bet es izdarīju pavisam citu izvēli, nu jurists būs mans mazdēls. Un labi, ka mazbērni nebūs mākslinieki, jo viņiem būs vieglāka dzīve. Ne interesantāka, ne emocionāli bagātāka, ne skaistāka, bet tieši vieglāka. Mākslā ir grūti, bet arī skaisti.
– Ko darīsiet, ja arī slēgsiet galeriju?
– Esmu fatāliste un esmu pārliecināta, ka notiek tā, kā jānotiek. Katram cilvēkam ir savs liktenis. Labi, ka mēs to nezinām, bet cilvēks jau piedzimst ar savu ceļu. Cilvēkam ir tikai jāiet. Mamma teica, ka es bērnībā vannasistabā uz sienas esot uzrakstījusi – nesadegt, bet mūžam kvēlot. Tas laikam bijis mans lozungs visu mūžu. Kas tad ir laime? Atsevišķi brīži. Un tikai jāmāk tos noķert.