Senās dejas ir kā meditācija

«Senās mūzikas festivālam ir nozīmīga vieta Latvijas kultūrā, un žēl, ka mums ir tikai viens tāds, jo tāda mūzika ļoti reti dzirdama sezonas laikā. Varbūt arī tāpēc šim festivālam ir sava noturīga un uzticīga publika,» saka horeogrāfe Guna Ezermale.

 Viņas vadītā seno deju grupa Ballare* arī piedalīsies Senās mūzikas festivāla atklāšanas pasākumā šovakar Spīķeru kvartālā.

Didaktiski par vispārzināmo

«Ļoti garšīgs un pilnasinīgs uzvedums, kuru skatoties var pilnībā iztēloties, kā tas tika spēlēts pirms turpat 500 gadiem, kad teātris netika spēlēts kā mūsdienās. Tolaik dominēja cilvēku uzrunāšana par ļoti svarīgām tēmām, turklāt tas tika darīts pa taisno un nepārprotami,» tā Guna Ezermale raksturo Senās mūzikas festivāla atklāšanas uzvedumu. Šogad 20. Senās mūzikas festivāls tiek atklāts ar Burkarda Valdisa – 16. gadsimta garīdznieka, politiķa, dzejnieka, mūziķa un arī amata meistara – alvas lējēja, kurš sešpadsmit gadu pavadījis Latvijas teritorijā, viens no pirmajiem darbiem – meteņu spēle jeb Līdzība par pazudušo dēlu. Darbs sacerēts Rīgā un pirmo reizi uzvests, iespējams, 1527. gada 17. februārī tirgus laukumā (pie Sv. Pētera baznīcas). Mūsdienu skatītājam nenāktu par ļaunu zināt, ka tolaik nebija svarīgs mākslinieciskais sniegums, bet gan deklaratīvs reformatorisks sprediķojums, ka ar šo lugu Burkards Valdiss – franciskāņu klostera mūks, katolis, kas pārtapa par luterāni, – iejaucās Rīgas vētrainajos konfliktos, kas bija saistīti ar Lutera mācības ieviešanu. Uzvedumā piedalīsies vokālā grupa Ars Antiqua Riga, senās mūzikas ansamblis Trakula, aktieri Jānis Āmanis, Andrejs Možeiko, Inga MisāneGrasberga, Dace Vītola, Miķelis Žideļūns, Ivars Kļavinskis, kā seno deju grupa Ballare.

«Man šķiet, ka šī festivāla publika ir tie, kas meklē harmonisku mūziku,» atzīst Guna Ezermale. Lai gan kopā ar grupu Ballare viņa itin bieži piedalās Senās mūzikas festivālā, horeogrāfe uzsver, ka vajag tomēr ievērot stila tīrību – «tā kā Ballare nodarbojas ar laika posmu, kas aptver 14. un 15. gadsimtu, 16. gadsimta sākumu, mēs labi iederētos, teiksim, Bauskas pilī, bet ne Rundālē, kas reprezentē vēlāku laiku, tur vairāk iederas baroka deju ansamblis. Un ir labi ievērot šīs daudziem pat nezināmās būtiskās detaļas. Mūzikai un bildei ir jābūt vienotam veselumam. Nevar ieģērbties 19. gadsimta Kareņinas kostīmā un Rundāles pilī dejot renesanses dejas, tas tikai maldinātu neizglītotus skatītājus.»

Garais īsais balerīnas mūžs

«Esmu veca balerīna,» mazliet ironiski smaidot, saka Guna Ezermale un uzreiz uzsver, ka, lai arī baleta viņas dzīvē bijis ļoti daudz, ja pieskaita mācības Horeogrāfijas vidusskolā, profesionālajā baletā viņai bijusi ne pārāk ilgstoša karjera, bet tas bijis saistīts gan ar objektīviem, gan subjektīviem faktoriem. «Man piedzima pirmā meita, bet pēc tam operas ēku sāka remontēt, un es sapratu, ka esmu jau izdancojusies, gribu vairāk būt ģimenē. Šo lēmumu nenožēloju ne mirkli,» atzīst Guna Ezermale. Bērnībā mācības baletskolā viņa izvēlējusies pati, jo dejot paticis, bet par skaudro režīmu viņa sākumā neko neesot zinājusi. Jau horeogrāfijas skolas pēdējos trīs gados audzēkņi tika iesaistīti izrādēs, un pēc skolas absolvēšanas loģisks ceļš bija uz baleta trupu operā. «Zinu lomas, ko būtu varējusi nodejot arī uz lielās skatuves, bet tā nesanāca, tomēr man ļoti patika dejot kordebaletā, un visu dejoju ar lielu prieku, nevis ar gariem zobiem un piespiešanos,» saka Guna Ezermale. Aiziešana no profesionālā baleta bijusi pat loģiska, jo viņa nekad ne par ko neesot stratēģiski cīnījusies, un uz jautājumu, vai tava dzīve ir mērķtiecīga, viņa parasti atbildot, ka ne. «Mana dzīve ir gadījums. Es eju un skatos, ko man dzīve piedāvā. Man ir trīs bērni, bet arī tas ir gadījums – Dievs man devis trīs bērnus, un nu jau esmu vecmāmiņa,» smaidot stāsta Guna Ezermale.

