RECENZIJA: Gorillaz "Song Machine, Season One: Strange Timez"

Britu ārtpopu, drīmpopu, triphopu, elektroniku, alternatīvo roku un sazin ko vēl spēlējošā virtuālā animācijas grupa “Gorillaz” ar bijušo rokgrupas “Blur” līderi Deimonu Olbērnu un komiksu meistaru Džeimiju Hjūletu priekšgalā priecē atkal – šoreiz ar savu pēc skaita septīto studijas ripuli “Song Machine, Season One: Strange Timez”.

Starp citu, tam jau ir noteikts turpinājums jeb “season two”, kura klajā nākšanas diena būs kaut kad 2021. gadā. Albums izdots kā projekta “Gorillaz, Song Machine” daļa, šis seriāls sastāv no singlu un klipu kolekcijas jeb epizodēm, katrā no kurām piedalās dažādi mākslinieki. Jaunā albuma standarta variantā iekļauti 11 skaņdarbi, bet “deluxe” versijā tiem klāt nāk vēl seši, taču pats iespaidīgākais cipars minams, cenšoties uzskaitīt ierakstā dalību ņēmušo viesmūziķu skaitu - sanāca 43 (!), bet varbūt aprēķinos ielavījusies kāda kļūda. Šī raibā bara vidū ir arī tādi “stāri” kā Eltons Džons, Roberts Smits (“The Cure”), Beks, Pīters Hūks (“Joy Division”, “New Order”), Prinss Pols, Džeimss Fords, Sentvinsenta (St. Vincent) u.c. Mēģināt “iebraukt” visos šī seriāla stāstos no to vēstījuma viedokļa nav ne mazākās vēlmes, jo tie ir pārāk samudžināti, taču arī no muzikālā viedokļa definēt šo haosu ir praktiski neiespējami - Rietumu kritiķi, to aprakstot, piesaukuši gūzmu no tādiem stiliem kā pops, elektropops, alternatīvais roks, indīroks, “r&b” un hiphops ar ietekmi no pankroka, bossanovas, regeja, elektronikas, “acid house” un “down tempo”… Tiec nu gudrs. No kritiķiem albums lielākoties saņēmis četras zvaigznes, kas tik dīvainam skaņu jūklim ir pat ļoti labi, lai gan Olbērns saviem darbiem droši vien pieradis saņemt visas piecas. Britu topā otrā pozīcija, štatos - 12., kas arī ir ļoti labi.

PAR. Lai gan stilistiskā ziņā albums tiešām ir ļoti daudzšķautņains, dīvainā kārtā tas ļoti labi turas kopā. No tajā iekļautajām kompozīcijām uzreiz ausīs iekrīt albumu ievadošais skaņdarbs “Strange Timez”, kas ar kaut ko atgādina “The Cure”, ar kaut ko - “New Order”, un kā nu ne, ja tā ieskaņošanā piedalījies pats Roberts Smits! Taču jau ar otro vai trešo albuma noklausīšanās reizi atmiņā iespiežas arī citi gabali, piemēram, fantastiskais “Pac-Man” (kopā ar reperi Schoolboy Q) un interesantais “Chalk Tablet Towers” (ar St. Vincent), arī enerģiskais “Momentary Bliss” (ar britu repera Slowthai un angļu pankroka (!) dueta “Slaves” līdzdalību). Un, protams, arī “Aries”, kuras ieskaņošanā savu zīmīgo basģitārista rokrakstu pievienojis Pīters Hūks. Patīkams albums.

PRET. Piekasīties varētu vairākām dziesmām (piemēram, garlaicīgajai “The Lost Chord” vai apšaubāmajai “Dead Butterflies”), taču jebkāda vēlme to darīt pazūd pēc “The Pink Phantom” padzirdēšanas, kur savu “varoņtenoru” lietā licis Eltons Džons, padarot šo dziesmu par totāli nebaudāmu un krietni pajaucot visa albuma kopējo rokrakstu. Bez šī nu gan varēja un vajadzēja iztikt.

Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu “Randoms”.