Rakstnieks Jānis Lejiņš gada sākumā nosvinēja savu sešdesmito dzimšanas dienu, bet drīz pēc tam presē parādījās ziņa, ka LTV vadība vienojusies ar Jāni un viņa sievu – režisori Virdžīniju Lejiņu – par sadarbību seriāla turpināšanā. Tālab šoreiz Neatkarīgās saruna ar rakstnieku nevis par literatūru, bet gan Eņģeļu ielas tapšanu. Sarunas sākumā rakstnieks precizē: «Mēs jau no pagājušās vasaras darbojamies. Sieva paņēma, un pēc tam es pieslēdzos pie scenārija. Bija doma, ka seriāls beigsies gada nogalē, bet televīzijas vadībai likās, ka ir normāli strādāts, un tagad tas turpinās, taisām vēl vienu posmu.»
– Nebija grūti pieslēgties? Viena lieta, kad sāc no sākuma un ideja ir tava, pats to esi iznēsājis. Bet, ja saņem visus mantojumā, tad nevari jau pirmajā sērijā nožmiegt visus tos varoņus, kas nešķiet pārāk veiksmīgi.
– Patiesībā jau bija grūti, bet grūti ir jebkuram rakstītājam, jo tas ir kolektīvs darbs. Pieslēgties kaut kādā sistēmā, kas jau izveidota un darbojas, tā nav no vieglajām maizēm. Visvairāk traucē temps. Nav laika iedziļināties raksturos, izdomāt visu līdz galam. Kā sākas konveijers, tā tikai dragā. Bet es jau neesmu vienīgais rakstītājs.
Mēs negribam taisīt kaut ko, kā es to saucu, blurstiķi, kur trīsreiz visi pārguļ cits ar citu krustām šķērsām. Kā man teica viena gudra dāma – paskaties, kas daudzos seriālos ir centrālā mēbele kadrā – gulta! Ar to viss ir pateikts. Vai arī torte ģīmī un tamlīdzīgi gājieni. Mēs tomēr gribam cilvēcīgu seriālu. Mēs gribam, lai mūsu seriāls ir par normālu cilvēku, tāda vidusslāņa, kas nav pārāk bagāti, dzīvi, sadzīvi un problēmām. Lai viss ir kā dzīvē – mīlestība, pārpratumi, kriminālelementi.
– Kā ir ar mūsu skatītāju gaidām? Latvijā oriģinālseriālu ir maz. Vai nav tā, ka skatītājs grib vienā seriālā redzēt visu – dīvānu, torti, sadzīvi?
– Atsauksmēs, kuras mēs saņemam, ir divas galējības. Vieni saka – ai, tur nekā nav, viss ir garlaicīgi, nekas nenotiek. Otri saka – beidzot ir kaut kas normāls. Man prieks ir par to, ka man pazīstamā inteliģence tieši par to runā. Izrādās, man pazīstami uzņēmēji šo seriālu skatās internetā. Mani izbrīna tas, ka viņi vispār skatās. Jā, skatās un tieši ar tādu domu, ka var paskatīties, tāpat kā normālu grāmatu palasīt. Tāpēc nevarētu teikt, ka mēs būtu ļoti vīlušies par atsauksmēm. Gribētos jau īstu videofilmu, bet diemžēl formāts un temps neļauj. Es tomēr teiktu, ka Eņģeļu iela ir pa vidu starp videofilmu un seriālu, jo seriāls lielākoties ir studijā rakstīts, runājošas galvas. Mēs tomēr vairāk ejam filmas virzienā, gribam, lai ienāk vairāk kustības. Tas, protams, sarežģī visas uzņemšanas lietas.
– Būtu noziegums prasīt, kas notiks jaunajā seriāla sezonā, bet to, kā top scenārijs, tu vari pastāstīt?
– Sākumā bijām četri rakstītāji. Tika izveidots skelets. Izspriedām, uztaisījām lielo plānu, tad sadalījām katram attīstāmās līnijas. Sākumā dalīšana notika pa epizodēm, bet tagad cenšamies sadalīt tēlu līnijas. Katrs seko līdzi saviem varoņiem. Kolektīvā darbā ir svarīgas divas lietas – raksturu loģika un sižetu loģika. Nevar tā, man te pēkšņi kaut kas iepatikās, varonis tagad būs tur. Esam drusciņ, kā lai saka, nepareizi iesākuši – par daudz tēlu. Grūti viņus visus savīt grodā sistēmā, lai viss tā veikli notiktu. Saimniecība ir pārāk sarežģīta. Otra lieta – tas ir laika trūkums. Ja es, piemēram, izvēlos kādu varoni, man vajag ar viņu drusciņ padzīvot, pārdomāt, kā viņš rīkotos katrā situācijā.
