Māksliniekam Jāzepam Pīgoznim apritētu astoņdesmit
Šomēnes lieliskajam māksliniekam Jāzepam Pīgoznim apritētu astoņdesmit.
Par jubilejas svinēšanu tika kaldināti dažādi plāni, zinu, ka viņa talanta cienītāji lauzīja galvu, kā visu mīlēto profesoru sveikt, bet Lielais lēmējs tur augšā visu nokārtoja pa savam, aizsaucot Meistaru debesu valstībā.
Tā nu iznācis, ka savā astoņdesmitajā jubilejā Jāzeps Pīgoznis mums no mākoņa maliņas atsūtījis brīnišķīgu sveicienu – grāmatu Pēckarš. Krāsas. Jaunība. Ļaudis no apgāda Zvaigzne ABC zina teikt, ka šis esot simprocentīgs Pīgožņa kunga darbs – mākslinieks vēl pats izlasījis savu atmiņu redaktūras, neviens neko viņa vietā darījis neesot.
Šī ir grāmata, ko var lasīt ar lielu baudu. Laikam jau nav īpašs noslēpums, ka Jāzeps Pīgoznis bija fantastisks stāstītājs, arī uz papīra izliktas, viņa atmiņas savu burvību nezaudē. Māksliniekam raksturīgā intonācija un prasme nopietnas lietas pasniegt ar vieglu smaidu, caurvij tekstu, kam piemīt nebeidzams optimisms un dzīvesprieks.
Pēdējos gados Latvijas grāmatniecībā atmiņas par pēckara gadiem nav īpašs retums, tomēr tām nereti piemīt pasausa izteiksme. Līdzīgi kā kara gadu dienasgrāmatas, tās nereti uzskaita faktoloģiju – biju tur, darīju to. Šādiem darbiem vairāk piestāv apzīmējums – laikmeta liecība. Tā vien šķiet, ka izdevēji ir atklājuši, ka publiku tas interesē, un tad nu pieprasījums rada piedāvājumu, bet pieprasījums, manuprāt, sāk noplakt, jo pirmreizības sajūtas, tādus tekstus lasot, vairs nav.
Uz šī fona Jāzepa Pīgožņa Pēckarš. Krāsas. Jaunība izceļas kā profesionālis amatieru kompānijā. Aizraujoša lasāmviela, labā valodā sarakstīta, savā ziņā – atmiņu romāns, kuru izlasīt noteikti ir vērts, kaut vai tāpēc, lai saņemtu no tā izstarojošo dzīvesprieka poti. Sēdēju sestdienas pievakarē ar grāmatu pie krāsns, priecājos un domāju par to, cik labi reizēm protam nevietā žēloties par savu nabadzību. Ja nu par to gribat uzzināt, tad šajā pēckara Latgales zēna stāstā vārda nabadzība nozīmi varat apgūt visā pilnībā. Te ir gan no karavīriem iemainīti zābaki, kas no lielas valkāšanas galu galā izjūk tā, ka zole paliek uz vietas, bet gājējs par šo ķibeli attopas pēc mirkļa, gan audzēkņi, kas visu dienu pusbadā studē mākslu un, lai izsalkumu mazinātu, stundu starpbrīžos kārtīgi sadzeras no krāna ūdeni. Te ir arī stāsts par īrētu istabu Rīgā, kas patiesībā ir gultasvieta caurstaigājamā istabā uz cietas lāvas, par īres atstrādāšanu, skaldot nebeidzamus malkas kalnus, un vēl, un vēl. Uzrakstīju šo un nodomāju – trakāk nekā Cibiņam. Bet nē! Nekādu žēlabu par grūto bērnību. Azartisks stāstītājprieks un sajūta, ka nekas nevar būt labāks par to dzīvi, kas mums dota šaisaulē – tas viss burtiski pludo no šīs grāmatas. Tomēr nav arī sajūtas, ka tas tāpēc vien, ka bērnībā un jaunībā zāle allaž zaļāka un debesis zilākas.
