Raža akadēmiskajā mūzikā

 
©Vladislavs Proškins/F64 Photo Agency

Šovakar Latvijas Nacionālajā operā tiks paziņoti Lielās mūzikas balvas 2019 laureāti septiņās nominācijās, jo balvas ieguvēji vēl vienā nominācijā – Par mūža ieguldījumu – jau zināmi, to saņems komponisti Maija Einfelde un Pauls Dambis.

Pēdējos gadus Lielās mūzikas balvas ceremoniju multimediālo daļu veido režisors Roberts Rubīns, kura mākslinieciskajā pārziņā ir arī balvai izvirzīto nominantu video vizītkartes. Režisors atzīst, ka pirmajos gados izvēlējušies veidot «jautras, pozitīvas, ar humora piedevu, īsi sakot - kreatīvas vizītkartes», bet koncepcija mainījusies, un pēdējos gados 30-40 sekunžu ilgajās vizuālajās vizītkartēs parāda to īpašo, par ko konkrētais mūziķis saņēmis nomināciju. «Mūziķi un koncerta organizētāji lielākoties koncertus filmē, un šo materiālu var izmantot, atliek vien atrast īsto muzikālo frāzi. Video vizītkartes, protams, ir domātas tiem, kas klātienē piedalās ceremonijā, bet galvenais tomēr ir skatītājs pie televizora, kurš ne vienmēr zina par visiem skaņdarbiem un mūziķiem, kas koncertējuši pagājušajā gadā. Īstenībā tas ir lielisks vizuāls katalogs par 23 nominantiem, no kura var daudz ko uzzināt - par jauniem māksliniekiem, jauniem skaņdarbiem, jauniem un jau labi zināmiem kolektīviem un viņu iepriekšējā gadā izpildītajām programmām. Izmantojot vizītkartes, ir būtiski informēt skatītājus par iepriekšējā gadā notikušajiem spilgtākajiem pasākumiem mūzikā,» uzskata Roberts Rubīns. Un katru gadu viņam personiski esot jauni atklājumi, jo, salīdzinot ar balvas žūriju, kas uz koncertiem iet kā uz darbu, viņš visa gada laikā var atļauties būt «vienkārši skatītājs», kurš izvēlas apmeklēt tos koncertus, kas konkrētajā brīdī uzrunā, kurus vēlas dzirdēt klātienē, kurus «nevar dabūt spotify».

Formulējot savas emocionālās impresijas par aizvadītā gada ražu akadēmiskajā mūzikā, Roberts Rubīns saka: «Ir arvien interesantāk, katrs gads ir kā pārsteigums, nav garlaicīgi. Man šķita, ka pēc 2018. gada, kad vērienīgi tika atzīmēta valsts simtgade un bija finansiāls atbalsts dažādiem akadēmiskās mūzikas projektiem, būs ne pārāk labas izmaiņas, bet man ir sajūta, ka valsts jaunā simtgade ir sākusies ar baigo sparu mūzikā.»

Uz jautājumu, kāds pēc ceremonijas režisoram būtu vislabākais kompliments, Roberts Rubīns atbild: «Ka multimediālie foni, ko es katru gadu veidoju, papildina scenogrāfiju, rada atmosfēru, sniedz informāciju, bet netraucē mūzikai. Ar akadēmisko mūziku tas ir vissarežģītāk - atrast to tempu, atrast to mieru darbā, ka tas nav tukšs, bet netraucē mūzikai.»

Lielā mūzikas balva (LMB) ir augstākais Latvijas valsts apbalvojums mūzikā. 1993. gadā Latvijas Republikas Kultūras ministrija, pēc toreizējā kultūras ministra Raimonda Paula iniciatīvas, pieņēma lēmumu ik gadu izcilākos sasniegumus mūsu valsts mūzikas dzīvē godināt ar speciālu balvu. Laureāti saņem Armanda Jēkabsona darinātu sudraba statueti un naudas prēmiju.