Pianists Vestards Šimkus: Fokusējos uz tagadni

Neiekonservēt sevi

«Šis ir jauns pienesums manu monogrāfisko jeb vienam komponistam veltīto koncertprogrammu plejādē, kas vismaz reizi gadā tiek sniegti klausītājiem. Pēc Vaska, Šopena, Lista, Bēthovena un Vāgnera šoreiz esmu sagatavojis Rahmaņinova mūzikas programmu,» tā Vestards Šimkus raksturo jaunāko programmu, kas vienlaikus ir arī garākā soloprogramma pianista karjerā. Koncertā skanēs Sergeja Rahmaņinova prelūdijas klavierēm, romance Noslēpumainās nakts klusumā Vestarda Šimkus transkripcijā klavierēm, Otrā klaviersonāte un Variācijas par Šopena tēmu. Pianists atzīst, ka Sergeja Rahmaņinova mūzika viņam ir ļoti tuva kopš agrīniem tīņa gadiem un emocionālā aizrautība ar to saglabājusies vēl šobrīd. «Neesmu no tiem mūziķiem, kas mēģina sevi iekonservēt vai iegrožot vienā konkrētā stilistikā, atskaņojot tikai klasicismu, romantismu vai mūsdienu mūziku, es vēlos izbaudīt mūzikas dažādību un nemitīgo rutīnas kliedēšanu, ko sniedz ieniršana dažādos mūzikas stilos un žanros. Aizrautība ar Rahmaņinovu, lai arī ir diezgan sena, man nav bijusi vienīgā,» atzīst Vestards Šimkus. Pianists uzsver, ka pēdējos gados viņa profesionālās «intereses ir vienlaikus uz visām pusēm». Viņš pats to neuzskata par mīnusu, bet daži producenti un ar mūzikas industriju saistīti cilvēki domā, ka tā varētu būt problēma, «jo cilvēkiem patīk mūziķi ievietot plauktiņā, un, ja kāds vienlaikus ir vairākos laukos, tad kaut kas ar viņu nav kārtībā. Es esmu ļoti slikts pārdevējs un nišas meklētājs, jo es vienkārši mīlu mūziku, mīlu saskatīt vienojošo starp dažādu laikmetu mūzikām un, protams, redzēt arī atšķirības.»

Atrast nišu

Plus, mīnus 50 koncertu gadā, daži no tiem notiek Latvijā – tāds ir Vestarda ierastais koncertrežīms. Pianistam prieks, ka pēdējos gados ir izveidojies festivālu un koncertu organizētāju loks, kuri viņu aicina gadu no gada. «Un tas ir lielākais sasniegums – izveidojusies patīkama radoša sadarbība un sapratne. No manis negaida to, ko es nedaru, bet ļauj man būt tam, kāds es esmu,» saka Vestards Šimkus. Pianists atzīst, ka ieiešana mūzikas vidē esot tikai puse ceļa – var uzvarēt pāris konkursos, saņemt piedāvājumus koncertiem un «justies ienācis», cits jautājums – noturēt interesi par sevi, jo katru gadu notiek simtiem konkursu. «Iedomājieties – katru gadu tiek producēti apmēram 200 konkursu uzvarētāji, un viņiem atrast savu vietu tirgū... Uzplaiksnīt ir viegli, grūti ir noturēties, veidot savu tēlu un seju kā mūziķim,» saka Vestards Šimkus. Konkurence pianistu vidū pasaulē esot milzīga, pianistu, kas spēlē standartrepertuāru – Šopenu, Listu, Bēthovenu, «ir ļoti daudz, un es pat nerunāju par to, cik labi viņi to dara, vienkārši skaits ir nospiedošs. Atrast brīvu nišu, kurā veiksmīgi darboties un izpausties, ir praktiski neiespējami, ja vien neesi īpaši radošs pianists – tāds, kas spēlē savus skaņdarbus un transkripcijas vai parafrāzes par dažādiem klasiskās mūzikas skaņdarbiem komplektā ar interesantu klasisko repertuāru. Tas ir tas, ko es piedāvāju un ar to nodarbojas vien samērā nedaudzi pianisti, un tas ir tieši tas iemesls, kāpēc es vēlos komponēt pats savu mūziku un veidot radošākas koncertprogrammas. Manuprāt, komponējošie pianisti ir brīva niša šajā pārpildītajā jomā. Komponēšana ir viena no manas muzicēšanas šķautnēm – tas, ko es komponēju, ir paredzēts manām koncertprogrammām. Uzskatu, ka tā ir fascinējoša tradīcija, ko pārstāvēja arī Sergejs Rahmaņinovs, bet kas diemžēl ir izzudusi – ka pianists komponē un komponists spēlē koncertus, bet tieši tas ir tas, ar ko es visvairāk mīlu nodarboties.»

