Albuma apskats: “Ogas” – “Rokam!”

Ieguvuši “zelta mikrofonu” par pagājušā gada labāko albumu tautas vai pasaules mūzikas nominācijā, etnogrupas “Ogas” mūziķi nav sēdējuši uz lauriem (vai rokas klēpī salikuši – kāds nu salīdzinājums jums labāk tīk), bet dāvājuši klausītājiem jaunu studijas albumu arī 2025. gadā.

Praktiski visa šī gada garumā “Ogas” kopā ar leģendāro ģitāristu Armandu Alksni strādāja pie 11 Rucavas tradicionālo melodiju aranžijām un ierakstiem, kas bija iespējams, pateicoties “Nodibinājums Liepāja 2027” izsludinātajam projektu konkursam „Rokam roku!”. Tā mērķis - “uzrakt” Liepājas puses bagātās rokmūzikas tradīcijas, un “Ogas” rakušas centīgi - ierakstā izmantoti arī Rucavas etnogrāfiskā ansambļa oriģinālieraksti no Latviešu folkloras krātuves arhīva.

„Ogas” un Armands Alksnis projektu tvēruši, Lejaskurzemes tradicionālo mūziku aranžējot etnoroka stilistikā, tajā ieskanoties arī ārtroka, blūzroka, hārdroka u.c elementiem. “Albuma mūzika būs interesanta klausītājiem ar dažādām gaumēm - gan folka un pasaules mūzikas, gan roka un balādes cienītājiem, gan tiem, kas saklausīs tiešas norādes uz tā saucamā „Liepājas roka” intonācijām,” sola “Ogas”.

“Rokam!” ir etnogrupas trešais studijas albums. Līdzīgi kā iepriekšējā studijas lieldarbā, arī šajā izmantota vārdu spēle albuma nosaukumā - ja iepriekšējais mulsināja ar “Ok, laime!”, kas beigu galā izrādījās nevis angliskais “okay”, bet latgaliskais “ak”, tad jauno darbu var lasīt gan kā rakšanas, gan kā veltījuma rokam frāzi. “Tā nosaukumā atspoguļojas gan darbs pie tradicionālās mūzikas arhīva, kur mūziķi „izrakuši” vairāk vai mazāk dzirdētas Rucavas dziesmas - krustabu, precību, braucamo, šūpuļdziesmu un pat kolhoznieku ziņģi, gan projekta ideja - atklāt Liepājas puses roka tradīcijas,” norāda “Ogas”. “Dziesmas ir ritmiski un melodiski savdabīgas, atšķirīgas no tuvējās Nīcas, Otaņķiem un Bārtas, saglabājušas senu valodas formu un leksikas slāni. Tās spilgti atklāj rucavnieku raksturu, īpašības un ierašas.”

Lūk, ko par albumu “Rokam!” tā ievadvārdos saka pieredzējušais ģitārists un producents Aivars Hermanis: „Sen nebija dzirdēta tik konceptuāli pārdomāta mūzikas ierakstu programma! Latvijas dienvidrietumu piekrastes novada tautas dziesmas ir izvēlētas ar lielu rūpību un folkloras nozares zināšanu. Aranžējumi, neskatoties uz ārtroka stilistiku, ir toleranti pakārtoti senajām meldijām un vēstij, ko tās pauž. Ieraksta mūziķi ir visaugstākās klases profesionāļi, īpaši ģitāras Lielmeistars Armands Alksnis!”

Lai gan Aivars Hermanis savos epitetos ir izplūdis pārspīlējumos (izņemot teiktajā par mūziķiem - te gan nekādu pārspīlējumu nav, šie vīri un sievas tiešām ir augstākās raudzes profesionāļi), “Ogu” jaunākais veikums nudien ir cieņu un pat apbrīnu raisošs. Sākot jau ar pašu ievadošo dziesmu, līdz nelabumam lipīgo “Pēterīti”, kuras trumpis ir grupas līderes Igetas Ozoliņas labā nozīmē lecīgais vokāls un Alkšņa ģitārspēle, “Ogas” ņem klausītāju savā pārziņā, neļaujot atslābt līdz pat albuma pēdējai (ja faktoloģiski precīzi, priekšpēdējai) dziesmai. Starp citu, varbūt “Pēterītis” albumā labāk būtu iederējies kā otrais gabals, pirmā lomu atvēlot otrajam numuram “Braucamā dziesma”, kuras enerģiskais raksturs precīzāk atbilst kopējai noskaņai - arī te savā meistarībā uz visiem simts izpaužas Alksnis, bet papildu Igetai dziedāšanas prasmes demonstrē arī multiinstrumentālists un šova “Pārdziedi mani” dalībnieks Artūrs Uškāns. Tiesa, tieši Uškāns ir šī albuma producents, un gan viņam labāk zināms, kuru dziesmu albumā likt kā pirmo, bet kuru - ne kā pirmo.

Albuma „Rokam!” mūziku aranžējuši paši grupas mūziķi un Armands Alksnis, bet ierakstu un miksēšanas darbi veikti Artūra Uškāna studijā „Etnisko skaņu laboratorija”. Skaisto albuma vāciņu radījusi māksliniece Inese Mailīte.

