RECENZIJA: The Bad Tones "Ezera skaņas"

 
©Publicitātes foto

Grupas “The Bad Tones” otrais pilnmetrāžas un pirmais “dzīvā” ieraksta albums. Tas ierakstīts uz Kāla ezera festivāla “Ezera skaņas” ietvaros.

Sadarbībā ar somu saksofonistu Ukko Heinonenu un latvju perkusionistu Dzintaru Vīksnu grupas mūziķi nedēļu garas radošās nometnes ietvaros sarakstījuši pusotru garu veltījumu festivālam, ko veido astoņi albumā iekļautie fragmenti. “The Bad Tones” galvenokārt apcerētā tēma “Es no vilka nebaidos” atspoguļo bērna pieaugšanu, kur “vilks” ir pieaugušais, bet “es” - bērns. 2019. gada festivāla tematika bija “Transformācija”, un “Es no vilka nebaidos” tika definēta kā transformācijas cīņa, kas notiek agrīnā pusaudžu vecumā, kad vēl nejūties kā pieaugušais, bet vairs nevari rīkoties kā bērns. “Augusta mēneša tumsā, ap pulksten trijiem naktī, tu iekāp laivā un airē miglā, kas karājas virs ezera. Tu nezini, kur tieši ir galapunkts, bet tālumā sadzirdi skaņas un dodies to virzienā. Kā sapnī kādā mirklī attopies pie peldošas skatuves ezera vidū. Gaiss ir vēss, tādēļ uzliec uz pleciem līdzi paņemto sedziņu un nogulies. Zvaigznes līdz ar pirmajiem gaismas stariem lēnām izgaist un tu, esot viegli iemidzis, plūsti starp esamību nomodā un sapņiem,” šīs mūzikas tapšanas noskaņu uzbur “The Bad Tones”. Jāatgādina, ka šī grupa ir “dabas iedvesmots kvartets”, kas savā daiļradē pārstāv dažādus žanrus un to samiksējumus. Sastāvs: Edvards Broders (ģitāra, taustiņi, vokāls), Rūdolfs Ozols (ģitāra, taustiņi, fona vokāls), Alberts Levics (bass, vokāls) un Kalvis Sležis (bungas, fona vokāls). “The Bad Tones” debijas albums “Is It Good Enough?” tika izdots pērn jūlijā, vēl pirms gada dienasgaismu bija ieraudzījis arī EP, bet pirms tam šī daudzsološā apvienība bija pazīstama zem nosaukuma “The Pink Elephant”.

PAR. Eleganta un skaista noskaņu mūzika ar Ukko Heinonena meistarības paraugdemonstrējumiem trumpī. Mūsējiem studijas Hāgā arī acīmredzami nākušas labumā, viņu spēli var klausīties ar apbrīnu. Dažās kompozīcijās joprojām caurstrāvo iepriekšējais “The Bad Tones”, proti, grupa, kas ir “dabas un blūza iedvesmots psihedēliskā roka kvartets no Rīgas, ko raksturo sapņainas ģitāras un viļņainas balsis”, un tad jau ir pavisam labi. Stāsts nolasās, arī tas ir labi. Simpātiskākais šķiet skaņdarbs “Vilks”.

PRET. Šī ir mūzikas māksla, performance, instalācija - sauciet to, kā gribiet, bet ar instrumentālu kompozīciju apkopojumu mūzikas albumā šī jēdziena klasiskajā izpratnē tam ir visai maz sakara. Argumentācijai var piedāvāt noklausīties teju septiņas minūtes garo ievadošo skaņdarbu “Ūdens” - ieskatam par visu albumu tas gan nav veiksmīgākais piemērs, tomēr derēs arī tas.

 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!