Manuprāt, Juris Helds nekad nav tiecies būt latviešu dzejas redzamajā centrā, tomēr satikšanās ar viņa nedaudz vēsajām, bet reizēm arī tveicīgi naksnīgajām tekstu rindām allaž sagādā baudījumu.
Dzejnieku ne bez pamata dēvē par pirmo latviešu sirreālistu, tomēr Helda sirreālismā aiz sikspārņiem un naktsputniem lasītāji bieži vien sastop savus draugus no citiem gadu simteņiem, jaunatklātus mirkļus un zibsnīgas sajūtas, kas veido neredzamu dialogu ar grāmatu autoru. Šovasar pie lasītājiem nonācis Jura Helda devītais dzeju krājums Viņpus. Par to un par dzeju mēs sarunājāmies Valmieras džeza klubā Parks, kur uz sienām var lasīt Jura Helda Absinta laiku.
– Kā pats varētu raksturot, kas tev ir viņpus?
– Man viņpus pirmām kārtām ir distancēšanās no ikdienības un materiālās pasaules, no visas subkultūras, kas plūst cauri mūsu diviem viņpusības krastiem. Viens ir tas, kur norobežojies no tā, kas tev ir svešs, nepieņemams, pat traucējošs. Otrs viņpus krasts ir tas, ar ko emocionāli saistīties. Tā ir metafiziskā pasaule, no kuras var gūt iedvesmu. Tā daļēji pārnes tiltu atpakaļ uz šaipusi, uz manu krastu. Pa vidu ir materiālā, bezpersoniskā pasaule, kas man ir stipri vienaldzīga. Tādēļ arī šī viņpusības izjūta ir duāla. Viena ir tā, kur esmu maksimāli nost no sociālajām problēmām. Otra ir tā viņpus puse, kas iedvesmo.
– Ja piemini iedvesmas viņpusi, kas ir tavi iedvesmas avoti?
– Iedvesmas avoti? Tos cilvēki bieži vien pārprot tādā veidā, ka viņi prasa – vai tev ir iedvesma? Es prasu pretī – kas ir iedvesma? Abstrakts jēdziens! Man šī iedvesma, ja to var saukt par iedvesmu, nav slānis, no kura var pasmelties kā no akas. Es kādreiz Amerikas dzejniecei Maijai Meirānei teicu, ja man jāraksturo mans process, attieksme, būtība, tad dzeja man ir kā tādas dzirksteļu medības tumsā. Pat nezinot, vai dzirksteles tur mājo vai nemājo. Esmu gatavs tam, lai dzirkstele parādītos, un tad mēģinātu to notvert. Un tikai tad tā dzirkstele ir pirmsākums kādam dzejolim. To nevar saukt par iedvesmu. To var saukt par gadījumu, par mirkli, par mirkļa atklāšanos, kas palīdz rakstīt, palīdz tapt kādam dzejolim. Tālākais ir literārais darbs, vai kā nu to lai sauc, jo man ļoti nepatīk šis vārds. Lai mani nepārprastu, gribu uzsvērt, ka dzeja tomēr ir darbs – juveliera darbs! Tas ir darbs ar vārdu, kamēr jūti, ka šis vārds kļūst dzīvs, vibrē, iederas visā kontekstā. Bet domāju, ka to jau zina katrs dzejnieks un vairāk vai mazāk man šajā ziņā piekritīs.
– Bet kā tev top krājums? Dzirkstele tumsā ir noķerta, noslīpēta, bet dzirksteles cita no citas atšķiras. Ne visas var salikt kopā.
– Tieši tā. Es ļoti ilgi strādāju pie krājumu iekšējās kompozīcijas. Varbūt citam patiks, bet citam nepatiks. Intuitīvi! Lai viena harmonija, lai viena noskaņa pāriet otrā noskaņā. Līdz ar to grāmatas tapšanas procesā daudzi dzejoļi ir jāatmet. Daudzi pašam vairs neliekas saistoši. Balstoties uz intuīciju, es atstāju tikai tos, kas mani kaut kādā veidā iekšēji joprojām saista. Lietosim šo vārdu saista, lai tas neizskatītos pārāk patētiski. Lūk, un tādā veidā darbs pie grāmatas kompozīcijas, izjūtas un satvara notiek. Intuitīvi jūtot, kuru dzejoļu iekšējā būtība saskan. Viņi varbūt ir radniecīgi – vai nu tematiskā ziņā vai citādi, bet viņi harmonē. Cenšos virzīties pa tādām kā neredzamām kāpnēm.