Šis albums ir īpašs arī ar to, ka radīts “Ogu” sastāva pārmaiņu laikā, un, piemēram, smeldzīgi skaistajā dziesmā “Žēl man bija” (ievadā debešķīgi skan Elīnas Līces stabule!) un jokainajā šūpuļdziesmā “Velc, pelīte” (te piesaistīts arī kādreizējā “PeR” dalībnieka Edmunda Rasmaņa bītbokss) dzied nu jau bijusī grupas otrā līdervokāliste un vijolniece Ilze Jurjāne-Lapkovska, bet dziesmā “Pūt, ziemeli!” - jau tagadējā Igetas dubliere, tikai 18 gadus jaunā Luīze Vītola, kura pirms pāris gadiem spilgti uzmirdzēja “Supernovā”. Taču lielākoties ar vokālistes darbiņu lieliski tiek galā pati Igeta - jāatgādina, ka 2002. gadā viņa (tolaik vēl Gaiķe) kopā ar Līgu Robežnieci kā bekvokālistes bija Marijas Naumovas uzvarošajā komandā Eirovīzijā.

Atgriežoties pie albumā iekļautā skaņu materiāla, arī par ceturto numuru ir kas sakāms - te sevi teicami parāda un pierāda grupas akordeoniste Agate Paštore. Starp citu, dāmas ar akordeonu vienmēr ir tā vērtas, lai viņām pievērstu papildu uzmanību - ja neticiet, pavērojiet darbībā kaut vai Initu Āboliņu, bet nepieradinātākas mūzikas cienītāji noteikti cels debesīs Jeļenu Kalnišu no “Varang Nord”. Šajā stilīgajā dziesmā ar nosaukumu “Tautu meitas” var (un vajag) pastiprinātāk ieklausīties arī tās tekstā, kas apliecina, ka Rucavas pusē dzīvo šerpi ļaudis: “Mīzdams zaķis pāri pārtecēja / Pār tautieša rudzu lauku”/ Tiesa, klausieties uzmanīgi, jo minētais, ar enurēzi acīmredzami sirgstošais, zaķis var ņemt un iesēsties prātā uz visu dienu - paša pārbaudīts…

Par ārtroka elementiem - ir te tādi. Piemēram, dziesmā “Pa vējam” varētu kādā koncertā viesmūziķu statusā piesaistīt “Vecās mājas”, tad rezultāts būtu vēl interesantāks. Nav gan arī jābrīnās par ārtroka klātbūtni šajā darbā, jo divi tādi “rokazauri” kā Alksnis ar Uškānu jebkurā albumā ne to vien varētu iedabūt! Jāpiebilst, ka Artūrs attaisno savu multiinstrumentālista statusu, jo viņam uz CD vāciņa nepieciešamas pāris rindiņas - bass, balss, vargāns, sintezators, mutes ermoņikas, svilpošana, producēšana utt., u.t.jpr. Par svilpošanu grūti ko teikt, bet dziedāšana paša galvenā vokāla statusā (un arī mutes ermoņikas) viņam uzticēta dziesmā “Ne bieži jāju” - “podīgs” gabals, kurā pat Armands Alksnis atļāvies mazliet paspokoties ar ģitārskanējumu.

Vēl labā nozīmē spocīgāka ir dziesma “Trīs gadinus”, kas ieturēta īstā īru folkroka stilā, bet, ja tai piemestu ogles, tas ir, vēl skarbāku rokskanējumu un atbilstošu tekstu, tad tā varētu pretendēt pat uz pirātroku - klausoties šo gabalu, atmiņā ataust “Alestorm” u.tml. grupu repertuārs. Asociācijas rodas klausoties arī dziesmu “Kūminas”, kur īpaši izceļas Uškāna basa un Agates akordeona saspēle (un atkal Alkšņa ģitāra), un kas noskaņas un teksta ar “pādītēm” dēļ liek aizdomāties par “Tautumeitām”. Tā jau ir ar to etnomūziku - vienmēr kaut kas ataust atmiņā, jo saknes taču šai mūzikai ir nemainīgi bāzētas senču tradīcijās.

Tā nu nepamanot apskatītas visas dziesmas - ar labu vārdu vēl nekur nav pieminēti tikai jaunā sastāva vijolniece Līga Butāne un ilggadējais “Ogu” bundzinieks Kristaps Karps, kuri to noteikti ir pelnījuši - un nonākam pie šī apskata sākumā minētā, ka “Ogas” klausītājam neļauj atslābt līdz pat albuma priekšpēdējai dziesmai. Kāpēc priekšpēdējai? Jo pēdējā ir “šur tur, it nekur, krodziņā zem galda” stilā ieturētā “Pie mums Rucavā”, kas nekādu uzmanību neprasa, un vairāk vērtējama kā bonuss un nodeva projektu konkursam iesniegtajai tematikai. Protams, Rucavas pusē šis gabals ballēs aizies “uz urrā”.

Vai albumam nemaz nav mīnusu? Ir. Šķiet, Artūrs Uškāns kā producents brīžiem ir “pārkombinējies”, tas ir, padarījis skanējumu pārlieku sarežģītu un vidējam klausītājam grūti saprotamu. Tiesa, diez vai to var ierakstīt mīnusos - gaumes jautājums. Dzīvajā gan šo programmu varēs dzirdēt un redzēt tikai nākamā gada 1. februārī, kad VEF Kultūras pilī notiks “Ogu” un Armanda Alkšņa jaunā albuma prezentācijas koncerts. Līdz tam - CD un straumēšanas servisi! Un bruņojieties ar pacietību.