Humors te vijas ar ļoti nopietnām pārdomām. Nu, piemēram, 23. lappusē lasāma šāda epizode: «Sagrautā Oto Švarca restorāna vietā Kaļķu ielas skvēriņā steidzīgi tika uzsliets piemineklis mātei, kura pavada dēlu partizānos. Skulptūra bija veidota no cementa, to, visticamāk, bija darinājis kāds Krievijas tēlnieks un «nohalturējis». Skulptūra plaisāja, katru gadu to vajadzēja lāpīt un pārkrāsot. Drīz vien tā izjuka pavisam un bija jānovāc. Tad tautā paklīda valodas.
– Kur palicis piemineklis mātei, kas aizvada dēlu partizānos?
– Kā – kur palicis? Dēls aizgāja partizānos, māte iegāja istabā.»
Turpat tālāk lasāms: «Neatņemama pilsētas centra dzīves parādība bija pagājušā kara invalīdi. Pamatā tie bija jauni krievu puiši, kuru dzīves iespējām karš bija pārvilcis svītru. Likās, ka valsts par viņiem nedomā nemaz un viņi katrs pa dzīvi sitas kā mācēdams. Daudzi bija uz kruķiem, bez kājas, bija arī tādi, kuri zaudējuši abas kājas, tiem rumpis bija piestiprināts pie dēlīša, kam apakšā pieskrūvēti nelieli lodīšu gultņi, – tā viņi pārvietojās.»
Nedaudz tālāk (43. un 44. lappuse) Jāzeps Pīgoznis ļoti precīzi un mākslinieciski trāpīgi raksturo situāciju, kurā latviešu cilvēki tika pārvērsti par homo sovieticus – slinkām būtnēm, kas vairs nevīžoja kārtīgi strādāt, bet iemācījās pildīt plānu, jo nekāda saprātīga iniciatīva nebija vēlama. Šie cilvēki pierada apzagt valsti, kā nu katrs varēja un prata: «..cilvēks, kurš dzīvē nekad neko nebija zadzis (pat ne adatu), uzskatīja, ka «ņemt» no kolhoza – tā nav zagšana. Viņš teica, ka pat avīzēs rakstīts – tas ir mūsu «kopīgais īpašums». Šīs cilvēks teica arī: pat ja es katru dienu kaut ko paņemšu no kolhoza, es ne tuvu nespēšu iegūt tik daudz, cik kolhozs man atņēmis vienā dienā.»
Tomēr, kā raksta Jāzeps Pīgoznis: «Tāds bija fons.»
Lielākā un galvenā atmiņu daļa vēsta par viņa studijām, vispirms «rozentāļos», bet pēc tam Mākslas akadēmijā. Kā «mazais», tā autoru tolaik dēvē viņa studiju biedri, jo Jāzeps Pīgoznis Rīgā nonāk pēc septītās klases beigšanas, tiek uzņemts mākslas skolā, ir liels brīnums pat pēc toreizējās pēckara prakses. Acīmredzot Latgales zēns bijis apveltīts ar lielu talantu, kuru pamana viņa eksaminētāji. Būtībā grāmata vēsta par to, kā top mākslinieks, un šīs atmiņas ir tik kolorītas un vizuāli krāšņas, ka no tām iznāktu laba filma.
Īsi noslēdzot, manuprāt, šī ir viena no interesantākajām jaunākā laika atmiņu grāmatām latviešu kultūrā. Teksts ir aizraujošs un gudri uzrakstīts, izdevumu vairākās vietās caurvij foto attēli un darbu reprodukcijas, kas atgādina mazu daļu no Jāzepa Pīgožņa padarītā. Tas savukārt liek domāt par to, ka tagad bumba ir mākslas pētnieku pusē. Jāzeps Pīgoznis savu dāvanu ir pasniedzis, atliek tagad uzdāvināt latviešu kultūrai kārtīgu pētījumu par mākslinieku Jāzepu Pīgozni.