– Kad darbojos literatūrzinātnē, vairākās konferencēs klausījos un pēc tam arī lasīju rakstus par tevi kā sirreālistu. Edgars Lāms Liepājā to nopietni aplūkoja. Vai arī tu esi šos pētījumus lasījis, un kādas tev pašam ir attiecības ar sirreālismu?
– Jā, protams! Kas attiecas uz profesora Edgara Lāma pētījumu, es pat viņu personiski nepazīstu, neesam tikušies. Pirmoreiz izlasīju viņa lielāku rakstu Karogā, laikam 1999. gadā. Nodomāju – uzradies kāds kolēģis sirreālists! Interesanti! Jā, taisnība!
Sirreālisms ir tāda smalka lieta, ko daudzi diemžēl novienkāršo ar tradicionālajiem štampiem. Manuprāt, sirreālisms izaug no romantisma. Tas, ka sirreālisms nāca klajā no Andrē Bretona manifesta… Manifestiem jau ir jābūt trakiem, lai šokētu un tā. Bet to autori jau paši šos manifestus pāraug un neņem vērā. Arī Andrē Bretona dzejoļi ir diezgan romantiski savā iekšējā būtībā. Protams, ka pārreālā pasaule ir cieši saistība ar tiem iekšējiem procesiem, par kuriem pats esmu teicis – ka viena no galvenajām vēlmēm dzejā ir izteikt neizsakāmo. Tur, kur beidzas loģikas prioritāte un sākās intuitīvā atklāsme. Ja izdodas sasniegt tādus dzejoļus, kas var šādu pirmreizības sajūtu radīt arī lasītājiem, esmu ļoti priecīgs un gandarīts. Man pašam kā lasītājam un mākslā vispār šis pirmreizības moments ir ļoti būtisks. Estētiskais pirmreizības moments! Lai ir sajūta, ka pirmoreiz esi uz kādas jaunas planētas, citā vietā. Emocionālā pirmreizība dažkārt slēpjas neparastākā, negaidītākā metaforā, kas pēkšņi atklājas.
Protams, mani kādreiz ietekmēja Dalī daiļrade. Pēdējos gados mani ļoti ietekmē impresionistu pasaule. Orsē muzejā un Londonā esmu to baudījis. Tā ir ļoti smalka. Tas nekas, ka impresionisti ir deviņpadsmitais gadsimts. Man grāmatā Viņpus tam ir ļoti mīļš veltījums: bet mākslas apsēstība nāca/ kā vilnis devītais,/ tik skaisti noreibis un traks/ bij’ gadsimts deviņpadsmitais. Klods Monē un pārējie impresionisti ir mani laikabiedri. Tas man sagādā estētisko gandarījumu. Es nejūtos tik vientuļš pasaulē. Reāli! Tā nav ne tur kāda lielīšanās vai izlikšanās. Es tiešām garīgi jūtu laikabiedrus, kuri varbūt jau sen ir miruši. Vai tā būtu SenDžona Persa hermētiskā, ļoti grūti saprotamā dzeja vai zviedrs Ēriks Lindegrēns. Par Ērika Lindegrēna dzeju arī būtu ļoti muļķīgi teikt, ka es to saprotu. Tā ir tik šifrēta, kodēta. Brīnums ir tas, ka, lai arī nevari šos šifrus un kodus atšifrēt, bet tomēr vari viņa dzeju estētiskā ziņā baudīt. Lūk, tas ir noslēpums!
– Kā tu padomju laikā nonāci pie šīm lietām, kas bija pat ideoloģiski nevēlamas? Intuitīvi?