– Izklausās pēc tipiska avīzes žurnālista režīma. Gribi vai negribi, rakstam ir jābūt laikā. Vai arī televīzijā – pulksten septiņpadsmitos un piecpadsmit minūtēs raidījumam jābūt ēterā. Tas, ka tev, piemēram, sāp galva vai visus ieplānotos viesus gripa pieveikusi, nevienu neinteresē.
– Tieši tā. Precīzs salīdzinājums. Tas katrā ziņā iespaido. Ar to, rakstot scenāriju, ir jārēķinās. Scenāristu mazspēja vai scenārija kļūdas pēc tam krīt pār filmētāju galvām. Ja filmēšanas grupa situāciju nespēj savaldīt, tas aiziet līdz skatītājam, bet tā nevajadzētu notikt!
– Kas ir šī rakstītāju komanda?
– Esam trīs palikuši – Monika Zīle, Miks… un es. Izrādās, Latvijā ir ļoti grūti atrast ceturto scenāristu, kas varētu strādāt šādā režīmā. Nupat laikam beidzot esam atraduši, bet, kamēr viss nav oficiāli, es labāk neteikšu, kas viņš ir. Profesionāli dramaturgi gandrīz neviens negrib strādāt bariņā. To jau negrib neviens, kas ar mākslu nodarbojas. Otra lieta – neviens negrib iekrist šajās laika lamatās, jo ir pamatīgi jāstrādā ar scenāriju. Redzi, standarta variants ir viena sērija – sešpadsmit epizožu. Jo mazāk epizožu, jo garāki dialogi. Jo vairāk epizožu, jo sarežģītāka filmēšana. Mēs mēģinām iet vidusceļu.
Ja parēķina, iepriekšējā piegājienā bija piecdesmit viena sērija. Tas ir apmēram tūkstotis epizožu. Tās ir jāizdomā, jāsaliek secībā, jāsacer dialogi, jāsapin kopā. Tām jābūt spraigām, dialogiem ašiem. Es tā parēķināju, ka pa tiem mēnešiem, ko darbojos seriāla veidošanā, esmu sarakstījis tikpat daudz, cik divos vidusmēra romānos.
Seriālu būšanā dzīvi sarežģī arī aktieri, jo viņiem visiem ir savi plāni un darbi. Lai seriālā vispār kaut kas varētu notikt, jāsaplāno filmēšanas vietas, aktieri, kuri tajā dienā var tikt, laiki, tehnika. Un tad iedomājies, viens aktieris, nedod Dievs, saslimst, vai pēkšņi viņam kāds neplānots iestudējums teātrī! Visa plānošana aiziet pa pieskari. Plāno jau arī tāpēc, lai sarakstītu iespējami vairāk epizožu vienā un tajā pašā vietā ar vieniem un tiem pašiem aktieriem. Tas nozīmē, ka vienlaikus raksta epizodes no dažādām sērijām. Visu to pēc tam režisors un montētāji liek kopā. Jāskatās, lai visās epizodēs aktieri būtu vienādi ģērbušies, lai gaismas būtu apmēram līdzīgas. Un tad vēl reizēm gadās, ka, filmējot vienā dienā, spīd saule, bet nākamajā reizē līst lietus. (Smejas.)
Tas ir milzu katls, kurā viss jāsavāra kopā. Arī scenāriju rakstot, ir jāatceras – tagad notiek tas, bet četrdesmitajā sērijā būs tas. Es salīdzinu scenāriju rakstīšanu ar kārtīgu šaha spēli, kur jāizrēķina kādi divdesmit gājieni uz priekšu, pa vidu neko nedrīksti aizmirst, bet tad vēl tev paziņo, ka aktieris, kas tev vajadzīgs, piemēram, trīsdesmitajā sērijā, pēkšņi tur vairs nevarēs filmēties. Bet mums jau ir uzrakstītas kādas desmit sērijas, lai līdz tai epizodei nokļūtu. Tad nu jāārda viss ārā un jāpārtaisa tā, ka tas tēls tur vairs neparādās. Tā mums arī gadījās.
– Izklausās diezgan sarežģīti!
