Pilnā sparā svinot Bēthovena 250. jubileju, koncertu kalendārā parādās arvien vairāk labi zināmu un arī mazāk atskaņotu pēdējā Vīnes klasiķa opusu. Savukārt Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris 31. janvārī savā ziemas rezidencē Lielajā ģildē atskaņoja Trešo simfoniju, kura krāšņi izskanēja arī vasaras nogalē Rēzeknes Gorā orķestra Vasarnīcā. Taču koncerta pirmajā daļā Andris Poga diriģēja Māleru – šoreiz dziesmas no vokālā cikla Zēna brīnumrags, kurās solo partija bija uzticēta vācu baritonam Johannesam Heldam.
Johannesa Helda lasījumā vokālā kamermūzika allaž iegūst salona intimitāti arī daudzos simtos ļaužu mērāmas publikas priekšā. Reti kurš operdziedātājs tik maz baro savu ego un tik daudz ziedo uz kamermūzikas stila altāra. Andra Pogas vadībā orķestris kļūst par iedomātām dekorācijām un iztēles monitoru, saasinot uztveri un ļaujot notvert līdzpārdzīvojumu tādā intensitātē, kādu lielākoties mūsdienās iespējams panākt tikai ar dažādām nervus kairinošām tehnoloģijām. 21. gadsimta skaņām pārblīvētajā pasaulē vokālā kamermūzika šķiet ieguvusi vintāžas smaržu.
Tās cienītāju loks ir šaurs, toties stabils. Vācu vokālā kamermūzika vispār ir atsevišķs atzars, kultūra, kas saistās lielākoties ar 19. gadsimta romantisma mūziku, mākslu un literatūru. Gustava Mālera muzikālajā mantojumā dziesmas vērienīgumā nevar sacensties ar simfonijām, taču vēsta par sava laika sadzīvi - kareivji, kazarmas, nāves eksistenciālā klātbūtne, arī draiskas mīlas ziņģes. Johanness Helds ir nianšu un kontrastu meistars, kura interpretācijā dziesmu teksti atdzīvojās kā filmā, neko lieki neteatralizējot, vien izvēloties pareizos akcentus, pareizās intonācijas, acu kontaktu ar auditoriju un kļūstot par stāstnieku. Dziedātājs nevar lepoties ar lielu balsi vai krāšņu tembru, toties ir izcilas dikcijas īpašnieks un rakstura paudējs intonācijās, kas labi sader ar lielā mērā teksta ritmā balstīto vācu kamermūziku.
Mālera dziesmu teksti Jāņa Elsberga atdzejojumā tika projicēti arī uz ekrāna virs orķestra. Agrāk šāda prakse šad un tad izmantota operu koncertuzvedumos, tomēr šobrīd kļuvusi nepieciešama, sevišķi kamermūzikā, kur dzeja un tās ritms ir ne mazāk būtisks elements par mūziku. Titri sniedz palīdzīgu roku un atver vēl vienu horizontu tiem, kas vēlas vārds vārdā saprast dziedāto tekstu. Tā tomēr ir 19. gadsimta poēzija, nevis mūsdienu vācu sarunvaloda, tādēļ arī vācu valodas runātājiem īsti nav iemesla vīpsnāt par iespēju, ko izglītojošos nolūkos saviem klausītājiem arvien regulārāk piedāvā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Koncerta apmeklētāju ziņā atstāta vien spēja sadalīt savu uzmanību starp titriem un dziedātāja ekspresīvo sniegumu. Ir aizraujoši vērot, kā titru esamība kāpina publikas līdzpārdzīvojuma intensitāti - dziesma Laicīgā dzīve, kuras fabulā pēc maizītes lūdzošs bērniņš nomirst, kamēr māte novāc, izkuļ graudus un izcep maizīti, raisīja klausītāju asaras un nopūtas, tāpat Bundzinieks, kurš savā gaitā uz karātavām atvadās no dzīves. Savukārt Reinas leģendiņa un huzāru dziesmas piešķir mazliet maskulīnas bravūras šim citādi visai liriskajam žanram. Dziesmu atlase katrā programmā ir katra dziedātāja ziņā. Johannesa Helda sakārtojumā par sava veida asi kļuva māleriskais ticības apliecinājums Pirmgaisma, kura skan arī 2. simfonijā un vēsta par dievišķās gaismas alkām kā atpestīšanas no trūkuma un sāpēm, kas pavada ikdienas dzīvē. It kā pavisam no citas operas salīdzinājumā ar pārējiem Helda atskaņotajiem opusiem un reizē centrs, ap kuru sarindojas citas Brīnumraga pērles. Pirmgaisma lika atminēties Latvijas simtgades sezonu, kad šo dziesmu līdzās Mālera Piecām dziesmām ar Frīdriha Rikerta vārdiem koncertā kopā ar Vīnes Filharmoniķiem Dzintaros bija izvēlējusies Elīna Garanča. Mālera dziesmās ir kaut kas dekadentiski skaists iepretim mūsdienu steigai un pozitīvās domāšanas gandrīz neizbēgamajai uzmācībai jebkurā dzīves jomā. Un, izrādās, titri var būt līdzpārdzīvojuma atslēga.