30

Šovasar Vestards Šimkus pārkāpa 30 gadu slieksni, bet pats apgalvo, ka vēl neesot pieradis pie fakta, ka viņam ir 30, taču turpina dzīvot izjūtā, ka «ir 20 ar kaut ko...». Dzimšanas dienā viņš bijis atceļā no Vācijas, kur iepriekšējā dienā viņam noticis koncerts, bet vakarā vienkārši ieturējis vakariņas kopā ar mājiniekiem. «Es nesvinu dzimšanas dienas, man tā ir diena, kuru, tāpat kā citas, es cenšos pavadīt maksimāli saturīgi, jo katru šo dienu cenšos piepildīt un pavadīt, lai tā nebūtu kā zaudēta diena, lai gan dažkārt šī izjūta vienalga uznāk, teiksim, vandoties pa lidostām. Nav tā, ka man nepatīk, mani neinteresē svinēt dzimšanas dienas,» viņš skaidro un piebilst, ka esot dīvaini, kāpēc cilvēki atzīmē dzimšanas dienas reizi gadā, jo patiesībā katra jauna diena varētu būt dzimšanas diena.

Ikdienas džentlmeņa komplektā ietilpst ne tikai vingrināšanās, pastaigas pa mežu, veselīga pārtika un peldēšanās ezerā sešus mēnešus gadā, bet, protams, arī tuvie un mīļie cilvēki. Pianists atzīst, ka ikdienas režīms esot dzelžains, bet viņam arī piemītot lieliska pašdisciplīna. Attiecībā uz klavierspēli tāda esot bijusi vienmēr, bet disciplīna dzīvesveidā esot vien pēdējo gadu iezīme, pirms tam brīvāk plūdis pa dzīvi, katra diena atšķīrusies. «Man bijis svarīgi attīstīt sevī kritisko domāšanu – nemitīgi uzdot sev jautājumus, vai tas, ko es domāju un daru, ir labi, vai nevajadzētu kaut ko uzlabot. Tas attiecas pirmkārt uz klavierspēli, es klausos savu mēģinājumu ierakstus, koncertierakstus, pēc notīm analizēju, kritizēju un apšaubu sevi, vai tas, kā es to daru, patiešām ir labi. Šis process, kas nekad nebeidzas, ir vienīgais, kas mani notur līmenī un virza pretī arvien labākam rezultātam. Tas pats attiecībā uz dzīvesveidu – pirms septiņiem gadiem uzdevu sev daudzus jautājumus, kas varētu man palīdzēt ikdienas dzīvi izjust kā kaut ko skaistu un dzīvošanas un piedzīvošanas vērtu, kas tas ir? Nonācu pie atbildes, ka tās ir lietas, ar kurām es no dienas dienā varu sevi piepildīt neatkarīgi ne no kā cita, no ārējiem apstākļiem. Ja ikdienas dzīve nav baudāma un gandarījumu sniedzoša, tad kaut kas nav kārtībā. Es neesmu svētku cilvēks, es neko nesvinu, un tiem elementiem, kas mani dara laimīgu, ir jābūt katru dienu, citādi es neesmu apmierināts ar dzīvi.»