– Mašinērija ir pamatīga. Reiz, piemēram, kaut kas notika filmēšanas autobusam. Grupa stāv pie televīzijas, aktieris – kaut kur Rīgas centrā, dienā ieplānotas kādas desmit epizodes, aktieri gaida teātrī, bet nekas nenotiek. Pulkstenis tikšķ, kad beidzot viss sākas, epizodes ievelkas, kavē nākamās epizodes.
– Tad jau iznāk – kā esi Eņģeļu ielā ienācis, tā romānu rakstīšanai laika vairs nav?
– Par to var aizmirst! Kad pieliku punktu pirmajām epizodēm, jutos kā no slimnīcas iznācis. Īsti nesapratu, vai jau ziema klāt, vai nākamā vasara. (Smejas.) Bet tā lieta ir tik interesanta! Tā ievelk.
Ja runā nopietni par seriāliem, redzi, kas ir par lietu. Seriāli kā masu produkts veido noteiktus tēlus un atstāj noteiktu iespaidu uz tautas domāšanu. Patiesībā te ir runa par gaumi. Tā nav augstā māksla, protams, bet, jo vairāk seriālos ir normālas attiecības, normāli raksturi, jo vairāk tas veido cilvēku gaumi.
– Man šķiet, ne tikai gaume vien. Ļoti svarīgi, lai seriāli notiktu Latvijā, lai varoņi būtu latvieši, runātu latviski.
– Turklāt, ja seriāli piedāvā tikai lēto galu – sitkomus, tad kaut kas nav kārtībā ar sabiedrības vērtību sistēmu. Tas ir tas pats, kas notiktu, ja būtu tikai dzeltenā prese, kura mūsu kioskos tāpat aizņem lielāko plauktu daļu. Tās ir muļķības, ka pieprasījums nosaka piedāvājumu. Varam aizmirst Ādamu Smitu! Šodien tas sen vairs nestrādā. Piedāvājums nosaka pieprasījumu! Smadzenes tiek ieskalotas vienā noteiktā gultnē, un tālāk jau viss iet kā pa reni. Kas tad ir reklāma? Ne jau preci reklamē, bet pirkšanas ideju – vajag iet un pirkt!
– Turklāt skaistajām un gandrīz kailajām meitenēm parasti nav nekā kopīga ar tām automašīnu riepām, kuras šīs meitenes reklamē!
– Protams! Turklāt, ja vēl ieklausās šo reklāmu tekstos. Par to var smieties pilnā balsī. Cilvēks jau to laiž garām un neieklausās, ko viņam stāsta.
– Kā tomēr ir ar rakstīšanu? Skaidrs, ka tagad visu paņem seriāls, bet kas rosās galvā?
– Nu, ir man! Protams! Iesākts romāns, diezgan tālu uzrakstīts. Es atkal parakājos pa tā saukto revolūcijas laiku, ielīdu iekšā un atradu tik interesantas lietas! It kā viss ir zināms, bet paskaties dziļāk… Labākais joks ir tas, ka divdesmitajā gadā Padomju Savienība slēdza ar Latviju miera līgumu uz mūžīgiem laikiem, bet pirms šā līguma noslēgšanas jau bija gatava programma par spiegu un izlūkošanas darbību Baltijas valstīs. Izrādās divdesmitajā gadā jau viss gāja pilnā sparā, darbojās visi spiegu kantori un draudzības biedrības. Tas man stāv tagad nolikts maliņā, jāpadara šis darbiņš, jāievelk elpa un tad…
Scenārijs jau ir tāds rakstīšanas maratons, visu laiku jālēkā no cinīša uz cinīti, turklāt nemitīgi situācijas mainās. Tomēr, no otras puses, šī ir iespēja sastrādāt ar citas rakstīšanas stila cilvēkiem, tas ir piedzīvojums un jauna pieredze.
– Man šķiet, ka mūsu rakstītāju vidē scenārija tēma ir pasveša. Grūti salīdzināt, bet atceros, ka 100 g kultūras sākumos arī daudzi izmēģinājās rakstīt, bet to reizēm bija pat grūti izrunāt. Lielākā cieņā ir lugu rakstīšana, kaut gan neņemos spriest, vai viss, kas uzrakstīts, ir laba dramaturģija, tāpēc interesanti beidzot iztaujāt kādu, kas mūsdienās tiešām praktiski raksta scenāriju.