– Jā, intuitīvi! Pats brīnos. Naktsputna testamentā ir dzejoļi Džokonda un Zemapziņas dārzi. Kad viņi uzrakstījās, pats biju satraucies. Pirmkārt, jau necerēju, ka tos vispār varēs publicēt. Presē to arī nav, bet grāmatā 1977. gadā. Uzrakstīti tie agrāk – sešdesmito gadu nogalē, grāmatiņā tas ir precīzi datēts. Es sajutu, ka tā ir lielā ireālā sapņu pasaule, kas pati par sevi ir realitāte, un mūsu uzdevums ir to atklāt un tajā iesaistīties.
– Bet kā to toreiz uztvēra? Sirreālismu taču toreiz vispār labāk bija nepieminēt.
– Taisnība. To arī nepieminēja, lai nekaitinātu valdību un partijas ideologus. Man laimējās. Kā par brīnumu cenzūra nelauzās iekšā estētiskajā pasaulē. Viņi juta, ka tas ir pārāk slideni, negribēja kompromitēties. Viņi jau skatījās, lai nebūtu kādas nacionālas ķecerības no toreizējā viedokļa. Tam jau galvenokārt pievērsa uzmanību. Par estētiku – nesaprotami jau viņiem bija un bija arī, protams, sava veida spiediens. Pēc Naktsputna testamenta bija neliela recenzija Padomju Jaunatnē. Tur tika akcentēts šis pirmreizības moments un izjūta. Ideologiem tas nepatika. Tad, kad iznāca Sirmās atslēgas (1980), sākās absolūtas noklusēšanas taktika. Nevienas recenzijas – ne labas, ne sliktas. Bibliogrāfijā toreiz žurnālā Karogs uzskaitīja, kādas grāmatas ir tajā gadā iznākušas. Sirmās atslēgas netika pat pieminētas. To vienkārši nebija! Tā nebija nejaušība. Tad sekoja diezgan ilgi stagnācijas gadi, un trešā grāmata Atmiņas lauskas iznāca tikai 1987. gadā.
– Nezinu, varbūt es tagad maldos un prasu kaut ko nepareizu, bet man šķiet, ka tu latviešu dzejā stāvi savrup. Ārpus dažādām grupām. Tā ir?
– Jā! Tā ir taisnība. Atceros tādu kuriozu. Bija tāds kritiķis Rainis Remass, lai viņam vieglas smiltis. Ārkārtīgi jauks, koleģiāls cilvēks! Reiz kādā bohēmas brīdī kafejnīcā runājām par visām šīm lietām. Viņš teica – Juri, tas jau viss ir labi, ko tu tur dari, bet tu neesi latviešu dzejnieks! (Smejas.) Tev priekšgājēju nav!
Varbūt! Man tiešām nav svarīgi kaut kā iekvalificēt sevi. Lai ļaudis redz mani tādu, kādu viņi grib mani redzēt. Viss pārējais ir sekundāri.
– Bet, neraugoties uz tavu savrupību, dzejnieku brālība tomēr ir?
– Protams! Es pat biju pārsteigts, kad dzejas dienu pasākumos, kur vienmēr ir klāt kāds no jaunajiem, daudzi saprot un ir lasījuši manas grāmatas. Es jūtos ļoti labi, ne jau kaut kā tā – kā no kādiem aizlaikiem nācis. Estētiskā vienotība iet cauri laikiem. Runā, ka Albrehtam Dīreram esot ārkārtīgi patikusi acteku lietišķā māksla. Kur ir Dīrers, bet kur ir acteki!
– Nezināju, bet ja tā labi padomā un abus paskatās.
– Protams, vienotība mākslā iet cauri laikam. Ja paskatās viņu rokassprādzēs un greznajos vairogos. Tikai jāskatās nevis, kas ir attēlots, bet kā attēlots. Kā – tā jau ir estētiska kategorija.
– Es zinu, ka ir ļoti grūti formulēt daiļrades kredo, kas ļoti skaļi skan, bet vai vari pateikt, kas tev ir svarīgākais?