Arī Mūzikas akadēmijā horeogrāfos sākusi studēt tikai tāpēc, ka aizgājusi līdzi draudzenei, jo pati vispār neesot domājusi, ka kādreiz studēs augstskolā, un pēc kāda laika viņai piedāvājuši pamēģināt studijas maģistrantūrā. «Es pati nemeklēju, visas lietas atrada mani. Lai gan man vienmēr ir bijusi iespēja pateikt nē, tomēr, ja es pasaku jā, ar mani notiek daudzas labas lietas,» secina Guna Ezermale. Pie šādas sērijas notikumiem var pieskaitīt diriģenta un Gunas klasesbiedra Māra Kupča it kā nejauši iedotu grāmatiņu par senajām dejām un pēc tam striktā apgalvojuma formā izteiktu piedāvājumu uztaisīt baroka baletu, ko izrādīt Senās mūzikas festivālā. «Mārim ir tieksme pārsteigt citus,» nosaka Guna Ezermale. Tobrīd viņa jau studējusi maģistrantūrā un, talkā ņemot internetu, atradusi kursus ārzemēs un devusies pamācīties uz Bāzeli, jo laimīgā kārtā šo ideju atbalstījis arī Kultūrkapitāla fonds. «Mana izvēle bija nejauša, bet tā izrādījās senās mūzikas un dejas meka,» teic senās dejas speciāliste. Tā horeogrāfei atvērusies pavisam jauna pasaule, par kuras esamību viņai bijis visai miglains priekšstats, jo līdz tam viņai neesot bijis ne jausmas, kas dejā ir viduslaiki, kas renesanse, kas baroks, un pat neesot bijusi jausma par to, ka «tajos laikos viņi varētu tā dejot. Un ir ļoti vispusīgi jāpārzina laikmets, lai varētu izskaidrot un saprast senos deju pierakstus.»

Varbūt pamēģinām?

Tikpat nejauša bijusi viņas nokļūšana grupā Ballare, kas eksistējusi vēl pirms tam, kad Guna sākusi aizrauties ar seno deju. Pirms gadiem desmit viņa ar ģimeni aizbraukusi uz Cēsu viduslaiku svētkiem, kur uzstājusies arī Ballare, un privātās sarunās ar Valdi Putniņu, kurš šobrīd jau ir Danču kluba vadītājs, atklājies, ka kolektīvs izčākst un šī bijusi pēdējā uzstāšanās, jo nav attīstības. «Toreiz jau vairākas reizes biju apmeklējusi kursus ārzemēs, bija jau sakrājusies deju bagāža, un es teicu: «Varbūt pamēģinām, es varu kaut ko iemācīt?» Tā es joprojām mēģinu,» saka Guna Ezermale, kas ar Ballare ir kopā vairāk nekā desmit gadus, un tās dalībnieku skaits izaudzis pāri 30. «Jo vairāk es mācu, jo vairāk pati atkārtoju materiālu, ko stāstīt studentiem, jo vairāk pati redzu sakarības – kā no senākiem laikiem deja ir attīstījusies un izaugusi. Man patīk saprast attīstību un kopsakarības, teiksim, kāpēc viduslaikos pārsvarā dejā bija tikai aplis, no kurienes tas radies? Es nezinu, kas liek cilvēkam par savu hobiju izvēlēties senās dejas. Iespējams, tā ir jaunas pasaules atklāšana un pēc tam arī sevis atklāšana jaunajā pasaulē. Esmu pārliecināta, ka šie cilvēki meklē harmoniju, ko tajā mūzikā un dejās var atrast. Senās dejas ļoti nomierina un sakārto, tās ir kā meditācija. Bieži vien jaunpienācējiem ķeras kājas un nav telpas izjūtas, bet pamazām cilvēki sāk just sevi apkārtnē, vidē, pasaulē un var orientēties, nepazust, zināt savu vietu. Un galarezultātā to var teikt par cilvēku ne tikai dejā, bet daudz lielākos mērogos. Kad dejo, nav laika domāt ne par ko citu kā vien sevi, partneri, deju soļiem un mūziku, prāts ir aizņemts ar to, ko dari, līdz ar to kreņķi palikuši nostāk. Mēs konkursos nepiedalāmies, mēs dejojam prieka pēc un citas grupas Latvijā uztveram kā draugus un domubiedrus. Atklāti sakot – jau sen lolojam ideju par Seno deju festivālu, un ticu, ka agrāk vai vēlāk šāds festivāls arī būs.»

Meitas, draudze un pirts

Tā nav, ka Gunas dzīve ir veltīta tikai senajai dejai, lai gan viņa domā par ilgākām studijām ārzemēs, arī par doktora darba rakstīšanu par renesanses laika dejas kultūru Baltijā. Māksliniece gana daudz laika velta arī citām būtiskām izpausmēm. Jau vairāk nekā 20 gadus viņa ir Torņakalna baznīcas draudzē, jau ilgāku laiku reizi mēnesī apmeklē pirts skolu, lai gan savas pirts viņai nav, bet gan jau ar laiku būšot. Meitas jau pieaugušas – jaunākā šogad beidza vidusskolu, vecākā – nākamās nedēļas nogalē izies pie vīra.

Guna atzīst, ka pēc intensīva radoša darba, kurā rezultāti bieži vien «ir netverami», viņai vajagot darīt ko «reālu, konkrētu un taustāmu, piemēram, remontēt māju, stādīt dārzu... Es dzīvoju pirms 120 gadiem celtā koka mājā, kurā ir atklāti sienu un griestu gleznojumi, un šobrīd man aktuālais jautājums ir, kā tos atjaunot. Nākamais uzdevums – kā iekārtot tik paliekošu vērtību kā dārzs, lai tas būtu harmonisks un līdzsvarā ar apkārtējo vidi.»

* Ballare (it.) – dejot