– Es jau arī neesmu ne dramaturgs, ne scenārists, viss notiek pašmācības ceļā. Esmu uzrakstījis kādus piecus scenārijus, divi ir īstenoti, pārējie kaut kur aizklīduši un noplīsuši. Man bija otrādi. Es reiz mēģināju lugu uzrakstīt. Parādīju vienam labam un slavenam režisoram, viņš man teica – zini, ko, tu esi scenāriju uzrakstījis! (Smejas.) Es runāju arī ar dramaturgiem par šo lietu. Nezinu, vai viņi saprata. Kā man teica režisors, kuram aiznesu savu lugu, dramaturģija sākas no simt punktiem un tad iet uz augšu. Scenārijā visas līnijas ir jātaisa zigzagā. Kaut kas iet uz augšu, atrisinās, tad iestājas klusuma brīdis. Kamēr vienā līnijā ir šis miera stāvoklis, notikumi pārsviežas uz citu līniju. Tas atgādina tādus zāģa zobus. Pineklis ir jātaisa tā, lai vienai līnijai nolaižoties, otra paceļas, protams, ka grūtākais ir izdomāt, lai viss vienlīdz labi notiktu. Lugu nevar izstiept uz deviņsimt epizodēm. Tur normāli ir viens sprādziens, katarse, ap kuru viss norisinās.
– Iznāk, ka no lugas vairāk par divām seriāla sērijām nesanāk?
– Jā! Es to iedomājos kā tādu krāsainu diegu pinekli, kam jāiznāk gludam un tādam, lai visas krāsa būtu pamanāmas.
– Kas notiek ar Zīmogs sarkanā vaskā filmēšanu?
– Uztaisījām mazo ieskrējiena rullīti, ko tagad laikam sauc par treileri. Esam ļoti daudz pateicības parādā visiem, kas nāca un bez atlīdzības palīdzēja šai mazajai filmiņai tapt. Nāca ar tērpiem, deva zirgus, atvēlēja filmēt.
– Vai nebaidies, ka Dvēseļu puteņa skandāls ir nokāvis visu uz ilgu laiku?
– Es nezinu… Mēs jau it kā stāvam malā un nepretendējam uz kino naudu, bet tikai uz televīzijas daudzsēriju filmu, bet es tomēr šo nesaprotu – tas ir pēc principa, ja nav man, tad lai nav nevienam. Esam nolēmuši uz kādu brīdi atlaist šo ideju, jo nav jau šobrīd īsti laika par to domāt. Trīs gadus skraidījām apkārt, pa visiem pakšiem klauvēdami. Visi saka – jā, labi, mums to vajag. Lai Dievs nokārto šo lietu. Ja viņš to nevēlēsies, tāpat nekas nenotiks.
– Tas viss sakrīt ar Eiropas Savienības prezidenta van Rompeja izteikumiem – nacionāla valsts, tā esot pagātne!
– Kosmopolītisms pilnā plaukumā. Tāda pieredze mums taču ir! Kuram valdniekam vajag daudzgalvainu baru, kas runā daudzās valodās? Viena valoda, viena ticība, viens cars!
Tas ir vienkārši smieklīgi. Tomēr vislabākais, kas man šajā situācija patīk, ir tas, ka daudzi cilvēki neapzināti vai apzināti – par spīti – kopj savu lauciņu. Interesējas par pagātni, taisa tautas tērpus, kopj folkloru. Mums iekšējā pretestība un tautas apziņa ir tik dziļi ieaugusi, ka van Rompejs tur var čaukstēt, cik grib. Lai runā kaut vai esperanto, ja viņam tā patīk. Esmu drošs, ka līdz mūsu saknēm viņš netiks. Tādi te ir nākuši un gājuši.
– Divdesmitajā gadsimtā to esam pietiekami pieredzējuši.
– Tas ir lielais kapitāls, kas grib viegli un vienkārši valdīt pār pasauli. Nauda ir viņu rokās, masu mediji par deviņdesmit procentiem ir viņu rokās. Dzeltenā prese strādā, lai skalotu smadzenes. Mana ticība balstās uz vienkāršu lietu – Dievs, varam to saukt par dabu vai Visumu, necieš divas lietas – tukšumu un vienādību. Ja jau pasaule varētu būt vienāda, tad tā tāda arī būtu.
Jānis Lejiņš (1954)
Rakstnieks, vairāku prestižu latviešu literāro godalgu laureāts: latviešu literatūras gada balva, gada balva Kilograms kultūras
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni
Pazīstamākie darbi. Romānu triloģija ar kopējo nosaukumu Zīmogs sarkanā vaskā, romāns Kamera Obskura
Precējies ar pazīstamo TV režisori Virdžīniju Lejiņu
Viens no seriāla Eņģeļu iela scenārija autoriem