– Es te atkārtošos. Svarīgākais man ir izteikt neizsakāmo. Tajā ietilpst estētika, filozofija, ētika… Tieši tas, ka sajūti mirkli un būtību. Ja dzeja nebūtu dzeja, bet pamācību grāmata – tad tā būtu morāle, reliģija, bauslība. Tur nav šis neizsakāmā jēdziens, kas aicina lasītāju to aptvert. Tas man iekšēji ir svarīgākais, bet nezinu, vai to var saukt par kredo. Mākslīgi jau neko nevar radīt. Ja tas ir, tad ir tevī, bet ja nav un neatnāk… Tajā pašā laikā es jau neko nesaku – arī man ir bijuši citas ievirzes dzejoļi, tā nav nekāda konjunktūra grāmatiņā Absinta laiks (1994). Tas bija atmodas laiks, kad viss mutuļoja. Tur bija, piemēram, veltījums latviešu leģionāriem. Rakstīju to no visas sirds!
Bet varbūt arī tā ir zemapziņa? Atceros bērnības laiku, kad klusiņām laukos dziedāja Balta roze manā dārzā zied. Kad, pat mazs bērns būdams, sapratu, ka bijusi kāda cita pasaule, cita esamība. Nerunājot nemaz par Lai līgo lepna dziesma Tev, brīvā Latvija! To jau vispār varēja tikai klusiņām, klusiņām, bet es aiz sajūsmas trīcēju, to dzirdot.
– Es visiem dzejniekiem prasu vienu jautājumu, jo, manuprāt, atbildes uz to ir ļoti svarīgas. Kā tu raugies uz tēzi – dzejnieks ir valodas sargs?
– Principā, jā, dzejnieks ir valodas sargs. Es gan pats tik lepnu funkciju neuzņemtos. Lai es sauktu sevi par valodas sargu? Ej nu nosargā tagad to valodu! Pats labi zini! Ir radies daudz jaunu anglicismu. Bezjēdzīgi daudz! Varētu taču arī labi pateikt latviešu valodā. Protams, ir arī iegājušies starptautiski apzīmējumi. Televīziju neviens īsti negrib saukt par tālrādi, lai gan kāds to ļoti gribēja ieviest. Valoda ir diezgan stihiska, tomēr tas nenozīmē, ka esam tās priekšā bezpalīdzīgi. Protams, ir iespējams veidot jaunus vārdus, bet nevar uzņemties tādu kā skolotāja lomu. Lai tas nav didaktiski. Ja to var izdarīt caur mākslas tēliem, emocionāli – kāpēc gan ne? Kaut gan, protams, bija taču Alunāns, Rainis, kas darināja daudz vārdu. Pateicoties viņiem, mūsu valoda ir attīstījusies un bagātinājusies.
– Ja runājam par tēmu Juris Helds un komponisti, kā tavi dzejoļi kļuva par mūziku?
– Nekāda lielā tēma tur nesanāk! Pats neticamākais notika toreiz, kad vēl pats biju jauns zēns. Televīzijā toreiz spēlējām kādu izrādīti, un tur strādāja komponists un ērģelnieks Romualds Jermaks. Man Literatūrā un Māksla bija pirmā publikācija – trīs dzejolīši. Viņš lūdza atļauju komponēt dzejoli Tikai nakts. Tā tapa Noktirne baroka stilā. Platēs tā vēl kaut kur ir atrodama. Iedziedāja Jānis Zābers. Ar Imantu Kalniņu bija krietni vēlāk. Viņš toreiz viesojās Valmierā, rakstīja mūziku vienai lietuviešu izrādītei, kurā es arī spēlēju.
– Kā ir – tu raksti pēc komponistu lūguma, vai viņi ņem tavus tekstus un komponē pēc tam?
– Nē, es nemāku rakstīt pēc pasūtījuma! Es varu tikai gatavus iedot, tos, kas man jau ir. Viņi paņem manus dzejoļus. Arī ar Imantu Kalniņu tā bija. Arī Arturs Maskats ir komponējis vienu manu dzejoli jauktajam korim.
– Viena mūsu laika subkultūras zīme ir tā, ka teksti dziesmām kļūst aizvien seklāki un banālāki.
– Protams! Bet ko tu padarīsi, ja paši komponisti ar to samierinās? (Nopūšas.)
– Esam nonākuši pie drūmas tēmas. Bet cilvēks nevar būt visu laiku drūms un vilkt degunu pa zemi tā, ka vaga paliek. Kur rodi prieku dzīvot?
– Nu, redzi, tāpēc jau ir džeza klubs Parks, kur es pakavējos, kompensējot savu padrūmo dvēseles stāvokli. Tas ir ļoti labi un nopietni! Vajag zināt samērību, un viss kārtībā. Tas mūs atraisa, atbrīvo zemapziņu. Kaut kādi skicējumi te ir tapuši. Bet ne jau tā, ka te var dzejoli uzrakstīt. Jāraksta mājās. Vairākkārt! Jāpārlasa, jādomā. Es jau teicu, ka dzeja ir juveliera darbs. Katrreiz atstāju dzejoli pa nakti, lai noguļas. Tad otrā dienā ļoti uzmanīgi skatos. Vēlreiz un vēlreiz. Tā, lai sāktu raudzīties uz viņu, kā kritiķis lasa. Es pamatīgi sev piesienos. Bieži vien esmu dusmīgs – nu kas tās par robustām rindām! Tikai tad, kad atdodu dzejoli pārrakstīt, lai to varētu avīzītē drukāt, beidzu sevi lamāt. Tad es zinu – pietiek! Esmu sevi izsmēlis – ja jau nav sanācis tik labi, kā gribu – pats vainīgs. Līdz tam es ļoti nopietni skatos uz katru rindu un vārdu. Tad, kad pārskatīju Viņpus manuskriptu, redzēju – tur viens cits dzejolis daudz labāk iederētos. Kāpēc gan ne? Bez kādām nožēlām! Esmu saplēsis un aizmetis daudz dzejoļu. Ja es jūtu, ka dzejolis nav man vajadzīgs, tuvs un nepieciešams, ja viņš tikai pavājinātu grāmatu, tas ir jāmet prom. Esmu ļoti nopietni pie tā strādājis. Krājumam no estētiskā viedokļa ir jāturas kopā tā kā vienotā audumā – gobelēnā. Tur arī ir dažādu krāsu plankumi, bet meistarīgs gobelēns ir absolūti harmonisks. Tur nekas nav lieks.
– Es varu iedomāties, kā tagad šausmās sažņaudzas Rakstniecības un mūzikas muzeja darbinieku sirdis. Tu tiešām plēs savus dzejoļus un neglabā?
– Jā, tā ir! Nekāda vajadzība nav viņus turēt. Man nepatīk. Man jau ir devītā grāmata. Vai tad nepietiek?
– Tavus manuskriptus neviens pētīt nevarēs?
– Paldies Dievam! Kāpēc man glabāt kaut ko tādu, ko esmu izmetis ārpus grāmatām?
– Desmit grāmatas tomēr būtu labāk nekā deviņas. Skaitlis apaļāks!
– Nav man nekādu plānu. Nav ne noskaņas, ne vēlmes, ne nepieciešamības tagad kaut ko tādu milzīgu… To nemaz nevar tā uz pasūtījuma izdarīt! Tagad gribas vairāk būt lasītājam. Bet ja dzirkstelīte gadīsies –gan jau uzrakstīšu! (Juris Helds pasmaida, atver mapīti, un tajā ir iekšā jauns dzejolis.)
***
Juris Helds
• Dzejnieks,dzimis 1942. gadā Jelgavā, dzīvo Valmierā
• Izdoti deviņi dzeju krājumi: Naktsputna testaments (1977), Sirmās atslēgas (1980),
Atmiņas lauskas (1987), Absinta laiks (1994),Uz aizmūžiem (2000), Lombards (2003),
Septiņi putni pār ceturtdienu (2007), Tumsas krīts (2011), Viņpus (2014)
• Beidzis Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti, bijis aktieris Valmieras teātrī
• Vairāk nekā desmit lugu autors
